суббота, 14 ноября 2020 г.

Vai iespējams jauns holokausts?

 


   Jebkurš deģeneratīvi destruktīvs (morāli sabrūkošs) sociālais process  agri vai vēlu nonāk līdz kritiskai robežai, kad nākas izšķirties “būt vai nebūt”. 2020.gada nogalē ir kļuvis skaidrs, ka “tas viss” labi nebeigsies! Rietumu civilizācijas politiskās elites, t.s. varas inteliģences* morālais pagrimums ir nonācis līdz kritiskai robežai. Rodas pārliecība, ka bez pamatīga (t.sk. asiņaina) satricinājuma (transformatīva notikuma) deģenerātus ierobežot, apturēt, izolēt neizdosies. "Balto" rasu pārklāj deģenerātu aktivitāte, kundzība, dominēšana. Deģenerātu diriģētie masu komunikācijas līdzekļi izplata melus, nepatiesus datus,  perversus, antihumānus viedokļus. Sasniegta ir kritiska robeža, pēc kuras var būt vai nu pamatīgs satricinājums vai visaptveroša bezperspektīva dzīve kloākā - deģenerātu rezervātā.

   Nākas obligāti ņemt vērā vienu vēsturisko tradīciju. Kad deģeneratīvi destruktīvais sociālais process ir sasniedzis kritisko robežu, sākas vainīgā meklēšana. Tā tas eiropeīdu sociumā ir bijis vienmēr. Turklāt gandrīz vienmēr ir nosaukts viens un tas pats vainīgais. Proti, ebreji. Tā tas ļoti uzskatāmi bija XX gadsimtā, nonākot līdz labi zināmajam šausmīgajam asiņainajam atrisinājumam – holokaustam.

   Vēsture mēdz atkārtoties. Protams, neatkārtojas ontoloģiski precīzi, bet atkārtojas tipoloģiski līdzīgi. Cilvēku dzīvi visos laikmetos pavada dažādi vispārināti, idealizēti modeļi. Tie ir tipoloģiski līdzīgi modeļi. Tāpēc drīkst izteikties par vēstures atkārtošanos.

   Vēsture atkārtojas dažādi. Tajā skaitā atkārtojas viena nelaba izpausme; proti, nevēlēšanās mācīties no vēstures pieredzes, pagātnes mantojuma. Kā zināms, varenās eiropeīdu rases t.s. varas inteliģence kopš XX gs. 70. gadiem lepni dzīvo postmodernisma filosofisko konceptu aprūpē. Postmodernisma filosofija Rietumos jau pusgadsimtu (divās paaudzēs) nosaka pasaules uzskatu, sabiedriskās apziņas saturu. Postmodernisms ņirdzīgi izturas pret pagātni un tās mantojumu. Saprotams, tādos apstākļos nevar būt konstruktīva motivācija mācīties no pagātnes.

   Neapšaubāmi, drausmīgo jautājumu “Vai iespējams jauns holokausts?” stimulē daudzi faktori. Ne tikai tas, ka postmodernisma filosofija lielā mērā ir ebreju akadēmisko kadru produkts un tātad “baltās” rases smadzeņu pieķēzītāja. Ja sāksies vainīgā meklēšana, tad noteikti tiks ņemti vērā daudz būtiskāki (eksistenciāli orientēti) faktori – politiskie faktori.

   Tā, piemēram, Krievijas “5.kolonna” krieviem stabili asociējas ar ebrejiem. Tas pats sakāms par Baltkrievijas opozīciju. T.s. sorosisti bijušajās padomju republikās un bijušajās Austrumeiropas sociālisma valstīs arī asociējas ar ebrejiem. Ļoti draudošs stāvoklis izveidojies sakarā ar ASV prezidenta vēlēšanām 2020.gada 3.novembrī. Paši ebreji lielas, ka viņu masveidīgais atbalsts noveda Baidenu līdz uzvarai.** “Baltā Amerika” atbalsta Trampu, pagaidām nav izgājusi ielās. Bet tas var notikt kuru katru brīdi, ja vēlēšanu falsifikācijas netiks nosodītas.

   Latvijā vainīgā meklēšana notiek katru dienu. Katru dienu tiek nosaukts galvenais vainīgais. Internetā katru informāciju par pederastu nācijas tēva jaunāko publisko šļakstīšanos komentāros pavada antisemītisma cunami. Atbalstoši un kritiski izprotoši komentāri praktiski ir ļoti reti. Dominē klajš nolādējums antisemītiskā leksiskajā manierē. Tas bija skaidrs jau no paša sākuma, ka Arāja komandas zemē ebreja virzīšana uz latviešu valsts prezidenta krēslu izraisīs antisemītisma uzplūdus. To vajadzēja ņemt vērā arī Levitam, Latvijas ebrejiem, drošības dienestiem, apturot stulbo latviešu inteliģentu vārīšanos Levita labā. Bet tas nenotika! Latviešu varas inteliģences stulbums un Levita nekaunība guva pārsvaru. Turklāt tika izbīdīts ļoti vājš ebrejs, neizglītots, ar glamūrīgas un pseidointelektuālas muldēšanas māniju, kas vēl vairāk uzkurina antisemītismu. Kam tas viss ir vajadzīgs? Kāpēc valsts drošības iestādes neveic savu klasisko funkciju – etniskā, rasu, reliģiskā ekstrēmisma nepieļaušanu?  Kāda jēga Saeimā diskutēt par valsts drošības apdradējumiem, ja šīs Saeimas 61 deputāts pats izraisīja milzīgu valsts drošības apdraudējumu, par Valsts prezidentu ievēlot tik nepiemērotu indivīdu, kas momentā uzkurināja grandiozus antisemītisma plūdus? Valsts prezidents ir tautas simbols. Tajā skaitā vizuālais simbols, ar savu ārieni apliecinot piederību attiecīgajam etnosam. Mums tagad ar tautas vizuālo simbolizāciju ir pretīgs stāvoklis. Tāds pats, ja, pieņemsim, Dieva vietā visai pasaulei tiktu rādīts Lucifers.  

 

*Par varas inteliģenci skat.: https://pietiek.org/raksti/latviesu_inteligences_tagadne.

 

** Skat.: https://zavtra.ru/blogs/kak_evrejskie_golosa_priveli_k_pobede_bajdena.

 

Комментариев нет:

Отправка комментария