Mucas pilsones diurētiskā retorika

 

   Retorika pati par sevi nav laba izpausme. Retorikas mērķis nekad nav cienījams. Retorika vienmēr ir daiļrunības izmantošana ārēja efekta sasniegšanai. Retorika vienmēr balstās uz ārēji izskaistinātu, bet mazsaturīgu runu. Retorikā tiek lietoti vārdi bez dziļāka seguma un bez patiesa pārdzīvojuma. Retori sabiedrībā netiek patiesi cienīti. Sabiedrība var apbrīnot un jūsmot par oratora runas mākslu, taču apbrīnošana un jūsmošana nav stabila un nav pilnvērtīga. Tā faktiski ir retorika par retoriku. Tā ir ar smīnu un zināmu lišķību izrādīta apbrīna un jūsma.

   Politiķus tradicionāli nemīl daudzu iemeslu dēļ. Politika faktiski ir stipri līdzīga retorikai. Politika tāpat kā retorika ir māksla vairāk vai mazāk ārēja efekta panākšanā. Tāpēc viens no galvenajiem iemesliem kritiskajā attieksmē pret politiķiem ir viņu retorika. Politiķa retorika vienmēr balansē starp relatīvi cienījamu politisko darbinieku un politikāni – bezprincipu politiķi, politisko spekulantu un intrigantu.

   Neapšaubāmi, politiskās retorikas saturs var būt ar dažādu uzticamības, realitātes, perspektivitātes, adekvātuma pakāpi. Ne visa politiskā retorika ir zemē metama – noniecināma, ignorējama, izsmejama u.tml. Tā, piemēram, nacionālisma ideoloģijā lietotajai politiskajai retorikai mēdz būt dziļa autoritāte un reputācija. Latviešu tautas vēsturē tā tas bija pirms I Pasaules kara, kad inteliģences politiskajos diskursos dominēja nacionālās valsts izveidošanas ideja. Visjaunākajā laikā, LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu falsificētajā “otrajā” republikā, politiskajai retorikai nevar būt nekāda autoritāte un reputācija, jo visa pēcpadomju dzīve ir dzīve melu, nelietību, nodevību, organizētās noziedzības, humanitātes noziegumu kloākā. Pie tam pēcpadomju dzīve ir sajūgta ar eiropeīdu pagrimuma un izmiršanas mentalitātes, Rietumu civilizācijas norieta atmosfēras retoriku. Debilitātes laikmets ir ne tikai Latvijā. Vakcinācija pret veselā saprāta sabrukumu ir vajadzīga ne tikai latviešu inteliģencei.

   Visjaunākā laika politiskās retorikas kritikā gribas lietot maksimāli nesaudzīgus vārdus; proti, gribas reikt, ka tiekamies ar diurētisku retoriku. Tiekamies ar retoriku, kas veicina diurēzi – urīna izdalīšanos. Tā ir retorika, kas var būt noderīga vienīgi attiecīgi slimiem cilvēkiem. Viņiem zāļu vietā ieteicams klausīties vai lasīt šodienas politiķu izteikumus.

   Latvijā priekšroka ir nācijas tēvam – diurētiskās retorikas korifejam. Organismā zināmi procesi nekavējoties sākas pēc tādiem viņa lietotajiem vārdiem kā “valstsgriba”, “līdztautieši”, “parlamentārais pārpratums”.  No nācijas tēva daudz neatpaliek citi tautas kalpi. Politiķi masveidā lieto tādus diurētiskos līdzekļus kā “ilgtspēja”, “izaicinājums”, “kultūrnācija”, “kultūrbaznīca”, “radošās industrijas”, “kultūrvalsts”, “tiešsaiste”, “apdraudējums”, “zaļā nākotne”.

   Diurēzes stimulatoru kolekcija ir 2021.gada 29.maijā “Delfos” publicētajam Daces Melbārdes tekstam ar nosaukumu “Jaunais Eiropas Bauhaus: no idejas līdz īstenošanai”. Nākas stipri piespiest sevi turpināt lasīt pēc teiktā “Pagājušā gada rudenī, uzrunājot Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nāca klājā ar iniciatīvu uzsākt Jaunā Eiropas Bauhaus izstrādi. Jaunā Eiropas Bauhaus nolūks ir savienot Eiropas zaļo kursu (!?) ar kultūras pieredzi un ar cilvēka ikdienu, ar to kā un kādā vidē mēs ikdienā dzīvojam. Jauno Eiropas Bauhaus varētu raksturot arī kā kvalitatīvas dzīves (telpas) dizainēšanas kustību, kurā savijas trīs galvenās dimensijas: ilgtspēja (!?) un harmonija ar dabu (!?), estētika (!?), kā arī pieejamība (kam?), iekļautība (kam?) un piederība (kam ?)”. 

   Vācijā “Bauhaus” neapšaubāmi bija mākslinieciskās domas, radošo talantu, estētisko teoriju uzliesmojuma laiks, kas oriģinālas mācību iestādes veidā pastāvēja no 1919.gada līdz 1933.gadam. “Staatliches Bauhaus” vērtējumā ļoti piemērota ir Ļ.Gumiļeva teorija par kosmiskās enerģijas izraisītajiem pasionaritātes sprādzieniem uz Zemes atsevišķās teritorijās. Vācijā patiešām bija mākslinieciskās apdāvinātības sprādziens. Un vēl kas! Nav aizmirstami Hitlera vārdi par “Bauhaus” “ebreju izgudrojumiem”. “Bauhaus” proponētā funkcionālisma doktrīna un arhitektūriskais konceptuālisms ir XX gs. kultūras mantojuma vērtīga sastāvdaļa. No tās var daudz mācīties. Taču tās garu, idejisko uzlādējumu, radošuma iniciācijas nevar atkārtot, jo katrs voluntārs atkārtojuma projekts draud kļūt oriģināla diskreditācija. Vai tas ir šodien vajadzīgs? Vai tā ir eiropiešu dzīves akūta nepieciešamība?

   EK prezidentes priekšlikums ir skaista retoriskā konstrukcija tiem, kuri dzīvo mucā bez sasaistes ar dabu, vides estētisko noformējumu, bez estētikas kā zinātnes par skaisto, bez “pieejamības, iekļautības un piederības” dzīves īstenībai. Arī Melbārde dzīvo mucā. Vienīgi mucā dzīvojošie var aplaudēt EK prezidentes politiskajai retorikai. Katrs normāls eiropietis ir lietas kursā par Eiropas iedzīvotāju reāli bezcerīgo nākotni. Eiropā veidojas “Jaunais Eiropas Halifāts”; Eiropa nespēj atbrīvoties no ASV kolonizācijas; Eiropā ir intensīva kolonizatoru laizīšana; eiropeīdi noveco un izmirst; eiropiešu mākslu piesārņo postmodernisms; eiropiešu politiskajā elitē mutuļo infantilisms un infernālas (ar elli un ellišķo saistītas) noslieksmes.

   Melbārde raksta: “Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīva tiek piedāvāta kā viena no atbildēm mūsu kopīgo māju - Eiropas, izdzīvošanai un atjaunošanai pēcpandēmijas (!?) pasaulē. Vides piesārņojums un klimata pārmaiņas rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus, ko katrs individuāli un pat atsevišķas ES dalībvalstis nevar atrisināt vienas pašas. Tāpēc Jaunais Eiropas Bauhaus ir uzskatāms arī par sadarbības un partnerības projektu, kurā apvienot spēkus pret kopīgiem apdraudējumiem, kas tuvākajās desmitgadēs var ietekmēt eiropiešu dzīves kvalitāti un kopā dzīvošanas veidus un kultūru”.

  To varēja uzrakstīt tikai mucas pilsone. Melbārde ir mucas pilsone. Tikai mucas pilsone var nezināt par globālisma prozelītu organizēto “lielo pārlādēšanu”, kurai lieliski kalpo pandēmija. Tagad visi saprātīgie apjēdz, ka pēc pandēmijas (ja tā vispār beigsies !!!) būs pilnīgi cita dzīve. Vai tiešām Melbārde nav vismaz uz mirkli izbāzusi galviņu no mucas? Vai tiešām viņa neko nezina par Švābu, Atali? Vai tiešām viņa nezina, ka Urzula fon der Leiena ir kopā ar globālisma prozelītu aktīvākajiem izpalīgiem? Viņa netiktu iesēdināta EK prezidenta krēslā, ja to neatbalstītu Anglijas karaliene, Anglijas un citu zemju prinči, rotšildu lēdijas un seri, Romas pāvests utt. Vai tiešām Melbārde nav spējīga aptvert, ka propagandē reti bezjēdzīgu un reizē reti cinisku politisko retoriku, kas ir iespējama tikai dziļa pagrimuma laikmetā?