Unikālā aloģisma pandēmija un unikālā paraloģistika

 

   Svešvārda “aloģisms” jēgu nav grūti izprast. Katrs saprot, ka runa ir par kaut ko neloģisku. Aloģisms ir slēdziens, kas ir pretrunā ar loģikas likumiem. Tātad ir pretrunā saprātīgumam, pareizībai, pamatotībai. Loģika ir sava veida mācība par loģiski pareizu domāšanu, kā arī metožu un principu kopums, kas dod iespēju pareizus slēdzienus atšķirt no nepareiziem, aloģiskiem, slēdzieniem. Atsacīšanās no loģikas izraisa aloģismu.

   Tagad, 2020.gadā, katrs zina arī svešvārda “pandēmija” nozīmi un jēgu, kaut gan savā mūžā ar šo vārdu tiekas pirmo reizi. Pandēmija ir medicīnas termins. Medicīnā par pandēmiju sauc epidēmiju, kas izplatās ļoti plašā teritorijā. Līdz 2020.gadam pandēmijas teritoriālais mērogs bija visa valsts, vairākas valstis, viss kontinents. Infekcijas slimības “Covid-19” jau pirmajā laikā terminu “pandēmija” attiecināja uz visu planētu. Atklāts ir jautājums, cik lielā mērā tas bija pamatoti un vai netiekamies ar pirmo aloģismu “Covid-19” vēsturē.

   Svešvārds “paraloģistika” (no vācu Paralogistik) apzīmē nepareizu slēdzienu, secinājumu, sofismu izmantošanu noteiktam nolūkam. Infekcijas slimības “Covid-19” laikā katrā ziņā tiekamies ar paraloģistiku. Cits izskaidrojums nav iespējams. Aloģisms trako mēnešiem ilgi. Tas tā nevar notikt bez noteikta nolūka. Paraloģistika balstās uz paraloģismu (no gr. Paralogismos) – nepareizu slēdzienu, loģisku kļūdu, kas rodas, ja neievēro loģikas kārtulas. 2020.gadā cilvēce tiekas ar tīšu, apzinātu, speciāli definētu paraloģismu. Par to nav ne mazāko šaubu. 

    “Covid-19” pandēmijā tiek saskatītas daudzas nesaprātīgas izdarības. Aloģisma autori ir valstu vadītāji. Augstos krēslos valdoši politiķi (valsts prezidenti, parlamentu deputāti, premjerministri, ministri) sabiedrībai uzspiež aloģiskus slēdzienus, pilnīgi ignorējot speciālistu, ekspertu, medicīnas praktiķu loģiskos slēdzienus, kas balstās uz zinātnes sasniegumiem. Turklāt tas tā notiek gandrīz katrā pasaules valstī. Politiķu aloģismam ir planetārs mērogs. Tāpēc var teikt, ka cilvēce tiekas ar sava veida aloģisma pandēmiju. Interesanti ir tas, ka arī speciālistu, ekspertu, praktiķu opozīcijai ir planetārs mērogs. Katrā valstī ir drosmīgi kompetenti kadri, kuri nebaidās atmaskot politiķu aplamības. Uz planētas ir radusies unikāla situācija – pulsē četras pandēmijas: 1) “Covid-19” pandēmija, 2) politiskās varas aloģisma pandēmija, 3) speciālistu, ekspertu, praktiķu opozīcijas pandēmija un 4) infopandēmija, jo pasaules mediji uzkurina histēriju, paniku, propagandē politiķu aloģismu.

   Politiskās varas transnacionālo aloģismu ir nepieciešams izskaidrot, atklājot tā sākotni, autorus, vadošo organizatorisko institūciju, politisko, finansu vai cita veida spēku. Tas, ka pasaules gandrīz visu valstu vadītāji vienoti, brīvprātīgi un dedzīgi ir piekrituši iemantot neloģiska (dumja, nesaprātīga, idiotiska, debila) politiķa statusu, ir ļoti dīvaini. Tam noteikti ir kaut kāds slēpts fundamentāli fatāls iemesls, un tas tā var notikt vienīgi tāpēc, ka komanda visiem politiķiem būt konsekventi aloģiskiem nāk no kaut kāda hiperspēcīga centra, kuram bez iebildēm pakļaujas pasaules politiskā elite. Neko nelīdz sabiedrības masveida protesti daudzās zemēs. Dažās zemēs pat ir bijuši asiņaini protesti, kurus nežēlīgi apspieda policija. Pasaules politiskā elite vienalga fantastiski stūrgalvīgi turpina savu aloģisko kursu infekcijas slimības “Covid-19” sakarā. Tiem, kuri vēlas iegūt informāciju par reālo statistisko ainu, ieteicams izmantot Šveices interneta resursu (skat.: https://swprs.org/covid-facts-russian/). Savukārt “Covid-19” ģenēzes vēsturisko procesu un tā galvenos varoņus (politiķus, zinātniekus, biznesmeņus, pētnieciskās iestādes) ir noskaidrojis Sergejs Kurginjans. Viņš ir paveicis grandiozu darbu. Ar tā rezultātiem var iepazīties internetā (skat.: https://rossaprimavera.ru/; https://www.youtube.com/c/eotsuVideoChannel/videos).

   Paraloģistikas objekts ir veselais cilvēks nevis ar vīrusu “SARS-CoV-2” inficētais cilvēks. Agresīvs uzbrukums ir vērsts pret vesalajiem cilvēkiem, izmantojot visdažādākā tipa ieročus. Galvenais mērķis ir pārņemt savā totālā varā cilvēku masas, pilnā mērā kontrolējot katra cilvēka ikvienu soli.

   Zīmīgs ir viens moments. Politiskā elite nekaunās būt neloģiska. Taču politiskā elite nekaunās būt neloģiska arī savā neloģiskumā, apliecinot kaut ko pilnīgi pretēju iepriekšējam aloģismam. Tā, piemēram, Francijas prezidents no 2020.gada 17.oktobra izsludināja komendanta stundu Parīzē un vēl astoņās pilsētās, bet jau nākamajā dienā, 18.oktobrī, Parīzē notika grandioza masu akcija nogalinātā skolotāja piemiņai. Masu akcijā piedalījās arī ministri, tātad bez bailēm pārkāpjot valsts prezidenta rīkojumu.

   “Covid-19” pandēmijas aloģisms atsaucas uz ASV prezidenta pirmsvēlēšanu notikumiem. Tramps izārstējās trijās dienās!!! Baidens pārmet Trampam nespēju apvaldīt pandēmiju, taču pats organizē masu protestus, grautiņus, nekārtības, kuru laikā šausmīgais vīruss var netraucēti izplatīties daudzās pilsētās.

   Dīvaina ir Krievijas valdnieku savas nācijas biedēšana ar bioloģisko ieroci, kas varētu būt “Covid-19”. Kremlī gudri debatē par nacionālo drošību un nepieciešamību pieņemt mērus pret bioloģisko ieroču pielietošanu. Un, lūk, tādi mēri politiķu ieskatā ir karantīna, masku nēsāšana, pašizolācija, metro braucēju kontrole. Krievijas politiķi nebaidās kļūt smieklīgi sabiedrības acīs.

   Latvijas politiskās varas punduru aloģisms ir ikdienas parādība. Piemērā var atgādināt svaigo “Rīgas balli” un tās apmeklētāju attieksmi pret šo vietējo deģenerātu glamūrīgo pasākumu pandēmijas laikā (skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/10/degeneracijas-pieradijums.html). Uzslavu pelna ārstu pašorganizācijas līdera Pētera Apiņa uzdrošināšanās kādu laiku nelaizīt varas dibenus (skat.: https://neatkariga.nra.lv/intervijas/324941-apinis-auduma-maskas-pret-covid-19-ir-ka-drasu-zogs-pret-musam). 

 

 

 

 

 

 

Par "apvešanu ap stūri"

 

 

   Nebūs lieki atkārtot priekš kultūrnācijas skaistu patiesību, - kriminālais kapitālisms ar organizētās noziedzības brīvību cilvēces vēsturē pirmo reizi radās pēc PSRS sagraušanas Krievijā, Latvijā u.c. Krievija ir kriminālā kapitālisma “tēvs un māte”. Taču Latvijā, salīdzinot ar Krieviju, kriminālais kapitālisms ir ideālāks, jo latvieši ar dziļu degsmi atsacījās no viņiem uzdāvinātās valsts neatkarības un iestājās ES, lai varētu izzagt tās piešķirtos finansu līdzekļus. Zagšana sekmīgi un, protams, nesodīti turpinās jau otro gadu desmitu. Krievija ir saglabājusi valsts suverenitāti, un Krievijā zagšana balstās tikai uz savas zemes resursu izzagšanu. Latviešiem ir zagšanas plašākas, starptautiskās, iespējas.

   Kriminālais kapitālisms, saprotams, ir jauns analītiskais objekts. Joprojām turpinās tā zinātniskā apguve. Laiku pa laikam atsedzas kaut kāda jauna specifiska parādība, kas nav konstatējama citos kapitālisma vēsturiskajos variantos un var liecināt par kriminālā kapitālisma strukturālajām un sistēmiskajām īpatnībām. Neapšaubāmi kriminālajam kapitālismam ir noteikta specifika – būtiskas un neatņemamas īpašības.

   Rīgas interneta medijs “nra.lv” 2020.gada 19.oktobrī publicēja interviju ar nosakumu “Advokāts Mārtiņš Kvēps: Meroni mūs visus apveda ap stūri”. Runa ir par arestētās mantas pārņemšanu t.s. Lemberga kriminālprocesā un Nodrošinājuma valsts aģentūras nesekmīgajiem centieniem arestēto mantu pārņem savā pārziņā no Rudolfa Meroni. Intervijas nosaukumā izmantotie advokāta Mārtiņa Kvēpa vārdi “mūs visus apveda ap stūri” liecina par valsts piekrāpšanu. Secināms, ka ārzemnieks Meroni “ap stūri” ir apvedis Latvijas Republiku, tās varas institūcijas – prokuratūru, tiesu, advokatūru, Nodrošinājuma valsts aģentūru utt.

   Šajā gadījumā atklājas kriminālā kapitālisma specifiska iezīme. Valsti ir apkrāpis viens cilvēks. Pie tam ārzemnieks. Acīmredzot, tas ir iespējams tikai kriminālajā kapitālismā, un tas katrā ziņā ir saistīts ar organizētās noziedzības kādu shēmu. Respektīvi, tas ir saistīts ar valdošās kliķes piekrišanu, materiālo ieinteresētību, noziedzīgo līdzdalību.

   Īstu, normālu valsti apkrāpt nav iespējams. Tas ir labi zināms. Īstu, normālu valsti viens vai vairāki cilvēki nevar apkrāpt, jo valsti sargā kolektīvā apziņa. Tiekoties ar mēģinājumu apkrāpt valsti, var kļūdīties viens valsts ierēdnis, divi, trīs valsts ierēdņi. Taču nekādā gadījumā nevar kļūdīties valsts kopumā, jo attiecīgo valsts ierēdņu kļūdu nekavējoties izlabos un novērsīs citi ierēdņi – valsts kolektīvās apziņas reprezentanti. Advokāts aicina atzīt, ka Meroni ir “apvedis ap stūri” Latvijas Republiku. Taču faktiski viņš neko nav “apveidis ap stūri”, jo nevienu nevajadzēja “apvest ap stūri” attiecīgajā organizētās noziedzības shēmā. Viss notiek saskaņā ar LR valdošo kliķi un tās akceptētā kārtējā nozieguma shēmu.

 

 

 

 

 

 

Civilizācijas sprādziens

 

   Ažiotāža (īpaši radies milzīgs satraukums un milzīgas intereses sakāpinājums) ap ASV prezidenta vēlēšanām 2020.gada 3.novembrī tiek dažādi klasificēta. Populārs ir ieskats par pilsoņu karu. To ievadīja Trampa ievēlēšana 2016.gadā. Viņa pirmsvēlēšanu platforma ārkārtīgi stimulēja amerikāņu sabiedrības sašķelšanos divās histēriski naidīgās un acīmredzot miermīlīgā veidā vairs nesamierināmās daļās.

   ASV vienmēr ir pastāvējis konsenss starp abām dominējošajām partijām – demokrātu partiju un republikāņu partiju. Abu partiju piekritēji apliecina visa sociuma politisko orientāciju. Taču Tramps izjauca vēsturiski tradicionālo vienprātību politiskajā elitē un sabiedrībā kopumā. Viņš pirmsvēlēšanu kampaņā kategoriski kritizēja ASV eliti un tās politikas idejisko kodolu – globālismu. Tādējādi elitē un sabiedrībā kopumā tika sagrauts tilts starp demokrātiem un republikāņiem, bet galvenais – tika kliedzoši uzsvērts, ka ASV virzās pa pilnīgi aplamu ceļu. Trampa pārliecībā amerikāņu elites politika, ideoloģija, ģeopolitika vairs neapliecina uzticību ne tikai kapitālismam, liberālismam, demokrātijai, bet arī ASV nacionālajām interesēm. Tāpēc Tramps atdzīvināja amerikāņu nacionālismu ar tā lozungiem “America first” un “Let’s make America great again”. Tas nekādi nevarēja patikt demokrātiem, kuru politikas centrā ir globālisms, kas ir uzskatāms pretmets amerikāņu nacionālismam. 2016.gadā atklājās, ka Baltā nama globālisma politika nepatīk amerikāņu sabiedrības lielai daļai. Prezidenta vēlēšanu rezultātā ASV iedzīvotāji sašķēlās divās daļās – patriotos un globālistos.

   Ne mazāk populāra un vairāk pamatota ir ažiotāžas saistīšana ar plašāku kontektu – Rietumu civilizācijas likteni. 3.novembrī izšķirsies fundamentālu pretpolu turpmākās pastāvēšanas iespējas. Runa ir par tādiem fundamentāliem pretpoliem kā vienpolāra pasaule-daudzpolāra pasaule, globālisms-nacionālisms, NATO likvidēšana-NATO saglabāšana, tradicionālās morāli tikumiskās vērtības-homoseksuāli perversās vērtības, cilvēciska civilizācija-anticilvēciska civilizācija.

   Ažiotāža noteikti liecina par sociālā sprādziena tuvošanos. Ja ilgi pastāv sociālā nestabilitāte, tad agrāk vai vēlāk notiek kaut kas revolucionārs – būtisks pavērsiens dabas, sabiedrības, kultūras, izziņas un domāšanas attīstībā, krasas pārmaiņas, apvērsums. Rietumu civilizācijā sociālā nestabilitāte sākās XX gs.70. gados. “Baltās” rases izmiršana, novecošana, inteliģences degradācija, sociālā atsvešinātība, dzīves līmeņa kritums, materiālās nevienlīdzības drausmīgais pieaugums, sociālo programmu likvidēšana, alkātīgā un sociāldarvinistiskā finansu kapitālisma uzkundzēšanās aktualizēja sociālā sprādziena galvenos principus “visi pret visiem” un “cilvēks cilvēkam vilks”. Tas, kas mūsdienās notiek Rietumu civilizācijā, nekādi nekļūs “revolūcija kā vēstures lokomotīve”. Tik tikko citētie Marksa vārdi iederējās XIX gadsimtā, kad Rietumu civilizācijā bija demogrāfiskais bums un, protams, dzīves pacēlums. XXI gadsimts ir Rietumu civilizācijas norieta, pagrimuma, bojāejas gadsimts. Tajā sociālais sprādziens (revolūcija) nekādi nebūs “svētki apspiestajiem un ekspluatētajiem” (Ļeņins). Civilizācijas negatīvi radikālas tramsformācijas laikā sociālais sprādziens (revolūcija) nevis socializē cilvēkus, bet gan bioloģizē cilvēkus, viņos uzjundījot “zvēru”, “vilku”, tagad sakām – postcilvēku. Brīvība tiks nevis palielināta, bet gan samazināta. Mutuļos haoss, cietsirdība, neiecietība, fobijas, “antifa” kultūras mantojuma graušanas stihija.

   Ļoti iespējams, piemērots ir jēdziens “civilizācijas sprādziens”. Tramps ir kļuvis katalizators ne tikai sociālām (šķiriskām) revolucionārām pārmaiņām. Viņš ir izraisījis tektonisku satricinājumu Rietumu civilizācijas visos segmentos un pie tam hamletiskā līmenī – “To be, or not to be” maksimāli sakāpinātā līmenī. Runa nav tikai par sociālām pārmaiņām. Runa ir par civilizācijas paradigmu (konseptuālo pamatsistēmu) pārmaiņām. Pie tam runa ir (un tas ir vissatraucošākais) par tādu konceptuālo pamatsistēmu kā cilvēks. Globālisms un tā atzars kovidterorisms nekautrīgi un atklāti sola visdrīzākajā laikā “uzlabot” cilvēku genofondu. Tramps tādu anticilvēcisku himērisku politiku neatbalsta. Taču anticilvēciskās civilizācijas himēras ir ļoti pašpārliecinātas un ar sava neuzvaramā spēka apziņu. Trampa izteikumi internetā tiek izdzēsti.

 

 

 

 

 

Krimināli birokrātiskais kolektīvisms

 

   Izrādās, kriminālais kapitālisms ar organizētās noziedzības brīvību un organizēto noziedzību kā valstiskuma pamatu un valstisko institūciju galveno darbības veidu var būt ļoti laimīgs, jo eksistē politiski komfortablos apstākļos. Acīmredzot politiski komfortabli apstākļi ir viena no vēsturiski jaunā un unikālā, un tāpēc pagaidām analītiski ne visai dziļi izprastā un novērtētā kriminālā kapitālisma specifiskākajām iezīmēm. Ar komfortabliem apstākļiem nekādi nevarēja lepoties kapitālisma citi līdzšinējie atzari. Piemēram, valsts kapitālisms, demokrātiskais kapitālisms, sociālais kapitālisms, finansu kapitālisms. Toties LR kriminālais kapitālisms var lepoties pilnā mērā. LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu politiskā vara aizvadītajos 30 gados ir ērtās ērtībās un tīkamā labsajūtā gozējusies bez mazākā politiskā apdraudējuma. Valdošā kliķe nekad nav saskārusies ar politisko opozīciju. Valdošajai kliķei nekad nav bijusi vajadzība finansēt un tātad arī kontrolēt t.s. sistēmisko opozīciju. Tas politiskais mistrojums, kas sevi dēvēja un joprojām dēvē par opozīciju, faktiski bija un joprojām ir tikai viena no organizētās noziedzības bandām, kuras galvenais mērķis piekļūt valsts budžeta lielajai silei, pie kuras šī banda netiek pielaista. Pēcpadomju Latvijā tāpat nav manīta t.s. nesistēmiskā opozīcija, kuru tradicionāli finansē ārzemju politiskie spēki, ja tiem ir kaut kādas nopietnas intereses attiecīgajā valstī. Pēcpadomju Latvijā ārzemju politiskie spēki visu saņem par velti no vietējās valdošās kliķes kompradoriem un kolaboracionistiem. Latviešu tautas kalpi nav skopi. Ar prieku visu atdod svešajiem.

   Saprotams, kriminālā kapitālisma komfortablo esamību nodrošina konkrēti faktori. Neapšaubāmi, izšķirošais faktors ir Latvijas sabiedrība – latviešu tautas inteliģence un tā LR nācijas daļa, kuru bezmaksas ēdiena baudītājs Rīgas pilī iesaka dēvēt par “līdztautiešiem”. Pēcpadomju gadu desmitos LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu politiskajai varai ir latviešu inteliģences totāls atbalsts. Neviens politiskais spēks (partija) nekad nav programmātiski deklarējis nepieciešamību likvidēt kriminālo kapitālismu un Latviju veidot kā suverēnu cilvēciski normālu valsti. 2020.gadā mērķi izstāties no ES un NATO formulēja “Tautas varas fronte”, pret kuru latviešu sabiedrībā ir vienaldzīga un arī skeptiska attieksme. Tā, piemēram, 2020.gada rudenī latviešu aprindās un tās medijos daudz dzīvāka interese bija vērojama par gaidāmo Gobzema “Latviešu neliešu partijas” dibināšanu nekā par “Tautas varas fronti”.

   Rīgā laiku pa laikam ir kaut kādas protesta akcijas. Taču tās ir jocīgas akcijas. Latviešu aprindās lielā cieņā ir protesta veids, kuru gribas dēvēt par dekoratīvo protestu. Dekoratīvie protesti parasti ir veltīti kaut kam mietpilsoniski seklam, sociāli maznozīmīgam, kā arī kaut kam antisociālam, anticilvēciskam, antigarīgam, kas, protams, ir visnepatīkamākais. Faktiski dekoratīvais protests ir vienīgais protesta veids, kuru praktizē latvieši. Citi protesta veidi (mītiņi, demonstrācijas, streiki, bada streiki, piketi) aizvadītajos pēcpadomju gados ir bijuši ļoti reti sastopami neskatoties uz to, ka iemeslu bija nesalīdzināmi vairāk nekā, teiksim, padomju laikā.

   Tā, piemēram, “Delfi” rakstīja, ka 2020.gada 19.jūnija “vakarā pie Polijas vēstniecības Rīgā ap 35 cilvēki piedalījās akcijā pret Polijas prezidenta Andžeja Dudas pagājušās nedēļas izteikumiem par lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT+) kopienu. [..] Šodien pulcējāmies pie Polijas vēstniecības, jo uzskatām, ka Dudas izteikumi ir diskriminējoši pret jau tā mazaizsargātu sabiedrības daļu. Mūsu valstis šajā jomā ir līdzīgās situācijās, tāpēc nolēmām paust solidaritāti ar Polijas LGBT+ kopienu," sacīja organizācijas vadītāja Selma Levrence.”

   Tajā pašā dienā (2020.g.19.VI) Rīgā bija vēl viena dekoratīvā protesta akcija. Par to informēja “Delfi”, ievietojot arī apjomīgu fotoreportāžu: “Piektdien pie Brīvības pieminekļa norisinājās klimata kustības "Fridays for Future Latvia" akcija "Neatgriežamies pie vecajiem ieradumiem", lai aktualizētu klimata izmaiņu problēmas. Kustības pārstāvji uzskata, ka tieši pašlaik, kad notiek ekonomikas lejupslīde, ir iespēja daudzas industrijas attīstīt ilgstpējīgi un realizēt pāreju uz ilgstpējīgu un dabai draudzīgu attīstību, tiecoties uz aprites ekonomiku.”

   Latvijā politiskie protesti ir pakļauti fundamentālai tabuizācijai. Latvijā neprotestē pret LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu varu un tās organizēto noziedzību. Neprotestē pret suverenitātes zaudēšanu. Neprotestē arī pret kovidteroru. 2020.gada oktobra dienās, kad kovidterors uzņēma jaunus absurdus antihumānus apgriezienus, sabiedrības kāda daļa draudēja protestēt pret normu, kas bērna bioloģiskās mātes partnerei neparedz tiesības uz atvaļinājumu pēc bērna piedzimšanas...

   Latvijā kriminālā kapitālisma politiskās varas un latviešu inteliģences idejiski konceptuālā un sociāli morālā vienotība ir ideāla. Šī ideālā vienotība ir uzskatāma par krimināli birokrātisko kolektīvismu. Praktiski tas izpaužas sekojoši.

   Pirmkārt, politiskā vara kopā ar latviešu inteliģenci kā vienots un saliedēts kolektīvs pret cilvēka dzīves sūtību un cilvēka esamības jēgu izturas formāli birokrātiski - bez iedziļināšanās cilvēka eksistenciālajā būtībā, bez izpratnes par cilvēkam cienīgas dzīves nosacījumiem, bet visnepatīkamākais - pastrādājot humanitātes noziegumus.

   Otrkārt, antihumānais kriminālais kapitālisms ir valdošās kliķes un latviešu inteliģences kolektivizēts kopīgums. Konstatējama sabiedriska sadarbība un savstarpēja palīdzība saglabāt un paplašināt kriminālo kapitālismu.

   Treškārt, latviešu inteliģences sociālie resursi un intelektuālie resursi ir tendēti kriminālā kapitālisma labā. Šī tendētība ir latviešu inteliģences konstante – pastāvīgs lielums. Tā nodrošina destruktīvu dinamiku ikvienā latviešu tautas dzīves segmentā.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Nelieša kulta uzķēpāšana

 

 

   “Nra.lv” portālā, vienā no Rīgas visreakcionārākajiem medijiem, 2020.gada 14.oktobrī tika ievietots odiozs (atbaidošs, pretīgs) materiāls ar virsrakstu “Vai Gobzems var kļūt par mūsu vietējā mēroga Trampu?”. Autors ir tradicionāli idejiski kroplu, jocīgu, pusdebilu tekstu pietaisītājs Bens Latkovskis.

   Protams, katram normālam cilvēkam jau publikācijas virsraksts nav pieņemams. Katrs normāls cilvēks zina par Trampa lomu  cilvēciskās civilizācijas un anticilvēciskās civilizācijas cīņā uz dzīvību un nāvi. Tramps pašlaik ir cilvēciskās civilizācijas simbols. Viņa uzskati un reālā darbība ir vērsta pret anticilvēcisko civilizāciju, kura, starp citu, ir kovidterorisma radītāja, bet ne tikai visa veida sociālo un morālo perversiju musinātāja un atbalstītāja. Anticilvēciskā civilizācija ar tās neoliberālisma, postmodernisma, globālisma, homoseksuālisma stūmējiem ir Tartara (elles) kloāka. To var nesaprast un neatzīt vienīgi šīs kloākas iemītnieki. Katrs saprātīgs cilvēks priecājas par Trampa centieniem apturēt “baltās” rases pagrimumu. Gobzema salīdzināšana ar Trampu ir kolosāli riebīga izdarība. Tādu salīdzinājumu var pietaisīt tikai nelabojams deģenerāts, kas mīcās Tartara mēslos.

   Taču nekāda brīnuma nav. Nelieša Gobzema kulta uzķēpāšana ir saprotama parādība. Latviešu miljons mīl neliešus daudz vairāk nekā godīgus cilvēkus. Par to uzkrītoši liecina aizvadītie 30 gadi, kad eiroatlantiskie ģeopolitiskie spēki XX gadsimtā kultūrnācijai otro reizi ļāva dzīvot relatīvi patstāvīgi saskaņā ar tās prātu, sirdi un dvēseli. Diemžēl nekavējoties draudīgi atklājās kultūrnācijas morālā un intelektuālā nestabilitāte, kas nekādi nevar liecināt par tautas valstsspēju un prasmi sev iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi. Atklājās, ka prāta, sirds un dvēseles vietā ir milzīga zagšanas un debilitātes mēslaine, no kuras regulāri "tautas kalpos" tiek deleģēti jauni parvēniji un arvien atbaidošāki tipi, kuru negodīgums, nekaunība, nelietība, valstiskā nekompetence nepazīst nekādus ierobežojumus.

   Aizvadītajos gadu desmitos vienmēr naivi bija uzskatīt “Trakāk vairs nevar būt!”. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par “Latvijas ceļa” nacionālajiem noziegumiem ar sabiedrības kopīpašumiem. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par latviešu šarlatāniskās inteliģences “Vienotības” humanitātes noziegumiem, Pavļuta debilo “Par-politiku”, pederastu “Progresīvajiem”, dauna daunu brālību “KPV”, ķēmīgajiem kabatas partiju nosaukumiem “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”. Arī pēc debilitātes laikmeta dzemdēšanas 2018.gada 6.oktobrī nākas domāt, ka nekas trakāks vairs nevar būt, jo 13.Saeimā ievēlēja valstiskajam darbam totāli nepiemērotus hominīdus no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par pederastu nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Tomēr šodien atkal gribas jautāt “Vai turpmāk var vēl būt kaut kas trakāks?”. Faktiski atbildi uz šo jautājumu nosaka politiskajā praksē kaldinātā loģika: “Jā, noteikti var būt vēl kaut kas trakāks”. Pret to nav iespējams iebilst. Pašlaik rodas pārliecība, ka vēl kārdinoši eksistē, piemēram, nelietības perspektīvas. Latviešiem vēl nav bijusi Latviešu Neliešu partija, bet drīz būs. To izveidos Gobzems ar nelietības faniem. Par atbalstītāju trūkumu nav jāžēlojas. Gobzems starp savējiem sildās denunciācijas paradīzē interneta portālā “Pietiek” pie pamfleta “Necilvēks” galvenā varoņa Lapsas Lato Vito Hodo Endo Leo Gauno. Gobzems kā mājās jūtas pie šarlatāna un “mainām pasauli” blēža Pļaviņa, kurš tautu muļķoja ar “strukturēto ūdeni” un no ES izkrāpa lielu naudas summu. Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina. Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” dauna bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts. Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā dauna partijas premjera kandidāts. Taču pēc ievēlēšanas parlamentā Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu. Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

 

 

 

 

 

    

 

           

Kovidaplaimotie

 

   Divas solīdas iestādes, Šveices banka “UBS” un jau 160 gadus pastāvošā starptautiskā konsaltinga firma “PwC” (“PricewaterhouseCoopers”) ir sagatavojušas pārskatu par pasaules miljardieru materiālo stāvokli kovidterorisma mēnešos. Galvenie secinājumi ir sekojošie. Miljardieru skaits pandēmijas laikā ir palielinājies. Tagad pasaulē ir 2189 miljardieri. Viņu kapitāls 2017.gadā bija 8,9 triljoni, bet 2020.gadā sasniedza rekordu – 10, 2 triljoni dolāru. Tas ir četras reizes vairāk nekā 2009.gadā (krīzes gadā). No minētās summas 209 miljardieri oficiāli cīņai pret pandēmiju ziedoja 7,2 miljardus dolāru. Pandēmijas laiks ir ļoti labvēlīgs miljardieriem, jo viņi varēja ļoti lēti iepirkt akcijas pandēmijas sākumā. Ievērojami pieauga miljardieru ienākumi IT sfērā, veselības aizsardzībā – aizvadīto 2,5 gadu laikā par 50 procentiem. Arī rūpniecības sektorā ir bijis milzīgs kāpums – par 44,1% 2020.gada aprīlī-maijā. Jūlijā pat tika gūti labi panākumi izklaides biznesā un nekustāmo īpašumu biznesā. Salīdzinot ar 2009.gadu, ASV miljardieru ienākumi ir pieauguši par 170%, Vācijas – 175%, Lielbritānijas – 168%, Francijas – 439%, Krievijas – 80%, Brazīlijas – 90%, Indijas – 99%, Ķīnas – 1146%. 2019.gadā pasaules miljardieriem piederēja 7,23% no planētas kapitāla. 25 visbagātāko miljardieru kopējais kapitāls ir 1,5 triljoni. 

 

 

 

  

Par politisko tikumību

 

   Politikai un politiķiem nav laba reputācija ne tikai konspiroloģiskajā folklorā sprēgājošajos vēstījumos par politiķu pērkamību, politiķiem kā konjunktūras cilvēkiem; proti, bezprincipu cilvēkiem, kas savā labā izmanto stāvokli, apstākļus, situāciju, maina savus uzskatus atkarībā no tiem. Politikai un politiķiem nav laba reputācija arī sabiedrības ikdienišķajā domā, kas balstās uz konkrēti novēroto reālajā dzīvē. Politika tiek atzīta kā morāli netīra nodarbošanās, kurā neeksistē uzskatu, ideālu, vērtību konsekvence – loģiska pamatotība un sakarīgums, noteiktība un mērķtiecība, nelokamība spriedumos, rīcības principu un izvēles kritēriju nemainīgums. Ne reti tiekamies ar pretēju attieksmi, kad politikas nekonsekvence tiek slavēta un politikas nekonsekvence tiek pasniegta kā kompromisu māksla, kas ir vajadzīga politiskajā darbībā un nekādā ziņā nav nosodāma prasme.

   Nav noslēpums, ka Rietumu civilizācijas norieta spilgta izpausme ir politikas un politiķu degradācija. Globālo sociālo problēmu analītikā tiek konstatēta politikas vēsturiski tradicionālās substancionālās būtības izzušana un politikas transformācija kaut kādā duļķainā kvalitātē. Tā ir mūsdienu tendence. Politika, protams, eksistē. Taču politika pārstāj dzīvē eksistēt kā valsts vadīšanas māksla un sabiedriskās darbības nozare, kas ietver līdzdalību sabiedrības un valsts veidošanā, valsts vadīšanā un valsts lietu kārtošanā, attiecībās starp dažādām sabiedrības grupām un slāņiem, dažādām tautām un dažādām valstīm, bet mūsdienās – arī starp dažādām civilizācijām. Politika pārstāj funkcionēt kā valsts, valdības, partijas vai citas organizācijas svarīgāko centienu, mērķu, principu, stratēģijas apkopojums. Politika vairs nav rīcības līnija, kurss, jebkura taktika un stratēģija. Politika ir nonākusi politikāņu rokās – politisko spekulantu, intrigantu, bezprincipu būtņu rokās. Politika ir pārvērsta par alkātīga savtīguma apmierināšanas līdzekli. Politika ir pārvērsta par korporatīvo, ģeopolitisko, ideoloģisko ambīciju zonu. Politika nekalpo sabiedrībai, tautai, valstij. Tagad politika vairs nepastāv bez kompradoriem, kolaboracionistiem, korupcijas un korumpētības. To visu redzot un kritiski novērtējot, sabiedrībā mazinās velme politizēties – aktīvi un rosīgi iesaistīties politiskajā darbībā, savu politisko, sociālo, ekonomisko mērķu īstenošanā, dzīves problēmu risināšanā, izmantojot politiskās metodes.

   Taču sabiedrības politizācija nav atkarīga tikai no politikas un politiķu reputācijas kādā noteiktā laika posmā. Sabiedrības politizācija ir atkarīga no tiem faktoriem, no kuriem ir atkarīga cilvēku dzīve. Un, lūk, cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pīlāri, no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku jebkuru darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība, un tie atsaucas uz to, ko dēvē par sabiedrības politisko tikumību.

   Sabiedrības politiskajā tikumībā visu izšķir sabiedrības politiskā griba. Ja sabiedrībai nav politiskās gribas, tad vienalga sabiedrība apliecina noteiktu politisko tikumību. Visbiežāk tā ir politiskā tikumība, kuras pamatā ir augstprātīga apolitiskuma demonstrēšana. Cilvēki lepojas un lielās, ka  neinteresējas par politiku. Viņi var nesaprast, ka augstprātīgs apolitiskums arī ir politika.

   No trim pīlāriem uz sabiedrības politisko tikumību visorganiskāk atsaucas kultūra un mentalitāte. Politika ir katras tautas kultūras sastāvdaļa. Savukārt tautas mentalitāte garīgi noformē politiku, balstoties uz politikas specifiku un politiskajām tradīcijām kultūras mantojumā, kā arī cenšoties adaptēties modernā laikmeta plašākā politiskajā kontekstā.

   Ar latviešu mentalitātes ietekmi uz latviešu sabiedrības politisko tikumību uzskatāmi tiekamies 2020.gadā, kad uz Latvijas “politiskās skatuves” uznāk divi jauni politiskie lielumi – “Tautas varas fronte” un Gobzema iecere dibināt partiju, kurai jau pirms tās dibināšanas visprecīzāk piestāv nosaukums “Latviešu neliešu partija”.

   Latvijā noziegumu visatļautība ir sekmējusi tautas jaunas negatīvas izpausmes masveidību un strauju dinamiku. Jaunās negatīvās izpausmes vārds ir “nelietība”. Turklāt nelietība strauji nostiprinās. Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.

   Latviešu masveida intelektuālā šaurība nav vislielākā nelaime. Katra etnosa genofondā ir kaut kāda specifika. Tā tas ir arī latviešiem, un tas ir normāli. Vislielākā nelaime ir latviešu populācijā sastopamais negodīgums, nelietība, neuzticamība, nodevība, pielīšana, denuncēšana, gudro un godīgo tautiešu nicināšana, atstumšana, vajāšana. Aizvadītajos 30 melnajos pēcpadomju gados taisnīgums un tiesiskums ir bijis “pie vienas vietas”. Arī brīvība, suverenitāte, valstiskā neatkarība latviešiem tagad ir “pie vienas vietas”. Tādējādi vislielākā latviešu bēda ir morālajā jomā, nevis intelektuālajā (piem., nespējā uztvert būtību, galveno). Starp citu, intelektuālajā jomā latvieši pat ir savā ziņā apdāvināti, jo ir talantīgi zagļi un zagšanas shēmu meistari.

   Abi jaunie politiskie lielumi rīko dažādas akcijas pret valdošās kliķes politiku. “Tautas varas fronte” savā programmā ir ļoti drosmīga, paredzot Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu, izstāšanos no ES un NATO. Tik drosmīga nav neviena politiskā organizācija. “Tautas varas fronte” vēlas panākt to, ko ir jāvēlas panākt katram latvietim, ja viņā ir patiesa tieksme pēc brīvības un neatkarības. “Tautas varas frontei” latviešu sabiedrībā tādējādi vajadzētu būt vislielākā cieņa un vislielākais atbalsts. Taču tā nav, un tas tā noteikti nav atbilstoši latviešu mentalitātes visnepatīkamākajām iezīmēm. Medijos “Tautas varas fronte” tiek regulāri izsmieta.

   2020.gada 10.oktobrī Gobzems, cilvēks ar stabilu nelieša slavu ne tikai advokātu aprindās, Rīgā Esplanādē rīkoja sapulci. Tā medijos savlaicīgi tika plaši reklamēta, bet 10.oktobrī internetā operatīvi bagātīgi atspoguļota ar apjomīgām fotoreportāžām un labvēlīgiem tekstiem.

   Neapšaubāmi, uz latviešu gara, dvēseles un prāta šodienas drūmo līmeni atsaucas aizvadītie 30 gadi kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību, pie tam tautai veģetējot bez īstas nacionāli patriotiskas, intelektuāli un profesionāli stabilas inteliģences. Latviešu politiskā tikumība nekādi nevar būt cienījama, ja valsts iekārtas pamats un visu procesu substance ir organizētā noziedzība. Latviešu kultūrā visu pārklāj noziedzība. Latvieši visu pēcpadomju laiku burtiski katru dienu ir dzīvojuši masveida noziedzības atmosfērā, kad noziedzības kāpums ir valdošās kliķes politikas vienīgais mērķis. Kriminālajā kapitālismā politiskais pesimisms un politiskā paralīze acīmredzot skar tikai gaišākos cilvēkus, kuri nav zaudējuši saprātu, kritiskumu un spējīgi šaušalīgos noziedzīgos notikumus objektīvi novērtēt. Politiski visaktīvākie nav kopā ar “Tautas varas fronti”, bet gan ar Rīgas pederastiem, “Latviešu neliešu partijas” slavenajiem neliešiem. Turklāt nekas neliecina par pozitīvām izmaiņām latviešu politiskajā tikumībā. Bez īstas inteliģences nekas labs nevar notikt.

  

 

  

 

 

    

 

           

Globālisma terminoloģiskais iesaiņojums

 

   Par globālismu sarkastiski dēvē Rietumu lielburžuāzijas, pasaules valdnieku, naudas saimnieku komandēto ideoloģisko sludinātāju un politiskās varas klerku atklāti un uzbāzīgi propagandēto vienpolāro pasauli, kad Zemes valdnieks ir ASV. Ja jēdziens “globalizācija” apliecina reālus globālus procesus uz planētas, tad jēdziens “globālisms” (..isms) tika nesen izvēlēts, lai apliecinātu virtuālas hipertrofētas ambīcijas Rietumu lielburžuāzijā pēc sociālisma sistēmas sagraušanas Eiropā XX gs. beigās. Pret globālismu ir jāizturas tāpat kā pret postmodernismu un neoliberālismu – abiem tradicionālajiem Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas dzinējspēkiem. Tagad ir trīs postoši spēki – postmodernisms, neoliberālisms un globālisms.

   Sarunā par globālismu nākas izmantot daudzus smalkus jēdzienus. Bez tiem nevar iztikt, ja vēlamies atklāt globālisma sejas visus vaibstus un šo sociāli politisko monstru raksturot maksimāli niansēti. Globālisms faktiski ir desubstancializācija – objektīvās realitātes, substances, lietu būtības, tā, kas ir pamatā un patstāvīgs, ignorēšana. Tiek ignorēta reālā situācija uz planētas, jo vienpolārās pasaules kārtību vēlas tikai vienas zemes elite, kura pati sevī ir iedvesmojusi misiju glābt cilvēci. Globālisms katrā ziņā ir zināma politiski teorētiskā, metodoloģiskā, stratēģiskā, ideoloģiskā, ģeopolitiskā transgresija (pāreja), kurai pavēra ceļu kapitālisma konkurenta sociālisma nāve Rietumu civilizācijā. Globālisms noteikti būs transitīvs (pārejošs) notikums un vēsturisks pārpratums alternatīvu paradigmu meklējumos cilvēces turpmākai dzīvei. Globālisma apoloģēti, acīmredzot paši nemanot, ir iebriduši vienpusīgi (himēriski) traktētā hilozoismā – filosofiskā mācībā, kuras centrā ir pieņēmums, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt visu veidu matērijai. Globālisma apoloģēti liek saprast, ka justspēja, domātspēja un dzīvums piemīt tikai amerikāņu elitei, tāpēc tā ir tiesīga valdīt uz Zemes. Globālisms ir eksplicīta (atklāti izteikta) eksplikācija (paskaidrojums). Par globālismu un tā vitālo nepieciešamību atklāti raksta Rietumu civilizācijas zinātnieki, eksperti, žurnālisti, publicisti. Viņi nekaunās par sacerēto naratīvu – tekstu globālisma himnai. Globālisma ideologi liek saprast, ka jebkura vēršanās pret globālismu ir penitenciāra (saistīta ar sodu) rīcība. Taču visus iebiedēt nav izdevies. Ārzemēs globālisma kritiķi ir izveidojuši antoloģijas no globālisma fanu kaismīgajiem tekstiem. Tādas antoloģijas ir sava veida pieminekļi Rietumu civilizācijas norieta un eiropeīdu rases degradācijas un deģenerācijas veicinātājiem un slavētājiem. Globālisms sevi neuzskata par distopisku (antiutopisku) scenāriju, kaut gan globālisma pašapziņā nav pārliecības par savu utopiskumu. Eksistē pārliecība par globālismu kā vienīgi pareizo cilvēces dzīves kārtību. Globālismam drīzāk utopija ir norāde par pasaules neviendabīgumu – pasaules kreatīvo heterogēniskumu. Globālismam pasaules neviendabīgums nav vērtība. Globālismam vērtība ir tikai homogēniskums – pasaules viendabīgums. Globālisms cenšas diskreditēt jebkuru mēģinājumu aizstāvēt nepieciešamību saglabāt pasaulē sastopamo atšķirību kvalitatīvo intensitāti. Globālisms negrib dzirdēt, ka atšķirību vitalitāte ir nākotnes pamats, jo bezvariantīva nākotne ir tagadnes turpinājums ar tagadnes lielākajiem dārgumiem – degradāciju un deģenerāciju sintezē ar novecošanu un izmiršanu. Globālisms attaisnotos, ja cilvēce būtu daļa no kaut kā liela vai cilvēce vēlētos kompakti būt locekle kādā civilizāciju konfederācijā. Globālisms attaisnotos arī tad, ja cilvēce vēlētos saplūst ar kādu pārdabisku spēku, par ko lasāms fantastikā. Taču tā nav. Vēlēšanās būt locekle vai vēlēšanās saplūst katrā ziņā būtu atkarīga no saprāta. Tādu vēlēšanos nebūtu iespējams realizēt bez saprāta. Tātad bez tā, kas tagad manāmi pietrūkst Rietumu politiskajai elitei. Globālisms pierāda, ka mūsdienās nevis tehnika degradē sociumu (sveiciens Heidegeram), bet gan politika visu degradē. Globālisms kā kropla diskursīvā konstrukcija faktiski ir primitivizēts pozitīvisms (netiek apgrūtināts ar garīgu saturu) un reizē antihumāni orientēts idejiskais mistrojums. Globālisms netieši vēlas cilvēces apziņā iezombēt moderni glamūrīgu hiliasmu – mācību par tūkstošgadu miera valsti, kas iestāsies pēc ASV kronēšanas par pasaules valdnieku.

  

 

                                                                                                                                       

Sociālo granulu drupināšana

 

   “Covid-19” pandēmija ir laba lieta. Tā palīdz analītiski stabilizēt priekšstatu par mūsdienu pasaules dominējošajām tendencēm un to reālajiem mērķiem. Tas, kas pirms pandēmijas bija analītiskās intuīcijas un nedrošu prognožu formā, tagad ir kļuvis stabilas pārliecības aplaimots viedoklis.

   “Covid-19” ir transformatīvs notikums. Tātad tāds notikums, kas spēj līdzšinējos procesus pagriezt jebkurā vajadzīgajā virzienā. Transformatīvi notikumi dzīvē ir vajadzīgi. Tie ir vajadzīgi īpaši tad, ja pietrūkst pacietības vērot procesu dabisko gaitu. Cilvēces vēsturē pacietības trūkums ir bieži bijis. Tas attiecas arī uz mūsdienu procesiem. To virzības trajektorija ir pareiza, taču procesi lido pa savu trajektoriju pārāk lēni. Tāpēc gribas visu pasteidzināt. Lai pasteidzinātu, procesus nepieciešams pārņemt savā varā. Un to visefektīvāk var izdarīt ar transformatīva notikuma palīdzību.

   Transformatīvs notikums parasti ir apzināti organizēta provokācija. Gudri un zinoši cilvēki pašlaik nav pārliecināti par “Covid-19” pandēmijas apzināti organizēto izcelsmi. Runa ir par bioloģisko ieroci. Tādus ieročus rada jau sen, taču jau no paša sākuma ir bijušas paniskas bailes tos pielietot. Daudz paniskākas bailes nekā bailes pielietot atomieročus. Acīmredzot “Covid-19” kaut kāda liktenīga misēkļa dēļ izkļuva no laboratorijas. Vīruss ir bīstams. Tas ir godīgi jāatzīst. Pandēmijas ideoloģiskā zooloģiskā dārza entuziasti slēpj no sabiedrības reālo statistiku. “Covid-19” izraisītā mirstība ir 0.1%-0.5% tāpat kā 1957.gada un 1968.gada gripas pandēmijas laikā. ASV, Lielbritānijā, Zviedrijā, Vācijā, Austrijā, Šveicē mirstība tāda pati kā gripas laikā. Mirušo vidējais vecums 80 gadi (swprs.org).

   Tiesa, nedod mieru Ķīnas rīcība. Eksistē viedoklis par Ķīnas apzinātu rīcību. Katrā ziņā histēriskas panikas izraisīšanā cilvēces mērogā Ķīnas ieguldījums ir ļoti pamatīgs. Var teikt – galvenais, rezultatīvākais, izšķirošais. Ķīna pasaules masu komunikācijas telpā intensīvi tiražēja šaušalīgus videomateriālus. Tajos bija redzamas Ķīnas pilsētu pilnīgi tukšās ielas epidēmijas pirmajās dienās. Tādi skati uz cilvēci atstāja fenomenāli biedējošu iespaidu, momentā kļūstot par stresa faktoru. Videomateriāli atstāja daudz nomācošāku iespaidu nekā Hirosimas fotogrāfijas pēc amerikāņu nomestās atombumbas.

   Faktiski transformatīvs notikums spēj ne tikai procesus paātrināt. Transformatīvs notikums paver iespēju procesus papildināt ar atsevišķiem vajadzīgiem elementiem, ko grūti izdarīt procesu dabiskā lidojuma laikā. “Covid-19” laipni pavēra ceļu cilvēku čipizācijai, personu datu bāzu veidošanai un izmantošanai, attālinātai izglītībai, attālinātam darbam, attālinātam valstiskajam menedžmentam, attālinātai medicīnai utt. To visu ieviest dzīvē bez transformatīva notikuma nebūtu bijis viegli pat visdisciplinētākajās tautās, kā arī attīstības ziņā viskārnākajās tautās ar gadsimtiem ilgi iedresētu verdzisko padevību un pielīšanu varai.

   “Covid -19” palīdz pasteidzināt sociālo granulu drupināšanu. Par sociālajām granulām uzdrošinos saukt cilvēkus bez kolektīvās identitātes. Citēju agrāk rakstīto:  “Baltajiem” cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.”

   Sociālās granulas ir jauna tipa proletariāts. Tas tiek formēts jau labu laiku. “Covid-19” pavēra iespēju visu veikt intensīvāk, bez bailēm no pretestības un operatīvi iefiltrējot vajadzīgos akcentus. Piemēram, attālinātu izglītību potenciālajām sociālajām granulām. Jaunā tipa proletariāts būs sociāli, politiski, intelektuāli, tikumiski maksimāli noplicināts, perfekti granulēts, flegmātisks, apātisks biomateriāls bez garīguma, ideālisma, solidaritātes spējām un jebkura veida pilsoniskās aktivitātes gribas.

   Sociālo granulu formēšana ir bezdvēseliska un sadistiska zombēšana, radot sociāli, tikumiski un intelektuāli pilnīgi novājinātu cilvēcisko kontingentu. Tāda atbaidoša kontingenta radīšana ir reāli iespējama. Tam ir ideāli piemēroti kadri. XX gadsimta terminoloģijā izsakoties, tādi kadri ir Rietumu lielburžuāzijā un tās apkalpojošajā personālā. Noskaidrojot “Covid-19” pandēmijas izcelsmi,  Sergeja Kurginjana kolosāli apjomīgajā pētījumā tādi katri tiek saukti vārdā un tiek atmaskota viņu antihumānā būtība, bez jebkādas morālās atbildības vienā mierā gatavojot visbriesmīgākos bioloģiskos ieročus saskaņā ar varas operātoru pasūtījumu. Triljoniem lielā kapitāla vēsturiski ilgā evolūcija, slepenpolicijas vēsturiski ilgā visatļautība un nekontrolētā vara, masu apziņas zombēšanas triumfs medijos ir izauklējis tādus tipus, par kuru domām un darbību sarktu pat Lucifers. Šie tipi sapņo par cilvēka ģenētisko un kibernētisko modifikāciju. “Covid-19” laikā transhumānisma tēma tiek bieži musināta.

  

 

                                                                                                                                       

Zombēšanas modernizācija

    Zombēšana kā zombiju producēšana tehnoloģiski nestāv uz vietas. Zombēšanas tehnoloģiskā modernizācija ir fakts. Šī modernizācija operatīvi izmanto zinātnes sasniegumus cilvēka un sabiedrības izpētē, kā arī, protams, jaunākos risinājumus interneta sociālajos tīklos un mobīlo sakaru tehnikā.

   Tagad populārs ir jēdziens “informācijas karš”, kas risinās starp dažādām sabiedrības grupām, starp valstīm ar atšķirīgu sociāli politisko iekārtu, kā arī starp civilizācijām. Informācijas kara galvenais iegansts ir filosofisko, politisko, ekonomisko, ģeopolitisko interešu nesaderība stratēģiskā līmenī, konfrontācijas katrai pusei cenšoties pierādīt savas idejiskās pozīcijas pareizību un pretinieka idejiskās pozīcijas nevērtību, kroplību, bezperspektivitāti u.tml.

   Lakoniski sakot, informācijas kara pamatā ir cilvēces vēsturē sen labi pazīstamā zombēšana, lai pārvaldītu cilvēku apziņu un panāktu nevēlamu uzskatu eroziju. Jēdziens “informācijas karš” faktiski ir tikai modīgs apzīmējums sen pazīstamai darbībai.

   Kas ir zombijs? Zombijs ir cilvēks, kas ar savu pasivitāti, rakstura trūkumu un mehānisku uzvedību atgādina atdzīvinātu mironi. Tas ir sens salīdzinājums. Mūsdienās ir pieņemts zombiju salīdzināt ar cilvēku, kas ar narkotikām, hipnozi, speciāli veidotu informācijas saturu un formu ir padarīts par citu gribas aklu izpildītāju. Informācijas karā panākumus gūst tā puse, kura visefektīvāk prot nozombēt pretinieka cilvēciskos resursus. Ja vēl nesen zombēšana netika saistīta ar fizisko iznīcināšanu, tad tagad nākas tikties ar tādām zombēšanas tehnoloģijām, kuras spēj ne tikai manipulatīvi apdullināt cilvēkus, bet arī novest viņus līdz nāvei. “Covid-19” ir viens no galvenajiem tāda letāla panākuma ģenerētājiem. Ne velti publicistikā funkcionē tādi apzīmējumi kā “kovidterorisms”, “kovidpsihoze”, “kovidapdraudētība”, “psihopandēmija”, “kovidsātanisms” u.c.

   Zombēšanas tehnoloģiskajā arsenālā tagad ir trīs krājumi.

   Pirmajā krājumā ietilpst klasiskā aģitācija un propaganda, kas tagad plaši izmanto ne tikai TV, presi, radio, bet arī interneta resursus. Aģitācijas un propagandas mērķis ir vēsturiski tradicionālais – izmainīt domāšanu, pārliecību, priekšstatus.

   Otrajā krājumā ietilpst tādi relatīvi moderni kaujas ieroči kā biheiviorisma psiholoģija, personu datu bāze, interfeisi uzvedības vadīšanai. Šī krājuma mērķis ir cilvēku instinkti, paradumi, stereotipi. Ne velti šajā krājumā ir tāda smalka sfēra kā biheiviorisma psiholoģija. Tas ir psiholoģijas virziens, kas par galveno pētniecības objektu uzskata nevis apziņu, bet gan ārējos kairekļus un reakciju uz tiem.

   Trešais krājums ir vismodernākais un arī visbriesmīgākais. Šajā krājumā greznojas vīrusu ieroči, un šī krājuma atsevišķu norobežošanu zombēšanas tehnoloģiskajā arsenālā lika veikt dārgais “Covid-19”. Šis krājums veic psihosomātisku uzbrukumu cilvēkiem. Cilvēki ir tā veidoti, ka viņiem ir gan psihiski, gan somātiski (ķermeniski) komponenti. Tagad ir lieliski izprasta viena perspektīva iespēja. Proti, bojājoši iedarbojoties uz psihiku, var bojāt arī fizisko veselību; savukārt bojājoši iedarbojoties uz fizisko veselību, var bojāt arī psihisko veselību.

   Par “Covid-19” nelabvēlīgo ietekmi uz veselajiem cilvēkiem jau ir plaša speciālā literatūra un statistika. “Covid-19” aizsegā politiskās varas pieņemtie absurdie rīkojumi un likumi pret veselajiem cilvēkiem ir graujoši ietekmējuši viņu apziņu, izraisot depresiju, fobijas un arī nāvi. Garīguma epidemoloģijas speciālisti ārzemēs par to drosmīgi raksta, jo 2020.gada mirstības statistikā nav tikai “Covid-19”, tā teikt, tiešie upuri. Pārējo mirušo statistikā liels skaits (30%) ir “kovidpsihozes” izraisītā stresa upuri – panikas, baiļu, izolācijas upuri.

 

              

Kāpēc tā notiek?

 

 

   “Balto” cilvēku morāli tikumiskās rīcības, racionāli saprātīgās domātgribas, darbības, uzvedības un komunikācijas straujā lejupslīde kaut kādā anticilvēciskā (postcilvēciskā) un pilnīgi nesaprātīgā (debilā) formā ir acīmredzama nelaime. Tai faktoloģisko piemēru netrūkst, un tos nav grūti analītiski fiksēt. Cita lieta ir atbilde uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. “Balto” cilvēku degradācijas un deģenerācijas iemesls joprojām saglabājas kā līdz galam neatrisināta problēma, kaut gan vairāk vai mazāk patiesas un ticamas atbildes ir sastopamas.

   Globālo sociālo problēmu analītiķi, kuri cilvēku dzīves visus procesus izskaidro ar demogrāfisko faktoru (atkarību no iedzīvotāju skaita), atbildē uz doto jautājumu centrā izvirza eiropeīdu rases novecošanu un izmiršanu. Planetārās demogrāfiskās pārejas laikā (1960-2050) “baltās” rases apjoms neglābjami samazinās. Tas atsaucas uz eiropeīdu apziņu. Eiropeīdi zaudē pašcieņu un pašvērtību. Viņi apzinās savu bezizejas stāvokli. Viņiem vairs nav nekādas nākotnes. Viņu vadošā loma cilvēcē izzūd, un viņi nonāk cilvēces perifērijā kā tikai viena desmitā daļa no Homo sapiens kontingenta. Tāda nožēlojama perspektīva stimulē nolaidību morāli tikumiskajā jomā, atmetot visas tradicionālās vērtības un normas. “Baltie” cilvēki ir sākuši dzīvot tikai tagadnei, rūpējoties vienīgi par fizioloģisko komfortu un necenšoties saglabāt racionāli saprātīgu pieeju nevienā īstenības segmentā.

   Taču speciālajā literatūrā ir sastopamas arī citas atbildes uz jautājumu “Kāpēc tā notiek?”. Tā, piemēram, ir sastopama atbilde par kolektīvās identitātes likvidēšanu. “Baltajiem” cilvēkiem tiek atņemta jebkura veida kolektīvā identitāte. Tas nozīmē, ka tiek izskausta cilvēka iespēja būt kopā ar līdzcilvēkiem un balstīties uz viņu kolektīvo domu, palīdzību, atbalstu. Cilvēkam tiek atņemta iespēja būt kopā ar citiem cilvēkiem politiskajos, ideoloģiskajos, filosofiskajos, estētiskajos uzskatos, morāli tikumiskajā pozīcijā u.tml. Respektīvi, cilvēks tiek pilnīgi vientuļi un individuālistiski nostādīts dzīves īstenības priekšā. Tiek sasniegta individualizēšanas maksimālā robeža. Iestājas totāls individuālisms – morāles princips, kā pamatā ir indivīda autonomijas, absolūtas brīvības un absolūtu tiesību atzīšana sabiedrībā, indivīda interešu pretstatīšana sabiedrības interesēm.

   Tik tikko minētās atbildes autori kolektīvās identitātes likvidēšanā saskata zināmu vēsturisko pēctecību. Vispirms cilvēkam atņēma reliģisko kolektīvo identitāti. Ateists vairs nebija kopā ar baznīcas draudzi. Pēc tam cilvēkam atņēma šķirisko, ekonomisko, nacionālo kolektīvo identitāti. Piemēram, aktīvi propagandētā kosmopolītisma ideoloģija noraida nacionālu patstāvību un suverenitāti, sludina vienaldzīgu izturēšanos pret dzimteni, nacionālo kultūru un tās tradīcijām. Neoliberālisma, postmodernisma un globālisma laikmetā no XX gs. beigām “baltajam” cilvēkam sāka atņemt viņa kolektīvo vienotību ar citiem cilvēkiem no dzimuma viedokļa. No aizvadītā gadsimta 90.gadiem Rietumu civilizācijā agresīvi izvērtās t.s. gendera politika. Tās odiozākais panākums ir valstu valdību lēmums dokumentos nenorādīt cilvēka dzimumu. Tā vēlas rīkoties Nīderlande no 2024.gada.

   Nākas novērot, ka cilvēks pamatīgi izmainās bez kolektīvās identitātes. Radikāli izmainās viņa tikumiskā stāja, domāšanas veids, dzīves uztveres dziļums, vērtības un normas. Radikāli izmainās arī viņa priekšstati par sevi un savu vietu pasaulē. Tās ir izmaiņas, kuras nākas apzīmēt ar vārdiem “degradācija” un “deģenerācija”. Taču pats bez kolektīvās identitātes eksistējošais cilvēks (postcilvēks) tā neuzskata. Viņa uzskati par sevi un pasauli ir “jauna normālība”, kā tagad ir pieņemts sarkastiski teikt par “baltās” rases norietā sasniegto drūmo pakāpi.

   

 

 

 

 

 

Kovidmonstru imperiālisms

 

   2020.gada 30.septembrī plkst. 9.43 FB kontā ievietoju šādu tekstu: “Maskas kļūst Rietumu civilizācijas bojāejas laikmeta kariķējošs vizuālais simbols, kad politiskās elites idiotiski uzkurinātās psihozes pārņemti principā veseli cilvēki rīkojas debili un paši sevi padara smieklīgus. Šī fotogrāfija var izraisīt vienīgi sarkastiskus (dzēlīgi izsmejošus) smieklus.” Tekstu papildināja fotogrāfija. Tajā redzams LR valsts prezidents, Francijas valsts prezidents un viņu sievas. Viņi pozē ar masku. Līdz 2020.gada 6.oktobrim plkst. 6.00 šo materiālu no mana FB konta bija pārkopējuši 693 cilvēki.

   Faktiski dotajos divos teikumos ir vairākas aplamības (fotogrāfijas kontekstā). Pirmkārt, abi valsts prezidenti ietilpst Rietumu politiskajā elitē. Viņi paši ir kovidpsihozes uzkurinātāji, bet nevis upuri. Viņi žurnālistiem pozē ar masku, lai vēl vairāk uzkurinātu kovidpsihozi. Otrkārt, abus valsts prezidentus noteikti nevar pieskaitīt veselajiem cilvēkiem, kuri rīkojas debili. Abi valsts prezidenti nerīkojas debili. Viņi rīkojas ideoloģiski mērķtiecīgi un pilnā mērā saprātīgi. Treškārt, abi valsts prezidenti paši sevi nepadara smieklīgus. Gluži pretēji! Viņi lepojas ar savu rīcību. Viņi ir pārliecināti par savas rīcības pozitīvo vērtējumu sabiedrībā.

   Saprotams, sabiedrības garīgais stāvoklis ir raibs. Sabiedrības viena daļa patiešām atrodas kovidpsihozes varā. Attieksme pret maskām ir dažāda. Tajā skaitā izteikti kritiska, un noteikti ne tikai minētajiem 629 cilvēkiem. Taču Latvijas sabiedrībā atšķirībā no Rietumeiropas valstu sabiedrības neeksistē organizēti masu protesti pret to, ko jāsauc par kovidmonstru imperiālismu. Latvijas sabiedrība Rīgas centrālajos masu medijos netiek informēta par unikālo transformāciju cilvēces mērogā. Daudzi cilvēki acīmredzot neapzinās un neizprot notikumu unikālo vērienu. Proti, cilvēces vēsturē pirmo reizi tiek izolēti nevis slimie cilvēki, bet veselie cilvēki 100% apjomā. Tas ir absurds. Tas ir kaut kas pilnīgi neticams. Taču tam ir konkrēts mērķis. Patiesība ir drausmīga. “Covid-19” aizsegā tiek pārveidota visa cilvēce. Tiekamies ar speciāli organizētu sociālo transformāciju planetārā mērogā. Tā ir izteikti antihumāna transformācija. Tā balstās uz radikālu autoritārismu, visaptverošu totalitārismu. Antihumānajai sociālajai transformācijai ir vairāki veidi (tehnoloģiskie instrumenti). Viens veids ir distances izglītība. Tā tiek ieviesta ne tikai krīzes laikā, bet tiks saglabāta uz visiem laikiem. Kovidmonstri jau ir formulējuši skaistu devīzi “Learning Never Stops”. Kovidmonstri jau ir izveidojuši “Globālo koalīciju izglītībai” no apm. 170 valstu pārstāvjiem, kuri atbalsta izglītības degradāciju. Šausmīgo sociālās tranformācijas procesu izglītībā vada “UNESCO” – kovidmonstru starptautiskā struktūra.

 

 

 

 

 

 

                                                                                                                                       

Neoliberālisma inkvizīcija

 

 

   Rietumu civilizācijā no XX gs. 80.gadiem izplatītais neoliberālisms ir antipods liberālismam, kas kā morāli antropoloģiska pozīcija, socioloģiska teorija, filosofiska mācība, ekonomiska un sociālpolitiska stratēģija radās Rietumeiropā XVII gs. nogalē, tika pamatīgi nostiprināta  XVIII gs. un lielā mērā turpināja valdzināt intelektuāļu prātus līdz pat XX gs. vidum. Liberālisms bija vērsts uz pārstāvniecisku valdīšanu (tauta kā varas suverēns), preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, brīvu starptautisko tirdzniecību. Liberālisms aizstāvēja maksimālu indivīda brīvību un neatzina valsts iejaukšanos ekonomiskajās norisēs.

   Liberālisms kā jēdziens ir vienots ar jēdzienu veselu komplektu. Tajā ietilpst tādi jēdzieni kā liberālis, liberalitāte, liberalizēt, liberāls. Par liberāli var dēvēt cilvēku ar liberāliem uzskatiem, liberālisma piekritēju, liberālās partijas biedru. Liberalitāte ir liberāla izturēšanās, liberāls cilvēka raksturs, liberāli uzskati, kā arī pārmērīga iecietība. Liberalizēt nozīmē kaut ko padarīt liberālu vai vēl liberālāku, atceļot ierobežojumus brīvībai, mazinot stingrību un mazinot kontroli. Jēdzienu “liberāls” attiecina uz cilvēku, kurā dominē brīvdomīgums, kurš ir bez aizspriedumiem un ir tāds, kas spēj saprast un respektēt citu domas un jūtas.

   Jēdzienu komplektā ietilpst arī jēdziens “libertīnisms”, kas Rietumu civilizācijā tagad ir ļoti aktuāls. Par libertīnismu dēvē izlaidību, kura ir radusies, pārspīlējot indivīdu brīvību un vēloties atcelt jebkādus ierobežojumus indivīdu brīvībai. No tradicionālo uzskatu viedokļa tas nozīmē izlaidības un izvirtības pieļaušanu.

   Neoliberālisms radās Rietumu civilizācijas norieta apstākļos. Neoliberālisms kļuva postmodernisma partneris. Postmodernisms kā kultūras pagrimuma atribūts Rietumeiropā (galvenokārt Francijā) radās jau XX gs. 60.-70. gados. Ja postmodernisma koncepti pamatā destruktīvi vienmēr un joprojām ir riņķojuši ap garīgo kultūru (mākslu, kultūras mantojumu, masu kultūru), tad neoliberālisma koncepti pamatā riņķo ap sociāli politisko sfēru. Neoliberālismu var uzskatīt par ideoloģiju, kuras mērķis jau no paša sākuma bija vērsties pret sociāldemokrātisko politiku (Rietumeiropā bija izplatīta pēc II Pasaules kara) un cītīgi kalpot finansu kapitālisma ekonomiskajam un politiskajam modelim. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas neoliberālismu sāka papildināt globālisms, kā var dēvēt ASV vienpolārās pasaules argumentāciju un praksi. Savukārt visjaunākajā periodā (XXI gs. 10.gados, īpaši 2020.g.) neoliberālisms ir sācis funkcionēt kā sava veida inkvizīcija – ļoti nežēlīga antiliberāla rīcība. Tam ir dziļi sakņoti un savstarpēji vienoti iemesli.

   Pirmkārt, kapitālisma ekonomiskā krīze no 2008.gada. Otrkārt, ASV un Ķīnas konfrontācija par vadošo lomu uz Zemes. Treškārt, “baltās” rases politiskās elites neadekvātums, kas ir nonācis līdz, tā teikt, cilvēciskās civilizācijas un anticilvēciskās civilizācijas cīņai uz dzīvību un nāvi. Spilgtākais piemērs ir ASV politiskās elites cilvēciski neadekvātās izdarības sakarā ar valsts prezidenta vēlēšanām 2020.gada novembra sākumā, kā arī kovidpsihozes uzkurināšana, kas vispār asociējas ar pamatīgu psihisko traumētību.

   Spilgts piemērs ir arī Rietumu nepārtrauktā Krievijas vajāšana. Izrādās, Rietumu politiskajai elitei savas pozīcijas konstruēšanai ir vajadzīgs ienaidnieks. Rietumu politiskā elite nespēj neko konstruktīvu izstrādāt bez ienaidnieka publiskās fiksēšanas un ienaidnieka nemitīgās gānīšanas. Rietumu valstīs tagad politiskās idejas, koncepcijas, deklarācijas tiek aizstātas ar inkvizīcijas taktiku un stratēģiju. Viens no šīs taktikas un stratēģijas populārākajiem instrumentiem ir fenomens vārdā “sankcijas”. Sankciju noteikšana valstīm, valsts darbiniekiem, biznesmeņiem, politiķiem Rietumos ir kļuvusi izteikta psihiskā mānija.

   Visjaunākajā periodā neoliberālisms ir kļuvis ne tikai sava veida inkvizīcija, bet arī politiski neskaidrs veidojums. Rietumu politiskās elites darbībā teorētiski politiskais aspekts ir tikpat kā izzudis. Neoliberālisma mutācija ir novirzījusies sadzīves, patērēšanas, individuālisma, varas ambīciju, homoseksuālisma fragmentārajā subpolitikā. Pret neoliberālismu ir grūti idejiski cīnīties, jo nav idejiski politiskās konsekvences un idejiski politiskā satura (principu, programmu, teoriju, stratēģiju), kam varētu oponēt.

   2020.gadā neoliberālisma inkvizīcija ieguva sevišķi nepatīkamu veidu, sākot ierobežot interneta sociālo tīklu izmantošanu. ASV “anticilvēciskā civilizācija” un, protams, arī planetārās valdīšanas kārā ASV “cilvēciskā civilizācija” izmanto monopolo stāvokli interneta komunikācijā. ASV reāli ir interneta diskursa tehnoloģiskais saimnieks, tāpēc var viegli kļūt par “domas policiju”, iznīcinot citādi domājošos. Saprotams, “domas policija” visagresīvāk vēršas pret nepaklausīgo Krieviju, kas vēl nav pilnā mērā ievilkta postmodernisma un neoliberālisma atvarā.