Smaržīgākais pietaisījums

 

 

   Protams, vēl neko nevar zināt. Varbūt būs vēl smaržīgāks pietaisījums. Nācijas tēvam viss vēl priekšā. Viņu noteikti ievēlēs uz otro termiņu pie bezmaksas ēdiena galda Rīgas pilī. Taču pašlaik nācijas tēva smaržīgākais, bez gāzmaskas nebaudāmākais, pietaisījums ir “Latviešu vēsturisko zemju likuma” projekts. To viedā 13.Saeima 2021.gada 13.maijā atbalstīja otrajā lasījumā. Projekta “mērķis esot stiprināt iedzīvotāju identitāti un piederību vietējām kopienām un latviešu vēsturiskajām zemēm - Kurzemei, Latgalei, Sēlijai, Zemgalei un Vidzemei. Tagad likumprojektā atbalstīti arī vairāki deputātu un atbildīgās komisijas priekšlikumi. Likums nosaka pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm - Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei, Sēlijai un Rīgai, kā arī valsts un pašvaldību pienākumus šā likuma mērķa sasniegšanai. Sākotnēji šajā normā nebija pieminēta Rīga, taču šodien tā tika iekļauta, atbalstot deputāta Viktora Valaiņa (ZZS) priekšlikumu”.

   Nācijas tēva smaržīgākais pietaisījums ir vēstures nezināšanas un kropļošanas ūnikums. Tik grandiozi Latvijas vēsture vēl nebija kropļota. Saprotams, tas ir iespējams tikai debilitātes laikmetā, kad smaržīgu pietaisījumu autoram ir stabils atbalsts. Noklusēti ir lībieši un viņu dzīves areāls. Kā parasti, netiek ņemts vērā kolosālais absurds ap Latgali, par ko profesors Pēteris Zeile, latgalietis un Latgales fans, rakstīja jau pirms daudziem gadiem. Taču viņa objektīvais spriedums uz latgaliešiem un citiem etniskajiem grupējumiem Latvijā neatstāj nekādu ietekmi. Pie mums fakti nav cieņā. Cieņā ir iezombēti paradoksi un stulbi risinājumi, bet visjaunākajā laikā nācijas tēva smaržīgie pietaisījumi.

   Profesors Pēteris Zeile rakstīja: “Līdz ar tagadējo Latgali un latgaļu reiz apdzīvoto Vidzemi, veidojās nākamās Latvijas pamats, kodols, kas devis tautai, zemei, valstij tās nosaukumu un nacionālā karoga krāsas. Līdz 16. gs. beigām tikai tagadējās Latgales un Vidzemes iedzīvotājus sauca par latviešiem, latvjiem (pārējo novadu iedzīvotāji bija kurši, zemgaļi, sēļi, lībieši). [..] 16. gs. beigās latgaļi joprojām tiek saukti par latviešiem, un viņu apdzīvotais areāls – pēc Rusova – aptver areālu no Ludzas apvidiem austrumos līdz Dolei un Rīgai – rietumos. Pārējos baltu cilšu iedzīvotājus Rusovs sauc par kurzemniekiem un sēļiem. [..] Lai rastu apzīmējumu savam katoliciskajam, no pārējās Latvijas ilgstoši nošķirtajam novadam, Francis Kemps 20. gs. sākumā ieviesa jēdzienu “Latgale” un “latgalietis”, uzskatīdams tos par vecās latviešu tautas un zemes alternatīviem nosaukumiem. Šiem jēdzieniem bija latvisks pamats, skanējums, un tie tika pretstatīti poļu ieviestajam un krievu lietotajam Inflantijas un inflantiešu jēdzienam. Diemžēl, Latgales, latgalieša nosaukums vēlāk nereti ieguva tālumniecisku, provinciālu, zemes malas un gala skanējumu un nozīmi. Pamatetnoss vērtās subetnosā”.

   No vienas puses tiekamies ar šausmīgu kroplību. Taču no otras puses tas ir labi. Noteikti ir vajadzīgi debilitātes laikmeta konkrēti pierādījumi un atsevišķi konkrēti pierādījumi nācijas tēva pietaisītajam. Latviešu inteliģence pati sev sarūpēja tik talantīgu pietaisītāju, kuram nekad netrūks pietaisīšanas smaržīgā materiāla.