воскресенье, 17 января 2021 г.

Bezpalīdzības racionalizācija un Lielie Noslēpumi

 


   Bezpalīdzības racionalizācijas idejiskās saknes tiek saskatītas protestantismā. Protestantisma konceptuālās ekselences (Kalvins u.c.) nostiprināja ideoloģisko ilūziju, ka no cilvēka nekas neatkarājas un cilvēks ir bezspēcīgs ietekmēt savu likteni. Protestantu ideologi neatzina cilvēka gribas brīvību. Cilvēks nevar ietekmēt, piemēram, sociāli ekonomisko formāciju maiņu, sabiedrības sociālās struktūras transformāciju, revolūciju izraisīšanu un revolūciju sekas. Pret vēsturi, likteni esot jāizturas kā predestināciju – iepriekšēju nolemtību, jo viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Tādējādi arī XXI gs. modernā vakcinācija, cilvēka identitātes digitalizācija, ultramodernā čipizācija ir jāuztver kā predestinācija – no cilvēka gribas neatkarīgi procesi.

   Protestantu bezpalīdzības racionalizācijai kritiski iebilst humānisma filosofija. Tās centrā ir cilvēka cilvēciskums; proti, cilvēka statusa saglabāšana. Humānisma filosofijā visu izšķir cilvēciskuma imperatīvs: kamēr cilvēks ir cilvēks, tikmēr viņš var brīvi izrīkoties ar savu gribu un neviens nevar viņa gribu ierobežot, atņemt. Tādējādi vēsturi, likteni nosaka pats cilvēks. Ja cilvēks nav zaudējis cilvēciskumu, tad viņš ar savu gribu var maksimāli brīvi rīkoties.

   Mūsdienās humānisma filosofijai nākas apspriest cilvēciskuma zaudēšanas sekas. Eiropeīdu rases un tās civilizācijas bojāejas apstākļos ir radies jauns hominīdu tips – postcilvēks. Viņš ir fizioloģiski identisks cilvēkam, bet bez cilvēciskuma. Praktiski tas nozīmē, ka postcilvēkam neeksistē gribas brīvības nepieciešamība kā viņa esamības garīgais pamats. Postcilvēkam tāpat neinteresē tāds garīgais fenomens kā dzīves jēga. Postcilvēks tāpēc ir ne tikai hominīds bez cilvēciskuma, bet arī agresīvs, naidīgs. Dzīves jēgas trūkuma sekas ir agresivitāte, naidīgums ne tikai postcilvēkam, bet arī cilvēkam. Tāpēc tādi sociālās organizācijas institūti kā valsts, politiskās partijas, dažādas humanitārās korporācijas savā ideoloģijā milzīgu uzmanību pievērš nākotnes mērķu formulēšanai, kas kļūst cilvēka dzīves jēgas saturs un dzīvotgribas motīvs.

   Mūsdienās humānisma filosofija vērīgi saskata un nesaudzīgi kritizē postcilvēku apzinātu un mērķtiecīgu radīšanu. Rietumu civilizācijā ir antihumānistiski tendēts grandiozs destruktīvs spēks. To veido ļoti bagāti un ļoti politiski ietekmīgi indivīdi ar specifisku māniju rūpēties par visu cilvēci. Bet viņu darbība ir ne tikai destruktīva, bet arī absurda.

   No vienas puses šis spēks ir civilizācijas progresa veicinātājs, tehnoloģiski modernizējot cilvēka dzīves visus segmentus. Taču no otras puses šīs spēks ir izteikti destruktīvs, graujot pats savu pozitīvo ieguldījumu. Tas ir absurdi. Grandiozais destruktīvais spēks tehnoloģisko modernizāciju atsakās veikt paralēli ar cilvēka garīgās struktūras modernizāciju – jaunu zināšanu masovizāciju, jaunu vērtību propagandu, jaunu socializācijas formātu atbalstīšanu utt. Tā vietā ir skaidri izteikta velme dzīvē realizēt antihumānistisku programmu, - cilvēks tiek nomainīts ar poscilvēku – digitalizētu, čipizētu būtni. Labi pazīstamā gendera revolūcija, ģimenes sagraušana, agresīvā homoseksuālisma politizācija, digitālā pase, vakcinācijas pase sagrauj cilvēkā cilvēciskumu.

   Grandiozā destruktīvā spēka rašanās un pastāvēšana balstās uz vienu jocīgu likumsakarību: civilizācijas progresa laikā pieaug destruktivitātes pakāpe, bet nevis mazinās destruktivitātes pakāpe. Vēl ir zināms, ka cilvēku sociālās grupas atšķiras ar destruktivitātes pakāpi. Vislielākā destruktivitātes pakāpe ir tai sociālajai grupai, kas ir civilizācijas progresa ģenerators – rada jaunas idejas, finansiāli un organizatoriski atbalsta jaunu ideju realizāciju u.tml.

   Mūsdienu humānisma filosofija gandrīz nemaz nepievēršas kosmoloģiskajam faktoram cilvēka gribas apcerēs. Par kosmiskās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem ideāla patiesība nav iespējama un acīmredzot nekad nebūs iespējama. Tas ir viens no transcendentālajiem jautājumiem, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, matemātiku, eksperimentāli, nedz arī ar juteklisko pieredzi. Tas ir viens no jautājumiem Lielo Noslēpumu kolekcijā, ar kuru nākas sadzīvot cilvēkiem. Viņiem ir liegts ideāli zināt par savu izcelsmi, par dzīvības izcelsmi, par apziņas funkcionēšanu, par genoma funkcionēšanu, par Zemes un citu Saules sistēmas planētu izcelsmi utt. Kosmiskās enerģijas ietekmes tematika var būt vienīgi konspiroloģiska, astroloģiska, bet nevis ideāli zinātniska tematika.

   Neko daudz nedod zināšanas par Saules aktivitātes atbalsošanos cilvēkos uz Zemes. Tāda atbalsošanās eksistē, un tas ir zinātnisks fakts. Taču tas neko neizmaina kopumā mūsu kosmoloģiskajās zināšanās. Atbilde nav uz pašiem galvenajiem jautājumiem. Lielie Noslēpumi saglabājas.

   Piemēram, par cilvēka genomu zinām ļoti daudz, bet nezinām “visu” par savu gēnu funkcionēšanu. Mūsu dārgajai demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) arī noteikti ir kosmoloģisks sākums, kad kosmiskie spēki iejaucas cilvēces demogrāfiskajās norisēs. Taču par to pat nav sastopamas hipotēzes. Zinātnieki un pat astrologi baidās demogrāfisko pāreju izskaidrot no kosmiskās ietekmes viedokļa. Mazliet drosmīgāki zinātnieki-astronomi un pareģi-astrologi ir t.s. planētu parādes skaidrojumos cilvēces psihiskā stāvokļa kontekstā.

   2020.gada 4.jūlijā bija unikāla planētu parāde. Tāda planētu parāde bija pirmo reizi Saules sistēmas planētu novērojumu vēsturē. 2020.gada 4.jūlijā Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupīters, Saturs, Urāns, Neptūns, Plutons nostājās vienā līnijā. Astronomi un astrologi brīdināja ļaudis. Tādas kosmiskās parādības atbalss uz Zemes var būt kari, revolūcijas, nemieri, epidēmijas, dabas katastrofas. Kosmiskās enerģijas izstarojums atstās ietekmi uz cilvēku psihiku, pašsajūtu apmēram 3 mēnešus pirms 4.jūlija un apmēram 3 mēnešus pēc 4.jūlija.

   Kā labi zinām, 2020.gada pandēmija “COVID-19” ir unikāla parādība. Tikpat unikāla, cik 2020.gada 4.jūlija planētu parāde. Tātad viss ir unikāls. Pandēmija ir pamatā unikāla parādība no cilvēces psihiskā stāvokļa viedokļa. Cilvēce pirmo reizi tiek pamatīgi apmuļķota. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka ar cilvēces psihiku kaut kas nav normāli. Cilvēces psihiku ir traumējis kaut kāds unikāli grandiozs transcendentāls spēks. Apziņas zombēšanas tehnoloģijas var panākt ļoti daudz. Taču nav ticams, ka var tik viegli un ātri apmuļķot visu cilvēci. Noteikti eksistē vēl kaut kāds faktors.

 

    

 

Ģimenes sagraušana kā prioritāte

 


 

   2021.gada janvārī latviešu kultūrnācijas morāli tikumiskajā komplektā prioritāte ir ģimenes sagraušanai. Par ģimenes sagraušanu medijos raksta katru dienu. Tauta ir manāmi aktivizējusies. Tautas priekšgalā lepni soļo inteliģence, publicējot kolektīvas vēstules ģimenes sagraušanai. Masveidība ģimenes sagraušanā ir liela. Tā, piemēram, “NRA” 2021.g.16.I iepriecina: “Saeimā sākoties diskusijām par Satversmes grozījumiem, tajā nostiprinot sievietes un vīrieša veidotas ģimenes definīciju, sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" par ārpuslaulības esošo dzīvesbiedru savienību atzīšanu parakstījās jau vairāk nekā 21 000 cilvēku.”

   Sprēgā aktuāls jautājums “Vai latvieši kļūs pederastu tauta?”.

   Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums.

   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.

   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%.

   Tomēr priecāties nav ieteicams.   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus.

   Taču pats trakākais ir tas, ka Latvijā pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.

   Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” var lietot plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas var apvienot zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) jāaplaimo ar vārdu „jūsmotāji”.

 

 

 

 

суббота, 16 января 2021 г.

Esības parametri (16)

 


·       Oksfordas universitātes zinātnieki prognozē, ka ASV līdz 2030.gadam izzudīs 50% darbavietu, automatizācijai nomainot fizisko darbaspēku. Tam nākas gatavoties, jo acīmredzot pirmo reizi neizdosies atrisināt darbaspēka pārprofilēšanu sakarā ar zinātniski tehnisko modernizāciju. Agrāk tas vienmēr izdevās, kad cilvēka darbs tika nomainīts ar dažādu tehnoloģisko robotu/iekārtu darbu. Vienalga – darbs atradās visiem, kaut gan bezdarbs arī ir bijis vienmēr. Bezdarbnieku atbalsts vienmēr ir eksistējis kā visas sabiedrības (valsts budžeta) atbalsts. Taču var pienākt laiks, kad sabiedrība vairs nebūs spējīga atbalstīt milzīgo bezdarbnieku kontingentu.

·       XXI gadsimtā cilvēces/pasaules eksistencionālo sabalansētību nodrošinās trīs valstis – ASV, Ķīna un Krievija. Lai cilvēcē/pasaulē būtu stabilitāte, stabilitāte ir nepieciešama katrā valstī. 2021.gada sākumā stabilitāte ir tikai Ķīnā. Visnestabilākā ir ASV, kura tēlo pasaules līderi. Acīmredzot ASV haoss haotizēs arī dažādus procesus uz planētas.

·       XXI gs. sākumā anglosakšu lielburžuāzija un aristokrātija sāka asociēties ar fašismu - nelielas oligarhu grupas liberālu autoritārismu. Opozīcija teik dēvēta par “domestic terrorists”. Savukārt opozīcija izsakās par “digital GULAG” veidošanu ASV. Sabiedrības zemākos slāņus apsaukā par “grass roots”. Notikumus ap prezidenta vēlēšanām un kongresa ēkas ieņemšanu 2021.gada 6.janvārī salīdzina ar “Minhenes alus puču” 1923.gada 23.novembrī un Hitlera iecelšanu par kancleru 1933.gada 30.janvārī.

·       ASV “balto” cilvēku fertilitātes koeficients XXI gs. sākumā ir 1,77.

·       Viena neliela cilvēku grupa visai cilvēcei vēlas uzspiest noteiktu dzīves kārtību, kas tiek panākts antihumānā veidā ar 1) tiesībām cilvēkam izvēlēties dzimumu [gendera teoriju], 2) vārda brīvības likvidēšanu [interneta sociālo tīklu bloķēšanu], 3) privātās dzīves likvidēšanu [čipizāciju, digitālajām pasēm], 4) piespiedu vakcināciju [pret koronavīrusu].

·       Vakcinācija var izraisīt neauglību, iekšējo orgānu bojājumus, plānprātību, kaut gan kopumā vakcināciju nākas uzskatīt par visefektīvāko līdzekli pret infekcijas slimībām. Diemžēl jebkura vakcinācija nav 100% labvēlīga.

·       Šķidrie nanočipi jau tika izgudroti XX gs. otrajā pusē. Tos var izmantot kopā ar vakcīnu.

·       Ķīnas koronavīru štamms atšķiroties no Itālijas, ASV koronavīrusa štamma.

·       Atomieroču vietā būs kaujas vīrusi ar ierobežotu pielietošanas sektoru – cilvēku vecuma, rases, pasaules reģiona. Bioloģisko ieroču pielietošana cilvēku iznīcināšanā ir grūti atklājams noziegums. Tā uzskata bioloģisko ieroču autori. Iespējams bioloģiskais karš, biodiversija, bioloģiskais terora akts, biokrimināls noziegums.

 

 

четверг, 14 января 2021 г.

Sulīgā demagoģija

 

 

   Par ģimenes sagraušanas transnacionālo un vietējo procesu eseju publicēju 2016.gada 6.jūnijā*. Savukārt par pandēmijas izmantošanu cilvēciskuma un tajā skaitā ģimenes sagraušanā eseju publicēju 2020.gada 26.martā**. Ģimenes sagraušanas iemesls un gaita ir epizodiski minēta arī citos darbos, kurus var lasīt blogā “Mozaīka”, “Postcivilizācijas dienasgrāmata”, “Pandēmijas paraloģistika”. No vienas puses it kā viss svarīgākais jau būtu pateikts. Taču nav iespējams un ideoloģiski nav vēlams nereaģēt, tiekoties ar šī antihumānā procesa kārtējām “novitātēm” – ģimenes sagraušanas praksi. 2021.gada janvārī, kad latviešu inteliģence mocās ap ģimenes definēšanu konstitucijā, nākas tikties ar drausmīgi sulīgu demagoģiju, kurai var noticēt mazspējīgi un nenobrieduši prāti.

   2005.gadā viedie parlamentārieši kropli formulēja Satversmes 110.pantu: "110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. (15.12.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.2006.)". Tāds formulējums ir sniedzis iespēju pret ģimeni izturēties “plurālistiski”. Respektīvi, no homoseksuālisma pozīcijām, ko izdarīja Satversmes tiesa 2020.gadā. Par to internetā var lasīt sekojošo: “Satversmes tiesā bija vērsusies Evita Goša, kuras partnere nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. Lietas pieteicēja uzsvēra, ka apstrīdētā norma esot pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm, jo tā neļauj personai sniegt fizisku un emocionālu atbalstu savai partnerei un viņas bērnam. Pieteicējas skatījumā tiek pārkāpts Satversmes 110. pants, kas nosaka, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt aizsardzību visām ģimenēm. Bet Saeima pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmei. "Es tiešām, iesniedzot šo pieteikumu, ne tik daudz domāju par sevi un savu ģimeni, bet par visām tām ģimenēm, kuras šis tiesiskais aizsardzības trūkums skar," pastāstīja Goša. Satversmes tiesa ne tikai spriedusi, ka bērna piedzimšanas atvaļinājums pienākas arī Gošas dzīvesbiedrei, bet arī skaidri atzinusi, ka Satversme aizsargā viendzimuma pāru ģimenes. Savukārt Saeimai uzdots pienākums šādu aizsardzību nodrošināt. Tiesa [2020.gada] 12. novembrī nolasītajā spriedumā atzina, ka Darba likuma norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. Saskaņā ar ST spriedumu tā uzskatāma par spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija. Izņēmums gan ir ģimene, kas apstrīdēja attiecīgo Darba likuma normu. Attiecībā uz viņiem tā uzskatāma par spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža – iesniedzējas bērna piedzimšanas. Spriedums nav pārsūdzams. Tas nozīmē, ka mātei, kura vērsās Satversmes tiesā, kā bioloģiskās mātes partnerei, pienākas atvaļinājums. Savukārt Saeimai līdz 2022. gada 1. jūnijam ir dots laiks šo Darba likuma regulējumu sakārtot.”

   2021.gada janvārī Nacionālā apvienība parlamentam iesniedza priekšlikumus Satversmes 110.panta jaunai redakcijai. Šajā sakarā internetā ir šāda informācija: “Nacionālā apvienība iesniegusi Saeimā likumprojektu par grozījumu Latvijas Republikas Satversmē, kas paredz labot Satversmes 110. pantu, konstitucionāli nostiprinot ģimenes jēdzienu kā vīrieša un sievietes savienību, paziņojumā medijiem informēja apvienība. Nacionālās apvienības (NA) ieskatā valsts pamatlikumā nepieciešams skaidrāk definēt ģimenes jēdzienu pēc Satversmes tiesas 12. novembrī pasludinātā sprieduma, ka Darba likumā noteiktais par atvaļinājumu tikai bērna tēvam neatbilst Satversmei. Tāpat tiesā uzsvēra, ka ģimene nav tikai laulībā balstīta savienība. Tādēļ valsts pienākums ir aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru ģimenes. Partija uzskata, ka “tas ir patvaļīgs ģimenes jēdziena skaidrojums, kas neatbilst ne likumdevēja gribai, kas izteikta Satversmes 110. panta esošajā redakcijā, ne Latvijas sabiedrības izpratnei par to, kas ir ģimene”.

“Latvija ir demokrātiska valsts ar uzskatu daudzveidību un cieņu pret ikvienu tās pilsoni. Taču vienlaikus pastāv vērtības, kas gadu simtiem mūsu tautai un tās kultūrai bijušas īpaši tuvas un pat svētas. Viena no šīm vērtībām ir arī izpratne par ģimeni, kuras pamatu veido tēvs un māte – vīrietis un sieviete –, un viņu bērni. Līdz šim šāda izpratne šķita pašsaprotama, taču ar Satversmes tiesas lēmumu tas tiek apšaubīts. Lai neturpinātos dažādas Satversmes 110. panta interpretācijas, ģimenes jēdziens ir jāapraksta detalizētāk jau Satversmē un jāpadara maksimāli skaidrs un nepārprotams,” uzsver Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars. Iesniegtajā likumprojektā rosināts Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Tādējādi likumprojekts iezīmē trīs iespējamos ceļus, kā veidojas ģimene, skaidro NA. Pirmais – laulības rezultātā. Otrais – asinsradniecības rezultātā, vecākiem, tai skaitā arī nelaulātiem, radot bērnu. Visbeidzot – adopcijas rezultātā, kas no tiesiskā viedokļa Latvijas tiesību sistēmā pielīdzināms asinsradniecībai. NA gan skaidro, ka var būt viena vecāka ģimene, bet vecāki nevar būt viena dzimuma personas.”

   2021.gada 14.janvārī, kā teikts portālā “Delfi”, “Brīdi pēc tam, kad ar 47 balsīm "par" Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Nacionālās apvienības (NA) iesniegto Satversmes grozījumu par ģimenes jēdziena precizēšanu 110. pantā, "Attīstībai/Par" (AP) Saeimas frakcija nākusi klajā ar paziņojumu, ka aicina Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV) uz frakcijas sēdi, lai apspriestos, kā aizsargāt Satversmi no Latvijas cilvēkus diskriminējošiem grozījumiem tajā, portālu "Delfi" informēja frakcijā.” Paziņojumā teikts, ka "šodien Saeimā virzītie Satversmes grozījumi sašaurina un apdraud Latvijas ģimeņu tiesības un Satversmes demokrātisko pamatu. NA ierosinātie un ar konservatīvo deputātu atbalstu tālākai izskatīšanai virzītie Satversmes grozījumi apdraud Satversmē ietvertos vienlīdzības un cilvēka cieņas principus".

   Bezjēdzīgajā sižetā ap 110.pantu sulīgu demagoģiju aizsāka Evita Goša. Viņas cēlais skaidrojums “Es tiešām, iesniedzot šo pieteikumu, ne tik daudz domāju par sevi un savu ģimeni, bet par visām tām ģimenēm, kuras šis tiesiskais aizsardzības trūkums skar” ir tipiski demagoģisks – cenšanās savus nodomus realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem un faktu sagrozīšanu.

   Taču demagoģijas meistarklasi demonstrē homoseksuālisma vietējā politiskā patriote “Jaunā Vienotība”, kuru vada K.Kariņš. Tā ir ne tikai sulīga demagoģija, bet arī ideoloģiski ļoti bīstama demagoģija, jo it kā demokrātiskās, tolerantās, humānās, cilvēka tiesības aizstāvošās, nacionāli patriotiskās frāzes var atstāt dziļu ietekmi uz sabiedrisko apziņu. Teiktajam var noticēt ne tikai jaunieši, bet arī gados vecāki cilvēki. Turklāt Latvijā homoseksuālisms (visplašākajā izpratnē) strauji nostiprinās. Tam ir pievērsta uzmanība agrāk publicētā esejā***.

   “Jaunā Vienotība” pēc Saeimas sēdes 2021.gada 14.janvārī “Facebook” paziņoja: “Partiju apvienības Jaunā Vienotība virzītā politika vērsta uz to, lai veidotu Latviju par nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni. Mēs esam cieši savā pārliecībā, ka sabiedrības stūrakmens ir ģimene, kurā aug spēcīga un moderna jaunā paaudze, balstoties uz dzimtas saknēm un dzīves pieredzi, un latviskums ir mūsu nācijas identitātes pamats, kas ļauj mums justies spēcīgiem un pārliecinātiem par savu vietu atvērtā, modernā pasaulē. Latvijas sabiedrību redzam vienotu, iekļaujošu, izglītotu un tolerantu – tādu , kas var būt droša par savu nākotni un piederību. Tolerantā un iecietīgā sabiedrībā ikviens cilvēks ir vērtība – tiek atbalstīti vājākie un cienīta dažādība. Politiķu uzdevums ir gādāt, lai dažādu sabiedrības pārstāvju tiesības tiktu ievērotas un aizstāvētas. Mēs uzskatām, ka šīs ir nepārejošas vērtības, kas ir svarīgas ne tikai politikā, bet mūsu visu ikdienas dzīvē. Spēcīgas ģimenes ir pamats izaugsmei, un mums ir svarīga katra ģimene. Saeimā šodien balsojām pret Satversmes grozījumiem".

 

*https://pietiek.com/raksti/gimenes_galanta_sagrausana (2016.g.6.VI)

**https://pietiek.org/raksti/virusa_antropologiskas_perspektivas (2020.g.26.III)

*** http://tvriga.com/sabiedriba/427-vai-latviesi-klus-pederastu-tauta (2

среда, 13 января 2021 г.

ĢIMENES SOCIĀLĀ INSTITŪTA SAGRAUŠANAS ATBALSTĪTĀJU SARAKSTS LATVIJĀ 2021.GADA 13.JANVĀRĪ

 


Dace Balode, LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca), LU Teoloģijas fakultātes docents Valdis Tēraudkalns, LU Teoloģijas fakultātes (TF) profesors, Anglikāņu baznīcas sv. Pestītāja draudzes diakons Ivo Rode, mācītājs (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP)) Jāna Jēruma-Grīnberga, Bīskape emerita Viesturs Kuļikovskis, RTU Rīgas Biznesa skolas padomnieku konventa vadītāja vietnieks, Ieva Salmane-Kuļikovska Klāvs Bērziņš, LELBP Vācija apgabala prāvests Normunds Titāns, LU Teoloģijas fakultātes profesors Laima Geikina, LU Teoloģijas fakultātes profesore Ieva Puriņa, LELBP Latvijas apgabala prāveste Dr. Urzula Glīneke Rinalds Gulbis, Beļģijas latviešu ev.lut. draudzes mācītājs Baiba Anda Rubesa, RFactor SIA valdes locekle, SSE padomes locekle Nelda Kikjauka, LU Teoloģijas fakultātes izpilddirektore Guntis Bukalders Inese Bobinska, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudzes aizgādne Raitis Jākobsons, mācītājs Pāvels Ņizins, Anglikāņu baznīcas Sv, Pestītāja draudzes zupas virtuves koordinators Jānis Krievkalns, Anglikāņu baznīcas Sv.Pestītāja draudzes aizgādnis Jānis Eduards Grīnbergs Ģirts Rozners, septītās dienas adventistu mācītājs, LU TF doktorants Inga Jēruma, žurnāliste Dr. Deniss Hanovs, kulturologs Elīza Zikmane, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudzes mācītāja Ainārs Kostanda, LELBP mācītājs Iļja Marija Boļšakovs, Draugu (kveikeru) reliģiskās sabiedrības loceklis Līga Puriņa-Purīte, Latvijas Luterāņu sieviešu teologu apvienības (LLSTA) attīstības vadītāja Ieva Astahovska, mākslas zinātniece Inga Burova, arhitekte Ieva Graufelde, prāveste emerita Rudīte Losāne, LELBP mācītāja, cietuma kapelāne Ineta Sipunova, Latvijas Mākslas Akadēmijas pedagoģe, māksliniece Solvita Sējāne, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudze Rīgā Juris Cālītis, LU Teoloģijas fakultātes docents, mācītājs Sandra Dzenīte-Cālīte, biedrības "Zvannieku mājas" vadītāja Jānis Balodis, kapelāns

 

 

воскресенье, 10 января 2021 г.

Nākotnes izredzes

 


 

   Cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi. Tā uzskata gudri psihologi. Cilvēks var tikai kādu laiku paciest bezjēdzīgu dzīvi. Un arī tad tas var notikt vienīgi, zinot iespējas nākotnē dzīvot jēgpilnu dzīvi. Ja nākotnes izredzes nav, tad bezjēdzīgā tagadne kļūst divkāršs slogs.

   Vēl gudri psihologi izsakās par cilvēka laimīguma perspektīvām. Gudri psihologi uzskata, ka cilvēks nevis vēlas būt laimīgs, bet gan vēlas zināt iemeslu, kāpēc viņš gribētu būt laimīgs. Un, lūk, viens no iemesliem ir vēlēšanās dzīvot jēgpilnu dzīvi. Cilvēks saprot jēgpilnās dzīves spēju darīt laimīgu.

   Tas, ka cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi, kļūst ļoti aktuāla problēma “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā, kad nevar būt psiholoģiski pozitīvas nākotnes izredzes. Acīmredzot pozitīvas nākotnes trūkums tiek intensīvi kompensēts ar eksaltētu tagadnes baudīšanu. Apzinoties jēgpilnas dzīves neiespējamību, cilvēks ar pārspīlētu aizgrābtību, histērisku satraukumu un slimīgu jūsmīgumu nododas dažāda veida izpriecām. Noteikti arī demogrāfiskā slinkuma iemesls ir nākotnes drūmās perspektīvas. Bērni noteikti traucēs pilnā mērā baudīt dzīvi.

   Tiek uzskatīts, ka cilvēkam bezjēdzīgu dzīvi nepieļāva Dievs. Ticība Dievam cilvēkam bija iemesls būt laimīgam. Kā labi zināms, “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā Dieva nav. Eiropeīdiem Dieva nav jau ilgu laiku. Tas nevarēja palikt bez noteiktām psiholoģiskajām sekām. Dostojevskis rakstīja: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts. Šī tēze katrā ziņā atsaucas uz tagadnes izpriecu baudīšanu.

 

суббота, 9 января 2021 г.

Partiju dibināšanas mānija

 


 

   Pēcpadomju Latvijā partiju dibināšanas mānijai ir noteikta cēloniskā loģika. Jaunas partijas dibina valdības krīzes periodos. Valdības krīzei nav redzams gals un tāpēc oligarhijai (LKP/VDK “prihvatizātoru elitei”) nākas izstrādāt jaunu stratēģiju “lielās siles” apsaimniekošanā. Valdības krīzes iemesls ir oligarhijas nespēja vienoties par “lielās siles” (valsts budžeta un ES naudas) sadalījumu. Valdības krīzi uzkurina neapmierinātie, kuriem nav izdevies iegūt kāroto porciju no “lielās siles”. Sākās “koalīcijas” drupināšana, savstarpēji apvainojumi medijos, partiju pamešana un jaunu partiju dibināšana.

   2021.gada sākumā, kad iestājās ne tikai valdības krīze, bet nobrieda valsts izjukšana, atkal atsākās partiju dibināšanas mānija. “Lielās siles” apsaimniekošanā negaidīti iejaucās “COVID-19” pandēmija. Tā ir saistīta ar miljardu sadalīšanu un tautas veselības aizsardzības organizēšanu infekcijas slimības apstākļos. Valdība tika galā ar “kovida” miljardu godīgu sadalīšanu, taču izrādījās pilnīgi nespējīga tautas veselības aizsardzībā. Citiem vārdiem sakot, Kariņa valdība izrādījās pilnīgi nespējīga vadīt valsti. Cilvēku bailes no vīrusa “SARS-CoV-2” satracināja sabiedrisko domu, visu vainu uzveļot valdībai. Radās dīvaina situācija: latviešu kultūrnācija 30 gadus nevērsās pret valdošās kliķes nacionālajiem noziegumiem, bet vērsās pret valdību jocīgas epidēmijas laikā. Interesanti ir tas, ka valdība pati mākslīgi izraisīja sabiedrības bailes! Taču Kariņa “583 darāmo darbu” valdības rīcība savādāka nevarēja būt.

   Kā zināms, 2018.gada oktobrī Latvijā notika “parlamentārais apvērsums”. Tā rezultātā Latvijā iestājās debilitātes laikmets. 13.Saeimas vēlēšanās 2018.gada 6.oktobrī latviešu elektorāts uz Bruņinieku namu novirzīja jaunus pilnīgi nepiemērotus “tautas kalpus” no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Debilitātes laikmeta dziļākais cēlonis noteikti ir kriminālā kapitālisma oligarhijas pārkārtošanās pie “lielās siles”. Pie “lielās siles” nostiprinājās jauni barokļi. Par to liecināja vairāku partiju dibināšana pirms 13.Saeimas vēlēšanām. Jaunajās partijās nonāca, lakoniski sakot, primāti no žogmales – valsts darbam fundamentāli neadekvāti tipi. Tāpēc pēc 2018.gada 6.oktobra vēlēšanām Latvijā sāka smaidīt laimīga dzīve.

   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja latviešu oligarhijas niecību – nacionālo bezatbildību. Pasaulē reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti jeb politisko eliti. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Un, lūk, 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no vēsturiski tradicionālā oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt un diriģēt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgs mistrojums. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta 30 gadus veltīgi atbalstīja savu oligarhiju. Latviešu kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu nogrūda postcilvēku pārvaldījumā.

   Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 2018.gada 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus. No kultūrnācijas mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži kadri no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma 2018.gada 6.oktobra vēlēšanu kautiņā vicināja dūres. Tā to darīja tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars.

   2021.gada sākumā partiju dibina Gobzems ar divām līdzšļūcējām  un savu partiju sola dibināt neveiksminieks Vjačeslavs Dombrovskis, kuram nekādi neizdodas atgriezties politiskajā “topā”.

   Gobzems ir nelietis + muļķis. Viņš regulāri izdala lielākas muļķības nekā, piemēram, nācijas tēvs vai lingvists-premjers. Viņa demagoģija ir idiota demagoģija, retorika - idiota retorika. Bet vai tad īstiem latviešiem vēl kaut kas cits ir nepieciešams? Īsti latvieši ir debilitātes, idiotijas fani. Kurš to vēl nezina! Gobzema partijai ar idiotisko nosaukumu “Likums un kārtība” jau ir liels atbalsts un būs vēl lielāks atbalsts, jo Latvijā paliek dzīvot tikai īstie latvieši - debilitātes un idiotijas cienītāji. Viņu intelektuālajā gaumē valda likums: jo neloģiskāk, jo labāk, jo idiotiskāk, jo labāk. Gobzema abas līdzšļūcējas savukārt ir vistipiskākās sīkbūtnes, atgādinot padomju laika kolhozu komjauniešu aktīvistes, no tribīnes komjaunatnes konferencēs dedzīgi kviecot par sīkumiem, neko nesaprotot no kopainas, problēmas cēloņiem, problēmas konteksta utt. Padomju laikā tādas kviecošas aktīvistes bija vajadzīgas, lai nodrošinātu "sabiedrības kritiku", ko pasniedza kā "padomju demokrātijas" pierādījumu.

   Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina. Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” vaukšķētāja bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts. Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā vaukšķētāja partijas premjera kandidāts. Taču Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu. Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

   Kopš 90.gada kultūrnācija dzīvo kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību, kad organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats. Savukārt kopš 2018.gada 6. oktobra "parlamenta apvērsuma" kultūrnācija dzīvo debilitātes laikmetā. Abas nelaimes ir milzīgas nelaimes, un abas nelaimes ir tautas katastrofas pamats. Tas ir jāsaprot, un godīgi jāatzīst valsts totāla izputēšana.

   Kriminālajam kapitālismam ar organizēto noziedzību valstiskuma centrā ir tēvs un māte. Viņi ir dzīvi un joprojām stingri sargā savu bērnu – kriminālo kapitālismu. Kriminālā kapitālisma vecāki ir starptautiska mēroga tēvs un māte. Kriminālā kapitālisma tēvs un māte ir ne tikai Krievija - galvenā zeme kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kriminālais kapitālisms ir izdevīgs daudziem Rietumos. Un tāpēc ir jāsaprot, ka kriminālā kapitālisma vecāki nekad neļaus Latvijā izveidot īstu partiju. Arī kuru katru "kabatas partiju" neļaus izveidot, bet ja tomēr tiek izveidota, tad ātri tiek sagrauta. Piemēru netrūkst. Latviju, latviešus var glābt vienīgi patiešām globāli procesi - karš, starptautiska mēroga valstu apvērsumi u.tml. Latvijai, latviešiem vieniem pašiem neļaus attīrīties, izsūdzēt grēkus un sākt godīgu dzīvi. Tas nekad nenotiks. Rietumu elite/inteliģence visa ir netīra. Notikumi USA sakarā ar prezidenta vēlēšanām parāda, cik grandioza jau ir elites/inteliģences netīrība. Netīrība ir elites/inteliģences vērtība, un tā tiek rūpīgi sargāta.

   Kā jau minēju, Gobzema partijas nosaukums “Likums un kārtība” ir idiotisks. Nākas atgādināt partijas nosaukuma izvēles nosacījumus.

   Rietumu civilizācijā politiskās partijas nosaukums tradicionāli atspoguļo attiecīgās organizācijas politiski konceptuālo orientāciju. Tātad arī noteiktu politisko ideoloģiju. Bet šajā ziņā ir viens ļoti būtisks moments. Politiski konceptuālo orientāciju skaits un tādējādi arī politisko ideoloģiju skaits jebkurā vēsturiskajā laikmetā un tajā skaitā XIX, XX, XXI gadsimtā nemēdz būt liels. Katrā vēsturiskajā laikmetā funkcionē (dominē) tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas. Un tas, lūk, būtiski atsaucas uz politisko partiju skaitu; respektīvi, arī politisko partiju skaits attiecīgajā laikmetā nevar būt liels, jo politisko partiju skaitu savdabīgi limitē politiski konceptuālo orientāciju skaits. Ja ir tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas, tad arī politisko partiju skaits būs adekvāts ( 2-3 partijas). Tāpēc Rietumu valstīs politisko partiju skaits nekad nav bijis liels. Tādās politiski ļoti augstu attīstītās valstīs kā ASV un Lielbritānijā, kā zināms, politisko dzīvi nosaka tikai divas partijas. Tā tas turpinās jau trešo gadsimtu. Politiski konceptuālā orientācija atsaucās ne tikai uz partiju skaitu, bet arī uz partijas nosaukumu. Rietumu valstīs politiskās partijas nosaukumā parasti atspoguļojās attiecīgā politiski konceptuālā orientācija. Rietumu valstīs vienmēr ņem vērā politiskās partijas un politiskās varas galveno jēgu. Proti, politiskajai partijai un politiskajai varai obligāti ir jābalstās uz noteiktu politiski konceptuālo orientāciju (idejām, ideāliem, vērtībām). Skaidrs, ka Latvijas politiskajā biezputrā uzvārītais partiju skaits un partiju nosaukumi uzskatāmi atsedz tautas niecīgo politisko kvalitāti un politiskās kultūras zemo līmeni. Nav vajadzīgs atkārtot, kas un kāpēc pēcpadomju Latvijā dibina politisko partiju. To visi zina. Mūsu partijām visbiežāk nav nekā kopēja ne ar vienu mūsdienu politiski konceptuālo orientāciju. Domāju, neaizšaušu garām, ja teikšu, ka mūsu partiju dibināšanas kaislīgākie maratonisti (repšes, šķēles, šleseri, gobzemji) nemaz nav spējīgi saprast par ko ir runa šajos teikumos, jo viņiem ir tikai viena „politiski konceptuālā orientācija”. Arī to visi zina.