четверг, 24 сентября 2020 г.

Jauns ārprātīgs murgojums

 

 

   

Pederastu nācijas tēvs ir pietaisījis jaunu smirdošu čupu. 2020.gada 24. septembrī mediji vēstīja, ka "Valsts prezidents Egils Levits parakstījis un nosūtījis Saeimai savu pirmo sagatavoto likumprojektu – Latviešu (1.) vēsturisko zemju likumu. Tā mērķis ir uzturēt un stiprināt dažādas lokālās kultūras vērtības vēsturiskajās zemēs un prasīt arī praktisku atbalstu to izpētei. Levits uzmanību kultūrvēsturisko zemju jautājumam pievērsa administratīvi teritoriālās reformas likumprojekta izstrādes laikā. Reformas tapšanas laikā neesot pietiekami ņemta vērā valsts iedzīvotāju kultūrvēsturiskā identitāte un piederības sajūta. Tāpēc atsevišķā likumā nostiprinot latviešu vēsturiskās zemes Zemgali, Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Sēliju, ar apzinātu valsts politiku papildus uzmanība veltāma arī mazajām kultūrtelpām kā lībiešu krastam, suiti, Rucava un citām, kas vēl nav reģistrētas (2.) kā unikālas kultūrtelpas. "Latvietība nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt (3.) un kādu politiku veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un vēsturisko dziļumu (4.). Tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā (5.) Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu vēsturisko dziļumu (6.), kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda veida sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika (7.), kā mums tas bija okupācijas laikā", sacīja Levita kungs”. Tas ir ārprātīgs murgojums, tas ir neiedomājams šarlatānisks murgojums! Nav īsti saprotama šī murgojuma funkcija. Vai tā ir tikai pederastu nācijas tēva nekompetenti kropla izdarība, lai tautai parādītu savu gudrību jeb šī murgojuma mērķis ir novērst uzmanību no kaut kādas jaunas grandiozas nacionālās nelietības? Skaidrs, ka murgojums masu cilvēkiem patiks. Ap to eksaltēti dīdīsies inteliģence, kurai patīk “meklēt identitāti”. Pederastu nācijas tēvs ir pietaisījis pamatīgu čupu, sabiedrības zināšanās iemānot pamatīgu šarlatānisma un melu porciju. Viņš faktiski nezina, kas ir izpētīts, kas ir publicēts, kas ir savākts muzejos utt. Skaidrs, ka pats šis tēviņš neapstāsies. Viņš noteikti pietaisīs vēl daudzas čupas. Šis reti aprobežotais un nekaunīgais "līdztautietis" ir lielāka nelaime nekā "kovidspecoperācija". Viņš sabiedrību apdraud vairāk nekā koronavīruss. Viņš kolosāli sagandē cilvēku apziņu, kas jau tā nevar lepoties ar labu stāvokli, jo cilvēku smadzenes ir pamatīgi sakropļojis no "eiropas" ievazātais postmodernisms, neoliberālisms, globālisms, homoseksuālisms, pederastija. Daži konkrēti komentāri tekstā ar skaitli iezīmētajās vietās.1. Latviešu tauta no baltu ciltīm konsolidējās 17.gs. Vēsturiski korekti ir teikt baltu cilšu zemes, bet nevis latviešu tautas zemes. Turklāt baltu cilšu vēsturiskās zemes nav tikai mūsdienu LR teritorijā, bet ieņem daudz plašāku areālu. 2. Kur tiek reģistrētas “unikālas kultūrtelpas”? Kādā iestādē un kādā reģistrā (formā) tas notiek? 3. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un “standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur nācijas tēvs to uzzināja? 4. Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un latviešu tautas izcelsmes laiku? 5. LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. 6. Latviešu “vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā. 7. Padomju iekārtā nebija “sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli! Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par baltu cilšu,latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko šim pusizglītotajam glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.

 

 

 

 

 

 

вторник, 22 сентября 2020 г.

Sistēmiskie uzdevumi

 


Ļoti svarīgi ir pret LR izturēties kā pret sistēmu, kuru nepieciešams mainīt. 13. Saeimas padzīšanai un jauna parlamenta vēlēšanām jēga ir tikai tad, ja varu iegūst opozīcijas politiskais spēks, kas vēlas realizēt sekojošus galvenos sistēmiskos uzdevumus: 1) dibināt īstu LR – neatkarīgu, suverēnu valsti bez noziegumu brīvības un kriminālā kapitālisma; 2) izstāties no ES, NATO; 3) padzīt okupācijas karaspēku; 4) likvidēt lielākos nacionālos nodevējus un laupītājus; 5) sodīt organizētās noziedzības noziedzniekus un noziegumu brīvības ieviesējus parlamentā; 6) no darba padzīt valsts visu struktūru alkātīgos vadītājus; 7) nacionalizēt masu komunikācijas līdzekļus; 8) nacionalizēt ārzemniekiem atdoto zemi, mežus, 9) nacionalizēt ar izglītību, medicīnu, garīgo kultūru, stratēģiskās komunikācijas infrastruktūru (ostām, dzelzceļu, avio) saistīto materiāli tehnisko bāzi.

Noteikumu autori

 

 

Postcivilizācijas noteikumus raksta jaunatne. Latvijā raksta XX gs. 80.-90.gados dzimusī jaunatne, kas ir jaunā paaudze latviešu etniskajā kopumā. Jaunai paaudzei ir pilnīgi savādāka dzīves uztvere, valoda, domāšanas saturs un formas nekā vidējai un vecākai paaudzei. Tā, piemēram, jaunai paaudzei mākslas darba vērtība ir attiecīgā mākslas darba tirgus vērtība. Jaunieši sevi uzskata par “kultūras patērētājiem un kultūras baudītājiem”. Radošā darbība viņiem ir “kreatīvu biznesa projektu” realizācija. Jaunai paaudzei ir pavisam citas vērtības un normas nekā vidējai un vecākai paaudzei. Latvijā atšķirība ir izteikta un uzskatāma. To nosaka latviešu populācijas specifika, iekļaujoties Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūrā – civilizācijas norieta kultūrā. Latvieši tāpat kā citi no sagrautās padomju valsts “eiropeizējās” apmēram 20 gadus vēlāk. Par atskaites punktu var pieņemt 1968.gada revolucionāros notikumus Rietumeiropā, pēc kuriem Francijā, Vācijā, ASV un citās kapitālisma zemēs strauji nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms kā spilgtas pagrimuma izpausmes. Latvieši sāka baudīt postmodernisma un neoliberālisma pagrimuma labumus no 90.gadiem, bet XXI gadsimta sākumā nāca klāt vēl tāds cilvēciskumu agresīvi ārdošs fenomens kā globālisms, kas galvenokārt izraisa morālo deģenerāciju, jo organiski vienots ar bezprincipialitāti, amoralitāti, brīvības un suverenitātes necienīšanu, pasaules valdnieku ASV “laizīšanu”, kompradoru nelietībām utt. Turklāt XXI gs. Rietumu civilizācijā strauji legalizējās homoseksuālisms, kas Latvijā 2020.gadā nonāca līdz tam, ka politisko varu Rīgā ieguva pederasti. Tas notika ar latviešu jaunās paaudzes kvēlu atbalstu.

 

 

 

 

 

 

 

понедельник, 21 сентября 2020 г.

Robežas izšķīšana

 


Katrai civilizācijai ir savas noteiktas teritoriālās robežas. Tā tas ir vienmēr bijis cilvēces vēsturē. Kad cilvēce sāka nodalīties atbilstoši rases, etniskajai, reliģiskajai, ekonomiskajai, politiskajai, garīgās kultūras (folkloras, mākslas un literatūras), morāli tikumiskās jomas identiskajām īpatnībām un specifikai, tad izveidojās attiecīgā kopuma robežas – civilizācijas robežas. Rietumu civilizācija, piemēram, ilgu laiku tika saistīta ar Eiropas teritoriju. Pēc Amerikas, Austrālijas, Jaunzelandes nonākšanas eiropeīdu pārvaldījumā Rietumu civilizācijas teritorija vairs nebija tikai Eiropa. Savukārt XX gs. beigās un sevišķi intensīvi XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijas teritorija ievērojami paplašinās, un līdzšinējā tradicionālā vēsturiskā robeža vispār izšķīst. Šajā procesā ļoti svarīgs faktors ir ASV planetāri globālās (t.s. vienpolārās pasaules) intereses, vēloties būt pasaules valdniecei un uzspiežot Rietumu civilizācijas politiskās, ekonomiskās, garīgās kultūras (reāli – masu kultūras), komunikācijas institucionālās formas, dzīves normas un vērtības pārējām civilizācijām. Procesā faktiski ir plaši iesaistījusies arī Eiropa, piemēram, ražošanu pārceļot uz Ķīnu u.c. Āzijas valstīm. Transnacionālās korporācijas arī sniedz pamatīgu ieguldījumu Rietumu civilizācijas robežas izšķīšanā, kas reāli ir civilizāciju konverģence – pakāpeniska pazīmju tuvināšanās. Aktuāls ir jautājums par konverģences labumu un pozitīvām perspektīvām. Civilizāciju konverģence īstenībā nav dabisks process, bet gan apzināti virzīts process ar spēku. Tiek pielietoti politiskie, ekonomiskie, militārie, ideoloģiskie līdzekļi, lai Rietumu civilizācija (praktiski – ASV) uzkundzētos visai cilvēcei, visām citām  civilizācijām. Taču spēka pielietošana vienmēr nelabi atsaucas uz tā pielietotājiem. Pielietojot spēku, degradējas pati Rietumu civilizācija. Degradē hipertrofiskās ambīcijas. Vienpolārās pasaules kārtības ieviešana izraisa pretestību ne tikai citās civilizācijās, bet arī Rietumu civilizācijā. Tajā vēl ir liels cilvēku slānis, kas vēlas nosargāt savas civilizācijas robežas, kuru izšķīšana veicina eiropeīdu pagrimumu, norietu, bojāeju.

 

 

 

 

 

 

 

Esības parametri (9)

 


Ø  Nav ticams, ka kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību valsts varas institūtos var rasties buržuāzija ar tās vēsturiski tradicionālo tieksmi kāpināt dzīves progresu. Kriminālajā kapitālismā nevar rasties buržuāziskais tips sabiedrībā, indivīdā, politiskajā sistēmā, jo elites formēšanās principi garīgajā kultūrā, izglītībā, ekonomikā, zinātnē, sociālajā dzīvē nebalstās uz garīgumu, patiesības prioritāti, realitātes svarīgumu, zināšanu vērtību, morālo stabilitāti, gudrību un godīgumu, sociālo un nacionālo atbildību.

Ø  Civilizācijas sabrukums var notikt ārējo spēku iedarbības rezultātā vai pašsabrukuma rezultātā. Savukārt pašsabrukums ir iespējams tad, ja ir pašsabrukuma apziņa. Pašsabrukuma apziņa rodas tad, ja ir totāla neticība nākotnei un totāls priekšstats par dzīves bezjēdzību. Tādu neticību izraisa, visticamākais, divi faktori: 1) kosmoloģisko spēku fiziski un psihiski nelabvēlīgā ietekme uz cilvēkiem, 2) sabiedrības morāli tikumiskā transformācija kā kultūras nelaba tendence, kad masveidīgs kļūst dzīves baudīšanas kults, nevēlēšanās dzemdēt bērnus, dominē patērēšanas mānija. Tā tas notiek, ja ir sliktu cilvēku pārsvars sabiedrībā.

Ø  XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā jeb postcivilizācijā (!?) eksistē tikai viens vēsturiskās virzības vektors. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas ir palicis tikai kapitālisms kā vēsturiskās virzības vektors. Rietumu civilizācijā nav vēsturiskās virzības alternatīvs vektors. Tāds ir nepieciešams, jo kapitālisms ir sevi izsmēlis un nav piemērots grandiozajam planētas iedzīvotāju skaitam un cilvēka tiem eksistenciālajiem instinktiem, bez kuriem kapitālisms nevar pastāvēt. Proti, materiālās labklājības kāpinājuma maniakālās alkas, dzīšanās pēc nemitīgas peļņas, ražošanas un patērēšanas nemitīga pieauguma.

Ø  Pret transhumānismu izturas divējādi – noliedzoši un ar kvēlu cerību. Sabiedrībā zināma cilvēku grupa ir transhumānisma fani, patrioti, dziļi apsēsti indivīdi. Iedoma uzlabot cilvēku, izmantojot informācijas, robottehnikas, biotehnoloģijas iespējas, ir samērā populāra. Ne reti cilvēciskās nepilnvērtības kompensācijas ideja tiek pasniegta bravūrīgi, viszinīgi, pašpārliecināti, noliedzot un ienīstot jebkuru kritiku. Transhumānisma apoloģēti tic iespējai iedēstīt ārējos līdzekļus cilvēka ķermenī un apziņā. Tādi ārējie līdzekļi var būt molekulārie nanoroboti, kas tiek ievadīti ķermenī. Transhumānisma apoloģēti ne visai draudzējas ar atziņu, ka cilvēku veido kultūra un sociums, bet nevis viņš pats.

Ø  Herberts Vels 1928.gadā publicētā darbā “Atklātā sazvērestība” kā cilvēces glābiņu no katastrofas ieteica veidot pasaules valdību no intelektuālās elites un lielkapitālistiem. Par planetāras varas izveidošanu, planetāras dzīves kārtības ieviešanu atklāti izsacījās Parīzes miera konferences dalībnieki 1919.gadā, jo zinātniski tehniskais progress un bruņošanās sacensība sāka apdraudēt cilvēci. Nāciju Līga tika uzskatīta par pasaules valdnieci. Taču visu sabojāja ASV planetārās ambīcijas. ASV uzskatīja, ka pēc I Pasaules kara tai ir jābūt pasaules valdniecei. Tam nepiekrita angļi, jo viņu impērija vēl nebija sabrukusi un aptvēra daudzas zemes uz planētas. ASV atsacījās iekļauties Nāciju Līgā. 1920.gadā angļu un amerikāņu intelektuāļu, pasaules valdības fanu, grupa izveidoja Chatham House. To ilgus gadus vadīja Arnolds Toinbijs (1889-1975). Dominēja uzskats, ka valstīm ir jāatsakās no suverenitātes par labu pasaules valdībai.

Ø  Kriminālajā kapitālismā sabrūk īpašuma leģitimācija. Nav iespējams ne stabils sabiedriskais īpašums, ne stabils privātais īpašums. Galvenie šķēršļi ir “prihvatizācija”, reiderisms, privātīpašumam nelabvēlīga nodokļu politika.

Ø  Arī postcivilizācijā eksistēs jautājums “Kam sevi velta radoši cilvēki – filosofi, dzejnieki, zinātnieki?”. Arī postcivilizācijā skanēs atbilde “Velta – mūžībai!”. Tāpēc radoši cilvēki ienīst nāvi, nebrīvību, varu, naudu, karjeru, slavu, publicitāti, masu, pūli, publisku skaļumu.

Ø  1966.gadā Heidegers intervijā žurnālam “Der Spiegel” (viņš interviju atļāva publicēt tikai pēc viņa nāves, kas tā arī notika 1976.g.) jautāja “Kāda būs tā politiskā sistēma, kas pieskaņosies tehnoloģiskajam progresam?”. Viņš izteica šaubas, vai tā būs demokrātija.

Ø  Cilvēka būtība atspoguļojas viņa idejās. Bet vai tā vienmēr notiek? Ja cilvēks ir sodāms morāli, politiski, vai tādā gadījumā arī viņa idejas ir jānosoda? Attiecības starp cilvēka idejām un viņa rīcību dzīvē ir sarežģīta problēma. Nav taisnība tiem, kuri saka, ka starp cilvēka idejām un viņa darbību (piem., politisko) nav nekāda sakara. XX gs. dotā problēma kļuva aktuāla sakarā ar zinātnieku, rakstnieku sadarbību ar nacismu, kompartijas diktatūru sociālisma zemēs, kā arī postmodernismu, neoliberālismu, globālismu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

суббота, 19 сентября 2020 г.

Jaunā amoralitāte

 


   Jau rakstīju, ka Rietumu civilizācijas starptautiskajā publiskajā telpā labu laiku var sastapt vārdus “jaunā normālība”. Tas nav termins, un nav arī jēdziens. Tas ir tikai vārdu salikums politiskajā publicistikā. Zinātnē nelieto šo vārdu salikumu. Taču zinātne, visvairāk socioloģija, jau ir pievērsusi uzmanību šim vārdu salikumam, saskatot iespēju perspektīvā to izmantot kā jēdzienu un varbūt pat kā terminu – vārdu kopu, kas izteic attiecīgo jēdzienu zinātnē. Vārdu kopu “jaunā normālība” politiskajā publicistikā lieto kariķējošā nozīmē. Ar šo vārdu kopu tiek apzīmēta nenormālība – kardināla novirze no dzīvē pieņemtajām normām. Politiskajā publicistikā “jaunā normālība” var izpausties, piemēram, ekonomikā. Ja ekonomikā tiek saskatīta “jauna normālība”, tad ar to ir domāta ekonomiskā krīze, kurai nav redzams gals. Valstī ir ekonomiskā krīze, un tāds stāvoklis kļūst norma; proti, “jauna normālība”. Tātad nav paredzama atgriešanās normālā stāvoklī, kāds valdīja iepriekšējā dzīvē. Politiskajā publicistikā vārdus “jaunā normālība” attiecina arī uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu un dažādām izmaiņām sabiedrības kolektīvajos priekšstatos. Politiskā publicistika pievērš uzmanību tam, ka sabiedrībā ir radušās jaunas normas, kurām ir masu atbalsts ne tikai politiski mietpilsoniskajās aprindās, bet arī tajās aprindās, kuras dēvē par eliti, akadēmiskajiem spēkiem. Nākas konstatēt tādas nenormālības, kuras ir kļuvušas “jaunas normālības”. Turklāt nākas tikties ar sociālo amnēziju – atmiņas zudumu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Sabiedrība neatceras, ka “jaunās normālības” izpausmes (proti, jaunās normas) vēl nesen bija absurds ļaužu kolektīvajos priekšstatos. Tas, kas tagad sabiedrības priekšstatos ir normāls, agrāk bija bezjēdzīgs, pilnīgi aplams.

   Rietumu civilizācijā Homo sapiens apziņas aloģisms, deformācijas, anomālijas, disproporcijas, destrukcijas ir ikdienišķas izpausmes, jo atbilst laikmeta devīzei “Tagad iespējams ir tas viss, kas līdz šim nebija iespējams.” Šīs devīzes praktiskas sasniegums tiek lepni dēvēts par dzīves “jauno normālību”. Tagad pilnā mērā realizējas sens bēdīgs socioloģiskais novērojums, ka sociāls fakts ir tas, kam tic sabiedrība, bet nevis reāls fakts. Ja senāk tik tikko minētais novērojums bija nepatīkama norāde par iespēju viegli manipulēt ar sabiedrisko domu, tad tagad šim novērojumam ir pozitīva jēga. Proti, nākas priecāties, ka sabiedriskajā domā iezombētie nepatiesie fakti tiek uzskatīti par reāliem faktiem, kuriem visi tic bez visniecīgākajām šaubām, jo nav saglabājusies un vairs neeksistē sociālā inerce cienīt tikai reāli sastopamo un patieso.

   Pats par sevi ir saprotams, ka dzīves “jaunā normālība” ir fundamentāla dzīves “jaunā amoralitāte”. Reālo faktu nevajadzība, patiesības nevajadzība nekavējoties noved pie tā, ka nekas vairs nav svēts, realitātei, patiesībai nav nekādas vērtības un sabiedrība ir gatava ticēt jebkuriem meliem, jebkuram ideoloģiskajam mītam, jebkurai “feika” informācijai. Turklāt sabiedrība ir atsacījusies prasīt pierādījumus. Cieņa pret pierādījumiem ir zudusi dzīves “jaunajā normālībā”. Tāpēc sabiedrībai var droši piedāvāt visneiespējamāko safabricējumu. Tie, kuri nevēlas dzīvot melu paradīzē un kuriem vēl kaut kas ir svēts, tiek nekavējoties apsaukāti par anahroniskiem čīkstētājiem. Savukārt dzīves “jaunās normālības” ģenerāļu kājnieki (“vienkāršie cilvēki”) nejūtas amoralitātes upuri. Gluži pretēji! Viņu aprindās modē ir eksaltācija – slimīga jūsma, aizgrābtība un sakāpināts satraukums. Tā tas ir tajos gadījumos, ja nākas tikties ar kādu neticīgo no anahronisko čīkstētāju slāņa. Zudusi ir kritiskā domāšana, un tā netiek atzīta un pieļauta nevienā līdzcilvēkā. Naids pret realitātes, patiesības, svētu vērtību cienītājiem ir ieguvis patoloģisku agresivitāti. Cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinformācijas, manipulācijas objekts, un reizē cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinfromācijas, manipulācijas preses sekretārs, pacilāti pats sevi reklamējot par skaisto dzīvi “jaunajā normālībā”, kas faktiski ir dzīves “jaunā amoralitāte”.

 

 

 

 

 

 

 

Humanitātes noziedznieks Nr.1

 Latvijā jau labu laiku humanitātes noziedznieks Nr.1 ir nācijas tēvs, kuru pēc Rīgas domes vēlēšanām 29.augustā dēvēju par pederastu nācijas tēvu, jo viņš lepojas ar pederastu varu Rīgā. Šī latviešu inteliģences smirdošākās daļas pravieša humanitātes noziegums ir profesionālās kompetences iznīcināšana valsts vadības visaugstākajā līmenī, lai pats kļūtu par viskompetentāko visās zināšanu sfērās. Jau tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot debilā “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”. Pederastu nācijas tēvs pats ir vēsturnieks un zina vēsturi vislabāk Saules galaktikā. Svešvārds "mobilitāte" nozīmē pārvietošanās spēja. Vārdi "sociālā mobilitāte" apzīmē spēju mainīt savu sociālo stāvokli. Nav ticams, ka svešvārdu "mobila" var attiecināt uz sadarbību vēstures jautājumos un starppersonālo komunikāciju vispār, jo komunikācija nav kustīgums, bet noteikta stabilitāte. Stabilitātei ir jābūt vēstures jautājumos. Vārdu sakot, pederastu nācijas tēvs ir izdalījis glamūrīgi bezjēdzīgu smirdoņu, jo acīmredzot gāzēm ir vajadzīga izeja, nepārtraukti uzpildoties pie bezmaksas ēdiena galda. Pederastu nācijas tēvs savā aizgaldā neielaiž nevienu attiecīgi profesionāli kompetentu cilvēku un ap sevi ir saaicinājis lappuķiski seklus ākstus-padomniekus. Vēsturnieku komisijā bija zinoši speciālisti, taču pederastu nācijas tēvam viņi nav vajadzīgi, jo šis nelietīgais un nekaunīgais pseidointelektuālis pats grib būt viszinošākais visās zināšanu sfērās.