Sātanistu nacionālā misija

 

   Latviešu tauta ir ļoti interesanta tauta. Tā tas ir vismaz pēcpadomju laikā, kad atklājās tautas patiesā seja. Izrādās, piemēram, ka tautai nekāda vērtība nav valstiskajai suverenitātei, godīgam darbam bez zagšanas, korupcijas, organizētās noziedzības, kolaboracionisma, kompradoru nodevības. Atklājās arī tas, ka nacionālā misija var būt sātaniskām radībām. Sātaniskas radības var spēlēt tautas nacionālā varoņa un tautas glābēja lomu. Simboliskā “Lāčplēša” misiju nekaunās uzņemties sātanisti, un viņu sātaniskās ambīcijas tiek akceptētas.

   Nākas atkārtot, ka tautas pagrimuma un izmiršanas laikā dzīves procesu virspusē parasti uzpeld dažāda veida sātaniskās radības. Tā ir reāla un sen izprasta vēsturiskā likumsakarība. Ja tautu ir pārņēmusi destruktīva eksistenciālā esamība, tad no saviem sātanisma kaktiem dienas gaismā nebaidās izlīst dažādas sātaniskās radības. Sātaniskās radības visbiežāk uzpeld no sabiedrības deklasētajiem slāņiem – no morāli pagrimušās un intelektuāli aprobežotās, neizglītotās un neinteliģentās, nekaunīgās un nelietīgās sabiedrības daļas.

   2020.gadā dienas gaismā aktīvi locās tādas sātaniskās radības kā pederastu nācijas tēvs, Gobzems, “pasaules mainītājs”, blēdis un zaglis Pļaviņš, influenceris Lapsa Lato Vito Hodo Endo Leo Gauno, “politiķi” Kariņš, Viņķele, Bordāns, Pūce, Urbanovičs u.c. Katrs no viņiem tēlo “Lāčplēsi” un enerģiski nodarbojas ar pašreklāmu.

   Pašreklāma mēdz būt dažāda – relatīvi saprātīga, objektīvi pamatota, glamūrīga, mietpilsoniski orientēta, nekaunīgi demagoģiska, populistiski triviāla, intelektuāli pretencioza utt. Pašreklāma var būt arī odiozi debila, kad pašreklāmas pretīgumu izraisa sātaniska šizofrēniskā apziņa. Tas attiecas uz sātanisma pārņemtās radības Grantiņa pašreklāmu viņa saitā.

   2020.gada 31.oktobrī tajā tika ievietots kārtējais pašreklāmas teksts. Kā zināms, Grantiņš pretīgā mentora tonī visus pamāca un komentē, visus nolād, apsaukā par cionistiem, viltus ebrejiem, hazāriem un piespriež nāvessodu visiem bez izņēmuma ne tikai no pēcpadomju Latvijas valdošās kliķes, bet arī no pasaules zinātnieku, intelektuāļu, sabiedrisko, reliģisko darbinieku aprindām, kas šo rindu autoram nekādi nav pieņemams. Grantiņš lieliski saprot, ka “otrā” Latvijas Republika ir valstiskā falsifikācija – tipiska kriminālā kapitālisma kloāka. Grantiņš lieliski saprot, ka arī pats ir aktīvi piedalījies šajā valstiskajā falsifikācijā. To atceroties un saprotot, normāls cilvēks stāvētu klusu. Bet uz Grantiņu tas neattiecas, un viņš gadiem ilgi nekaunās no savas debili odiozās pašreklāmas, kuru dzemdējusi sātaniski šizofrēniska apziņa. No vienas puses viņš sevi vienādo ar latviešu tautu un nolād “4.maija komunistu-cionistu (!?) asinsdarbus pret L.Grantiņu, tātad, pret latviešu tautu” (!?). No otras puses viņš saka, ka “4. maija komunistu-cionistu” režīms bez viņa nebūtu izveidots: “..nebūtu noticis, ja nebūtu bijis tāds L.Grantiņš”. Taču tajā pašā laikā viņš lepojas, ka ir “Vācijas pilsonis”. Grantiņš nolād režīmu, taču lepojas, ka, pateicoties šim režīmam, ir “Triju zvaigžņu ordeņa kavalieris”. Grantiņš sevi sludina kā “aktīvu Atmodas aizsācēju”, taču klusē, ka patiesībā ir “aizsācis” LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu režīma saglabāšanos pēc PSRS sagraušanas.

   Odiozi amizanta ir Grantiņa “cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki-86 dibinātāja” pašreklāma, protams, klusējot par nodevīgo aicinājumu neiet pie Brīvības pieminekļa. Liepājas septiņās klasēs izglītotā strādnieku puiša Grantiņa “kompetenci” cilvēktiesībās esmu atspoguļojis pamfletā “Stenētājs”: “Vēdera traucējumus izraisot psihiskie traucējumi. Puncī notiekot pamatīgas pārmaiņas briesmīga uztraukuma un fantastisku baiļu rezultātā. Grantiņš tam ticēja. Viņš par to bija reāli pārliecinājies. Viņa puncī graujošas pārmaiņas sākās bez priekšspēles – vēdera burkšķēšanas. Ar ūdeņainu vēdera izeju Grantiņš savā mūžā pirmo reizi tikās, dzirdot vārdu „cilvēktiesības”. Tas notika 1986.gada vasaras sākumā. Toreiz kantora vīrs sāka stāstīt par uzdevumu tēlot cilvēktiesību aizstāvi. Grantiņš vēl ar dažiem liepājniekiem būšot neliela grupa vārdā „Helsinki-86”. Vārds „Helsinki” Grantiņā neizraisīja reakciju. Viņš bija dzirdējis par tādu pilsētu aiz polārā loka. Toties pirmo reizi dzirdētais vārds „cilvēktiesības” momentā izraisīja šausmīgu reakciju. Kantora vīrs apklusa pusvārdā. Viņš saprata, ka ir noticis kaut kas ārkārtējs. Grantiņš viņa priekšā sēdēja bāls ar idiotiski sašķobītu seju. No viņa nāca riebīga mēslu smaka, un mēsli sāka plūst pa grīdu pie viņa kājām.Tā tas atkārtojās vismaz divas reizes. Kantora vīrs sāka nervozēt. Katru reizi, kad ar Grantiņu apsprieda viņam darāmo, pēc vārda „cilvēktiesības” atkal sekoja ūdeņaina caureja. Kantora vīrs pieņēma attiecīgus mērus. Viņš sāka apmācīt Grantiņu tikai pēc tam, kad Grantiņš izpildīja pavēli nolaist bikses un sēsties uz tualetes poda. Tas bija unikāls gadījums VDK vēsturē: avota instruktāža notika tualetē, avotam sēžot ar kailu dibenu uz poda un nemitīgi kakājot.”