Debilā mīlestība

 

 

   Par debilo mīlestību nepieciešams uzskatīt slimīgi jocīgās attiecības starp atsevišķām tautām. Tās nav psihiski normālas attiecības. Šīm attiecībām ir psihiskās aprobežotības forma. Tās nav etniski universālas attiecības, jo nebūt visas tautas apliecina debilu mīlestību. Tās nav arī publiski afišētas un valstiski oficiālas attiecības. Taču tās nav pilnīgi noklusētas attiecības, jo publiskajā telpā ir pieejami diskursi par šīm attiecībām. Debilā mīlestība ir divkosīga etnopsiholoģiskā parādība. Oficiālajā līmenī valda izlikšanās par debilās mīlestības neeksistēšanu, kaut gan sabiedriskajā apziņā tā eksistē un būtiski atsaucas uz attiecīgo tautu garīgo noskaņojumu.

   Uz latviešiem, visvairāk uz latviešu inteliģenci, attiecas vairāki debilās mīlestības raksturīgi piemēri.

   Kā labi zināms, pēc PSRS sabrukuma latvieši kā traki vēlējās “atgriezties Eiropā”. Tā bija neveselīgi kaislīga velme atgriezties Rietumeiropā, pievienojoties Rietumeiropas attīstītajām valstīm un tautām. Respektīvi, tā bija velme kļūt savējiem Eiropā un dzīvot tikpat skaisti, cik skaisti dzīvo cilvēki Eiropā. Taču ikvienam izglītotam cilvēkam ir labi zināma rietumeiropiešu nicīgā attieksme pret Austrumeiropas un tajā skaitā Latvijas iedzīvotājiem. Priekš rietumeiropiešiem latvieši un citi austrumeiropieši vēsturiski vienmēr ir bijuši mežoņi, atpalikušas pagānu tautas, kurām nav ciešas saites ar kristietību, ko tie formāli pieņēma 1000 gadus vēlāk nekā pārējie eiropieši. Latvieši "Eiropā" nekad nekļūs savējie. Un tas ir labi! Nav vajadzīgs kļūt savējam postmodernisma, neoliberālisma, globālisma, dehumanizācijas paradīzē. Nicīgās attieksmes pamats ir vēstures atšķirības, antīkās kultūras mantošanas iespējas, atrašanās vai neatrašanās Romas impērijas sastāvā, vandāļu loma Romas impērijas sabrukumā. Rietumeiropiešiem austrumeiropieši asociējas ar vandālismu – kultūras vērtību iznīcināšanu, mežonīgu postīšanu.

   Bet tas vēl nav viss. XX gadsimta rietumeiropiešiem sociālisma zemju iedzīvotāji nicīgi asociējas ar drausmīgu atpalicību no materiāli tehniskā progresa, nicīgi asociējas ar nabadzību, ļoti zemu dzīves līmeni, ideoloģisko samaitātību, kas angļu, vācu, franču mietpilsonim ir tas pats, kas prāta un modernas izglītības trūkums. Tas taču nav aizmirstams kā “rietumnieki” un tajā skaitā latviešu “trimdinieki” ieradās Latvijā pēc PSRS sagraušanas, lai mācītu mūs dzīvot un ar kādu augstprātību, vīzdegunīgumu viņi izturējās pret padomju Latvijas iedzīvotājiem, kaut gan paši bija tik neizglītoti, amorāli un dumji primāti, kāds, piemēram, ir Kariņš, VVF, pederastu nācijas tēvs, Rubesa u.c. viņiem līdzīgie.

   Cits piemērs. Pēcpadomju laikā latviešu viena daļa ļoti naidīgi izturas pret krieviem un Krieviju. Rusofobiju apliecina pat valsts amatpersonas. Tāda attieksme pret krieviem un Krieviju ir psihiski ļoti dīvaina, jo krievi, sacīsim, kopš Ļeņina laika ļoti cienīja latviešus. Krievi latviešus uzskatīja par ļoti civilizētu un kultūras ziņā augsti attīstītu tautu. Padomju laikā krievu izcili pozitīvā attieksme pret latviešiem bija ikdienišķa parādība. “Maskavas krieviem” padomju Latvija asociējās ar komfortablās dzīves “Eiropu”. Atbraukšana uz Rīgu, Jūrmalu “Maskavas krieviem” bija tas pats, ja viņi būtu ieradušies Parīzē, Romā, Londonā.

   Latviešu vienas daļas rusofobija pēcpadomju periodā ir klaja debilisma izpausme. Tā tas īpaši ir uz vāciešu slavēšanas fona. Latviešu viena daļa lamā savus glābējus krievus un Krieviju, bet slavē savas potenciālās bendes vāciešus, slavē, piemēram, latviešu ministrus – fašistiskās Vācijas aģentus. Tāda latviešu vienas daļas izdarība ir šausmīgi nenormāla. Vācieši taču gribēja pēc kara iznīcināt latviešus kā nevērtīgu tautu. Vācieši nekad nav izjutuši elementāru cieņu pret latviešiem, un necieņa nebūt nav izbeigusies XX gs. vidū.

   Saprotams, latvieši nav vienīgie debilas mīlestības paraugi. Tā, piemēram, moldāvi fanātiski vēlas savienoties ar rumāņiem. Un tas nekas, ka rumāņi drausmīgi nemīl moldāvus.

   Pēc II Pasaules kara eiropieši dievina amerikāņus un ASV, kaut gan amerikāņi eiropiešus neciena, grāmatās un rakstos viņus apsaukā par “trauku mazgātājiem”, jo eiropieši citam nekam neder.

 

 

 

 

  

 

 

 

Bezcerīgā problēma

 

 

   Sociālo procesu analītikā mēdz būt bezcerīgas problēmas. Tās ir problēmas, kuras vairs netiek aplūkotas un tiek atmestas kā pilnīgi bezcerīgas, jo nav nekādas izredzes tās atrisināt. Bezcerīgās problēmas tiek izsvītrotas no sociālo procesu analītikas tematiskā saraksta. Tam iemesls vienmēr ir viens un tas pats; proti, nav jēgas turpināt pievērsties dotajām problēmām, jo praktiski nekas nemainīsies un pat minimāla problēmu atrisināšana ir bezcerīga. Nekādi nav gaidāms, ka kaut kas pozitīvi izmainīsies. Pozitīvas izmaiņas neiepriecinās ne tuvākajā laikā, ne tālākajā nākotnē.

   Latviešiem bezcerīga problēma ir personību trūkums. Tā ir tipiska bezcerīga problēma. Tā publiski tika formulēta jau 90.gadu sākumā tūlīt pēc PSRS sabrukuma. Personību trūkums tika konstatēts jau pirmajās Saeimās, pirmajās valdībās. Par to atklāti rakstīja, runāja medijos. Pie varas nonāca pusizglītoti, valstiskā darbā pilnīgi nekompetenti indivīdi. Par šo indivīdu ļoti zemo līmeni spilgti liecināja viņu neliterārā valoda, vulgārā dikcija, deklasētu tipu žargonisms. Pirmos gadus parlamenta sēdes translēja pa radio, TV. Šīs translācijas sabiedrībā izraisīja gan milzīgas dusmas, gan skaļu jautrību, jo tautas kalpu kroplā valoda kļuva vispārēja izsmiekla avots. Padomju laikā publiskajā telpā nekad nenonāca neliterāra valoda. Tas nebija iespējams. Padomju laikā eksistēja augsta latviešu literārās valodas kultūra gan presē, gan radio un TV. Tāpēc kontrasts bija acīmredzams un nepatīkami pārsteidzošs. Sabiedrībai tolaik nepatika valodas kroplības. Varas vīru šausmīgo valodu ļaudis uztvēra kā apvainojumu un necienīgu izturēšanos pret sabiedrību. Translācijas pārtrauca, sabiedrība samierinājās ar varnešu leksisko neattīstību. Tomēr 90.gados laiku pa laikam publiskajā telpā kāds turpināja žēloties par personību trūkumu. Jaunajā XXI gadsimtā tāda žēlošanās tika atmesta. Turklāt tagad, 2020.gada beigās, latviešiem pie varas no 2018.gada 6.oktobra ir paaudze, kurai vispār acīmredzot nav nekāds priekšstats par to, kas ir personība un kāpēc ir vajadzīgas personības.

 

 

 

 

  

 

 

Diskomfortā patiesība

 

   Patiesība ir mūžīga problēma. Tā noteikti eksistēja jau Ievas un Ādama sadzīvē. Patiesības problēma ir kolosāli aktuāla mūsdienās – “feiku”, falsifikāciju, melu, zombēšanas, žurnālistikas degradācijas, “Covid-19” specoperācijas laikmetā, kad arī patiesībai ir jānēsā maska, jādodas pašizolācijā un jāakceptē karantīnas geto iekšējā un ārējā kārtība, kam visam nav nekā kopēja ar tiesiskumu un taisnīgumu.

   Patiesībai vienmēr ir atribūti – būtiskas pazīmes, īpašības. Viens no tādiem atribūtiem ir patiesības diskomforts – normālai cilvēka dzīves norisei nepieciešamo psiholoģisko ērtību trūkums. Patiesība izraisa iekšējo nemieru. Patiesība nepatīk. Patiesība izraisa naidīgumu, nicināšanu, ienīšanu, konfliktus.

   Taču ne tikai patiesība ir mūžīga problēma. Mūžīga problēma ir arī godīgums un tā vienotība ar patiesību. Godīgums ir patiesības cienīšana un patiesības teikšana. Saprotams, godīguma ceļā visaugstākais šķērslis ir patiesības diskomforts. Tātad nevēlēšanās zināt patiesību. Atsevišķs šķērslis ir apzināta patiesības noklusēšana dažādu iemeslu dēļ.

   Patiesība nevar funkcionēt bez uzticības. Uzticēties nākas gan patiesības eksponētajam, gan patiesības saturam. Melu vidē nevēlēšanās zināt patiesību var būt attaisnojama rīcība. Melošanas izbeigšana vēl nenozīmē patiesības sākumu.

   Patiesība vienmēr saskaras ar morāli sāpīgu izvēli – teikt patiesību vai neteikt patiesību. Kad saka patiesību, tad grūti ir kādu neaizskart, nesadusmot, neaizvainot. Sirds liek teikt patiesību, bet prāts atrunā teikt patiesību. Prāts jautā “Kam tas ir vajadzīgs?”.

   Cilvēki vieglāk un ātrāk piedod melus nekā patiesību. Ja vēlas iegūt ienaidniekus, tad ir jāsāk runāt tas, ko domā un kas ir patiesība. Ne reti apsaukā par psihopātu cilvēku, kurš saka patiesību.

   No patiesības visvairāk baidās gļēvuļi, aprobežoti cilvēki bez pašcieņas un pašpārliecinātības. No patiesības baidās egoisti, kuriem dzīves pamatprincips ir savu personisko interešu izcelšana pāri citu cilvēku un sabiedrības interesēm. Patiesība nav vajadzīga patmīlībai kā tikumiskai īpašībai.

   Dažreiz patiesība ir tas viss, kas mums pieder. Patiesība ir garīgā bagātība, kuru neviens nevar atņemt, privatizēt, nacionalizēt, iznīcināt bez patiesības eksponētāja fiziskās iznīcināšanas.

   Patiesības neteikšanas stratēģija ir konformisma, karjerisma, pielīšanas, iztapšanas faktors – apstāklis, no kura spēcīguma ir atkarīga ambīciju piepildīšanās, kad dzīves mērķis ir cenšanās kaut ko sasniegt galvenokārt aiz godkārības.

   Patiesībai ir divi adresāti. Patiesība var būt adresēta tikai atsevišķam cilvēkam, un patiesība var būt adresēta cilvēku kolektīvam un tajā skaitā tautai vai nācijai – valsts pilsoņu korpusam.

   Patiesībai mēdz būt dažāda funkcionālā amplitūda – izpausmes apjoms, pielietojuma apjoms. Mēdz būt patiesība, kura ir vajadzīga un noderīga tikai vienam cilvēkam. Taču mēdz būt patiesība, kura ir vajadzīga un noderīga relatīvi plašam cilvēku slānim.

   Visai tautai vajadzīga un noderīga ir t.s. zinātniskā patiesība. Tajā ietilpst kulturoloģiskās, socioloģiskās, filosofiskās, ekonomiskās, morāli psiholoģiskās, antropoloģiski ģenētiskās vēsturiskās likumsakarības, kuras ir nosacījušas cilvēces sociāli politisko un garīgās kultūras virzību tūkstošiem gadu. Cilvēces pagātnes mantojumā ir tādas konstantas parādības, kuras vienmēr ir efektīvi palīdzējušas uzturēt optimālu demogrāfisko līmeni, uzturēt valsti, uzturēt dažādu etnosu un sociālo grupu sabalansētu kopdzīvi bez asiņainiem konfliktiem. Šīs vēsturiskās likumsakarības, konstantās parādības ir sava veida universālas patiesības, kuras nav zaudējušas potenciālo jēgu arī mūsdienās. Ieteicams minēt XXI gadsimta sākuma Latvijai un latviešu tautai ļoti būtiskus divus piemērus – divu universālo patiesību, respektīvi, divu vēsturisko likumsakarību, totālas ignorēšanas perspektīvās sekas.

   Pirmais piemērs attiecas uz pēcpadomju valsts iekārtu – kriminālo kapitālismu. Kriminālā kapitālisma sociāli politiskās un morāli tikumiskās sekas var būt tikai vienīgi kriminalizēta sabiedrība, kriminalizētas jaunās paaudzes un kriminalizēta sabiedriskā apziņa. Kriminālais kapitālisms ir kriminogēna politiskā iekārta. Vēsturiski ir labi zināms, ka kriminogēna politiskā iekārta ļoti nelabi atsaucas uz sociuma cilvēcisko kvalitāti.

   Otrais piemērs attiecas uz organizētās noziedzības brīvību un nesodīšanu. Tādā zemēs kā Krievijas Federācija un Latvijas Republika pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā. Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā un visdestruktīvākā; faktiski tā ir valstiskuma pamats un faktiski tā ir nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, ģenerējot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība. Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt.

   Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko atklāti dēvē par valdošo kliķi, kriminālajā kapitālismā ir samērā plašs slānis.

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās.

   Latviešu tauta saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Latviešu tautai tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā turpmākajā pastāvēšanas laikā. Tā ir ļoti rūgta patiesība, kuru nevēlas dzirdēt ne valdošā kliķe, ne latviešu tautas avangards – inteliģence.

 

 

 

 

 

  

 

 

No kā vara baidās un no kā vara nebaidās?

   Latviešu sociāli aktīvajai daļai, bet visvairāk potenciāliem tautas glābējiem “lāčplēšiem” un politiskās domas influenceriem, tagad ir jauna kaislība – “iziet tiešajā ēterā”. Aizvadītajā 2020.gadā “Facebook” kontā katru dienu no rīta līdz nākamās dienas rītam pienāca ziņa, ka kāda “draudzene” vai “draugs” ir “bijis tiešajā ēterā”. Jaunā informācijas pārraides tehnika un tehnoloģija tagad paver šādu skaistu iespēju video formātā piedalīties domu apmaiņā, apliecināt savu viedokli par kādu aktuālu jautājumu, kā arī, protams, atgādināt par savu esamību zem Saules. “Tiešajā ēterā” tagad var iziet no jebkuras vietas – cietuma, trako mājas, automašīnas, dzīvokļa, darba vietas, jebkuras privātās vai sabiedriskās tualetes, sēdot pie galda, guļot gultā, ejot pa ielu, braucot ar velosipēdu, stāvot kādā rindā utt.

   Latviešu sociāli aktīvajā daļā joprojām saglabājas arī tautai klasiskā kaislība – “Atlaist Saeimu!”. Latvieši ir interesanta tauta ar atraktīvu politisko apziņu. Latvieši vienā dienā ar milzīgu degsmi un atbildības sajūtu ievēl Saeimas deputātus, bet otrā dienā jau pirms saullēkta sāk klaigāt “Atlaist Saeimu!”.

   Bet tagad padomāsim, vai politiskā vara, valdošā kliķe baidās jeb nebaidās no “iziešanas tiešajā ēterā” un “Atlaist Saeimu!”? Jau tūlīt nākas apbēdināt – nebaidās! Pilnīgi nemaz nebaidās! Un ne tikai tāpēc, ka Saeimas atlaišanai nevar savākt vajadzīgo pilsoņu skaitu un “iziešana tiešajā ēterā” ir virtuāla darbība. Baiļu trūkumam ir cits iemesls. Nebaidās arī tāpēc, ka politiķu astrokartē nav norādes par baiļu iespējamību, kā tas ir, piemēram, kādas vietējās sertificētās astroloģes skaidrojumā par Pūci – “Pūce darīs kā vēlas un iespēju robežās citus neklausīs”.

   Varai, kuras mērķis ir personīgās materiālās bagātības vairošana, nav ienaidnieku un tai nav no kā baidīties, jo tāda vara vienmēr prot vienoties ar tiem, kuri arī vēlas vairot savu materiālo bagātību. Pēcpadomju Latvijā vara ir bijusi tikai tiem, kuri vēlas vairot savu materiālo bagātību. Tādā nolūkā tika izveidots kriminālais kapitālisms ar tā kodolu – masveida organizēto noziedzību. Tādā nolūkā ir tikusi organizēta jebkura “kabatas partija”, kas ir ļoti precīzs apzīmējums (metafora) politisko spēku reālās funkcijas raksturošanai.

   Vara baidās tikai no tiem, kuriem vara ir visaugstākā vērtība, kā arī vara vēl baidās no tiem, kuriem ir stratēģisks nacionāli valstisks projekts. Bet tas nozīmē, ka latviešu valdošajai kliķei nav no kā baidīties. Nekādi nav ticams, ka pastāvošo varu, valdošo kliķi kādreiz sāks biedēt, apdraudēt ideāls politiskais spēks, kuram vara ir visaugstākā vērtība. Ja tāds spēks neradās 30 un vairāk gadu laikā, tad nekādi nav ticama un iespējama tā rašanās turpmāk jaunajā paaudzē. To dzidri apstiprina 2018.gada 6.oktobrī ievēlētie jaunieši, kuru darbībā aizvadītajos divos gados sprēgā tikai naudas dalīšanas tematika. Kriminālā kapitālisma sociāli politiskā un morāli tikumiskā raža var būt tikai vienīgi kriminalizēta sabiedrība, kriminalizētas jaunās paaudzes un kriminalizēta sabiedriskā apziņa. Kriminālais kapitālisms ir kriminogēna politiskā iekārta.

 

 

Cenzūras modernizācija

 

 

   Cenzūra ir svešvārds. Tas atvasināts no latīņu “censura”. Par cenzūru dēvē valsts sistēmu, kas pārrauga presi un citus masu medijus. Tādu definīciju izmanto svešvārdu vārdnīcu autori. Pret tādu definīciju nav vajadzīgs iebilst. Tā principā ir pareiza. Tomēr faktiski cenzūra ir daudzpusīga izpausme, un tā attiecas ne tikai uz medijiem. Cenzūru realizē ne tikai laicīgā vara (valsts), bet arī reliģiski garīgā vara (baznīca). Turklāt cenzūra pastāvēja pirms mediju rašanos. Jau senajā Romā bija cenzora amats kaut gan tolaik nebija ne laikrakstu un žurnālu, ne TV un radio. Nebija arī interneta ar tā sociālajām platformām-submedijiem. Svešvārds “internets” pat nav XX gadsimtā Rīgā izdotajās svešvārdu vārdnīcās, kaut gan angļu “Internet” jau tika lietots pēc II Pasaules kara. Termins “internets” ASV oficiāli esot no 1974.gada. Savukārt interneta sociālās platformas-submediji, piemēram, Facebook (2004), Twitter (2006), YouTube (2005), izdomāja un ieviesa tikai XXI gadsimta sākumā.

   Cenzūra vienmēr ir bijusi valsts neatņemama funkcija. Tas ir pamatoti. Cenzūra ir viens no valsts pastāvēšanas un stabilitātes nodrošināšanas instrumentiem. Cenzūra nodrošina politiskās iekārtas pastāvēšanu, sargā valsts pilsoņu tiesības un brīvības.  

   Cenzūra sargā valsts ideoloģiju. Ja netiek nosargāta valsts ideoloģija, tad valsts pastāvēšana ir apdraudēta. Valsts zaudē garīgo varu. Valsts bez garīgās varas nevar pretendēt uz ilgu mūžu. Valstij ir jāsargā sava ideoloģija, jo jebkurai ideoloģijai mēdz būt opozīcija – kontrideoloģija. Par to liecina cilvēces pagātnē sastopamo valstu un to ideoloģiju vēsture. Jaunajos laikos, kad modē nāca tādi fenomeni kā vārda brīvība un cilvēktiesības, cenzūra tika vienpusīgi kritizēta un cenzūras vienpusīgā kritika kļuva kontrideoloģijas avots. Cenzūras vienpusīgā kritika aktivizēja dubulto standartu nostiprināšanos vārda brīvības un cilvēktiesību jomā. Abu fenomenu reputācija ir pamatīgi sagrauta.

   Cenzūra vienmēr ir tiekusies nosargāt idejiskās vērtības. Cenzūras priekšmets vienmēr ir bijis politiskās idejas, sociālās idejas, politoloģiskie un socioloģiskie koncepti. Un, protams, cilvēku pasaules uzskats, sabiedriskās apziņas un sabiedriskās domas idejiskais saturs. Cenzūra vienmēr tiecās pārvaldīt galvenās domas, galvenās problēmas, idejas kā pasaules uzskata galveno principu. Cenzūrai interesēja idejiskums – tas, kas saistīts ar idejām, tas, kurā izpaužas pasaules uzskata galvenais princips un kurā izpaužas idejiskā pārliecība. Cenzūra vienmēr ir tiekusies panākt augstu idejiskumu – aktīvu un konsekventu iestāšanos par kādām sabiedriskajām un  politiskajām idejām, sekmējot pārliecību, ka šīs idejas ir pareizas.

   2020.gadā sakarā ar “Covid-19” pandēmiju un ASV prezidenta vēlēšanām ļoti aktivizējās cenzūras problemātika. To izraisīja interneta sociālo platformu-submediju saimnieku radikālā iejaukšanās politiskajā sfērā.* Ja līdz šim dominēja viedoklis par neiespējamību internetu pakļaut cenzūrai, tad tagad nākas atzīt šī līdzšinējā ieskata maldīgumu. Internetu var pakļaut cenzūrai. To jau ir vairākkārt izbaudījis tik varens valsts darbinieks uz Zemes kā ASV prezidents, kura izteikumus vairākkārt izdzēsa no interneta platformas-medija.

   Nākas konstatēt cenzūras modernizāciju. Interneta cenzūra galvenokārt nav pavērsta pret idejiskumu, bet gan galvenokārt ir pavērsta pret morāli un garīgumu. Interneta cenzūras uzmanības centrā ir nevis cilvēku idejiskā pārliecība, bet gan cilvēku morālā pozīcija, morālās vērtības, cilvēku garīgā brīvība, cilvēku garīgā pašcieņa, velme saglabāt cilvēciskumu un cilvēciski cienīgu dzīvi. Gan pandēmijas aizsegā, gan ASV prezidenta vēlēšanu aizsegā ir nepārprotama vēlēšanās cilvēkiem uzspiest jaunu morāles kodeksu un jaunu cilvēciskuma konceptu.   

 

*Par to plašāk skat.: https://postciv.blogspot.com/2020/11/jaunais-valdosais-speks.html.

   

Esības parametri (10)

 

 

§  Bailes ir viens no galvenajiem cilvēka instinktiem gan individuālajā līmenī, gan sociālajā līmenī. Baiļu fundamentāla forma – nāves bailes. Epidēmija/pandēmija vienmēr ir nāves baiļu avots. Tāpēc ir viegli izraisīt kolektīvās bailes, izmantojot “ganāmpulka” instinktu. Reliģiskajā ideoloģijā mēdz izmantot infernālu draudu – saistību ar elli, iespēju nonākt ellē u.tml. Mūsdienu ideoloģija neizmanto infernālo draudu. Ateisma pārņemtā sociumā tam nevar būt ietekme.

§  2020.gadā Vācijā pandēmijas laikā (līdz novembrim) no “Covid-19” mira 11 220 cilvēki. No citām slimībām tajā pašā laikā mira apm. 700 tūkstoši cilvēku. Vācijā ir 81 miljons 500 tūkstoši iedzīvotāju. Vācijas mediji vienalga turpina biedēt nāciju, veicinot kolektīvās nāves bailes. Vācijā 2020.gada novembra protesta akcijās cilvēki sāka sist žurnālistus, jo viņi melo.

§  2020.gada pandēmija aktivizēja diskursu par mākslīgo intelektu. To veicināja saruna par vakcināciju/čipizāciju. Patiesībā mākslīgais intelekts ir cilvēku mānija radīt iespēju viņus imitēt kognitīvi (ar prātu).

§  2020.gada prezidenta vēlēšanu sakarā ASV elites attieksmi pret globālismu ieteica dalīt divās daļās: radikālajā globālismā un mērenajā globālismā. ASV politiskā elite ir pārņemta ar globālismu; respektīvi, māniju būt pasaules valdniekiem. Tikai viena elites daļa ir radikāli noskaņota (Tramps), bet otra elites daļa ir mēreni noskaņota (Baidens).

§  Ņemot vērā grandiozo materiālo noslāņošanos, kad visjaunākajā laikā (no XX gs.90.gadiem) ievērojami pieaug ļoti bagātu cilvēku skaits un ievērojami pieaug atšķirība starp bagātajiem un nabadzīgajiem, kā arī ievērojami palielinās bezdarbs, daudzās valstīs aktualizējās koncepts “Universal basic income” (universāls bāzes ienākums). Runa ir par valsts piešķirtu naudu neatkarīgi no tā, vai cilvēks strādā jeb nestrādā. Runa ir par sabiedrības nabadzīgākās daļas materiālo atbalstīšanu. Tā, piemēram, Vācijā no 2020.gada augusta trīs gadus eksperimentāli 120 cilvēkiem maksās mēnesī 1200 eiro. Vācijā ir 2,5 miljoni bezdarbnieku. Itālijā no 2020.gada maksā 780 eiro katram, kas ir zem nabadzības sliekšņa. Itālijā tādu ir 5 miljoni.

§  Marks Tvens esot teicis: ja no vēlēšanu rezultāta kaut kas būtu atkarīgs, tad mūs neviens nepielaistu pie vēlēšanām. Viņš gribēja teikt, ka galvenais ir nevis vēlēšanu rezultāts, bet gan šī rezultāta izveidošana atbilstoši noteiktai vajadzībai.

§  2020.gada prezidenta vēlēšanas lika pievērst uzmanību tādai tēmai kā amerikāņu nācijas pasionaritāte. Nespēja, nevēlēšanās vērsties pret vēlēšanu falsifikāciju var liecināt par nācijas pasionāru lūzumu; nācija zaudē pašcieņu, spēju sevi aizstāvēt u.tml.

 

 

Fakts-maksimums

 

 

Dzīves procesos mēdz būt fakti, kuri apliecina vislielāko skaitlisko vērtību, vislielāko iespējamo vai pieļaujamo daudzumu, intensitāti, attīstības pakāpi, kā arī apliecina vislielāko pilnību un visizcilāko kvalitāti. Tie ir fakti, kuri apliecina maksimumu cilvēku rīcībā.

   Saprotams, maksimums ir iespējams ne tikai ar pluss zīmi, bet arī ar mīnuss zīmi. Tādā gadījumā tiekamies ar negatīvas izpausmes tik milzīgu koncentrāciju, ka negatīvāk vairs nav iespējams. Tā ir tik slikta izpausme, ka sliktāk vairs nevar būt.

   Fakts-maksimums parasti novelk stingru robežu attieksmē pret attiecīgo cilvēku rīcību. Proti, no fakta-maksimuma viss kļūst skaidrs un nav nepieciešams turpināt noskaidrot attiecīgo cilvēku rīcības vērtību. Tā ir fiksēta faktā-maksimumā. Fakts-maksimums sniedz vērtējošu spriedumu. Tas nav pārsūdzams.

   Tā, piemēram, LR valdības profesionālo līmeni raksturo tāds fakts-maksimums kā ministru solījums veikt “583 darāmos darbus”. Tiekoties ar tādu faktu, viss ir skaidrs par valdību un nav nekādas vajadzības censties saskatīt vēl kādu citu ārprātīgu izpausmi. Pret valdību, kurai ir “583 darāmie darbi” turpmāk nav iespējams izturēties nopietni.

   Kultūrnācija 2020.gada 17.novembrī internetā uzzināja faktu-maksimumu par latviešu vārda mākslu – daiļliteratūru. Medijā “Diena” tika ievietota šāda informācija: “Lai izvērtētu 2020. gadā klājā nākušos literāros darbus Latvijas rakstniecībā, darbu uzsākusi Latvijas Literatūras gada balvas (LALIGABA) ekspertu komisija.[..]  Ekspertu komisiju vadīs dzejnieks, publicists un filozofs Ilmārs Šlāpins.” 

   Tik tikko citētajā ir negatīvs faksts-maksimums. Pēc tā vairs nav vēlēšanās turpmāk ar cieņu izturēties pret “Latvijas rakstniecību”. Fakts-maksimums apliecina nepatīkamu līmeni “Latvijas rakstniecībā”. Fakts-maksimums ir Šlāpins kā komisijas vadītājs. Tātad viņš tiek atzīts par zināmu līderi “Latvijas rakstniecībā”. Un tas nekas, ka “Latvijas rakstniecības” līderis ir interneta žurnāla “Satori” bijušais galvenais redaktors. Sen ir zināms, ka “Satori” ir viens no visperversākajiem izdevumiem latviešu valodā (skat.: https://pietiek.net/raksti/parbuves_mantojums_perversijas_deserts). “Satori” publikācijās “Latvijas rakstniecība” riņķo ap seksu, homoseksuālismu, reakcionāro feminismu, genderismu. Protams, zaigo glamūrīgs manierīgums, pseidointelektuāla ākstība, kurai it kā jāliecina par dziļu domu, oriģinālu stilu, kā tas, piemēram, ir Šlāpina grāmatas nosaukumā “Es nemāku, komatus”.

 

 

Nacionālā naida kurināšanas ekselences

 

Grantiņš un Lapsa. Divi vislielākie nacionālā naida kurināšanas ģēniji pēcpadomju Latvijā; divi latviešu necilvēki, monstri (latviski – briesmoņi, nezvēri); katram ir savs “portāls”; katram ir savs zemcilvēku, puscilvēku, deklasētu tipu atbalstītāju bars; abi gadiem ilgi katru dienu uzkurina nacionālo naidu; katram no viņiem ir sava “specializācija”; Rīgas necilvēks “specializējas” rusofobijā; Minsteres necilvēks “specializējas” antisemītismā; abi ir bezizmēra nelieši; abi ir pusizglītoti, bez literārā talanta; abi ir intelektuāli dziļi aprobežoti, tāpēc naida kurināšana ir primitīvi vulgāra, pretīgi vienveidīga, balstās tikai uz klaju lamāšanos un nemitīgu apsaukāšanos; abas nacionālā naida kurināšanas ekselences darbojas nesodīti; Rīgas necilvēku nesoda Latvijas valdība; Minsteres necilvēku Latvijas valdība vēlas sodīt par nacionālā naida kurināšanu, bet viņu netraucē Vācijas valdība, kura vispār drastiski vēršas pret jebkura veida antisemītismu; abas ekselences apliecina unikālu gadījumu – politiskās varas nesodītu sistemātisku gadu desmitiem ilgu nacionālā naida kurināšanu. Tāpēc pamatots ir jautājums “Par ko tas liecina?”.

 

Vai iespējams jauns holokausts?

 

   Jebkurš deģeneratīvi destruktīvs (morāli sabrūkošs) sociālais process  agri vai vēlu nonāk līdz kritiskai robežai, kad nākas izšķirties “būt vai nebūt”. 2020.gada nogalē ir kļuvis skaidrs, ka “tas viss” labi nebeigsies! Rietumu civilizācijas politiskās elites, t.s. varas inteliģences* morālais pagrimums ir nonācis līdz kritiskai robežai. Rodas pārliecība, ka bez pamatīga (t.sk. asiņaina) satricinājuma (transformatīva notikuma) deģenerātus ierobežot, apturēt, izolēt neizdosies. "Balto" rasu pārklāj deģenerātu aktivitāte, kundzība, dominēšana. Deģenerātu diriģētie masu komunikācijas līdzekļi izplata melus, nepatiesus datus,  perversus, antihumānus viedokļus. Sasniegta ir kritiska robeža, pēc kuras var būt vai nu pamatīgs satricinājums vai visaptveroša bezperspektīva dzīve kloākā - deģenerātu rezervātā.

   Nākas obligāti ņemt vērā vienu vēsturisko tradīciju. Kad deģeneratīvi destruktīvais sociālais process ir sasniedzis kritisko robežu, sākas vainīgā meklēšana. Tā tas eiropeīdu sociumā ir bijis vienmēr. Turklāt gandrīz vienmēr ir nosaukts viens un tas pats vainīgais. Proti, ebreji. Tā tas ļoti uzskatāmi bija XX gadsimtā, nonākot līdz labi zināmajam šausmīgajam asiņainajam atrisinājumam – holokaustam.

   Vēsture mēdz atkārtoties. Protams, neatkārtojas ontoloģiski precīzi, bet atkārtojas tipoloģiski līdzīgi. Cilvēku dzīvi visos laikmetos pavada dažādi vispārināti, idealizēti modeļi. Tie ir tipoloģiski līdzīgi modeļi. Tāpēc drīkst izteikties par vēstures atkārtošanos.

   Vēsture atkārtojas dažādi. Tajā skaitā atkārtojas viena nelaba izpausme; proti, nevēlēšanās mācīties no vēstures pieredzes, pagātnes mantojuma. Kā zināms, varenās eiropeīdu rases t.s. varas inteliģence kopš XX gs. 70. gadiem lepni dzīvo postmodernisma filosofisko konceptu aprūpē. Postmodernisma filosofija Rietumos jau pusgadsimtu (divās paaudzēs) nosaka pasaules uzskatu, sabiedriskās apziņas saturu. Postmodernisms ņirdzīgi izturas pret pagātni un tās mantojumu. Saprotams, tādos apstākļos nevar būt konstruktīva motivācija mācīties no pagātnes.

   Neapšaubāmi, drausmīgo jautājumu “Vai iespējams jauns holokausts?” stimulē daudzi faktori. Ne tikai tas, ka postmodernisma filosofija lielā mērā ir ebreju akadēmisko kadru produkts un tātad “baltās” rases smadzeņu pieķēzītāja. Ja sāksies vainīgā meklēšana, tad noteikti tiks ņemti vērā daudz būtiskāki (eksistenciāli orientēti) faktori – politiskie faktori.

   Tā, piemēram, Krievijas “5.kolonna” krieviem stabili asociējas ar ebrejiem. Tas pats sakāms par Baltkrievijas opozīciju. T.s. sorosisti bijušajās padomju republikās un bijušajās Austrumeiropas sociālisma valstīs arī asociējas ar ebrejiem. Ļoti draudošs stāvoklis izveidojies sakarā ar ASV prezidenta vēlēšanām 2020.gada 3.novembrī. Paši ebreji lielas, ka viņu masveidīgais atbalsts noveda Baidenu līdz uzvarai.** “Baltā Amerika” atbalsta Trampu, pagaidām nav izgājusi ielās. Bet tas var notikt kuru katru brīdi, ja vēlēšanu falsifikācijas netiks nosodītas.

   Latvijā vainīgā meklēšana notiek katru dienu. Katru dienu tiek nosaukts galvenais vainīgais. Internetā katru informāciju par pederastu nācijas tēva jaunāko publisko šļakstīšanos komentāros pavada antisemītisma cunami. Atbalstoši un kritiski izprotoši komentāri praktiski ir ļoti reti. Dominē klajš nolādējums antisemītiskā leksiskajā manierē. Tas bija skaidrs jau no paša sākuma, ka Arāja komandas zemē ebreja virzīšana uz latviešu valsts prezidenta krēslu izraisīs antisemītisma uzplūdus. To vajadzēja ņemt vērā arī Levitam, Latvijas ebrejiem, drošības dienestiem, apturot stulbo latviešu inteliģentu vārīšanos Levita labā. Bet tas nenotika! Latviešu varas inteliģences stulbums un Levita nekaunība guva pārsvaru. Turklāt tika izbīdīts ļoti vājš ebrejs, neizglītots, ar glamūrīgas un pseidointelektuālas muldēšanas māniju, kas vēl vairāk uzkurina antisemītismu. Kam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc valsts drošības iestādes neveic savu klasisko funkciju – etniskā, rasu, reliģiskā ekstrēmisma nepieļaušanu?  Kāda jēga Saeimā diskutēt par valsts drošības apdradējumiem, ja šīs Saeimas 61 deputāts pats izraisīja milzīgu valsts drošības apdraudējumu, par Valsts prezidentu ievēlot tik nepiemērotu indivīdu, kas momentā uzkurināja grandiozus antisemītisma plūdus? Valsts prezidents ir tautas simbols. Tajā skaitā vizuālais simbols, ar savu ārieni apliecinot piederību attiecīgajam etnosam. Mums tagad ar tautas vizuālo simbolizāciju ir pretīgs stāvoklis. Tāds pats, ja, pieņemsim, Dieva vietā visai pasaulei tiktu rādīts Lucifers.  

 

*Par varas inteliģenci skat.: https://pietiek.org/raksti/latviesu_inteligences_tagadne.

 

** Skat.: https://zavtra.ru/blogs/kak_evrejskie_golosa_priveli_k_pobede_bajdena.

 

Fiziognomikas aktualitāte

 

Fiziognomikas aktualitāte palielinās tautas pagrimuma, norieta, bojā ejas laikā. Tādā drūmā laikā fiziognomika palīdz labāk uztvert, nekļūdīgāk atlasīt un novērtēt tautas pagrimuma, norieta, bojā ejas sociāli, ideoloģiski, politiski organiztoriski dominējošos subjektus, – tātad tos indivīdus, kas ir visu nelaimju veicinātāji, autori, diriģenti. Fiziognomikas novērojumi un secinājumi kļūst zināms pamatojums un arguments tautas pagrimuma, norieta, bojā ejas izskaidrojumos. Kā zināms, no senseniem laikiem (Hipokrāta, Aristoteļa laikiem) un ne tikai eiropeīdu kultūrās par fiziognomiku sauc mācību par cilvēku seju, jo seja ir savdabīgs attiecīgās sejas pārstāvja dzīves ceļa un rakstura apliecinātājs. Fiziognomika ir vizuālā psihodiagnostika. Tā kalpo kā metode cilvēka tipa noteikšanai psiholoģijā un citās zinātnēs, noskaidrojot garīgo kvalitāti, veselību, ņemot vērā sejas līnijas, sejas izteiksmīgumu un ekspresiju. Slavenais filosofs Karls Jaspers gudros vārdos par fiziognomikas priekšmetu dēvēja “stabilas somātiskās konfigurācijas kā psihiskās sfēras pazīmes”. Skaidrs, šodienas galvenie dzīves varoņi (“tautas kalpi”, inteliģence) apliecina tādas somātiskās konfigurācijas, kādas acīmredzot ir iespējamas vienīgi tautas pagrimuma, norieta, bojā ejas laikā.

 

 

 

Jaunais valdošais spēks

 

 

   Naivi būtu cerēt, pieļaut, ticēt, ka postcivilizācijā saglabāsies tas pats valdošais spēks, kas tāds bija civilizācijā. Postcivilizācijā noteikti būs jauns valdošais spēks. Tas ir loģiski. Tas ir tikpat loģiski kā valdošā spēka izmaiņas sociāli ekonomiskajās formācijās. Katrā sociāli ekonomiskajā formācijā ir savs valdošais spēks. Piemēram, kapitālisma sociāli ekonomiskajā formācijā nevar būt tas pats valdošais spēks, kas tāds bija feodālisma sociāli ekonomiskajā formācijā.

   Pašlaik, 2020.gada nogalē, nākas novērot jauna valdošā spēka veidošanos. Tam ir fundamentāls iemesls. Rietumu civilizācijas norietu kardināli paātrina 2020.gada 11.martā izsludinātā “Civid-19” pandēmija, kas kļuva transformatīvs notikums. Globālo sociālo problēmu analītikā lieto jēdzienu “transformatīvs notikums”. Tas ir notikums, kas ir spējīgs radikāli pārveidot līdzšinējo stāvokli. Transformatīvs notikums vienmēr kaut ko pārveido, maina īpašības, raksturlielumu, telpiskās attiecības, sociālās attiecības utt. Transformatīvs notikums, piemēram, bija bija “09/11”, paverot ceļu starptautiskā terorisma apkarošanai.

   Civilizācijas sabrukums un postcivilizācijas rašanās nevar notikt bez transformatīviem notikumiem. Tāds notikums noteikti ir “kovidspecoperācija” ar tā graujošo specifiku – karantīnu, dīkstāvi, attālināto darbu, kad sabiedriskās apziņas racionalizācijas vietā garīgajos procesos prioritāte ir idiotismam, bezprātam, iracionalitātei, apātijai. “Covid-19” transformatīvā notikuma realizācijā viena no galvenajām lomām ir masu komunikācijas līdzekļiem, veicinot paniku, histēriju, kā arī informatīvo nihilismu – dziļu neticību mediju publicētajai statistikai, sižetiem par vīrusa izcelsmi, naudas sadalīšanu pandēmijas seku likvidēšanai utt.

   Transformatīvā notikuma “Covid-19” rezultātā ļoti pamatīgi atsedzas Rietumu civilizācijas pagrimuma reālijas kā visaptveroša bāze postcivilizācijas ģenēzei. Ļoti svarīgi ir tas, ka pamatīgi atsedzas jauns valdošais spēks. Tas ir negaidīts fenomens! Bet tā tam acīmredzot ir jābūt. Joprojām nav iespējams pilnā mērā novērtēt šo spēku, jo tas radies ne tikai negaidīti, bet arī uzvirmoja it kā pilnīgi neadekvātā vidē. Vēl nesen (2020.gada sākumā) pasaules sabiedrībā un tajā skaitā Rietumu sabiedrībā dominēja pilnīgi cits priekšstats par šo jauno valdošo spēku, tā līdzšinējo misiju, eksistences vidi un funkcionālo specifiku.

   Jaunais valdošais spēks ir moderno tehnoloģiju milži, lielās informatīvi tehnoloģiskās kompānijas – FAGMA (Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple). Tās monopolizēti valda internetā un tā sociālajos tīklos.

   FAGMA vide ir Silīcija ieleja (Silicon Valley). Par šīs Kalifornijas ielejas lomu augsto tehnoloģiju izstrādē zina visi, kuriem ir interese par dzīves progresu. Līdz šim nevienam šī vide un tajā izvietotās gudrās un kreatīvās kompānijas neasociējās ar cilvēku zombēšanu, ideoloģiskām manipulācijām, politiskām falsifikācijām, dehumanizācijas konceptiem un to konkrēto realizāciju. Saprotams, nevienam prātā neienāca, ka FAGMA varētu stimulēt Rietumu civilizācijas pagrimumu, aktīvi līdzdarboties Rietumu civilizācijas pagrimuma veicināšanā un būt totāli ārdošs faktors, neatgriezeniski nodrošinot postcivilizācijas rašanos.

   Tiesa, jau agrāk bija zināms par FAGMA sadarbību ar speciālajiem dienestiem. Sadarbība attiecas uz valsts drošības sargāšanu un principā nevar būt nosodāma rīcība. Pavisam cita lieta ir FAGMA lomai, piemēram, “kovidspecoperācijā” un  ASV prezidenta vēlēšanās 2020.gada 3.novembrī, veicot politiski motivētu cenzūru un apliecinot jaunu līmeni politiskajās manipulācijās un sociālajā kontrolē. FAGMA ir sākusi kontrolēt publiskās politiskās diskusijas un debates. FAGMA bloķē neērtus faktus un neērtus uzskatus. FAGMA cenzūra ir “iracionāla cenzūra”, kā to nosauca slavenais amerikāņu režisors, demokrātu partijas fans Olivers Stouns.

   Tagad ir konstatēta FAGMA saistība ar farmaceitiskajiem gigantiem vakcīnu/čipu izgatavošanā un pielietošanā cilvēces mērogā. Šī saistība pasaules sabiedrībā galvenokārt asociējas ar Bila Geitsa dehumanizācijas vīzijām. Savukārt prezidenta vēlēšanu laikā odiozi atklājās FAGMA politiskās ambīcijas un griba būt jaunam valdošajam spēkam. Skaidri ir redzama šī jaunā spēka būtība. Tas ir spēks, kuram neinteresē ne likumi un tiesas, ne tiesiskums un taisnīgums, ne demokrātija un vārda brīvība. Tas ir spēks, kas ne no viena nebaidās un uzdrošinās nekaunīgi izturēties pat pret savu valsts prezidentu – pasaules varenākās valsts prezidentu. Tas ir spēks, kuram ir reālā vara ASV un kurš vēlas iegūt arī formālo varu Baltā namā. Tas ir spēks ar savu dzīves realitāti, kurai  ir niecīga vienotība ar cilvēciskumu.

   FAGMA jau pašlaik ir viens no pasaules ļaunumiem. Līdz šim pasaules ļaunumu kolekcijā bija “ēnu kabineti” ASV, Izraēlā, NATO, CIP, Mossad, Gladio,ilumināti, masoni, rozenkreiceri, tamplieri, finansu baroni rotšildi. Tagad viņiem pievienojas IT gigantu saimnieki.   

 

 

 

Vai būs nodevība?

 

 

   Vai būs nodevība pret Trampu jeb varbūt amerikāņu politiskā elite centīsies glābt USA planetāro reputāciju, vēršoties pret demokrātiskās partijas vadoņu negodīgumu? Par demokrātu vadoņu negodīgo izturēšanos vēlēšanu sakarā ir informēta visa cilvēce. Ārprātīgās falsifikācijas medijos ir detalizēti uzskaitītas. Uz daudziem šis uzskaitījums atstāj šokējošu iespaidu. Vai tiešām tas ir noticis demokrātijas paraugzemē? Vai tiešām amerikāņu politiskajā elitē ir iespējamas tik grandiozas nelietības? Par ko tas viss liecina? Uz šo jautājumu, piemēram, pilnīgi pareizi ir atbildējis Irānas Augstākais vadītājs Ali Hameneji. Viņa ieskatā ASV ir konstatējams “amerikāņu režīma politiskais, pilsoniskais un morālais pagrimums”.

   Tagad viss būs atkarīgs no ASV Augstākās tiesas lēmuma. Augstākā tiesa var likt organizēt jaunas vēlēšanas. Augstākās tiesas sastāvā ir 9 tiesneši. Visi no viņiem skaitās bezpartejiski. Taču visi no viņiem ir cilvēki. Tātad katram no viņiem ir noteiktas simpātijas vai noteiktas antipātijas pret partijām, Trampu, Baidenu. Tiek uzskatīts, ka 6 tiesneši no 9 tiesnešiem simpatizē republikāņiem, Trampam. Bet tas neko nenozīmē! Augstākā tiesa var nodot Trampu. USA planetārā reputācija var nebūt galvenais. Amerikāņu politiskās elites milzīga daļa neuzskata, ka 2020.gada prezidenta vēlēšanas ir kļuvušas demokrātijas apokalipse. 5.novembrī ASV vadošie TV kanāli pusvārdā aprāva valsts prezidenta Trampa uzrunu nācijai. CNN, NBC, Fox News, The New York Times, Twitter, Wikipedia tūlīt atzina Baidena uzvaru, kaut gan nevienā štatā nebija paziņots vēlēšanu oficiālais rezultāts. Pirms 3.novembra nobalsoja apmēram 100 miljoni – vairāk kā puse no elektorāta. Tramps bija pārliecinoši vadībā. Taču pēkšņi burtiski dažās minūtēs urnās tika iemesti apmēram 200 000 biļeteni – visi 100% par labu Baidenam. Vēlāk atklājās, ka balsojuši sen miruši cilvēki, 100 000 balsotājiem bija neeksistējošas adreses... Saprotams, ka tādā morālajā klimatā Augstākā tiesa var nodot Trampu un tai nav jābaidās no publiskā nosodījuma. Tai reāli nav jābaidās arī no Rietumu civilizācijas nosodījuma, jo Ali Hameneji skaudrie vārdi attiecas ne tikai uz ASV.

  

    

 

 

Simbolu sagraušana

 

   Rietumu civilizācijas norietam ir sistēmisks vēriens. Rietumu civilizācijas norieta laikā panīkst un beigu beigās iznīkst (respektīvi, pāriet pilnīgi citā kvalitātē un funkcionālajā atdevē) kultūras visi galvenie komponenti. Rietumu civilizācijas norieta laikā kardinālu transformāciju piedzīvo cilvēces vēstures  galvenās tēmas: reliģija un politika, gars un prāts, brīvība un vara, ideja un matērija, iekšējais un ārējais, laiks un telpa, cilvēks un sabiedrība, individuālisms un kolektīvisms, nacionālais un transnacionālais, personiskais un sabiedriskais, pienākums un atbildība, tiesiskums un taisnīgums, civilizētība un barbarisms, altruisms un egoisms.

   Uzskatāmi degradējas garīgās, morālās, intelektuālās, sociālās, politiskās vērtības. Bez pūlēm var novērot to lomas mazināšanos un jaunu vērtību uzkundzēšanos. Sabiedriskajā apziņā sāk dominēt jauna morāli tikumiskā un sociāli politiskā orientācija, apliecinot radikālas izmaiņas pasaules uzskatā un attieksmē pret cilvēciskumu - cilvēka dzīves jēgu un cilvēka dzīves vērtējuma kritērijiem. Rietumu civilizācijas norieta laikā strauji uzplaukst nelimitēts egoisms, personiskā komforta mānija, intereses trūkums par idejisko, profesionālo, aksioloģisko, kognitīvo, sociālo, politisko, nacionālo stabilitāti savā un citu cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Satraukumu neizraisa iracionālisms, aloģisms, idiotija, debilitāte. Nacionālās apziņas vietā modē nāk globālisma apziņa, bet agrāri industriālās ekonomikas cienīšanu nomaina digitāli robotizētas ekonomikas fetišisms.

   Tā, piemēram, Rietumu civilizācijas norieta laikā būtiski mainās tas, ko cilvēki uzskata par dzīves panākumu. Katrā laikmetā un katrā paaudzē eksistē tieksme pēc panākumiem. Vienīgi mainās tas, ko uzskata par panākumu un kādus panākumus akceptē sabiedriskā doma.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā ir izplatīts dīvains viedoklis par panākumu. Proti, panākums esot vienīgi tad, ja par to stāsta mediji. Ja mediji klusē, tad panākuma nav. Protams, tamlīdzīga moderna panākuma izpratne un stratēģija ir pilnīgi kaut kas pretējs cilvēces vēsturē labi pazīstamajai skeptiskajai attieksmei pret publicitāti. Publicitāti parasti vēlas trešās, ceturtās šķiras panākuma autori. Patiesi nozīmīga panākuma autori nevēlas sev pievērst sabiedrības uzmanību. Viņi izvairās no žurnālistiem.  Īstus panākumus pavada kautrība, smalkjūtība, pieklājība, pieticība, slavas kāres deficīts, pašcieņa un jebkura tipa kulta nicināšana.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā saglabājas zināma dialektika – cīņa starp veco un jauno. Aizstāvot un vēloties nezaudēt veco, iespējams konservatīvs pagrieziens – filosofiskās, ētiskās, estētiskās, zinātniskās klasikas renesanse. Tādā gadījumā tiek propagandēts  aicinājums politiskajās, sociālajās, ekonomiskajās, morāli tikumiskajās, ideoloģiskajās un pasaules uzskata koncepcijās saglabāt tādus principus kā valsts un tautas varenība, nacionālā suverenitāte un civilizācijas suverenitāte, tautas atdzimstoša identitāte, visaptverošs sociālais taisnīgums.

   Rietumu civilizācijas norieta prakse liecina par simbolu sagraušanu. Simbols ir jebkuras kultūras atraktīvs elements. Simbolu klātbūtne liecina par attiecīgās kultūras garīgo vitalitāti un radošo spēku. Simbolu radīšana un cienīšana liecina par sabiedrības augstu līmeni idejiskās nosacītības uztverē. Simbolizācija ir nosacīti intuitīvs veids priekšstatu veidošanā. Ja sabiedrībā var droši lietot simbolus, tad tas liecina par ļaudīm pieņemamu izziņas formu, kurā loģiski sakārtotu priekšstatu, slēdzienu, atziņu vietā ir tieša jutekliskā apjausma vai intelektuālā apjausma. Ja sabiedrība nemīl simbolus, tad tās garīgajā attīstībā ir lielas problēmas. Tādā gadījumā tiešas jutekliskās apjausmas vai intelektuālās apjausmas vietā mīņājas pelēks empīrisms un stagnatīvs pozitīvisms – sastingusi tieksme atzīt tikai to, ka var pataustīt, pagaršot, noglāstīt, izmērīt u.tml.

   Simbolu pielietojums ir ļoti plašs. Tā, piemēram, mēdz būt reliģiskie simboli, alķīmiskie simboli, astronomiskie simboli. Simboli ir sastopami folklorā, mītos. Par valsts simboliem uzskata valsts karogu, himnu, ģērboni. Protams, bez simboliem nav spējīga eksistēt daiļliteratūra, tēlotājas māksla, publicistika. Simbolizēt var jēdzienus, idejas, parādības.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā simbolu sagraušana notiek visās to pielietošanas sfērās. Īpaši nesaudzīgi tas notiek tādās sfērās kā valsts simboli un tautu konceptuālo modeļu simboli.

   Valsts simbolu sagraušanas entuziasti ir Eiropas bijušās sociālisma zemes. Krievijā, Latvijā un citās zemēs pēc sociālisma iekārtas iznīcināšanas varu saglabāja kompartijas un drošības dienestu nomenklatūras kadri. Tos nākas dēvēt par morālajiem kastrātiem, jo viņi realizēja šausmīgi negodīgu mistifikāciju – apzinātu maldināšanu, krāpšanu. Lai realizētu ciklopiski nelietīgos un ciklopiski alkātīgos mērķus, viņi maskējās ar tādiem jēdzieniem kā “brīvība”, “demokrātija”, “neatkarība”, “suverenitāte”, “atmoda”, “perestroika” un ekpluatēja kādreizējo nacionālo valstu simboliku.

   Tā, piemēram, LKP/VDK nomeklatūras morālie kastrāti Latvijas sabiedrībai uzspieda unikālu režīmu - kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību. Lai apmuļķotu tautu un tautā radītu pārliecību par nacionālās valsts atjaunošanu, morālie kastrāti izmantoja “pirmās” Latvijas Republikas valsts simbolus – karogu, ģērboni, himnu, tādējādi sagraujot to jēgu, reputāciju un izkropļojot vēlēšanos cienīgi izturēties pret latviešu valsts svētākajiem atribūtiem.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā tiek sagrauti tautu konceptuālo modeļu simboli. Par tautu konceptuāliem modeļiem nākas saukt vispārīgu priekšstatu paraugus, kas sabiedriskajā apziņā ir sava veida katalizātors cilvēku dzīves tieksmēm, nākotnes ideāliem un konkrētām iecerēm. Katram tādam modelim ir simbols, kas civilizācijas norieta laikā tiek sagrauts.

   Tā, piemēram, tautām konceptuāls modelis mēdz izkristalizēties par valstiskās neatkarības izcīnīšanu. Ja tauta vēlas dzīvot patstāvīgi un nodibināt suverēnu valsti, tad tai izveidojas sistematizēti sakopots uzskats par valstiskās neatkarības izcīnīšanas procesu – cīņas veidiem, cīņas organizētājiem, cīņas varoņiem  utt. Šis process parasti tiek simbolizēts. Tautas apziņā eksistē valstiskās neatkarības izcīnīšanas simbols. Latviešu tautai tāds simbols ir Lāčplēsis.

   Lāčplēša simbols tiek sagrauts no divām pusēm. No vienas puses to dara dažādi pseidolāčplēši – bezizmēra nekaunīgi tipi, kuri sevi pasniedz kā tautas glābējus, “atmodas aizsācējus” ar monstru Grantiņu priekšgalā. Latviešu cilvēciski ne visai adekvāto būtņu barā ir sastopama savdabīga sacensība, kurš ir vislielākais “Lāčplēsis” ar vislielāko ieguldījumu tautas brīvības izcīņā. Tās ir dziļi aprobežotas būtnes, jo nav spējīgas saprast, kas patiesībā bija “perestroika”, “atmoda”. Visjaunākā perioda pseidolāčplēši ir gobzemi, pļaviņi, lapsas, kuru identitāti nosaka nelietība, nekaunība, pseidopatriotiskums. Izmantojot jaunākās tehniskās iespējas “iziet tiešajā ēterā” no katras tualetes, odiozu pseidolāčplēšu skaits ir ievērojami pieaudzis, interneta video murgojumos solot glābt tautu no “Melnā bruņinieka”.

   No otras puses Lāčplēša simbolu grauj masveidīgā brīvības necienīšana un brīvprātīgā atsacīšanās no suverenitātes 2003.gada 20.septembra referendumā (66,97%). Latviešu inteliģences vairākums un parlamenta vēlēšanās deleģētā “tautas kalpu” valstiski nespējīgā varza ir kompradoru un kolaboracionistu korporācija, kura pie tam nenogurdināmi izstrādā un realizē  organizētās noziedzības shēmas, izzogot miljardus. Pats par sevi ir saprotams, ka tādos apstākļos Lāčplēsis latviešiem vairs nav vajadzīgs, un viņi to ir pilnā mērā apliecinājuši ar brīvības, suverenitātes, godīga darba nihilismu.

   Sastopami ir ne tikai atsevišķu tautu, bet arī transnacionāli konceptuālie modeļi un to simboli. Eiropā transnacionāls raksturs ir konceptuālajam modelim, kas sastāv no aksioloģiskām maksimām par ģimeni, sabiedrību, valstiskumu, tiesiskumu, politiku, ekonomiku, morāli. Tas ir idejiski normatīvs komplekss, kas tiek uzskatīts par eiropiešu identitātes un eiropeiskuma ideoloģijas pamatu. Šo transnacionālo konceptuālo modeli simbolizē frāze “eiropeiskās vērtības”. Dzirdot vai izlasot vārdus “eiropeiskās vērtības”, katrs tūlīt saprot, ka tiekas ar simbolisku apzīmējumu Eiropas tautām kopējam fenomenam, aicinot visus eiropeīdus dzīvot saskaņā ar noteiktu  dzīves kārtību.

   Rietumu civilizācijas norieta laikā “eiropeiskās vērtības” strauji zaudē autoritāti. Visjaunākajā laikā uz “eiropeisko vērtību” respektabilitāti negatīvi atsaucas ne tik daudz tādas senas izdarības kā koloniālisms un eiropocentrisms. Visjaunākajā laikā nav pieņemams eiropiešu demogrāfiskais slinkums, postmodernisma un homoseksuālisma perversijas, neoliberālisma divkosība, etnopolitiskā nekompetence attieksmē pret migrantu ieplūšanu Eiropā un gļēvā pakļāvība ASV kolonizātoru varai. “Eiropeisko vērtību” sagraušana ir Rietumu civilizācijas norieta trends.

   Jau vairākus gadsimtus eksistē transnacionāls konceptuālais modelis, kuru arī simbolizē frāze. Runa ir par slaveno frāzi “amerikāņu sapnis” (American Dream). Šajā modelī apvienojas gan materiālās dzīves, gan garīgās dzīves ideāli. Centrā ir divi ideāli: brīvības ideāls un katra cilvēka iespēju (self-made person) ideāls. Vēl tiek uzskatīts, ka “amerikāņu sapnis” simbolizē ASV nācijas un valsts garīgo varenību. ASV politiskā sistēma esot amerikāņu skelets, bet “amerikāņu sapnis” esot amerikāņu dvēsele.

   Visticamākais, 2020.gads būs kļuvis simbola “amerikāņu sapnis” totālas sagraušanas gads. ASV prezidenta vēlēšanas izvērtās reālā fantasmagorijā ar kolosālām falsifikācijām, priekšvēlēšanu sociālajiem nemieriem, vēlēšanu kandidātu šausmīgo nomelnošanu, preses un vārda brīvības ļaunprātīgo izmantošanu. Visa cilvēce varēja pārliecināties, ka “amerikāņu sapnis” ir tikai divi naidīgi un nesamierināmi spēki, katrs ar savu dzīves uztveri un dzīves vērtībām, katrs ar savu morāli un savu prāta ievirzi, nestabili balansējot starp morāliskumu un amorāliskumu, racionālismu un iracionālismu. “Amerikāņu sapnis” XXI gadsimta sākumā ir pārvērties par Rietumu civilizācijas norieta vienu no drūmākajiem simboliem. Tas ir eiropeīdu rases katastrofas, bojā ejas simbols.

  

   

    

 

 

Tagadnes nākotne

 

Vispārpieņemts viedoklis ir par tagadnes prioritāti; proti, viedoklis par to, ka sabiedriskajā apziņā primārā ir tagadne. Sabiedrībai nerūp ne pagātne, ne nākotne. Sabiedrība rūpējas tikai par to, kā plašāk un biežāk izmantot tagadnes masu kultūras industrijas iespējas un tagadnes labumus ķermeņa lutināšanai. Tāda dzīves pozīcija tiek attiecināta uz moderno patērēšanas sabiedrību un glamūrīgo dzīves baudīšanas sabiedrību. Protams, tā nav laba, pareiza, cilvēciski vērtīga un cilvēciski perspektīva dzīves pozīcija. Ja cilvēki pārstāj interesēties par pagātnes mantojumu un cilvēki pārstāj tiekties pēc kaut kā konstruktīvi jauna un labdabīga nākotnē, tad tas liecina par sociālo traumētību - garīgo pagrimumu, morāli tikumisko noslīdējumu, civilizētības trūkumu. Kā zināms, šodienas sabiedrība – pašmērķīgas patērēšanas un iracionālas dzīves baudīšanas sabiedrība – tiek bargi kritizēta globālo sociālo problēmu analītikā. Galvenokārt vaino postmodernismu. No XX gs. 70.gadiem dominējošais postmodernisms kā dzīves filosofiskais un ideoloģiskais pamats atklāti izsmej gan pagātni, gan nākotni kā sabiedriskās apziņas saturiskos elementus. Pagātnes izsmiešanai patiešām var būt (reāli ir konstatējams) kaut kāds rezultāts. Sabiedrības ciklopiskā daļa var par pagātni neinteresēties. Taču no nākotnes sabiedriskā apziņa nevar izvairīties. Nākotnes klātbūtne vienmēr ir tagadnes esamībā. Tas var būt tiešā veidā, apcerot konkrētus nākotnes projektus un izvirzot konkrētus nākotnes mērķus. Un tas var būt netiešā veidā bez speciāla diskursa par nākotni, kā arī demonstratīvi ignorējot nākotni, kā to māca postmodernisms un kā tas ir sastopams praktiski. Arī šodienas tagadnē ir netieša nākotnes klātbūtne. Tās cilvēciskās morālās negatīvās noslieksmes un tās cilvēciskās intelektuāli neadekvātās izdarības, kas šodien pulsē cilvēkos, noteikti turpināsies, paplašināsies, padziļināsies, pilnveidosies nākotnē. Tagadne vienmēr ģenerē nākotni. Tagadnes procesiem un parādībām vienmēr ir noteiktas sekas nākotnē arī tad, ja pie tā netiek speciāli piestrādāts dažādu programmu, projektu, ideālu formulēšanas veidā. Nākotnē noteikti būs tas, kas jau ir tagad. Nākotnē noteikti būs ražens turpinājums homoseksuālisma legalizācijai un juridiskajai nostiprināšanai, nākotnē dokumentos vairs nenorādīs cilvēka dzimti, tiks no konstitūcijas izsvītrots vārds ”rase”, noteikti sekmīgi turpināsies ģimenes sociālā institūta graušana, nacionāli tendēto homo localis nostums grāvī transnacionāli tendētais homo globalis, nekvalificēts strādnieks tiks publiski dēvēts par nerentablu cilvēku. Nākotnē būs totāla brīvprātība, ļaujot sevi potēt pret vakcīnu/čipu. Nākotnē būs totāla brīvprātība attālināti mācīties, attālināti izmantot medicīnas pakalpojumus utt. Nākotnē maska kļūs cilvēka sejas dabiska sastāvdaļa.