Atsvešinātības modernizācija

 

 

   Atsvešinātība kā individuāli psiholoģiska un sociāli kolektīva izpausme acīmredzot ir vienmēr pavadījusi cilvēku viņa dzīves gaitās. Cilvēks vienmēr izjuta atsvešinātību. Tā tas varēja būt arī tad, kad viņš atsvešinātību terminoloģiski specifiski nefiksēja un prātā speciāli neanalizēja. Atsvešinātības filosofikā tematika pirmo reizi ir sastopama tikai Jaunajos laikos. Filosofi pret atsvešinātību sāka izturēties kā pret filosofijas kategoriju – vienu no pašiem vispārīgākajiem jēdzieniem, kas īstenību atspoguļo visaptverošā aspektā. Savukārt zinātnē (socioloģijā, psiholoģijā) atsvešinātība kļuva pētnieciskais priekšmets XX gadsimta sākumā.

   Atsvešinātība parasti sevi piesaka tad, kad cilvēks jūtas svešs attieksmē pret kaut ko ārēju. Viņš var justies svešs attiecībā pret citiem cilvēkiem un viņu darbību, dzīves veidu, uzskatiem. Taču viņš var justies svešs arī attieksmē pats pret sevi. Tādā gadījumā cilvēks ir neapmierināts ar savu darbību, uzvedību, dzīvē padarīto. Gan filosofijā, gan zinātnē atsvešinātību saista ar socializāciju. Tātad saista ar procesu, kura gaitā indivīds apgūst savas sabiedrības sociālās normas un kultūru.

   XVIII gadsimtā franču filosofi atsvešinātības iemeslu saskatīja sabiedrībā. Tādi sociālie institūti kā morāle, reliģija, māksla, politika, ideoloģija diktē cilvēkam pakļauties sabiedrības vispārējām interesēm. Cilvēkam tas nepatīk, un viņš izjūt atsvešinātību. Pie tam atsvešinātība var izpausties ļoti dziļi. Cilvēkam sāk likties, ka sabiedrība traucē viņa cilvēcisko esamību - iespēju būt cilvēkam. Atsvešinātības antipods kļūst tieksme pēc brīvības.

   Atsvešinātības emocionāli psiholoģiskais veidols un atsvešinātības izpausmes veids vēsturiski nav mainījies cilvēces vēsturē. Atsvešinātība vienmēr ir bijusi sajūta par attālināšanos no kaut kā ārēja. Tā teikt, atsvešinātība vienmēr ir bijusi atsvešinātība; respektīvi, noteikta tipa konstanta garīgā parādība. Cita lieta ir atsvešinātības faktori. Tie varēja vēsturiski mainīties. Faktiski precīzāk ir jāsaka: vēsturiski varēja mainīties atsvešinātības faktoru hierarhija. Katrā laikmetā ir faktori, kuri funkcionē kā prioritāri faktori, kardināli nosakot atsvešinātības iemeslu. Filosofijā ir apskatīti tādi atsvešinātības faktori kā naudas fetišisms, sociālās attiecības, šķiriskums, materiālā nevienlīdzība. Atsvešinātības faktoru akcentēšana ir marksisma centrā. Marksa pārliecībā kapitālisms nav iespējams bez atsvešinātības. Ražošanas līdzekļu privātīpašuma apstākļos, kad strādniekam nepieder ne darba process, ne darba rezultāti, no masveida atsvešinātības nav iespējams izvairīties, un atsvešinātība kļūst masu sabiedrības sērga.

   Visjaunākajā vēsturiskajā periodā (no XX gs.60.gadiem) nākas tikties ar atsvešinātības krasi iedarbīgu modernizāciju – strauju pārveidošanos atbilstoši laikmeta garīgajai atmosfērai. Priekšplānā izvirzās cilvēces vēsturē agrāk nesastapti atsvešinātības faktori.

   Eksistē vairāki prioritāri moderni faktori. Tos var apvienot. Modernie faktori ietilpst vienotā kopumā, ko nākas dēvēt par liminalitāti. Ar jēdzienu “liminalitāte” (angļu Liminality; lat. līmen) apzīmē sliekšņa stāvokli/pārejas stāvokli starp cilvēka vai sabiedrības divām attīstības stadijām. Liminalitātei piemīt zināmas likumsakarības. Tā, piemēram, liminalitātes laikmetā mainās cilvēku sociālais statuss, vērtības un normas, identitāte un pašapziņa. Liminalitātes laikmetā atklājas jaunas psiholoģiskās, sociālās, fizioloģiskās problēmas, kā arī mēdz būt dzīves apstākļu nenoteiktība, ambivalentums un īstenības realitātes šķīdonis. Liminalitātes laikmetā sociālo parādību artikulācijā var izpausties vienpusīgs fundamentālisms, arhaisks konservatīvisms, šovinistisks nacionālisms, kā arī dehumanizācijas retorika (piem., par dzimstības ierobežošanu, “liekajiem cilvēkiem” u.tml.).

   No XX gadsimta 60.gadiem laikmeta garīgo atmosfēru nosaka liminalitāte. Tai ir vairāki maģistrālie  trendi. Tie katrs savā manierē veicina atsvešinātību. Liminalitātes maģistrālie trendi ir 1) planetārā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) un 2) informācijas tehnoloģiju radikāls progress.  Abiem trendiem ir relatīvi globāla amplitūda. Tie neattiecas tikai uz vienu tautu, vienu rasi, vienu civilizāciju. Bez tik tikko nosauktajiem relatīvi globālajiem trendiem atsvešinātību vēl spēj veicināt lokāli apstākļi. Tie skar tikai atsevišķu tautu, nāciju. Tā, piemēram, pēc PSRS sagraušanas Latvijā sameistarotais kriminālais kapitālisms ar organizētās noziedzības brīvību sabiedrības kādai daļai ir sāpīgs atsvešinātības faktors.

   Saprotams, planetārā demogrāfiskā pāreja ietekmē ne tikai atsvešinātību, bet nosaka visu cilvēka dzīvi. Ikdienišķās apziņas un zinātniskās apziņas risinājumos parasti netiek fiksēts galvenais; proti, tas, ka cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pīlāri. No tiem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku jebkuru darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pīlāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība. Diemžēl mūsdienu zinātnē nav tradīcija visu vērtēt no trīs pīlāru izejas punktiem. Piemēram, par demokrāfijas vitālo lomu reti var lasīt speciālajā literatūrā.

   XX gadsimta 70.gados par demogrāfisko pāreju (1960-2050) zināja ne tikai Romas kluba intelektuāļi – planētas globālo problēmu fani. Tolaik vispārzināms fakts bija dzimstības ļoti straujais kāpums Āfrikā un Āzijā. Tāpat vispārzināms fakts bija „balto” cilvēku dzimstības samazināšanās, novecošana un izmiršana. Zināms tas viss bija, taču netika adekvātā mērā saistīts ar “balto” cilvēku grandiozajām garīgajām izmaiņām un tajā skaitā atsvešinātības modernizāciju.

   Eiropeīdu apziņa ļoti negatīvi izmainījās demogrāfiskās pārejas gados. Apzinoties savu drūmo likteni, eiropeīdi zaudēja interesi par nākotni. Nekāda vērtība vairs nebija pagātnes mantojumam. Visa uzmanība tika koncentrēta tagadnei un tās dzīves baudīšanas formātiem. Tas kļuva neveselīgs process vārdā “degradācija un deģenerācija”. Neapšaubāmi šo procesu veicināja atsvešinātība no nākotnes perspektīvām un dzīves jēgas vispār. Notika masveida attālināšanās no cilvēka eksistenciālās misijas.

   Planetārās demogrāfiskās pārejas laikā ne tikai Rietumu civilizācijā “zivs sāka pūt no galvas”. Rietumu inteliģences lielu daļu un valdošo politisko eliti sāka apmāt dehumanizācijas projekti. To galvenais mērķis ir samazināt planētas iedzīvotāju skaitu līdz vienam miljardam, izveidot t.s inkluzīvo kapitālismu, kurā valda “pasaules valdība”. Dehumanizācijas projektu realizācijas kulminācija (atsvešinātības efektīvs faktors) tika sasniegta kovida vīrusa pandēmijas laikā no 2020.gada sākuma zem globālisma prozelītu “lielās pārlādēšanas” karoga. Kapitālisma šodienas fāzes teorētiķi saka, ka uz Zemes ir ne tikai cilvēki, bet arī postcilvēki.

   Liminalitātes laikmeta ambivalentums ir konstatējams bez optiskiem palīglīdzekļiem. Katrs ar savām acīm var fiksēt gan drūmo planetāro demogrāfisko pāreju, gan informācijas tehnoloģiju radikālo progresu. Liminalitātes laikmeta ambivalentums nevienu nevar atstāt vienaldzīgu, neizraisot iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. Cilvēces vēsturē agrāk nav bijusi tik liela disproporcija starp tehnoloģiski inovatīvo radošumu un garīgo pagrimumu. Protams, arī planetārā demogrāfiskā pāreja ir unikāla parādība. Tas pats jāsaka par pandēmijas izmantošanu “lielajai pārlādēšanai”.

   Informācijas tehnoloģiju radikālais progress pats par sevi ir milzīgs iegansts atsvešinātības kumulācijai. Tam papildinājumā nākas ņemt vērā citus jaunākos zinātnes sasniegumus – nanorobotu izmantošana, genoma izmainīšana, mākslīgās šūnas izaudzināšana, vakcinācija-čipizācija.

   Viens no analītiski interesantākajiem izskaidrojumiem atsvešinātības modernizācijā ir tēze: jo komplicētāka civilizācija, jo lielāka atsvešinātība sociuma masās. Mūsdienu civilizācijas komplicētības ģēnijs ir jaunās informācijas tehnoloģijas. Datora virtuālā realitāte ir iracionāla; jo datorā cilvēks nonāk tālāk no dzīves realitātes, jo lielāks iracionālisms pārņem cilvēka apziņu. Jaunā informācijas tehnoloģija pamatīgi kāpina cilvēka intelektuālo nepatstāvību, veicinot prāta suverenitātes trūkumu. Tāpēc mūsdienu atsvešinātība masveidā ir atsvešinātība no racionālā. Tas neapšaubāmi ir jauns atsvešinātības variants.