Par politisko tikumību

 

   Politikai un politiķiem nav laba reputācija ne tikai konspiroloģiskajā folklorā sprēgājošajos vēstījumos par politiķu pērkamību, politiķiem kā konjunktūras cilvēkiem; proti, bezprincipu cilvēkiem, kas savā labā izmanto stāvokli, apstākļus, situāciju, maina savus uzskatus atkarībā no tiem. Politikai un politiķiem nav laba reputācija arī sabiedrības ikdienišķajā domā, kas balstās uz konkrēti novēroto reālajā dzīvē. Politika tiek atzīta kā morāli netīra nodarbošanās, kurā neeksistē uzskatu, ideālu, vērtību konsekvence – loģiska pamatotība un sakarīgums, noteiktība un mērķtiecība, nelokamība spriedumos, rīcības principu un izvēles kritēriju nemainīgums. Ne reti tiekamies ar pretēju attieksmi, kad politikas nekonsekvence tiek slavēta un politikas nekonsekvence tiek pasniegta kā kompromisu māksla, kas ir vajadzīga politiskajā darbībā un nekādā ziņā nav nosodāma prasme.

   Nav noslēpums, ka Rietumu civilizācijas norieta spilgta izpausme ir politikas un politiķu degradācija. Globālo sociālo problēmu analītikā tiek konstatēta politikas vēsturiski tradicionālās substancionālās būtības izzušana un politikas transformācija kaut kādā duļķainā kvalitātē. Tā ir mūsdienu tendence. Politika, protams, eksistē. Taču politika pārstāj dzīvē eksistēt kā valsts vadīšanas māksla un sabiedriskās darbības nozare, kas ietver līdzdalību sabiedrības un valsts veidošanā, valsts vadīšanā un valsts lietu kārtošanā, attiecībās starp dažādām sabiedrības grupām un slāņiem, dažādām tautām un dažādām valstīm, bet mūsdienās – arī starp dažādām civilizācijām. Politika pārstāj funkcionēt kā valsts, valdības, partijas vai citas organizācijas svarīgāko centienu, mērķu, principu, stratēģijas apkopojums. Politika vairs nav rīcības līnija, kurss, jebkura taktika un stratēģija. Politika ir nonākusi politikāņu rokās – politisko spekulantu, intrigantu, bezprincipu būtņu rokās. Politika ir pārvērsta par alkātīga savtīguma apmierināšanas līdzekli. Politika ir pārvērsta par korporatīvo, ģeopolitisko, ideoloģisko ambīciju zonu. Politika nekalpo sabiedrībai, tautai, valstij. Tagad politika vairs nepastāv bez kompradoriem, kolaboracionistiem, korupcijas un korumpētības. To visu redzot un kritiski novērtējot, sabiedrībā mazinās velme politizēties – aktīvi un rosīgi iesaistīties politiskajā darbībā, savu politisko, sociālo, ekonomisko mērķu īstenošanā, dzīves problēmu risināšanā, izmantojot politiskās metodes.

   Taču sabiedrības politizācija nav atkarīga tikai no politikas un politiķu reputācijas kādā noteiktā laika posmā. Sabiedrības politizācija ir atkarīga no tiem faktoriem, no kuriem ir atkarīga cilvēku dzīve. Un, lūk, cilvēku dzīvē visu izšķir 1) demogrāfija, 2) kultūra un 3) mentalitāte. Tie ir trīs pīlāri, uz kuriem balstās cilvēku esamība. Homo sapiens dzīvē tie ir galvenie pīlāri, no kuriem ir atkarīgs burtiski katrs cilvēku solis. Demogrāfija ir cilvēku skaits, kas ietekmē cilvēku dzīvi. Kultūra ir cilvēku dzīves vide – otrā daba. Mentalitāte ir cilvēku prāta, gara un dvēseles stāvoklis, kas atsaucas uz cilvēku jebkuru darbību, uzvedību un komunikāciju. Cilvēku skaits nosaka kultūru, bet kultūra nosaka cilvēku mentalitāti. Minētie pilāri ir savstarpēji saistīti. Starp tiem pastāv mijiedarbība, un tie atsaucas uz to, ko dēvē par sabiedrības politisko tikumību.

   Sabiedrības politiskajā tikumībā visu izšķir sabiedrības politiskā griba. Ja sabiedrībai nav politiskās gribas, tad vienalga sabiedrība apliecina noteiktu politisko tikumību. Visbiežāk tā ir politiskā tikumība, kuras pamatā ir augstprātīga apolitiskuma demonstrēšana. Cilvēki lepojas un lielās, ka  neinteresējas par politiku. Viņi var nesaprast, ka augstprātīgs apolitiskums arī ir politika.

   No trim pīlāriem uz sabiedrības politisko tikumību visorganiskāk atsaucas kultūra un mentalitāte. Politika ir katras tautas kultūras sastāvdaļa. Savukārt tautas mentalitāte garīgi noformē politiku, balstoties uz politikas specifiku un politiskajām tradīcijām kultūras mantojumā, kā arī cenšoties adaptēties modernā laikmeta plašākā politiskajā kontekstā.

   Ar latviešu mentalitātes ietekmi uz latviešu sabiedrības politisko tikumību uzskatāmi tiekamies 2020.gadā, kad uz Latvijas “politiskās skatuves” uznāk divi jauni politiskie lielumi – “Tautas varas fronte” un Gobzema iecere dibināt partiju, kurai jau pirms tās dibināšanas visprecīzāk piestāv nosaukums “Latviešu neliešu partija”.

   Latvijā noziegumu visatļautība ir sekmējusi tautas jaunas negatīvas izpausmes masveidību un strauju dinamiku. Jaunās negatīvās izpausmes vārds ir “nelietība”. Turklāt nelietība strauji nostiprinās. Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.

   Latviešu masveida intelektuālā šaurība nav vislielākā nelaime. Katra etnosa genofondā ir kaut kāda specifika. Tā tas ir arī latviešiem, un tas ir normāli. Vislielākā nelaime ir latviešu populācijā sastopamais negodīgums, nelietība, neuzticamība, nodevība, pielīšana, denuncēšana, gudro un godīgo tautiešu nicināšana, atstumšana, vajāšana. Aizvadītajos 30 melnajos pēcpadomju gados taisnīgums un tiesiskums ir bijis “pie vienas vietas”. Arī brīvība, suverenitāte, valstiskā neatkarība latviešiem tagad ir “pie vienas vietas”. Tādējādi vislielākā latviešu bēda ir morālajā jomā, nevis intelektuālajā (piem., nespējā uztvert būtību, galveno). Starp citu, intelektuālajā jomā latvieši pat ir savā ziņā apdāvināti, jo ir talantīgi zagļi un zagšanas shēmu meistari.

   Abi jaunie politiskie lielumi rīko dažādas akcijas pret valdošās kliķes politiku. “Tautas varas fronte” savā programmā ir ļoti drosmīga, paredzot Latvijas Republikas suverenitātes atjaunošanu, izstāšanos no ES un NATO. Tik drosmīga nav neviena politiskā organizācija. “Tautas varas fronte” vēlas panākt to, ko ir jāvēlas panākt katram latvietim, ja viņā ir patiesa tieksme pēc brīvības un neatkarības. “Tautas varas frontei” latviešu sabiedrībā tādējādi vajadzētu būt vislielākā cieņa un vislielākais atbalsts. Taču tā nav, un tas tā noteikti nav atbilstoši latviešu mentalitātes visnepatīkamākajām iezīmēm. Medijos “Tautas varas fronte” tiek regulāri izsmieta.

   2020.gada 10.oktobrī Gobzems, cilvēks ar stabilu nelieša slavu ne tikai advokātu aprindās, Rīgā Esplanādē rīkoja sapulci. Tā medijos savlaicīgi tika plaši reklamēta, bet 10.oktobrī internetā operatīvi bagātīgi atspoguļota ar apjomīgām fotoreportāžām un labvēlīgiem tekstiem.

   Neapšaubāmi, uz latviešu gara, dvēseles un prāta šodienas drūmo līmeni atsaucas aizvadītie 30 gadi kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību, pie tam tautai veģetējot bez īstas nacionāli patriotiskas, intelektuāli un profesionāli stabilas inteliģences. Latviešu politiskā tikumība nekādi nevar būt cienījama, ja valsts iekārtas pamats un visu procesu substance ir organizētā noziedzība. Latviešu kultūrā visu pārklāj noziedzība. Latvieši visu pēcpadomju laiku burtiski katru dienu ir dzīvojuši masveida noziedzības atmosfērā, kad noziedzības kāpums ir valdošās kliķes politikas vienīgais mērķis. Kriminālajā kapitālismā politiskais pesimisms un politiskā paralīze acīmredzot skar tikai gaišākos cilvēkus, kuri nav zaudējuši saprātu, kritiskumu un spējīgi šaušalīgos noziedzīgos notikumus objektīvi novērtēt. Politiski visaktīvākie nav kopā ar “Tautas varas fronti”, bet gan ar Rīgas pederastiem, “Latviešu neliešu partijas” slavenajiem neliešiem. Turklāt nekas neliecina par pozitīvām izmaiņām latviešu politiskajā tikumībā. Bez īstas inteliģences nekas labs nevar notikt.