Valodas okupācija

 

 

   Aizvadītajos dažos gados, bet īpaši debilitātes laikmetā pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām, kad latviešu elektorāts “tautas kalpu” misijai deleģēja valsts darbam pilnīgi neadekvātus hominīdus (65% no parlamenta sastāva), strauji uzplaukst parādība, kuru vēlos dēvēt par valodas okupāciju. Kas ar to ir domāts?

   Pirmkārt, tiekamies ar okupāciju kā noteiktu voluntāru aktu – sagrābšanu ar spēku. Šajā gadījumā spēks ir valsts varas institūti un mediji, kuri 100% kalpo valdošajai kliķei (faktiski debilam veidojumam ar debiliem “583. darāmajiem darbiem”).

   Otrkārt, dotais spēks sagrābj latviešu valodu un to izmanto atbilstoši savam cilvēciski ļoti kritiskajam līmenim. Notiek latviešu valodas okupācija. Praktiski tas nozīmē, ka latviešu literārās valodas lietotājiem tiek atņemts zināms vārdu krājums, kuru valodas okupanti izmanto pilnīgi savādāk nekā tas latviešu valodas kultūrā ir pieņemts. Tā rezultātā latviešu literārās valodas lietotāji nonāk dīvainā situācijā. Viņi ir apjukuši, jo vairs nevar lietot vārdus pierastajā nozīmē.

   Tā, piemēram, 2020.gada 29.septembrī portālā “Delfi” bija teikts: “Investējot četrus miljonus eiro, Latviju pozicionēs kā radošuma lielvalsti”. Šajā gadījumā tiek okupēti divi vārdi – “radošums” un “lielvalsts”. Tos vairs nav iespējams lietot, tā teikt, normālā veidā. Līdz šim ar vārdu “radošums” apzīmēja garīgi inovatīvu īpašību, potenciālu, spējas u.tml. Mēdza runāt par mākslas radošumu, zinātnes radošumu. Izlasot tik tikko citēto informāciju “Delfos”, katram taču ir skaidrs, ka nav runa par radošumu, bet par 4 miljonu godīgu sadalīšanu. Tāpat visi atceras, ka “Latvijas pozicionēšanā” nekad nekāds radošums nav bijis un vienmēr ir bijusi ākstība ar “zilajām govīm”, “ziemeļbriežiem”, “gar jūras malu skrienošām puskailām meitenēm” u.c. 

   Savukārt vārds “lielvalsts” līdz šim tika piemērots patiešām lielām valstīm – Krievijai, Ķīnai, ASV. To nekādā ziņā nepiemēroja Latvijai. Ja piemēroja, tad ironiskā, sarkastiskā, satīriskā, kariķējošā nozīmē un vārdu liekot pēdiņās (piem., Latvijas “lielvalsts”). Bet kā tagad ir jārīkojas latviešu literārās valodas lietotājiem? Šodienas valdība taču visā nopietnībā izsakās par Latviju kā lielvalsti. Turklāt šodienas valdība centīsies iestāstīt pasaulei, ka Latvija ir “radošuma lielvalsts”.

   Valodas okupācijai piemēru netrūkst. Okupēto vārdu klasika ir tādi debili salikumi kā “valstsgriba”, “ilgtspējība”. Minēšu vēl divus okupētos vārdus, kurus centīgi lieto Tiņģeres lakstīgala – no ielas uzaicinātais kultūras ministrs. Runa ir par debilo atvasinājumu – “kultūrnācija”. Okupēts ir vārds “kultūra” un vārds “nācija”. Pēc debilā atvasinājuma “kultūrnācija” nākas padomāt, vai vispār latviešu valodā turpmāk ir vērts lietot vārdu “kultūra” un “nācija”.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Divi rekordi

 

   Viens ir Latvijas mēroga rekords. Otrs ir pasaules mēroga rekords.

   2020.gada 25.septembrī “nra.lv” bija ievietots teksts ar virsrakstu “Latviešu vīrietis stāsta, kā oficiāli pārtapis par sievieti”. Tajā ir vēstīts par Latvijas mēroga rekordu: “Pirms neilga laika kāda mikroblogošanas vietnes Twitter lietotāja Madara Marta pavēstījusi, ka ir oficiāli mainījusi vārdu un ir otrā oficiālajā viendzimuma pārī Latvijā. Edgara Orlova materiālā "No ģimenes tēva par sievieti" izdevumā "Privātā Dzīve" persona atklāj, ka, lai gan vārds ir oficiāli mainīts, fiziskā pārtapšanā viņa esot vien sākumposmā, proti, vīrietim izņemti sēklinieki. "Dzimuma maiņas procesā nepārauda nekādus datus, tāpēc sanāk - tā kā esmu bijis vīrietis, kas precējies ar sievieti, tad, mainot dzimumu un kļūstot par sievieti, joprojām skaitos tajā pašā laulībā, proti, precējies ar sievieti," skaidro Madara Marta. Madara Marta uzsver, ka ceļš līdz tam, lai viņu atzītu par sievieti, bijis ilgs un grūts - vīzītes pie psihiatra un psihologa, sēklinieku izgriešanas operācija, tikai pēc kuras var sākt kārtot vārda un dzimuma nosaukuma maiņu. Madara Marta uzsver, ka lielākais vēl ir priekšā. Noslēdzošo operāciju persona plāno veikt Taizemē, kas ir dārgi un tam vēl jākrāj nauda. Tā kā Madara Marta joprojām ir laulībā, persona neslēpj, ka sieva ar notiekošo nav mierā un tiek pamazām kārtots šķiršanās process. Personai ir arī trīs bērni, kuriem, pēc viņas teiktā, ar viņas izvēli sadzīvot nav problēmu.”

   Par pasaules mēroga rekordu vēstīja ārzemju mediji 2020.gada 20.augustā. Izrādās, Nīderlande ir pirmā valsts pasaulē, kura ir sākusi pāreju uz bezdzimuma sabiedrību. Jau 2024.gadā paredzēts pilnā mērā vairs nenorādīt nīderlandiešu dzimumu personu identifikācijas dokumentos. Dokumentos nebūs aile “Dzimums”. Medijos tiek atgādināts, ka Nīderlande bija pirmā valsts pasaulē jau agrāk. Nīderlande pirmā juridiski legalizēja geju laulības. Drīz pēc tam tika legalizēti transgenderi. Savukārt 2013.gadā tiesā varēja mainīt dzimumu, balstoties tikai uz ārsta izziņu. Ārstam vajadzēja apstiprināt, ka attiecīgā būtne neatzīst savu dzimumu un vēlas to mainīt. Tādas liberalizācijas rezultātā Nīderlandē tagad katru gadu dzimumu oficiāli maina apmēram 700 būtnes.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jauns ārprātīgs murgojums

 

 

   

Pederastu nācijas tēvs ir pietaisījis jaunu smirdošu čupu. 2020.gada 24. septembrī mediji vēstīja, ka "Valsts prezidents Egils Levits parakstījis un nosūtījis Saeimai savu pirmo sagatavoto likumprojektu – Latviešu (1.) vēsturisko zemju likumu. Tā mērķis ir uzturēt un stiprināt dažādas lokālās kultūras vērtības vēsturiskajās zemēs un prasīt arī praktisku atbalstu to izpētei. Levits uzmanību kultūrvēsturisko zemju jautājumam pievērsa administratīvi teritoriālās reformas likumprojekta izstrādes laikā. Reformas tapšanas laikā neesot pietiekami ņemta vērā valsts iedzīvotāju kultūrvēsturiskā identitāte un piederības sajūta. Tāpēc atsevišķā likumā nostiprinot latviešu vēsturiskās zemes Zemgali, Vidzemi, Latgali, Kurzemi un Sēliju, ar apzinātu valsts politiku papildus uzmanība veltāma arī mazajām kultūrtelpām kā lībiešu krastam, suiti, Rucava un citām, kas vēl nav reģistrētas (2.) kā unikālas kultūrtelpas. "Latvietība nav plakana un standartizēta, kā mums to mēģināja iestāstīt (3.) un kādu politiku veidot okupācijas periodā, lai samazinātu latviešu identitātes spēku un vēsturisko dziļumu (4.). Tagad, 30 gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, paaudze, kas ir izaugusi neatkarīgajā (5.) Latvijā, sāk arvien vairāk atklāt mūsu vēsturisko dziļumu (6.), kāds tas ir arī citās Eiropas valstīs, kur nav bijusi šāda veida sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika (7.), kā mums tas bija okupācijas laikā", sacīja Levita kungs”. Tas ir ārprātīgs murgojums, tas ir neiedomājams šarlatānisks murgojums! Nav īsti saprotama šī murgojuma funkcija. Vai tā ir tikai pederastu nācijas tēva nekompetenti kropla izdarība, lai tautai parādītu savu gudrību jeb šī murgojuma mērķis ir novērst uzmanību no kaut kādas jaunas grandiozas nacionālās nelietības? Skaidrs, ka murgojums masu cilvēkiem patiks. Ap to eksaltēti dīdīsies inteliģence, kurai patīk “meklēt identitāti”. Pederastu nācijas tēvs ir pietaisījis pamatīgu čupu, sabiedrības zināšanās iemānot pamatīgu šarlatānisma un melu porciju. Viņš faktiski nezina, kas ir izpētīts, kas ir publicēts, kas ir savākts muzejos utt. Skaidrs, ka pats šis tēviņš neapstāsies. Viņš noteikti pietaisīs vēl daudzas čupas. Šis reti aprobežotais un nekaunīgais "līdztautietis" ir lielāka nelaime nekā "kovidspecoperācija". Viņš sabiedrību apdraud vairāk nekā koronavīruss. Viņš kolosāli sagandē cilvēku apziņu, kas jau tā nevar lepoties ar labu stāvokli, jo cilvēku smadzenes ir pamatīgi sakropļojis no "eiropas" ievazātais postmodernisms, neoliberālisms, globālisms, homoseksuālisms, pederastija. Daži konkrēti komentāri tekstā ar skaitli iezīmētajās vietās.1. Latviešu tauta no baltu ciltīm konsolidējās 17.gs. Vēsturiski korekti ir teikt baltu cilšu zemes, bet nevis latviešu tautas zemes. Turklāt baltu cilšu vēsturiskās zemes nav tikai mūsdienu LR teritorijā, bet ieņem daudz plašāku areālu. 2. Kur tiek reģistrētas “unikālas kultūrtelpas”? Kādā iestādē un kādā reģistrā (formā) tas notiek? 3. Kurš mēģina iestāstīt, ka latvietība ir “plakana” un “standartizēta”? Kādā publikācijā par to tiek minēts? Kur nācijas tēvs to uzzināja? 4. Kāds pamats ir teikt, ka padomju laikā tika samazināts latviešu “vēsturiskais dziļums”, neļaujot pareizi fiksēt baltu cilšu un latviešu tautas izcelsmes laiku? 5. LR nav neatkarīga valsts, un jaunā paaudze nav uzaugusi suverēnā valstī, par ko tai nevar būt stabils priekšstats. 6. Latviešu “vēsturisko dziļumu” zinātne sen ir noskaidrojusi un par to māca jau pamatskolā. 7. Padomju iekārtā nebija “sakņu "nogriešanas" vai "izsīkšanas" politika”. Tie ir meli! Latviešiem netika liegts zināt un lepoties ar savu vēsturisko izcelsmi. Par baltu cilšu,latviešu valodas un latviešu tautas izcelsmi tika izdota plaša zinātniskā un populārzinātniskā literatūra ne tikai Rīgā, bet arī Maskavā. Baltu cilšu arheoloģiskie, etnogrāfiskie, folkloristiskie, mitoloģiskie, lingvistiskie pētījumi veido grandiozu bibliotēku, par ko šim pusizglītotajam glamūrīgajam pseidointelektuālim acīmredzot nekas nav zināms.

 

 

 

 

 

 

Sistēmiskie uzdevumi

 

Ļoti svarīgi ir pret LR izturēties kā pret sistēmu, kuru nepieciešams mainīt. 13. Saeimas padzīšanai un jauna parlamenta vēlēšanām jēga ir tikai tad, ja varu iegūst opozīcijas politiskais spēks, kas vēlas realizēt sekojošus galvenos sistēmiskos uzdevumus: 1) dibināt īstu LR – neatkarīgu, suverēnu valsti bez noziegumu brīvības un kriminālā kapitālisma; 2) izstāties no ES, NATO; 3) padzīt okupācijas karaspēku; 4) likvidēt lielākos nacionālos nodevējus un laupītājus; 5) sodīt organizētās noziedzības noziedzniekus un noziegumu brīvības ieviesējus parlamentā; 6) no darba padzīt valsts visu struktūru alkātīgos vadītājus; 7) nacionalizēt masu komunikācijas līdzekļus; 8) nacionalizēt ārzemniekiem atdoto zemi, mežus, 9) nacionalizēt ar izglītību, medicīnu, garīgo kultūru, stratēģiskās komunikācijas infrastruktūru (ostām, dzelzceļu, avio) saistīto materiāli tehnisko bāzi.

Noteikumu autori

 

 

Postcivilizācijas noteikumus raksta jaunatne. Latvijā raksta XX gs. 80.-90.gados dzimusī jaunatne, kas ir jaunā paaudze latviešu etniskajā kopumā. Jaunai paaudzei ir pilnīgi savādāka dzīves uztvere, valoda, domāšanas saturs un formas nekā vidējai un vecākai paaudzei. Tā, piemēram, jaunai paaudzei mākslas darba vērtība ir attiecīgā mākslas darba tirgus vērtība. Jaunieši sevi uzskata par “kultūras patērētājiem un kultūras baudītājiem”. Radošā darbība viņiem ir “kreatīvu biznesa projektu” realizācija. Jaunai paaudzei ir pavisam citas vērtības un normas nekā vidējai un vecākai paaudzei. Latvijā atšķirība ir izteikta un uzskatāma. To nosaka latviešu populācijas specifika, iekļaujoties Rietumu civilizācijas mūsdienu kultūrā – civilizācijas norieta kultūrā. Latvieši tāpat kā citi no sagrautās padomju valsts “eiropeizējās” apmēram 20 gadus vēlāk. Par atskaites punktu var pieņemt 1968.gada revolucionāros notikumus Rietumeiropā, pēc kuriem Francijā, Vācijā, ASV un citās kapitālisma zemēs strauji nostiprinājās postmodernisms un neoliberālisms kā spilgtas pagrimuma izpausmes. Latvieši sāka baudīt postmodernisma un neoliberālisma pagrimuma labumus no 90.gadiem, bet XXI gadsimta sākumā nāca klāt vēl tāds cilvēciskumu agresīvi ārdošs fenomens kā globālisms, kas galvenokārt izraisa morālo deģenerāciju, jo organiski vienots ar bezprincipialitāti, amoralitāti, brīvības un suverenitātes necienīšanu, pasaules valdnieku ASV “laizīšanu”, kompradoru nelietībām utt. Turklāt XXI gs. Rietumu civilizācijā strauji legalizējās homoseksuālisms, kas Latvijā 2020.gadā nonāca līdz tam, ka politisko varu Rīgā ieguva pederasti. Tas notika ar latviešu jaunās paaudzes kvēlu atbalstu.

 

 

 

 

 

 

 

Robežas izšķīšana

 

Katrai civilizācijai ir savas noteiktas teritoriālās robežas. Tā tas ir vienmēr bijis cilvēces vēsturē. Kad cilvēce sāka nodalīties atbilstoši rases, etniskajai, reliģiskajai, ekonomiskajai, politiskajai, garīgās kultūras (folkloras, mākslas un literatūras), morāli tikumiskās jomas identiskajām īpatnībām un specifikai, tad izveidojās attiecīgā kopuma robežas – civilizācijas robežas. Rietumu civilizācija, piemēram, ilgu laiku tika saistīta ar Eiropas teritoriju. Pēc Amerikas, Austrālijas, Jaunzelandes nonākšanas eiropeīdu pārvaldījumā Rietumu civilizācijas teritorija vairs nebija tikai Eiropa. Savukārt XX gs. beigās un sevišķi intensīvi XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijas teritorija ievērojami paplašinās, un līdzšinējā tradicionālā vēsturiskā robeža vispār izšķīst. Šajā procesā ļoti svarīgs faktors ir ASV planetāri globālās (t.s. vienpolārās pasaules) intereses, vēloties būt pasaules valdniecei un uzspiežot Rietumu civilizācijas politiskās, ekonomiskās, garīgās kultūras (reāli – masu kultūras), komunikācijas institucionālās formas, dzīves normas un vērtības pārējām civilizācijām. Procesā faktiski ir plaši iesaistījusies arī Eiropa, piemēram, ražošanu pārceļot uz Ķīnu u.c. Āzijas valstīm. Transnacionālās korporācijas arī sniedz pamatīgu ieguldījumu Rietumu civilizācijas robežas izšķīšanā, kas reāli ir civilizāciju konverģence – pakāpeniska pazīmju tuvināšanās. Aktuāls ir jautājums par konverģences labumu un pozitīvām perspektīvām. Civilizāciju konverģence īstenībā nav dabisks process, bet gan apzināti virzīts process ar spēku. Tiek pielietoti politiskie, ekonomiskie, militārie, ideoloģiskie līdzekļi, lai Rietumu civilizācija (praktiski – ASV) uzkundzētos visai cilvēcei, visām citām  civilizācijām. Taču spēka pielietošana vienmēr nelabi atsaucas uz tā pielietotājiem. Pielietojot spēku, degradējas pati Rietumu civilizācija. Degradē hipertrofiskās ambīcijas. Vienpolārās pasaules kārtības ieviešana izraisa pretestību ne tikai citās civilizācijās, bet arī Rietumu civilizācijā. Tajā vēl ir liels cilvēku slānis, kas vēlas nosargāt savas civilizācijas robežas, kuru izšķīšana veicina eiropeīdu pagrimumu, norietu, bojāeju.

 

 

 

 

 

 

 

Esības parametri (9)

 

Ø  Nav ticams, ka kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību valsts varas institūtos var rasties buržuāzija ar tās vēsturiski tradicionālo tieksmi kāpināt dzīves progresu. Kriminālajā kapitālismā nevar rasties buržuāziskais tips sabiedrībā, indivīdā, politiskajā sistēmā, jo elites formēšanās principi garīgajā kultūrā, izglītībā, ekonomikā, zinātnē, sociālajā dzīvē nebalstās uz garīgumu, patiesības prioritāti, realitātes svarīgumu, zināšanu vērtību, morālo stabilitāti, gudrību un godīgumu, sociālo un nacionālo atbildību.

Ø  Civilizācijas sabrukums var notikt ārējo spēku iedarbības rezultātā vai pašsabrukuma rezultātā. Savukārt pašsabrukums ir iespējams tad, ja ir pašsabrukuma apziņa. Pašsabrukuma apziņa rodas tad, ja ir totāla neticība nākotnei un totāls priekšstats par dzīves bezjēdzību. Tādu neticību izraisa, visticamākais, divi faktori: 1) kosmoloģisko spēku fiziski un psihiski nelabvēlīgā ietekme uz cilvēkiem, 2) sabiedrības morāli tikumiskā transformācija kā kultūras nelaba tendence, kad masveidīgs kļūst dzīves baudīšanas kults, nevēlēšanās dzemdēt bērnus, dominē patērēšanas mānija. Tā tas notiek, ja ir sliktu cilvēku pārsvars sabiedrībā.

Ø  XXI gs. sākumā Rietumu civilizācijā jeb postcivilizācijā (!?) eksistē tikai viens vēsturiskās virzības vektors. Pēc sociālisma sistēmas sagraušanas ir palicis tikai kapitālisms kā vēsturiskās virzības vektors. Rietumu civilizācijā nav vēsturiskās virzības alternatīvs vektors. Tāds ir nepieciešams, jo kapitālisms ir sevi izsmēlis un nav piemērots grandiozajam planētas iedzīvotāju skaitam un cilvēka tiem eksistenciālajiem instinktiem, bez kuriem kapitālisms nevar pastāvēt. Proti, materiālās labklājības kāpinājuma maniakālās alkas, dzīšanās pēc nemitīgas peļņas, ražošanas un patērēšanas nemitīga pieauguma.

Ø  Pret transhumānismu izturas divējādi – noliedzoši un ar kvēlu cerību. Sabiedrībā zināma cilvēku grupa ir transhumānisma fani, patrioti, dziļi apsēsti indivīdi. Iedoma uzlabot cilvēku, izmantojot informācijas, robottehnikas, biotehnoloģijas iespējas, ir samērā populāra. Ne reti cilvēciskās nepilnvērtības kompensācijas ideja tiek pasniegta bravūrīgi, viszinīgi, pašpārliecināti, noliedzot un ienīstot jebkuru kritiku. Transhumānisma apoloģēti tic iespējai iedēstīt ārējos līdzekļus cilvēka ķermenī un apziņā. Tādi ārējie līdzekļi var būt molekulārie nanoroboti, kas tiek ievadīti ķermenī. Transhumānisma apoloģēti ne visai draudzējas ar atziņu, ka cilvēku veido kultūra un sociums, bet nevis viņš pats.

Ø  Herberts Vels 1928.gadā publicētā darbā “Atklātā sazvērestība” kā cilvēces glābiņu no katastrofas ieteica veidot pasaules valdību no intelektuālās elites un lielkapitālistiem. Par planetāras varas izveidošanu, planetāras dzīves kārtības ieviešanu atklāti izsacījās Parīzes miera konferences dalībnieki 1919.gadā, jo zinātniski tehniskais progress un bruņošanās sacensība sāka apdraudēt cilvēci. Nāciju Līga tika uzskatīta par pasaules valdnieci. Taču visu sabojāja ASV planetārās ambīcijas. ASV uzskatīja, ka pēc I Pasaules kara tai ir jābūt pasaules valdniecei. Tam nepiekrita angļi, jo viņu impērija vēl nebija sabrukusi un aptvēra daudzas zemes uz planētas. ASV atsacījās iekļauties Nāciju Līgā. 1920.gadā angļu un amerikāņu intelektuāļu, pasaules valdības fanu, grupa izveidoja Chatham House. To ilgus gadus vadīja Arnolds Toinbijs (1889-1975). Dominēja uzskats, ka valstīm ir jāatsakās no suverenitātes par labu pasaules valdībai.

Ø  Kriminālajā kapitālismā sabrūk īpašuma leģitimācija. Nav iespējams ne stabils sabiedriskais īpašums, ne stabils privātais īpašums. Galvenie šķēršļi ir “prihvatizācija”, reiderisms, privātīpašumam nelabvēlīga nodokļu politika.

Ø  Arī postcivilizācijā eksistēs jautājums “Kam sevi velta radoši cilvēki – filosofi, dzejnieki, zinātnieki?”. Arī postcivilizācijā skanēs atbilde “Velta – mūžībai!”. Tāpēc radoši cilvēki ienīst nāvi, nebrīvību, varu, naudu, karjeru, slavu, publicitāti, masu, pūli, publisku skaļumu.

Ø  1966.gadā Heidegers intervijā žurnālam “Der Spiegel” (viņš interviju atļāva publicēt tikai pēc viņa nāves, kas tā arī notika 1976.g.) jautāja “Kāda būs tā politiskā sistēma, kas pieskaņosies tehnoloģiskajam progresam?”. Viņš izteica šaubas, vai tā būs demokrātija.

Ø  Cilvēka būtība atspoguļojas viņa idejās. Bet vai tā vienmēr notiek? Ja cilvēks ir sodāms morāli, politiski, vai tādā gadījumā arī viņa idejas ir jānosoda? Attiecības starp cilvēka idejām un viņa rīcību dzīvē ir sarežģīta problēma. Nav taisnība tiem, kuri saka, ka starp cilvēka idejām un viņa darbību (piem., politisko) nav nekāda sakara. XX gs. dotā problēma kļuva aktuāla sakarā ar zinātnieku, rakstnieku sadarbību ar nacismu, kompartijas diktatūru sociālisma zemēs, kā arī postmodernismu, neoliberālismu, globālismu.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Jaunā amoralitāte

 

   Jau rakstīju, ka Rietumu civilizācijas starptautiskajā publiskajā telpā labu laiku var sastapt vārdus “jaunā normālība”. Tas nav termins, un nav arī jēdziens. Tas ir tikai vārdu salikums politiskajā publicistikā. Zinātnē nelieto šo vārdu salikumu. Taču zinātne, visvairāk socioloģija, jau ir pievērsusi uzmanību šim vārdu salikumam, saskatot iespēju perspektīvā to izmantot kā jēdzienu un varbūt pat kā terminu – vārdu kopu, kas izteic attiecīgo jēdzienu zinātnē. Vārdu kopu “jaunā normālība” politiskajā publicistikā lieto kariķējošā nozīmē. Ar šo vārdu kopu tiek apzīmēta nenormālība – kardināla novirze no dzīvē pieņemtajām normām. Politiskajā publicistikā “jaunā normālība” var izpausties, piemēram, ekonomikā. Ja ekonomikā tiek saskatīta “jauna normālība”, tad ar to ir domāta ekonomiskā krīze, kurai nav redzams gals. Valstī ir ekonomiskā krīze, un tāds stāvoklis kļūst norma; proti, “jauna normālība”. Tātad nav paredzama atgriešanās normālā stāvoklī, kāds valdīja iepriekšējā dzīvē. Politiskajā publicistikā vārdus “jaunā normālība” attiecina arī uz sabiedrībā valdošo noskaņojumu un dažādām izmaiņām sabiedrības kolektīvajos priekšstatos. Politiskā publicistika pievērš uzmanību tam, ka sabiedrībā ir radušās jaunas normas, kurām ir masu atbalsts ne tikai politiski mietpilsoniskajās aprindās, bet arī tajās aprindās, kuras dēvē par eliti, akadēmiskajiem spēkiem. Nākas konstatēt tādas nenormālības, kuras ir kļuvušas “jaunas normālības”. Turklāt nākas tikties ar sociālo amnēziju – atmiņas zudumu sabiedrības kolektīvajā atmiņā. Sabiedrība neatceras, ka “jaunās normālības” izpausmes (proti, jaunās normas) vēl nesen bija absurds ļaužu kolektīvajos priekšstatos. Tas, kas tagad sabiedrības priekšstatos ir normāls, agrāk bija bezjēdzīgs, pilnīgi aplams.

   Rietumu civilizācijā Homo sapiens apziņas aloģisms, deformācijas, anomālijas, disproporcijas, destrukcijas ir ikdienišķas izpausmes, jo atbilst laikmeta devīzei “Tagad iespējams ir tas viss, kas līdz šim nebija iespējams.” Šīs devīzes praktiskas sasniegums tiek lepni dēvēts par dzīves “jauno normālību”. Tagad pilnā mērā realizējas sens bēdīgs socioloģiskais novērojums, ka sociāls fakts ir tas, kam tic sabiedrība, bet nevis reāls fakts. Ja senāk tik tikko minētais novērojums bija nepatīkama norāde par iespēju viegli manipulēt ar sabiedrisko domu, tad tagad šim novērojumam ir pozitīva jēga. Proti, nākas priecāties, ka sabiedriskajā domā iezombētie nepatiesie fakti tiek uzskatīti par reāliem faktiem, kuriem visi tic bez visniecīgākajām šaubām, jo nav saglabājusies un vairs neeksistē sociālā inerce cienīt tikai reāli sastopamo un patieso.

   Pats par sevi ir saprotams, ka dzīves “jaunā normālība” ir fundamentāla dzīves “jaunā amoralitāte”. Reālo faktu nevajadzība, patiesības nevajadzība nekavējoties noved pie tā, ka nekas vairs nav svēts, realitātei, patiesībai nav nekādas vērtības un sabiedrība ir gatava ticēt jebkuriem meliem, jebkuram ideoloģiskajam mītam, jebkurai “feika” informācijai. Turklāt sabiedrība ir atsacījusies prasīt pierādījumus. Cieņa pret pierādījumiem ir zudusi dzīves “jaunajā normālībā”. Tāpēc sabiedrībai var droši piedāvāt visneiespējamāko safabricējumu. Tie, kuri nevēlas dzīvot melu paradīzē un kuriem vēl kaut kas ir svēts, tiek nekavējoties apsaukāti par anahroniskiem čīkstētājiem. Savukārt dzīves “jaunās normālības” ģenerāļu kājnieki (“vienkāršie cilvēki”) nejūtas amoralitātes upuri. Gluži pretēji! Viņu aprindās modē ir eksaltācija – slimīga jūsma, aizgrābtība un sakāpināts satraukums. Tā tas ir tajos gadījumos, ja nākas tikties ar kādu neticīgo no anahronisko čīkstētāju slāņa. Zudusi ir kritiskā domāšana, un tā netiek atzīta un pieļauta nevienā līdzcilvēkā. Naids pret realitātes, patiesības, svētu vērtību cienītājiem ir ieguvis patoloģisku agresivitāti. Cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinformācijas, manipulācijas objekts, un reizē cilvēks ir kļuvis melošanas, dezinfromācijas, manipulācijas preses sekretārs, pacilāti pats sevi reklamējot par skaisto dzīvi “jaunajā normālībā”, kas faktiski ir dzīves “jaunā amoralitāte”.

 

 

 

 

 

 

 

Humanitātes noziedznieks Nr.1

 Latvijā jau labu laiku humanitātes noziedznieks Nr.1 ir nācijas tēvs, kuru pēc Rīgas domes vēlēšanām 29.augustā dēvēju par pederastu nācijas tēvu, jo viņš lepojas ar pederastu varu Rīgā. Šī latviešu inteliģences smirdošākās daļas pravieša humanitātes noziegums ir profesionālās kompetences iznīcināšana valsts vadības visaugstākajā līmenī, lai pats kļūtu par viskompetentāko visās zināšanu sfērās. Jau tūlīt pēc supernekaunīgās ielīšanas Rīgas pilī pederastu nācijas tēvs likvidēja Latvijas vēsturnieku komisiju, kā arī citas jau ierasti pie Latvijas Valsts prezidenta administrācijas pastāvējušās komisijas, tās vairs neatjaunojot tradicionālajā administratīvo struktūru formā, bet pārveidojot debilā “mobilākā formātā kā regulāru sadarbību”. Pederastu nācijas tēvs pats ir vēsturnieks un zina vēsturi vislabāk Saules galaktikā. Svešvārds "mobilitāte" nozīmē pārvietošanās spēja. Vārdi "sociālā mobilitāte" apzīmē spēju mainīt savu sociālo stāvokli. Nav ticams, ka svešvārdu "mobila" var attiecināt uz sadarbību vēstures jautājumos un starppersonālo komunikāciju vispār, jo komunikācija nav kustīgums, bet noteikta stabilitāte. Stabilitātei ir jābūt vēstures jautājumos. Vārdu sakot, pederastu nācijas tēvs ir izdalījis glamūrīgi bezjēdzīgu smirdoņu, jo acīmredzot gāzēm ir vajadzīga izeja, nepārtraukti uzpildoties pie bezmaksas ēdiena galda. Pederastu nācijas tēvs savā aizgaldā neielaiž nevienu attiecīgi profesionāli kompetentu cilvēku un ap sevi ir saaicinājis lappuķiski seklus ākstus-padomniekus. Vēsturnieku komisijā bija zinoši speciālisti, taču pederastu nācijas tēvam viņi nav vajadzīgi, jo šis nelietīgais un nekaunīgais pseidointelektuālis pats grib būt viszinošākais visās zināšanu sfērās.

 

 

 

Vēsturnieki - humanitātes noziedznieki

 

Latviešu naciķu nelietīgā iegriba aizliegt Georga lentes lietošanu sākās 2015.gadā. Toreiz naciķiem ar tipisku daunu fasādi Saeimā neizdevās apstiprināt nelietīgo likumprojektu. Toreiz Bruņinieku namā vēl bija zināma saprāta paliekas. Taču viss radikāli izmainījās pēc 2018.gada 6.oktobra 13.Saeimas vēlēšanām. Notika parlamentārais apvērsums: 65% no deputātu kontingenta ievēlēja pirmo reizi. Pie tam tika ievēlēti pilnīgi neadekvāti primāti valsts vadīšanai. Latvijā sākās debilitātes laikmets. To izmanto latviešu naciķi, kuri 2019.gadā un tagad 2020.gadā atkal cenšas panākt Georga lentes aizliegšanu. Georga lente ir Sv.Georga ordeņa, Sv.Georga krusta un Sv.Georga medaļas lente, kā arī lente padomju Slavas ordenim, medaļai par Vācijas uzvarēšanu un vēl citiem apbalvojumiem. Tik tikko nosauktos apbalvojumus ir saņēmuši ļoti daudzi latviešu strēlnieki par varonību I Pasaules karā. Ar Sv. Georga ordeni ir apbalvots Latvijas armijas pirmais komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks. Apbalvots ir ģenerālleitnants Rūdolfs Bangerskis. Saprotams, ir apbalvoti tūkstošiem latviešu, kas pašaizliedzīgi cīnījās pret fašistisko Vāciju II Pasaules karā. Vēsture ir labi zināma. Tāpēc nekādi nav saprotama un atbalstāma latviešu vēsturnieku klusēšana. Viņu profesionālais pienākums bija vest pie prāta tautas kalpus un nepieļaut Georga lentas zaimošanu, kas vistiešākajā veidā ir latviešu tautas abu Pasaules karu varoņu pazemošana, latviešu tautas militāri varonīgā mantojuma ignorēšana. Vēsturnieki ir pastrādājuši humanitātes noziegumu. Butulis, Nollendorfs, Vestermanis, Kangeris, Neiburgs, Ščerbinskis, Lehris, Mintaurs, Feldmanis, Bleiere, Ivanovs, Jēkabsons, Stranga, Caune, Zunda, Krūmiņš,  - katrs no minētajiem vēsturniekiem, kuri ir darbojušies dažādās valsts mēroga komisijās, ir morāli atbildīgs par huminitātes noziegumu. Noziedznieki ir ne tikai Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” frakcijas deputāti Dzintars, Dombrova, Iesalnieks, Indriksone, Jansons, Kiršteins, Kols, Kursīte-Pakule, Mūrniece, Naudiņš, Šnore, Teirumnieks.

 

 

 

 

 

 

Pašiznīcināšanās debilitātes laikmetā

 

 

13.Saeimas vēlēšanas 2018.gada 6.oktobrī ļoti pārliecinoši fiksēja jauna vēsturiskā laikmeta sākumu latviešu tautas dzīvē. Latviešu tauta, LR oligarhija un tai kalpojošā varas inteliģence (valdošā kliķe) turpmāk būs spiesta ņemt vērā „brīvvalstī” izaudzināto un izskoloto antropoloģisko populāciju – XX gs. 70.-80.gados dzimušo jauno paaudzi. Šī paaudze nekaunīgi un ciniski vēlas būt noteicēja neoliberālajā un postmodernistiskajā pasaulē ar tai raksturīgo vērtību un normu kroplo orientāciju, kuru caurstrāvo bezgarīgums, pederastija, perversijas, morālais relatīvisms, sociālais darvinisms, sociālā bezatbildība un Latvijas Republika zem Saules tirinās kā nacionāli reakcionārs, krimināli oligarhisks un noziegumu brīvības apspļaudīts tārps. Pie tam kādu daļu no šīs mentāli saindētās jaunās paaudzes ir izdevies uzpirkt ārzemju afēristiem-“sponsoriem”, kuri ir manāmi sākuši apdraudēt vietējos latviešu, krievu, ebreju oligarhus-“sponsorus”. Jaunās paaudzes cilvēciskā kvalitāte izraisa milzīgu satraukumu. Tas pilnā mērā attiecas uz jaunās paaudzes politiski aktīvo daļu, kura 6.oktobrī balsoja par t.s. jaunajām „partijām”. Kā zināms, šo „partiju” kontingenta apzīmēšanā iederas tādi vārdi kā „pederasti”, „dauni”, „morāli patoloģiski primāti”, „par-politikas idioti”. No 2018.gada 6.oktobra latviešu tauta nonāk jaunās paaudzes vissliktākās daļas tiešā pārvaldījumā parlamentā, valdībā, Rīgas domē. Šo vēsturisko pagriezienu var dažādi analītiski interpretēt – modelēt, teorētiski izskaidrot. Tajā skaitā var interpretēt kā tautas autoagresiju, autodestrukciju, iznīcinošu pagriezienu pret sevi. Par laimi tas ir neapzināts, retoriski un ideoloģiski nedefinēts iznīcinošais pagrieziens pret sevi. Šī pagrieziena autori paši nav spējīgi saskatīt savu cilvēcisko nevērtību un savas darbības fundamentāli graujošo trajektoriju. Tiekamies ar agresīvu aktivitāti, neapzināti nodarot ļaunumu un paredzot lielu nelaimi. Latviešu tauta ir nostādīta uz pašiznīcināšanās ceļa. Latviešu tautā ir sākusi funkcionēt pašiznīcināšanās ideoloģija. Latviešu tauta to neapzinās. Tas ir tāpēc, ka latviešu tauta to nevar pati apzināties. To var apzināties tikai latviešu tautas inteliģence, kuras nacionālais pienākums ir celt trauksmi un konkrēti vērsties pret jaunās paaudzes sliktākās daļas izraisīto autoagresiju. Taču latviešu tautas inteliģence pati ir milzīga problēma. Tā ir fundamentāli destruktīva inteliģence, huminitātes noziedzības inteliģence. Latviešu inteliģence patiesībā ir tautas bende.

 

 

 

 

 

Jaunākie burbuļi

 

 

   Pēcpadomju 30 gados kultūrnācijas saudzīgi iznēsātais debilitātes laikmets un tā piedzimšana 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanu rezultātā ir uzskatāma liecība dziļam pagrimumam. Tiekamies ar debilitātes universālismu un debilitātes oriģinalitāti. Universālisms (vispusība) un oriģinalitāte (savdabīgums) ir dinamiskas izpausmes. Tām piemīt neierobežots un bezgalīgs spraigums. Tās naivi ir censties uzskaitīt, fiksēt hronikas formā un beigu beigās iegūt noslēgtu kolekciju. Universālisms un oriģinalitāte nepazīst ierobežojumus, jo eksistē bez jebkāda limita un vienmēr gatavas pārsteigt ar vispusību un savdabīgumu. Tā tas ir tagad Latvijā debilitātes laikmetā, kad politisko procesu enerģija ir debilitātes enerģija un politisko procesu rezultāts tradicionāli ir debils. Par to nedrīkst klusēt. Taču naivi ir censties debilitātes visas izpausmes uzskaitīt un fiksēt hronikas formā. Iespējams vienīgi palepoties ar atsevišķiem piemēriem no piemēru bezgalības.

   2020.gada 17.septembrī sabiedrība tika informēta par debilitātes universālisma un debilitātes oriģinalitātes diviem piemēriem. Sakarā ar Francijas prezidenta vizīti “Delfos” bija skaidrots, ka ”Valsts prezidenta kanceleja ciešā sadarbībā ar Francijas pusi strādā pie "protokola burbuļa" (!?) izveidošanas, kas darbosies Francijas prezidenta Emanuela Makrona vizītes laikā, preses konferencē žurnālistiem sacīja kancelejas vadītājs Andris Teikmanis. Teikmanis pavēstīja, ka "protokola burbulis" paredz, ka, piemēram, nebūs sarokošanās, būs jāvalkā maskas, dokumentus parakstīs katrs ar savu pildspalvu un delegācijas pārvietosies nošķirti.”

   Faktiski diplomātiskā “protokola burbuļa” izstrādātāji paši ir debili “burbuļi”. Vai Rīgas pils "burbuļi" apjēdz kāda latviešu valodā ir vārda "burbuļi" semantiskā nozīme? Vai Rīgas pils "burbuļi" zina, ko tautā sauc par "burbuļu pūšanu"? Kādi āksti! Teikmanis, protams, ir lielisks stulbenis ar kretīnisma lakojumu. Īsti piemērots pederastu nācijas tēvam - Latvijā vislielākajam "burbulim", kurš citu neko nedara, kā pūš burbuļus par “ilgtspējīgu valstsgribu” un citām pie sava bezmaksas ēdiena galda izdomātajām pseidointelektuālajām un šarlatāniski glamūrīgajām kroplībām.

   Otrs piemērs arī liecina par debilitāti. “Delfi” informē: “Pēc vairāk nekā stundu ilgām debatēm Saeima ceturtdien, 17. septembrī, pirmajā lasījumā atbalstīja Nacionālās apvienības frakcijas deputātu ierosināto aizliegumu publiskos pasākumos lietot Georga lentes.[..] Atbildīgās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas vadītājs Artuss Kaimiņš Saeimas sēdē paskaidroja, ka plānotais aizliegums paredz ierobežot tādas ideoloģijas izplatību, kas apdraud (lente apdraud - !?)  Latvijas valsti. Kaimiņš arī norādīja, ka komisija pilnveidos likumprojektu uz nākamajiem lasījumiem, tajā skaitā piedāvājot Georga lentes definīciju, lai policijai, uzraugot likuma ievērošanu, būtu skaidri noteikumi. Kaimiņš atzina, ka runa patlaban ir par liegumu šo simboliku izmantot publiskos pasākumos, tāpēc "ejot pēc piena, to joprojām varēs spraust pie krūts"”.

   Vārdi “ejot pēc piena”, saprotams, ir psihiski traumēta indivīda klaja ņirgāšanās. Tā nav negaidīta ņirgāšanās. Labi ir zināms, ka kultūrnācijas parlamentā atbild par cilvēktiesībām un tajā skaitā pārzina likuma projektu par Georga lentes aizliegumu kaut kāds āksts un dzērājs no “Suņa būdas”, kura apkaunojošās izdarības ir “dzeltenās preses” uzmanības centrā katru dienu.

   Saeimas rīcība ir debila. Taču tā reizē ir arī dziļi amorāla rīcība, nelietīgi izturoties pret latviešu tautai svētu mantojumu.

   Pirmkārt, Georga lente ir ar uzvaru karā saistīts simbols. Latviešu kultūrnācijai tam vajadzētu būt vēl svētākam simbolam nekā krievu tautai. Ja karā uzvarētu Vācija, tad latvieši kā nevērtīga tauta tiktu iznīcināta. Padomju Armijas uzvara izglāba latviešus no latviešu holokausta. Taču latviešu viena daļa ļoti naidīgi izturas pret Padomju Armiju un tās uzvaru karā, kā arī ar šo uzvaru saistītajiem simboliem (ne tikai Georga lenti).

   Apnicis ir atkārtot, ka uzvara karā izglāba latviešus no latviešu holokausta - naciķu lēmumu pēc kara latviešus iznīcināt kā nevērtīgu tautu.Vācu fašisti plānoja pēc savas uzvaras II Pasaules karā iznīcināt latviešu tautu kā nevērtīgu tautu. Vācu fašistu uzskatā latvieši bija nevērtīga tauta, kas ir jāiznīcina. Lieki ir atgādināt, cik absurda ir latviešu vienas daļas attieksme pret vācu fašistiem. Tā vietā, lai nosodītu un vienoti apliecinātu nacionālo naidu pret vācu fašistu plānu iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu, tautas viena daļa nevēlas zināt un ņemt vērā drausmīgo vēsturisko patiesību. Daudzi latvieši nevis nosoda vācu fašistus, bet nosoda savus glābējus! Tā ir neticama situācija! Tā ir odioza (pretīga, atbaidoša) situācija!

   Otrkārt, nākas jautāt, vai deputāti zina, kādu zemisku necieņu izrāda Georga lentei? Vai deputāti saprot, ka ņirgājas par latviešu strēlniekiem, kuri par varonību I Pasaules karā tika apbalvoti ar Georga ordeni, kuru rotā Georga lente? Vai latviešu prātkopji Bruņinieku namā zina, ka ar Georga ordeni ir apbalvots Latvijas zemessardzes pirmais komandieris pulkvedis Oskars Kalpaks? Vai deputāti apzinās, kāda mežonība tiek pastrādāta? Vai deputāti ar Visuma līmeņa politiķi Cilēviču priekšgalā saprot, ka vēlēšanās sagatavot Georga lentes “definīciju” ir superdebila vēlēšanās? Varbūt Bruņinieku nama debilitātes laikmetam adekvātais hominīdu bars vēlēsies sacerēt definīciju arī Saulei, Zemei, cilvēkam, Dievam, Izraēlai, Latvijai ?

 

 

 

 

Esības parametri (8)

 

·       Pederastu ziedu laiku pienākšana Rietumu civilizācijā un tajā skaitā Latvijā stimulē izmantot visdažādākos vēsturiskos materiālus nelabās parādības izskaidrojumā. Lieti noder Mateja Evaņģēlija 7.nodaļa (īpaši – Mt 7:17-20). Zinātne izsakās par homoseksuālisma iedzimtību, noskaidroti “homoseksuālisma gēni”. Mateja evaņģēlijā lasām “Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt”.

·       Civilizācijā valstiskums nekad neiztika bez ierēdņiem. Nav ticams, ka postcivilizācijā nebūs ierēdņu. Tātad nebūs ierēdņu klasiskie atribūti: intrigas, stulbums, kretīniskas kļūdas, zagšana, korupcija, sīkumaina piekasīšanās, nemitīgas formalitātes, demagoģiski argumenti, muļķīgi un neloģiski aizliegumi. Postcivilizācijā saglabāsies ierēdņu godkārība, ambīcijas un viņu galvenās vērtības: slava, vara, reputācija, augsta vieta reitingos. Starp ierēdņiem noteikti būs arī tādi pašpārliecināti tipi, kuri vēlēsies būt “influenceri”. Postcivilizācijas ierēdņu ideoloģija būs tikpat pragmātiska kā civilizācijas ierēdņu ideoloģija, kuras centrā ir materiālā labklājība. Tāpat kā vienmēr ierēdņu korpuss būs finansu oligarhijas izpildkomiteja. Tāpat kā vienmēr ierēdņu atpūta pēc smaga darba būs bakhanālijas (uzdzīves, orģiju) formā.

·       Civilizācijas sabrukumu būtiski ietekmēja tādi iekšējie destruktīvie faktori kā negatīva kadru atlase, savas teritorijas aizsardzības instinkta trūkums, visādu materiālo labumu alkātīgas sagrābšanas reflekss, uzskats, ka progress ir svarīgāks par tradīciju, neizpratne, ka progresam ir jābalstās uz tradīciju, nespēja ignorēt patērēšanas standartu mānīgo pievilcību.

·       Civilizācijas sabrukumu veicināja morālās suverenitātes, intelektuālās suverenitātes, zinātnes suverenitātes un izglītības suverenitātes neatzīšana, priekšroku dodot “politkorektumam” un visāda veida “plurālismam”. Ļoti pamatīgi veicināja varas un īpašuma attiecību kroplības. Visjaunākajos laikos sāka valdīt aplams princips: nevis vara formē īpašumu, bet īpašums formē varu. Tas XXI gs. sākumā noveda pie tā, ka īpašums pat nekaunējās formēt pederastu varu.

 

 

Obligāti vienmēr jāatceras!

 

Obligāti vienmēr jāatceras pederastu nācijas tēva vērtējums! To latvieši nedrīkst aizmirst līdz savam galam, pasaules galam. Pēc Rīgas domes vēlēšanām pederastu nācijas tēvs lepojās, ka rezultāts ir “patiešām solīds un apmierinošs”. Kultūrnācijai šos pederastu nācijas tēva vārdus vajag turēt virs gultas un pie sienas visos kabinetos kopā ar viņa parādes portretu! Nekādā ziņā latviešu tauta nedrīkst aizmirst pederastu nācijas tēva Rīgas domes vēlēšanu rezultāta vērtējumu - pederastu valdīšanas atzīšanu un slavēšanu! Šajos vārdos pilnā mērā atsedzas valsts prezidenta deģeneratīvā būtība un deģeneratīvā loma tautas un valsts esamībā. Valsts prezidents priecājas par latviešu tautas jaunā statusa - pederastu tautas statusa - nostiprināšanos. Ne tikai Rīga, bet faktiski visa Latvija ir pārklāta ar pederastiju. Nākas atcerēties cilvēces noteiktu vēsturisko pieredzi. Nākas atcerēties valsts galvaspilsētas auras ietekmi uz visu valsti. Galvaspilsētas vērtības un normas vienmēr funkcionē visas valsts mērogā. Masu komunikācijas līdzekļi ir galvaspilsētā, un daudzi no tiem jau agrāk bija pederastu pārvaldījumā, sākot ar “Delfiem”, Streipu TV un žurnālistu izglītošanā utt. Rīgas pederastu jaunā maiņa faktiski ir zināms turpinājums kultūrnācijas deģenerācijā. Praidi un to apmeklētāju skaita pieaugums katru vasaru arī ir Rīgas prioritāte un lepnums. Pederastijas, pervesijas senas citadeles Rīgā ir “Satori”, “Rīgas Laiks”. Pederastija, pedofīlija politiķu kloākā smirdēja jau 90.gadu sākumā. Sveiciens Ādamsona kungam un viņa nesekmīgi mīlētajiem cilvēces mēsliem šķēlēm, sončikiem, birkaviem!

 

 

Neleģitimitātes masveidība

 

Vai daudzus satrauc varas neleģitimitātes masveidība? Valsts prezidentu ievēlēja tikai 61 pilsonis, tautas pārstāvniecība neeksistē parlamentā, kas ir noziedznieku kabatas partiju diktatūras produkts; par Rīgas Domi balsoja tikai 40%. Latvijas Republika mīcās bez tautas politiskā atbalsta. Tas faktiski ir liels apmierinājums, ka pederastiem, dauniem, idiotiem nav pilsoņu korpusa vairākuma atbalsts. Taču tajā pašā laikā ir jāceļ trauksme ne tikai Rīgā, bet arī Briselē, Vašingtonā, Maskavā: "Dārgie latvieši, jūsu varnešiem nav tiesības valdīt! Ja paši nespēsiet ieviest kārtību, tad mēs to izdarīsim!". Saprotams, varas leģitimitātes trūkums nesākās šodien. Tā ir sena un pamatīgi ielaista kaite. Lielākā vaina ir juristu nelietībā - profesionālajā noziedzībā. Vainīgi ir tādi bezprincipiāli karjeristi-sorosisti kā Ziemele, kas pie tam tēlo starptautiskā līmeņa speciālistu. Par pederastu nācijas tēvu un viņa pašidentifikāciju "konstitucionālo tiesību eksperts" nav vērts runāt; šī etniskā tipa asinīs/gēnos ir bezlimita konformisms, karjerisms, bezprincipialitāte u.tml. No viņa nav jāgaida konstruktīva pieeja un iniciatīva sakārtot likumdošanu.

 

Nelietības perspektīvas

Latvieši mīl neliešus daudz vairāk nekā godīgus cilvēkus. Par to uzkrītoši liecina aizvadītie 30 gadi, kad eiroatlantiskie ģeopolitiskie spēki XX gadsimtā kultūrnācijai otro reizi ļāva dzīvot relatīvi patstāvīgi saskaņā ar tās prātu, sirdi un dvēseli. Diemžēl nekavējoties draudīgi atklājās kultūrnācijas morālā un intelektuālā nestabilitāte, kas nekādi nevar liecināt par tautas valstsspēju un prasmi sev iekārtot cilvēciski cienīgu dzīvi. Atklājās, ka prāta, sirds un dvēseles vietā ir milzīga zagšanas un debilitātes kloāka, no kuras regulāri "tautas kalpos" tiek deleģēti jauni parvēniji un arvien atbaidošāki tipi, kuru negodīgums, nekaunība, nelietība, valstiskā nekompetence nepazīst nekādus ierobežojumus.

   Aizvadītajos gadu desmitos vienmēr naivi bija uzskatīt “Trakāk vairs nevar būt!”. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par “Latvijas ceļa” nacionālajiem noziegumiem ar sabiedrības kopīpašumiem. Likās, ka vairs nevar būt nekas trakāks par latviešu šarlatāniskās inteliģences “Vienotības” humanitātes noziegumiem, Pavļuta debilo “Par-politiku”, pederastu “Progresīvajiem”, dauna daunu brālību “KPV”, ķēmīgajiem kabatas partiju nosaukumiem “Gods kalpot Rīgai”, “No sirds Latvijai”.

   Arī pēc debilitātes laikmeta dzemdēšanas 2018.gada 6.oktobrī nākas domāt, ka nekas trakāks vairs nevar būt, jo 13.Saeimā ievēlēja valstiskajam darbam totāli nepiemērotus hominīdus no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par pederastu nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Tomēr šodien atkal gribas jautāt “Vai turpmāk var vēl būt kaut kas trakāks?”. Faktiski atbildi uz šo jautājumu nosaka politiskajā praksē kaldinātā loģika: “Jā, noteikti var būt vēl kaut kas trakāks”. Pret to nav iespējams iebilst.

   Pašlaik rodas pārliecība, ka vēl kārdinoši eksistē, piemēram, nelietības perspektīvas. Latviešiem vēl nav bijusi Latviešu Neliešu partija, bet drīz būs. To izveidos Gobzems ar nelietības faniem. Par atbalstītāju trūkumu nav jāžēlojas. Gobzems starp savējiem sildās denunciācijas paradīzē interneta portālā “Pietiek” pie pamfleta “Necilvēks” galvenā varoņa Lapsas Lato Vito Hodo Leo Gauno. Gobzems kā mājās jūtas pie šarlatāna un “mainām pasauli” blēža Pļaviņa, kurš tautu muļķoja ar “strukturēto ūdeni” un no ES izkrāpa lielu naudas summu.

   Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina.

   Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” dauna bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts.

   Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā dauna partijas premjera kandidāts. Taču pēc ievēlēšanas parlamentā Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu.

   Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

   Gobzema jaunākā nelietība atspoguļojas intervijā “NRA.Lv” 2020.gada 9.septembrī. Jaunākā nelietība patiesībā ir cenšanās it kā skaistas politiskās nostādnes realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem. Gobzema jaunākā nelietība ir primitīva provokācija, bet galvenais – politisko vērtību devalvācija. Uz žurnālista jautājumu “Interneta sociālajās vietnēs redzams Aldis Gobzems ar lozungu: “Iesim ielās!” Ko tas nozīmē - dibināsiet kādu sabiedrisko organizāciju vai partiju vai rīkosiet masu nekārtības?” skan nekaunīga un reizē smieklīgi pašpārliecināta atbilde: “Partiju esmu nodomājis dibināt 22. novembrī. Uz 10. oktobra pasākumu es aicinu iet ielās ikvienu, kurš cieš, ikvienu, kurš nevēlas būt cērpama aita, ikvienu, kam apnikusi varas ignorance un neizpildītie solījumi. Ar kurnēšanu virtuvē neko izmainīt nevar, ja mēs gribam kaut ko izmainīt, mums ir jāceļas kājās. 10. oktobrī būs treniņa - iesildīšanās pasākums. Tas būs par mūsu bērnu nākotni, par viņu labu izglītību, nevis par izglītību ar “Tukšumas kundzi” Ilgu Šuplinsku priekšgalā. Tas būs par to, ka mediķiem ir jāsamaksā solītās algas. Tas būs par atbalstu skolotājiem, kuri nobijās un neizgāja ielās. Tas būs pret absolūti nepareizo nodokļu politiku, kas dzen naudu ārā no Latvijas un iznīcina mūsu valsts ekonomiku veselām nozarēm, liek cilvēkiem aizbraukt no Latvijas un biznesu pārcelt uz citām zemēm. Tas būs par mūsu patriotismu un par to, ka mums ir jāiemācās piecelties kājās. Mēs nedauzīsim logus, neizlaupīsim šņabja bodes, negāzīsim apkārt policijas mikroautobusus - tā būs ļoti gaumīga akcija. Es redzu, ka šim pasākumam ir vilkme, es to jūtu pēc daudzajiem simtiem vēstuļu, ko saņemu, pēc komentāriem tīmekļa vietnēs. Es redzu, ka tie ir cilvēki gan dažādos ienākumu līmeņos, gan vecuma grupās, tie nav tikai nabadzīgi cilvēki, bet arī turīgi, kas saprot, ka mūsu valsts kā kuģis dodas pretī klintij. Mums jāparāda, ka mums ir griba to nepieļaut, un tas ir arī mūsu pienākums pret tiem, kas mūsu valsti dibināja. Ir ar kaut ko jāsāk.”

   Citētajā elegantajā fragmentā principā nekā jauna nav. Nelieši un īpaši ne visai gudri nelieši parasti vienmēr prot skaisti runāt un savā skaistajā runā iepīt mietpilsoņiem un nenobriedušiem prātiem tīkamas mantras – emocionāli iedvesmojošas, bet savā būtībā tukšas frāzes. Pie tam nelietis Gobzems pārspīlē savu vajadzību glābt latviešu tautu. Intervijas komentāros dominē neuzticība Gobzemam: “Sveiciens gobzema aitām”; “ej pakaries un nepird”; “Gobzems ir taču ir idiots!, šis idiots varēja mierīgi kļūt par LV premjeru un mainīt visu tautai pa labu!, bet nē šis idiots iespītējās kā tāds puņķutapa un tāpēc par premjeru nekļuva....neredzu nevienu iemeslu lai sekotu šim pajolim!”; “Gobzems par katru cenu grib tikt pie varas un siles”; “Caurigāzies advokāts, "premjers" un kotlešu partijas dibinātājs”; “Ja šis varas kārais demagogs Jūs uzrunā,tad tik ejat ielās un vēl varēsiet par viņu pēc diviem gadiem nobalsot,tad Latvija kļūs par laimes zemi”; Cilvēks, kurš izmantoja Zolitūdes traģēdiju, lai tiktu Saiemā un pie pirmās izdevības uzmeta cietušos, kurus pārstāvēja. Pat nedaudz cieņas šāds cilvēks nav pelnījis. Viņam tak deva iespēja kļūt par premjeru. Arī to viņš sačakarēja ...un labi, ka tā. Tā vietā, lai ataisnotu esošo deputāta mandātu, raud jau par nākošajām vēlēšanām. Caurkritis advokāts, deputāts, demagogs”; “Gobzems ar galvu nedraudzējas, slima cilvēka murgi.Pārejie viņa piekritēji arī ar galvu nedraudzējas, bet tādi pajoliņi visos laikos bijuši un būs.Ko tad Gobzems nestrādāja un nesastādīja valdību, paldies dievam, ka tā.Izstājas no frakcijas, lai tagad varētu neko nedarīt un visus citus apriet.Stulbuma iemiesojums, visādi bija redzēti un dzirdēti, bet šitais pārspēj visus savā stulbumā”; "Redzu Gobzemu, domāju -Šlesers, redzu Šleseru, domāju- Gobzems. Kas tas ir?”.  

 

 

 

 

Katastrofas cēloņi

2018.gada 6.oktobrī Latvijas elektorāts Saeimā ievēlēja apm. 65% no žogmales, krūmiem, grāvmalām, pažobelēm, mazmājiņām atlasītus tipus bez jebkādas pieredzes administratīvajā darbā, valsts, pašvaldības vadīšanā, bet galvenais – ar apšaubāmu cilvēcisko kvalitāti un psihiskās traumētības pazīmēm. Tas bija sava veida parlamentārais apvērsums un jauna laikmeta – debilitātes laikmeta - sākums latviešu tautai. Faktiski tas bija sākums tautas katastrofai. Krīze izvērtās katastrofā. Debilitātes laikmeta jaunā valdība Latvijas vēsturē vismuļķākā valdības vadītāja skubinājumā tūlīt sāka debili murgot par “583 darāmajiem darbiem”. Savukārt 61 no neadekvātajiem Saeimas deputātiem Rīgas pilī iebalsoja visšausmīgāko valsts prezidentu Latvijas Republikas vēsturē. Bet tas nebūt nebija viss. Tautas katastrofa 2020.gada 29. augustā Rīgas domes vēlēšanu rezultātā nostiprinājās vēl pamatīgāk. Debilitātes laikmets tika papildināts ar pederastu varu Rīgas Domē. Rīgas elektorāts atbalstīja pederastus, un tādējādi galvaspilsēta Latviju pārklāja ar pederastijas staķisko smirdoņu. Pats par sevi ir saprotams, ka aktuāls ir jautājums par tautas katastrofas cēloņiem. Manuprāt, priekšplānā ir trīs cēloņi un to sintētiska (“plecu pie pleca”) funkcionēšana. Pirmais cēlonis ir saistīts ar LKP/VDK nomeklatūras morālo kastrātu veikto kadru atlasi “atmodas” specoperācijai. Toreiz latviešu un cittautiešu inteliģencē tika atlasīti morāli un intelektuāli visnecienīgākie indivīdi, kuri bija piemēroti “prihvatizācijas” atbalstīšanai, LKP/VDK varas turpinājuma nelietīgajai maskēšanai ar LR simboliku, formāli valstiskajiem institūtiem utt. Šie indivīdi vēl nav izmiruši, viņi savu kuratoru uzdevumā joprojām valda un ir sagatavojuši sev pēcnācējus – morālo un intelektuālo atkritumu jaunu ģenerāciju, kurai šodien ir politiski, ekonomiski, ideoloģiski vadoša ietekme. Otrais cēlonis ir saistīts ar t.s. sorosistu kadru kvalitāti un lomu. Ne tikai Latvijā, bet arī, piemēram, Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā “sorosisti” nav tie labākie cilvēki, kuri vietējās sabiedrības apziņu enerģiski pietaisa ar neoliberālisma, postmodernisma, homoseksuālisma antihumānās “lampas” (domāta Latvijas “Lampa”) saturu. “Sorosisti” ir pelēkas, stagnantas, kretīniskas viduvējības, kuras dzīvē nav spējīgas neko labu sasniegt, tāpēc aicinātas strādāt “sorosa” kantorī jūtas ļoti pagodinātas, augstu novērtētas un gatavas kalpot “sorosam” līdz kapa malai. “Sorosisti” ir tautas katastrofas galvenie ideoloģiskie izraisītāji, novājinot sabiedrības spēju sevi aizstāvēt. Trešais cēlonis ir tautas vērtīgākās daļas aizceļošana no Latvijas. Dzīves kvalitāti nosaka katrs vērtīgs cilvēks. Nav vajadzīgi simti, tūkstoši, lai kāda dzīves struktūra iegūtu labu reputāciju un vispārēju cieņu. Kādreiz Tartu universitātes pasaules slavu radīja tikai viens vērtīgs profesors. Latviju ir atstājuši vērtīgi t.s. vienkāršie cilvēki, un Latviju ir atstājusi latviešu inteliģences vērtīgākā daļa. Tas nevarēja palikt bez sekām. Un tas ir viens no tautas katastrofas galvenajiem cēloņiem. Vērtīgāko cilvēku trūkums agrāk vai vēlāk būtu izpaudies destruktīvā veidā. Tagad tas ir noticis. Rīgas Domes vēlēšanās piedalījās tikai 40,33% no elektorāta. 14.Saeimas vēlēšanās 2022.gada 1.oktobrī, esmu pārliecināts, arī piedalīsies 25-30-40% no elektorāta. Satversmē nav nekas teikts par vēlētāju apjomu. Saeima var tikt ievēlēta, ja nobalsojis tikai viens vēlētājs. Jautājums par varas leģitimāciju (atzīšanu par likumīgu) jau pašlaik ir aktuāls Rīgas Domes sakarā, jo par to ir nobalsojusi tikai elektorāta niecīga daļa. Tā būs arī ar 14.Saeimu. Jāmaina konstitūcija! Bet kas to darīs!? Tautas katastrofa izvērtīsies konstitucionālajā absurdā, varas leģitimācijas absurdā. Varu atbalstīs tikai minimāls iedzīvotāju skaits. Nav ticams, ka pederasti, dauni, idioti, debilie paši gribēs sev rakt kapu - Saeimā noteikt attiecīgu nepieciešamo vēlētāju apjomu, lai vara būtu loģiski leģitīma. Lūk, kur ir nonākusi kultūrnācija!

Esības parametri (7)

·       Sokrātam bija īpatns viedoklis par ceļu uz patiesību. Viņaprāt ceļš uz patiesību ir mutisks dialogs aci pret aci, bet nevis teksts – uz papīra iecementēts viedoklis, kuru lasītājs var pārprast, bet autors nevar neko paskaidrot tiem lasītājiem, kuriem ir radušās kaut kādas šaubas, precizējoši jautājumi u.tml. Sokrātam bija viegli lepoties ar tik tikko minēto viedokli. Viņam bija Platons, kas viņa mutiskos vārdus noformēja rakstiskā tekstā. Gētem bija Ekermanis. Tolstojam arī bija viens sekretārs, kurš slepus pierakstīja rakstnieka teikto. Rainis sapņoja par Ekermani. Aspazija negribēja būt Raiņa Ekermanis.

·       Sena patiesība: nekad nerunāt ar profāniem par svētu lietu, jo tad svētais tiek pakļauts profanācijai – izkropļošanai, sagrozīšanai, primitivizēšanai; sākās necienīga izturēšanās pret ko cienījamu, nozīmīgu, vispāratzītu. Tā ir tik būtiska un vajadzīga pieeja, ka ir fiksēta Bībelē: “Nedodiet svētumu suņiem un nemetiet savas pērles cūkām priekšā, ka tās ar savām kājām viņas nesamin un atgriezdamās jūs pašus nesaplosa” (Mt.7:6).

·       Pagrimuma laikā vienmēr uzrodas tipi, kuri uzspiež pretenciozu viduvējību, grafomāniju, beztalantīgumu, bet visjaunākajos laikos arī pederastiju, perversijas, šarlatānismu, idiotiju.

·       Sīkburžuāzijai ir sīkas domas, sīkas dzīves intereses, sīku vērtību prioritāte. Sīkburžuāzija vienmēr ir izteikti egoistiska; arī patmīlīgi egoistiska.

·       Vidusšķira ir viduvējību smēde ar viduvēju izglītību, viduvējām zināšanām, bet milzīgu ambīciju.

·       Mūsdienās neeksistē truisms – vispārzināma un nodeldēta doma, vispārzināma patiesība. Tas tā ir tāpēc, ka sociumā ir niecīga informācija par pagātnes materiālu; sociumā nezina, ka attiecīgā doma, patiesība jau ir sen eksistējusi cilvēku zināšanās.

·       Politikā ir svarīgs rezultāts, bet nevis kaut kāda vēlēšanās. Taču mūsdienās tāda nostādne nav aktuāla, jo sabiedrībai pietiek ar politikas vēlēšanos – solījumiem, nodomiem u.tml. Sabiedrība politikai neprasa rezultātu.

·       Mūsdienās līdz šim pieprasītākais, populārākais, cienījamākais demiurgs bija bagātība, vara, slava, bet nevis, tā teikt, vēstures radīšana – paliekošu vērtību mantojums. “Kovidpsihopandēmijas” rezultātā pieprasītākais, populārākais, cienījamākais demiurgs kļūst genoma rediģēšana, atsevišķu gēnu uzlabošana, transformatīvās zāles ģenētiskajai veselībai.