Vēsturisks pagrieziens

2020.gada 29.augusts latviešu tautas dzīvē ir vēsturiska diena. Pederastu uzvara Rīgas domes vēlēšanās noteikti ir jāuzskata par radikālu pagriezienu tautas vēsturiskajā virzībā. Nekādā gadījumā netiekamies ar kaut kādu pārpratumu, kas nekavējoties tiks novērsts. Tiekamies ar tendenci un etniskās evolūcijas stingri izteiktu gribu, kuru pārstāv sociuma liela daļa un pie tam pārstāv sociuma formāli apzinīgākais, vērtīgākais slānis - inteliģence. Pederastu uzvara ir latviešu inteliģences uzvara. Ne tikai Rīga, bet visa Latvija ir atdota pederastiem! 

Jāsamierinās

Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tas atsaucas uz dzīves jauno formātu akceptēšanu vai neakceptēšanu. Rietumu civilizācijas (jeb varbūt jau pilnā mērā postcivilizācijas!?) šodienas sabiedrībā (arī latviešu sabiedrībā) ir divas paaudzes, kuras jūtas ļoti labi visā jaunajā, bet ir viena paaudze, kura nevēlas samierināties ar visu jauno, kas šīs paaudzes priekšstatos apliecina visdažādākā veida pagrimumu. Saprotams, ar dzīves jaunajiem formātiem negrib samierināties vecākā paaudze. Toties vidējā paaudze un jaunākā paaudze jūtas morāli, intelektuāli, garīgi komfortabli un tām nav ne ar ko jāsamierinās. Abas paaudzes pat īsti neizprot vecākās paaudzes problēmu – nepieciešamību samierināties. Taču samierināties vajadzēs! Vajadzēs tāpēc, ka sabiedrības vairākums jūtas labi jaunajā dzīves ritmā, kārtībā, normu un vērtību sistēmā. Sabiedrības vairākums ir antropoloģiski organiski piemērots dzīves jauno formātu laikmetā. Turklāt cilvēces vēsturē jau tā ir bijis daudzas reizes, kad sabiedrības viena daļa ir organiski piemērota novitātēm, bet viena daļa ir nemierā ar pārmaiņām. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē. Un tas ir normāli, ka sabiedrības viena daļa tagad neko nesaprot mūsdienu dzīvē. Kā jau minēju, dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tik milzīgs, ka tagad cilvēciskā norma ir pederasti, dauni, šarlatāni, idioti, zagļi, organizētās noziedzības astoņkāji, politiskās elites muļķi. Viņi jūtas labi! Un ar viņu atrašanos sociālās hierarhijas virsotnē nāksies samierināties.

  

Vēlēšanas un Rīgas elektorāts

   2020.gada augusta beigās bija lasāma tēze: ārkārtas vēlēšanas ir vajadzīgas ne tikai Rīgas domei, bet arī Saeimai. Vai ir kāda cerība, ka latviešu elektorāts neatbalstīs vēl lielākas nevērtības? Vai ir kāda cerība, ka latviešu elektorāts jau pirms vēlēšanām nenories godīgos un gudros kandidātus no "Centra partijas"? Vai ir kādas izredzes, ka netiks izveidotas vēl debilākas kabatas partijas par "Par-politikas" debilo latviešu saietu, "JKP" maniakālo zagļu smirdējumu, "KPV" daunu kopumu? Vai ir kāda ticība, ka ultra nelietis Gobzems ar necilvēku Lapsu un šarlatānu Pļaviņu neizveidos "Neliešu partiju"? Bet galvenais: Vai Saeimas pārvēlēšana ir vissvarīgākais valstiskais uzdevums latviešu tautai? Vai latviešu dzīvē var kaut kas pozitīvi izmainīties, ja nenotiek "tautas revolūcija" un vispirms netiek likvidēts kriminālais kapitālisms ar masveida organizēto noziedzību?

   Obligāti ir jāņem vērā, ka Rīgas elektorāts ir visnevērtīgākais elektorāts Latvijā. Rīgā koncentrējas etnosa daļa ar izteiktu hormonālo pagrimumu, kā sekas ir masveidā sadzimušie dauni, idioti, pederasti, zagļi, mediju muldoņas, augstskolu šarlatāni. Rīgas elektorātam piemīt kvēls suicidālais optimisms, priecājoties par bērnu nedzemdēšanu, par iespēju zagt, apliecināt stulbumu, bet galvenais - "dzīvot kā Eiropā", savā fundamentālajā aprobežotībā nesaprotot, ka "Eiropa" jau no 60.g. beigām dīdās degradācijas un deģenerācijas formātā. Rīgas elektorātā dominē dresēti deģenerāti - valdošās kliķes apkalpojošais birokrātiskais un "akadēmiskais" slānis. Par Rīgas elektorāta kolosālo nevērtību liecina pseidointektuāli glamūrīgās un morāli nelimitētās prostitūtas deleģēšana krēslam Rīgas pilī. Rīgas domes deputātu kandidātu galvenā interese ir budžeta miljarda treknā sile, pie kuras vēlas tikt bastardi, parvēniji, bordāniski iznireļi, Kronosa un Uroborosa tipa tautas bendes. Jebkurā gadījumā ir jāatceras būtiskākais par mūsu "politiķu" specifiku: 1) intelektuālās kapacitātes niecību vai pat neesamību, 2) valstiski profesionālā darba sagatavotības totālo trūkumu, 3) kompradora morāles prioritāti.

Esības parametri (6)

·       Jebkurā laikmetā un tajā skaitā postcivilizācijas laikmetā galvenais personāžs ir smadzenes. Kultūrā (saprotams, tā pastāv arī postcivilizācijā) galvenais tēls ir smadzenes. Smadzenes var funkcionēt adekvāti tās misijai Homo sapiens ķermenī. Taču smadzenes var būt arī slimas – psihiski traumētas. Smadzenes var nemīlēt citu indivīdu smadzenes. Smadzenes var būt funkcionāli pasīvas – nemīlēt jaunas zināšanas un izmantot vecās zināšanas. Smadzenes vienmēr ir “gals un sākums” jebkurā psihiskajā procesā.

·       Kapitālisma viena no vislielākajām nelaimēm ir kļuvusi pretruna starp rūpniecisko kapitālu un finansu kapitālu. Ja sākotnēji kapitālisma ģenerātors bija rūpnieciskais kapitāls, tad mūsdienās tam ir radies agresīvs konkurents – finansu kapitāls.

·       Mistika tradicionāli asociējas ar transcendentālu procesu, saplūstot ar Dievu, kā rezultātā izmainās cilvēka apziņa. Taču Dieva vietā var būt arī kaut kas cits. Tajā skaitā var būt tādas transcendentāli funkcionējošas izpausmes kā vara, nauda, manta, slava. Arī šīs izpausmes mistiskā kontekstā spēj izmainīt cilvēka apziņu.

·       Terorisms nav tikai spridzināšana, slepkavošana. Tagad nākas atzīt, ka terorisms var būt arī masu psihozes izraisīšana, cilvēku masu morālā, garīgā pagrimuma veicināšana, cilvēku masu gribas un pašcieņas likvidēšana. “Covid-19” pandēmija faktiski ir globāla mēroga terorisma akts, unikāli aptverot visu cilvēci.

·       Masu psihozes iemesli mēdz būt šādi: 1) notikumu sablīvējums traucē kritiski domāt un kritiski izvērtēt notikumus; 2) redzot cilvēku jūru, rodas iespaids par šīs jūras rīcības un attieksmes pareizību un nekļūdīgumu; tādā gadījumā masu apziņa deformē individuālo apziņu; indivīds nonāk masu despotiskajā varā; 3) apziņa var būt jau senāk piepildīta ar meliem, kurus izplata varas propaganda; tādā gadījumā masu psihozi stimulē neticība; masu psihoze kļūst ilglaicīgas psihotropiskās apstrādāšanas panākums; tādu uzdevumu parasti realizē mediji.

·       Vācu klasiskajai filosofijai iespējama dažāda un ne tikai pozitīva reputācija. Pret vācu klasisko filosofiju var izturēties kā pret aizspriedumu avotu. Aizspriedumu upuri tic vācu klasiskās filosofijas proponētajam racionālismam, loģikas diktātam, cēlonis-sekas nosacījumiem. Tāda pieeja var traucēt un kropļot attieksmi pret parādībām, kuras nevar un nav vajadzīgs izskaidrot racionālistiski, ar loģikas palīdzību, cēloņa-sekas konstrukcijā.

·       Rietumu civilizācijas norieta viena no spilgtākajām iezīmēm ir brīvības konvertācija fizioloģiskā komfortā un dažādu izpriecu baudīšanā. Brīvība tiek apmainīta pret ķermenisku labsajūtu. Tā tas notiek ar garīgo un morālo brīvību – cilvēciskuma pamatbāzi. Taču arī politiskā brīvība tiek konvertēta. Visbiežāk par labu naudai un mantai, kas ir izplatīta nelaime Eiropā, valstīm atsakoties no suverenitātes. Politiskās brīvības konvertācijas fani ir ne tikai politiskā elite, bet viss attiecīgais sociums ar inteliģenci priekšgalā.

  §  Amerikāņu ideoloģiskā speciālista ieteiktais apzīmējums “mīkstais spēks” noteiktam darbam XXI gs. sākumā specdienestos jau ir rutīna – plašā pieredzē izkopta prasme, veiklība, zināšanas, iemaņas. “Mīkstais spēks” ir efektīvs valstīs bez nacionāli orientētas ideoloģijas, kuras pamatā ir noteikta nacionālā ideja. Visbiežāk nacionāli orientētās ideoloģijas vietā prevalē t.s. naudas ideoloģija, kas ir nomaskēta ar pseidopatriotisku retoriku. Turklāt vulgārā neoliberālisma ideoloģija, kas ir ļoti izplatīta Rietumu civilizācijā tās norieta periodā, legalizē pērkamību, korupciju, oligarhiskumu, organizēto noziedzību, kompradoru nodevību. Politiskā vara un ideoloģiskā vara nonāk bez nodevības imunitātes eksistējošu tipu pārziņā.

§  “Mīkstā spēka” pielietošana bijušās PSRS teritorijā: Krievijā – 1993.g., 2011.g.,  Baltkrievijā – 2006.g., 2010.g., 2020.g., Uzbekistanā – 2005.g., Ukrainā – 2004.g., 2014.g., Grūzijā – 2003.g., Moldovā – 2009.g., Kirgīzijā – 2005.g.  

  

Mantru bezjēdzība

Ar svešvārdu “mantra” (sanskr. mantra – domāšanas līdzeklis) apzīmē vārdu vai skaņu, ko atkārto, lai meditācijā (budismā, hinduismā u.c.) maksimāli koncentrētos. Taču mantras lieto ne tikai reliģiskā tipa meditācijā, bet arī masu pasākumos un masu komunikācijā, politiskajā retorikā un ideoloģiskajā retorikā. Rietumu civilizācijā populāras mantras ir “demokrātija” un “brīvība”. Tās visvairāk lieto Rietumu sabiedrības specifisks slānis. Tas ir slānis, kas sastāv no politiķiem, žurnālistiem, valdošo eliti stutējošiem  zinātniekiem, ekspertiem. T.s. vienkāršā tauta tik tikko minētās mantras arī var izmantot, nonākot masu psihozes varā kādā akcijā, demonstrācijā, mītiņā u.tml. Tā, piemēram, Baltkrievijas valsts prezidenta opozīcijas demonstrācijās “tauta” varēja korī kliegt kādu frāzi ar mantru “demokrātija” vai “brīvība”. Analītiski interesanta ir jaunu mantru lietošana, kas notiek saistībā ar reālajiem apstākļiem. Baltkrievijā tāda mantriskā novitāte kļuva vārds “Уходи”. Tātad mantra bija aicinājums Lukašenko atstāt valsts prezidenta amatu. Taču faktiski mūsdienās mantru lietošana ir bezjēdzīga darbība. Tas attiecas gan uz abām klasiskajām mantrām “demokrātija” un “brīvība”, gan uz baltkrievu jauno mantru. Teiksim, kāda var būt jēga šodienas Latvijā lietot abas klasiskās mantras? Demokrātija vispār jau sen ir jēdziens ar ironisku, sarkastisku semantiku. Neviens normāls cilvēks netic demokrātijas iespējamībai politikā, sociālā taisnīguma jomā. Visiem pieņemamā veidā nemaz nav sacerama demokrātijas definīcija. Katram cilvēkam ir savs ieskats par demokrātiju. Savukārt brīvība arī vairs nav cieņā. Pret brīvību (jeb kura veida) tagad izturās kā pret arhaismu, truismu. Kāda var būt brīvība mantra, piemēram, latviešu sabiedrībā, ja tā no brīvības (proti, politiskās, valstiskās) ar prieku ir atsacījusies par labu dzīvei principā mākslīgi radītā un principā bezjēdzīgā konfederācijā? Baltkrievu jaunā mantra arī ir bezjēdzība, jo neko nepaskaidro par dzīvi bez Lukašenko. Baltkrievu opozīcijai nav priekšstata par turpmāko dzīvi, ja Lukašenko izdotos padzīt. Latviešu valdošās kliķes iejaukšanās Baltkrievijas iekšējās lietās ar mantrām “demokrātija” un “brīvība” ir ultra bezjēdzība, jo pašā Latvijā nav ne smakas no demokrātijas un brīvības.

  

Tautas vislielākā problēma

   2020.gada 25. augustā “NRA.LV” bija lasāms: “Latvijas politikas dienaskārtības virspusē ik pa brīdim iznirst jautājums par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Procesā iesaistījusies arī pilsoniskā sabiedrība, kas interneta platformā “Manabalss.lv” jau ilgāku laiku (!?) kopš savākusi (!?) nepieciešamo parakstu skaitu, lai iniciatīva par tautas vēlētu prezidentu nonāktu Saeimā. Taču tas nav noticis – paša iniciatora un platformas vadītāju dēļ. “Es Latvijas tautai uzticos!!! Es negribu uzzināt 2-as dienas pirms prezidenta vēlēšanām jauno kandidātu. Es gribu par to uzzināt vismaz mēnesi iepriekš un izdiskutēt! Es gribu, lai katrs Latvijas pilsonis tieši vēlēšanās varētu ievēlēt Latvijas valsts Prezidentu!!!” iesniedzot savu iniciatīvu “Tautas ievēlēts Latvijas Valsts prezidents”, 2011. gada jūnijā rakstīja iniciatīvas autors Bruno Ozoliņš. Neviens no iesaistītajiem nespēj precīzi pateikt, kad tieši - iespējams pat 2008. gadā ‒ iniciatīva savāca nepieciešamos desmit tūkstošus parakstu, lai to varētu iesniegt Saeimā, taču pirmdien to bija parakstījuši 11,2 tūkstoši balsstiesīgo. Taču iniciatīva joprojām nav gatava pamest “Manabalss.lv” virtuālās telpas.”

   Publikācijā runa ir par tautas vēlētu Valsts prezidentu. Un runa ir par bezjēdzībām šīs problēmas risināšanā.

   Tā ir sena problēma. Tā atkal īpaši aktualizējās sakarā ar morāli, intelektuāli, politiski, profesionāli neadekvātā “nācijas tēva” nonākšanu Rīgas pilī. Par “nācijas tēvu” balsoja tikai 61 parlamenta deputāts. Smieklīgu raksturu ieguva mūsu Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība uz Baltkrievijas notikumu fona. Kā zināms, Baltkrievijā valsts prezidentu ievēlē tauta – pilsoņu elektorāts. Tāpēc smieklīgi (un arī debili) ir pamācīt baltkrievus dzīvot “demokrātiski” tiem, kuri paši var tikai par demokrātiju sapņot Valsts prezidenta vēlēšanās.

   Bet vai dotā problēma ir galvenais latviešu tautai? Vai tā ir vislielākā latviešu tautas problēma?   

   Latviešu tautas vislielākā problēma ir "tautas revolūcija", lai likvidētu kriminālo kapitālismu ar masveida organizētās noziedzības brīvību un antihumanitātes noziegumiem. "Tautas revolūcija" nozīmē politiskās iekārtas maiņu, konstitūcijas un likumdošanas kapitālu rediģēšanu, kad tiek likvidēta dažādu izdzimteņu "kabatas partiju" diktatūra, tiek izveidota tautas interesēm adekvāta politiskā sistēma, vēlēšanu kārtība utt.

   Vai latviešu tauta var praktiski realizēt savu vislielāko problēmu - "tautas revolūciju"? Nevar un nekad nevarēs! Latviešu tautai nav nacionāli vitāla inteliģence, un tāda inteliģence nekad nebūs. "Tautas revolūcija" nevar notikt bez konkrēta un adekvāta ģenerējošā un virzošā spēka, kas var būt tikai inteliģence. Inteliģence politiski izglīto tautu. Inteliģence ideoloģiski formē un vada tautas apziņu. Inteliģence definē tautas vērtības, ideālus, nākotnes mērķus. Inteliģence ir tautas valsts institūtu un visu struktūru kadru bāze un reālais pamats. Tauta bez inteliģences nav tauta, bet pūlis, bars, masa, biomasa u.tml.  

Bezprātīgā zākāšanās

Degradācijas un deģenerācijas laikmetā bezprāts triumfē. Tādā laikmetā sastopama arī bezprātīga zākāšanās. Tiekamies ar bezjēdzīgu, aplamu, debilu, nepamatotu zākāšanos, kas radusies prāta nepietiekamības vai prāta traumētības dēļ. Tādā vispusīgi un dziļi sagandētā sociālā vidē kā latviešu varas inteliģence bezprātīgā zākāšanās uzskatāmi attiecas uz Krievijas prezidentu Putinu. Viņa zākāšana Latvijā notiek katru dienu. Tā vien liekas, ka Rīgas interneta mediji par Putinu kaut ko zākājošu raksta biežāk nekā par latviešu vissvētāko nodarbošanos – organizēto noziedzību (masveida zagšanu). Saprotams, visdullāk Putinu zākā komentāru piekakātāji – latviešu dzērāju un speķi ar speķi ēdošo vecāku garīgi un fiziski infantilās atvases, kuru galvaskausā šļakstoši skalojas čuras. Taču Putinu sistemātiski zākā arī “akadēmiskās ekselences” no universitātēm un dažādiem USA laizošiem pētnieciskajiem izdalījumiem. Tā, piemēram, Putinu zākā Ārpolitikas institūtā iesprūdušais sprūdandris, Austrumeiropas pētniecības centrā ausīs un krāniņā pīrsingotais mārcepurītis. Putinu nekad neaizmirst nozākāt tādi ģeniāli latviešu tautas politiskie influenceri kā kudurandis, zandermāris, ārjansons, mulāpijābs. Protams, bez Putina zākāšanas nevar iztikt LU šarlatāni debilrozenvaldi, skudrulāči u.c. Komentāru piekakātāji, akadēmiskie korifeji, mediju guru nesaprot vienu ļoti vienkāršu lietu! Putins ir nevis jāzākā, bet jāgodina, jānēsā uz rokām, jāuzskata par nācijas tēvu. Nevis tas bezlimita melis un nekauņa, kurš pašlaik (2020.g.augustā) dirn pie bezmaksas ēdiena galda Rīgas pilī, ir latviešu kultūrnācijas īstais nācijas tēvs, bet gan Putins ir latviešu kultūrnācijas īstais nācijas tēvs. Tas tā ir tāpēc, ka Putins ir kriminālā kapitālisma dievs un cerbers. Putins iedvesmo, aprūpē, glāsta, sargā kriminālo kapitālismu ne tikai Krievijā, bet arī Krievijas kriminālā kapitālisma ideālākajā klonā Latvijā. Ja tiks padzīts Putins un viņa vietā nāks īsts nacionālais patriots, tad kriminālais kapitālisms Krievijā tiks likvidēts un Krievijas elite nepacietīs kriminālo kapitālismu arī tas klonā – Latvijā. Ja Latvijā tiek likvidēts kriminālais kapitālisms, tad latviešu kultūrnācijai ir beigas. Latviešu kultūrnācija ir nonākusi tādā līmenī, ka neprot dzīvot bez zagšanas, organizētās noziedzības, noziedzības brīvības. Tāpēc Putinu ir nevis jāzākā, bet silti un mīļi jāapčubina katru dienu, katru stundu, katru minūti. Putins ir latviešu kultūrnācijas eksistēšanas vienīgais garants. Laiks to latviešu ūdensgalvām saprast un  izbeigt bezprātīgo zākāšanos.

Polittehnoloģisks konspekts

   Rietumu civilizācijas norieta laikmetā eksistē politiski un ekonomiski vareni spēki, kuri cenšas civilizācijas norieta kloākā iemīcīt visas eiropeīdu tautas. Ļoti rezultatīvs iemīcīšanas tehnoloģiskais komplekss ir t.s. krāsainā revolūcija, kas balstās uz ļaužu masu zombēšanu, kolaboracionistu izmantošanu, protesta akcijām utt. 2020.gada vasarā tika organizēta krāsainā revolūcija Baltkrievijā, izmantojot valsts prezidenta vēlēšanas. Baltkrievija ir viena no pēdējām “baltās” rases zemēm, kura nav iemīcīta Rietumu civilizācijas norieta kloākā. Baltkrievijā sabiedrības labā tiek realizētas visdažādākās sociālās programmas, ekonomikā dominē valsts sektors, valsts ir politiski neatkarīga, jo ir nosargāta suverenitāte, nepakļaujoties nekādiem izaicinājumiem pievienoties Krievijai vai Eiropas Savienībai. Taču Baltkrievijā eksistē tas, ko esmu nosaucis par sociālistisko tirāniju. Lukašenko ir pēdējais sociālistiskais tirāns cilvēces vēsturē. Pret krāsainās revolūcijas spēkiem Lukašenko pielietoja policejiskos un specvienību resursus. Demonstrantus asiņaini piekāva un aizturēja specvienības karavīri kopā ar policistiem. Opozīcija organizēja mierīga rakstura protestus bez veikalu graušanas, automašīnu apgāšanas un dedzināšanas. Taču Lukašenko bija devis pavēli protestētājus izklīdināt visnežēlīgākajā veidā.

   Šajā tekstā tiek konspektēts krievu ģeniālā polittehnologa Sergeja Kurginjana viedoklis par Lukašenko rīcību krāsainās revolūcijas kontekstā. Konspektēts tiek 2020.gada 14.augusta video S.Kurginjana programmā “Смысл игры”-152. Kā zināms, S.Kurginjans organizēja krāsainās revolūcijas likvidēšanu Maskavā 2012.gadā, kad “5.kolonnai” izdevās iesaistīt samērā lielas ļaužu masas pirmajās demonstrācijās. Turpretī S.Kurginjanam izdevās pret “5.kolonnu” apvienot dažādus politiskos spēkus un panākt milzīgu sabiedrības atbalstu.

·       Krāsainajai revolūcijai vienmēr ir divi faktori: 1) iekšējais faktors – elites pasivitāte, neizlēmība, koķetēšana ar neoliberālismu, ko nosaka elites ģenēzes specifika un tās izveidotās politiskās iekārtas mīnusi; 2) ārējais faktors – Rietumu iedarbība, Dž.Šarpa tehnoloģijas izmantošana u.tml.

·       Lukašenko politika bija divkosīga, cenšoties gūt labumu gan no Krievijas, gan no Rietumiem. Tas veicināja neoliberālisma ideoloģijas iefiltrēšanos baltkrievu elitē. Lukašenko faktiski pats radīja sev neoliberālos oponentus; koķetēšana ar Rietumiem sekmē rietumnieciska tipa elites veidošanos – krāsainās revolūcijas vietējo bāzi. Tā tas bija Ukrainā, tā tas ir Krievijā u.c.

·       Vēsture liecina, ka valsts līderis ar tautas uzticību agrāk vai vēlāk degradējas – kļūst tirāns. Tādai pārvērtībai nav izskaidrojuma. Tirāni sāk paši nosacīt politisko dienas kārtību un sāk vienpersoniski izlemt visus jautājumus valsts politikā. Ja ir nepieciešamas demokrātiskas vēlēšanas (un tā tas ir Baltkrievijā), tad tirāni paši izvēlas sev konkurentus un vienmēr izvēlas ļoti vājus konkurentus, kurus nekādā gadījumā neatbalstīs elektorāts. 2020.gada prezidenta vēlēšanās Lukašenko galvenais konkurents bija, kā saka, pilnīgi tukša vieta.

·       Tirānu vienmēr apņem pielīdēji. Viņi ir spējīgi uz jebkāda veida negodīgumu; tajā skaitā vēlēšanu rezultātu viltošanu. Pielīdēji ir milzīgs drauds tirānam. Īpaši tā tas ir tajos apstākļos, kad tautā sāk zust atbalsts, rodas neuzticība tirānam.

·       Ja valsts prezidenta vēlēšanu sakarā ir krāsainās revolūcijas draudi, tad tirānam nākas rīkoties maksimāli godīgi un caurskatāmi; nepieciešams parādīt visus vēlēšanu dokumentus, stingri sodīt katru nogodīgo darbinieku vēlēšanu procesā; nekādā gadījumā pret neapmierinātajiem ar vēlēšanu rezultātu nedrīkst pavērst policejiskos spēkus; to nekavējoties maksimāli izmanto krāsainās revolūcijas organizēšanas ārējie spēki. Arī Lukašenko Rietumu medijos nekavējoties tika atspoguļots kā asinskārs tirāns, bet Rietumu politiskā elite guva iespēju draudēt ar “sankcijām”, pieprasīt organizēt jaunas vēlēšanas utt.

·       Ja ir krāsainās revolūcijas draudi, tad ir jāapvieno visi politiskie spēki; arī tie, kuri ir bijuši opozīcijā vai nav kaut kādā ziņā simpātiski u.tml. Krāsainās revolūcijas iespējamība ir tikai tad, ja netiek izveidots vienots bloks (koalīcija) no nacionāli patriotiskajiem spēkiem.

·       Lukašenko neko nedarīja vēlēšanu caurskatāmības labā; caurskatāmības demonstrēšanas vietā viņš miermīlīgajiem demonstrantiem uzrīdīja “omoniešus”; Lukašenko nemobilizēja koalīciju, kā rezultātā neviens viņu neaizstāvēja kā vienots bloks.  

Dzīves esence

Kas ir pats galvenais (esence, kvintesence) mūsu dzīvē un tajā skaitā Baltkrievijas notikumu sakarā? Pats galvenais ir demogrāfiskā pāreja - "baltās" rases drūmais liktenis un nespēja nevienai tautai izvairīties no šī drūmā likteņa, kas "baltās" rases katrai tautai pienāks agrāk vai vēlāk. Un vēl ir ļoti svarīgi saprast, ka "baltās" rases izmiršanas satelīti ir intelektuālā degradācija un morālā deģenerācija, kas principā ir pašiznīcināšanās process - Kronosa/uroborosa instinkta realizācija. Baltkrievu jaunatnes prasība "dzīvot kā Rietumos" ir pašiznīcināšanās sastāvdaļa. Latviešu pašiznicināšanās jau ir guvusi grandiozus panākumus - no trijām paaudzēm divas paaudzes ir fundamentāli cilvēciski neadekvātas. Latviešu tauta vairs nefunkcionē kā vienots sociāli etniskais formējums. Rietumu civilizācijā pašiznīcināšanās process intensīvi sākās XX gs. 60.gados. 1968.gada slavenie jaunās paaudzes nemieri Rietumeiropas universitātēs apliecināja pašiznīcināšanās procesa zināmu briedumu un nenovēršamību. Pašiznīcināšanās procesa sastāvdaļa ir sociālisma sistēmas sagraušana, “perestroika”, latviešu “atmoda”, apzināti vēloties saplūst ar “Rietumiem”, kur civilizācijas noriets, degradācija un deģenerācija jau bija sasniegusi biedējošu pakāpi. Pašiznīcināšanās procesā ietilps “krāsainās revolūcijas”, “maidani”, tas viss, kas saistīts ar Trampa padzīšanu, “deep state”, “Corona-19” pandēmiju. Pašiznīcināšanās procesam piemīt liela dinamika un pamatīgas ambīcijas, cenšoties civilizācijas norieta kloākā ieraut visu “balto” rasi bez izņēmumiem, nepieļaujot nekādu alternatīvu dzīves izkārtojumā. Faktiski “baltajā” rasē arī neviens nepiedāvā alternatīvu. Krievija kā relatīvi patstāvīga subcivilizācija arī nepiedāvā alternatīvu, jo vietējā elite sastāv no neoliberālisma faniem – “5.kolonnas” ebrejiem u.c.

Esības parametri (5)

§  Cilvēces jaunais valdnieks informācijas tehnoloģiju laikmetā kļūst “lielais piecnieks”: Microsoft (1975), Apple (1976), Amazon (1994), Google (1998), Alphabet (2015). Korporāciju izveidē un darbībā būtiska loma ir CIP, NDA, FIB, Pentagonam. Amazon īpašnieks Jeffrey Bezon (1964) tiek uzskatīts par visbagātāko cilvēku uz planētas.

§  “Lielā piecnieka” darbībā izpaužas prakse, kad forma degradē saturu. Šajā gadījumā “forma” ir monopolizēšana. “Lielais piecnieks” ir monopolists informācijas tehnoloģiju sfērā un kā monopolists voluntāri regulē saturu, atstājot “pareizo” informāciju un izdzēšot “nepareizo” informāciju, kas 2020.gada 12.augustā notika ar šo rindu autora FB ierakstu “Sociālā nepateicība”. “Lielais piecnieks” kalpo “deep state” politikai, ASV Demokrātiskajai partijai. “Lielais piecnieks” nekalpo patiesībai, bet kalpo politiskajai cīņai. Tas nosaka “lielā piecnieka” antihumāno nevērtību cilvēces liktenī.

§  “Covid -19” pandēmijas mēnešos “lielais piecnieks” psiholoģiski pakļāva gandrīz visu cilvēci, tādējādi šaušalīgi apliecinot savas fantastiskās iespējas ietekmēt cilvēku apziņu. Tas ir iespējams galvenokārt tāpēc, ka cilvēkos neeksistē brīvības sajūta. Cilvēki nejūtas brīvi. Brīvs cilvēks ir tas, kuram dzīvē ir mērķis un vērtības, kurām viņš kalpo.

§  “Lielais piecnieks” izraisa tektonisko lūzumu cilvēkos, fundamentāli uz visiem laikiem cilvēku apziņā nostiprinot postmodernismu un neoliberālismu kā konceptuālās antisistēmas un sociālos regulātorus. Pilnīgi atmirst Apgaismības (Jauno laiku) antropoloģiskie un kulturoloģiskie sasniegumi: 1) cilvēks ir Visuma centrs, 2) vēsturi virza progress un zinātne.

§  Tā, piemēram, būtiski izmainās zinātnes loma. Zinātne masovizējas, kļūst masu fenomens; 2020.gadā uz zemes bija gandrīz 10 miljoni zinātnieku. Tādējādi uz zinātnieku kontingentu ir jāattiecina masu apziņas vadīšanas likumi. Zinātne “sterilizējas” – izšķīst sīkos novirzienos bez to savstarpējās saistības. Zinātne vairāk pievēršas pati sev, bet nevis cilvēka pasaulei. Zinātne ir pārvērtusies biznesā, nonākot korporāciju varā.

§  Postmodernisma un neoliberālisma ģenēzes galvenie elementi ir Nīčes “Dievs ir miris”, Rolana Barta koncepts par literatūras “autora nāvi”, Deridas “tekstu” diktatūra, K.Popera “zināšanu relatīvisms” un “atvērta sabiedrība”, Fuko saskatītā dvēseles kulta pāreja seksa kultā.

Diktatūras varianti

Jēdzienam “diktatūra” cilvēces vēsturē vienmēr ir bijusi nelaba slava. Diktatūra ir tas, kam nevajadzētu būt cilvēku dzīvē. Par diktatūru dēvē neierobežotu (visbiežāk valsts) varu. Tā ir vara, kas balstās uz spēku. Valsts vara izmanto policejiskos un militāros resursus diktatūras nodrošināšanai. Tradicionāli diktatūru ievieš viens valdnieks vai valdošā šķira, valdošā kliķe, valdošā partija, oligarhisks grupējums u.tml. Mūsdienās ir tā izveidojies, ka diktatūrai vairs nav tikai nelaba slava. Diktatūra ir kļuvusi par cilvēciski cienīgas dzīves aizstāvi. Bez diktatūras vairs nav iespējama cilvēku morāli tikumiska, garīgi un intelektuāli pilnvērtīga esamība. Tas ir saistīts ar Rietumu civilizācijas drūmo procesu - civilizācijas noslīdēšanu postcivilizācijā. Šis drūmais process neapšaubāmi sastopas ar pretestību. Civilizācijā ir spēki, kuri nevēlas nonākt postcivilizācijas apkaunojošajā stāvoklī. Šie spēki dedzīgi pretojas, izmantojot visdažādākās pretestības formas. Tajā skaitā izmantojot tādu formu kā diktatūra. Tāpēc diktatūrai var būt divi varianti – negatīvs variants un pozitīvs variants. Diemžēl civilizācijā tās norieta stadijā ir spēki, kuri veicina postcivilizācijas rašanos. Šie spēki vēlas pēc iespējas straujāku civilizācijas pāreju postcivilizācijā. Šiem spēkiem var piederēt valsts vara un valsts policejiskie un militārie resursi. Lai aizstāvētu savas melnās intereses, šie spēki var ieviest diktatūru – diktatoriski vērsties pret civilizācijas aizstāvjiem. Tādā gadījumā runa ir par diktatūras negatīvo variantu. Šajā variantā diktatūras misija ir paātrināt civilizācijas sabrukumu un postcivilizācijas rašanos. Rietumu civilizācijā notikumus ASV sakarā ar prezidenta Trampa politiku un sakarā ar Baltkrievijas prezidenta Lukašenko politiku var skaidrot kā diktatūras abu variantu konfrontāciju. Diktatūras formu pielieto civilizācijas aizstāvji Tramps un Lukašenko. Diktatūras formu pielieto arī tie Rietumu spēki, kuriem civilizācijas sabrukums ir izdevīgs. Pozitīvajā variantā diktatūra reizē kalpo kā nācijas interešu aizstāve. Negatīvajā variantā diktatūra reizē kalpo kā kapitālistu interešu aizstāve. Tādējādi mūsdienās diktatūra iegūst pozitīvu jēgu. Tā tas ir tajos gadījumos, ja diktatūra kalpo sabiedrībai, bet nevis tikai sabiedrības izredzētai daļai.

Recidīvisma nākotne

   Rietumu civilizācijas norieta pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādās zemēs kā Krievijas Federācija un Latvijas Republika (LR) pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (mūsdienu kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā.

   Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs un tajā skaitā LR organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā. Faktiski masveida organizētā noziedzība ir LR valstiskuma pamats, un faktiski masveida organizētā noziedzība ir latviešu tautas nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, nostiprinot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī. Tā rezultātā latviešu turpmākajās paaudzēs būs trekns recidīvistu slānis. Šī slāņa subjektu apziņa būs tipiska recidīvistu apziņa. Un tas ir ļoti nopietni! Tas ir ārkārtēji (ultra) nopietni! Tas varbūt ir visšausmīgākais, kas ar latviešiem ir noticis LKP/VDK nomenklatūras ekselenču izveidotajā kriminālajā kapitālismā. Milzīgs ļaunums ir “pirmās” LR simulakra nodibināšana, reti nelietīgi apmānot latviešu tautu. Milzīgs ļaunums ir “prihvatizācija” un atsacīšanās no valsts suverenitātes 2003. gada 20. septembra referendumā. Taču ārkārtējs (ultra) ļaunums ir latviešu tautas genofonda masveida saindēšana ar recidīvisma gēniem, toksiski sakropļojot tautas apziņu uz mūžīgiem laikiem.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.

   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko LR atklāti dēvē par valdošo kliķi, ir samērā plašs slānis.  

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās. Var atklāties, ka noziedznieku sterilizācija notiek joprojām.

   Latviešu tauta saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Latvijā tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā turpmākajā pastāvēšanas laikā.

Anonimitātes bums

   Rietumu civilizācijas pagrimuma/bojāejas spilgta liecība ir anonimitātes bums – personas (autora) vārda neuzrādīšana un turēšana slepenībā. To veicina divi faktori: 1) morālās nestabilitātes (“morālā plurālisma”) pieaugums un 2) interneta sociālie tīkli. Cilvēces novācijas dators un internets ar tā sociālajām platformām tiek pavērsts negatīvā virzienā – negatīvas dzīves prakses veidā. Šo procesu var salīdzināt ar zinātnes atklājumiem, kuri tika pēcāk izmantoti masu iznīcināšanas ieroču (atombumbu) izgatavošanā. Dators, internets un sociālie tīkli ir kļuvušas cilvēci apdraudošas atombumbas. Droši var teikt, ka šīs atombumbas jau ir nomestas uz Rietumu civilizāciju. Sekas ir dažādas. Tajā skaitā – anonimitātes bums, kas dominē internetā, sociālajos tīklos. Anonimitātes bums kolosāli vairo morālo pagrimumu. Tā tas ir arī Latvijā – Rietumu civilizācijas atsevišķā fragmentā.

   Internetā anonimitāte faktiski jau funkcionē kā specifisks sociālais institūts ar savu leksiku, terminoloģiju, tehnoloģiju, neformālajām autoritātēm un viņu reputāciju. Tas attiecas ne tikai uz “troļļiem”, “trollingu”. Anonimitāte ir vienota ar jauna tipa mārketinga, ideoloģijas, propagandas formu, ko dēvē par “influenceru” darbību.

  Anonimitāte ir pastāvējusi vienmēr, piemēram, daiļliteratūrā, žurnālistikā, publicistikā. Anonimitātei arī vēsturiski agrāk nebija laba slava. To neakceptēja, nosodīja, necienīja. Tā, piemēram, vienmēr ir bijis pazemojoši atbildēt tiem, kuri kaut ko publicē saistībā ar konkrētu cilvēku, nenosaucot savu vārdu, uzvārdu. Cilvēciski svarīgi ir nebūt gļēvulim, runāt patiesību un katrā ziņā runāt patiesību savā vārdā, nevis anonīmi.

   Anonimitāte savā ziņā ir attaisnojama  perversā vidē, pederastu vidē, kad kaut kādu iemeslu dēļ ir nepieciešams komunicēt ar šo vidi. Taču anonimitāte pašlaik galvenokārt izpaužas sociāli politiskajā vidē - interneta mediju publikāciju komentāros. Anonimitāte kalpo publikāciju autora nolamāšanai, kā arī publikācijās minēto indivīdu un institūciju nolamāšanai. Anonimitāte ir sastopama kritiskos tekstos, kad autors kaut ko kritizē, bet baidās nosaukt savu vārdu, uzvārdu.

   Dzīvojot mūsdienu Latvijā, Rietumu civilizācijas pagrimuma izteiktā fragmentā, sociāli politiskajā vidē jāparāda drosme, skaidri un gaiši norādot savu vārdu un uzvārdu. Latviešiem ir laime dzīvot vēl antihumānākā, noziedzīgākā, amorālākā iekārtā nekā padomju iekārtā. Latviešu anonimitāte tikai palīdz valdošajai kliķei, nostiprinot tās pašapziņā „leģitimitāti“. Tiekoties ar anonimitāti, valdošā kliķe lepni paceļ galvu un kļūst vēl ciniskāka, pašpārliecinātāka, nekaunīgāka. Tā redz, ka „tauta“ baidās no valdošās kliķes.

   Neapšaubāmi, viena cilvēka drosme vērsties pret kriminālā kapitālisma sistēmu ir jāatbalsta, nevis vienaldzīgi jāpaiet malā vai, nedod Dievs, varai laizoši izpatīkot, denuncējoši jānosoda. Ja viens pateiks ar savu vārdu patiesību, vara saviebsies; ja divi, trīs, četri pateiks ar savu vārdu patiesību, vara sāks bailīgi raustīties; ja ar savu vārdu patiesību pateiks daudzi cilvēki un viņus atbalstīs pārējie arī ar savu vārdu, gudrākie tipi valdošajā kliķē sapratīs, ka drīz viņu varai pienāks gals un nākas savlaicīgi padomāt par turpmāko dzīvi it sevišķi tad, ja ir nopelnīta ķermeņa atdzesēšana uz mūžīgiem laikiem.

Strupceļš

Visjaunākajos laikos Rietumu civilizācija ir nonākusi strupceļā, tajā lielā mērā iepinot arī citas civilizācijas. XXI gadsimta sākumā nav iespējams nosaukt eiropeīdu kādu dzīves sfēru bez krīzes. Visās dzīves sfērās ir krīze. Krīze ir ekonomikā, politikā, medicīnā, izglītībā, zinātnē, morālē. Nākas konstatēt demokrātijas, valstiskuma, garīgās kultūras, demogrāfijas, masu komunikācijas, reliģiskās dzīves krīzi. Strupceļa satelīts ir izsmeltības apziņa; tā teikt, pasaule ir izsmelta – visas zemes uz planētas ir apgūtas, visi tirgi ir iekaroti. Pat kosmosa iepazīšanā ir nonākts strupceļā. Tehnoloģijas attīstība apdraud cilvēka brīvību un cilvēka psihisko satvaru. Mākslīgais intelekts, biotehnoloģijas sola cilvēkam lielas briesmas. Var tikt radīta, bet varbūt jau ir radīta, kovidinfekcija, kura prot nogalināt tikai “izredzētās” tautas, “izredzēto rasi”. Kiborgu radīšana, cilvēka klonēšana nav tāla nākotne. Kapitālisms vairs neeksistē. Tāda atziņa kļūst aksioma. Notiek cīņa par vietu postkapitālismā. Visenerģiskāk cīnās t.s. netokrātija, kad ieviešas digitālais valstiskums un uz planētas nostiprinās globālā digitālā vara un tās struktūras. Uz planētas jau ir korporatīvais imperālisms, ģeopolitiskais kazino. 2019.gada 18. oktobrī Ņujorkā tika modelēta pandēmija. Tas notika neilgi pirms īstās pandēmijas izsludināšanas uz planētas 2020.gada 11. martā. Pret pandēmiju nākas izturēties kā pret infodēmiju, bioloģiskā kara ģenerālmēģinājumu. Pandēmija izvērtās par politiskās kazuistikas platformu un, protams, par Rietumu civilizācijas satrūdēšanas pierādījumu.

Brīvības kazuistika

   Brīvības kazuistika (proti, viltīgu paņēmienu izmantošana politikā, ideoloģijā u.c.) ir neoliberālisma kaislība, apliecinot aplamu izveicību apšaubāmu tēžu pierādīšanā. Neoliberālisms slavē bezizmēra, neierobežotu, nemitīgu, neapturamu brīvību. Neoliberālismā pulsē brīvības absolutizācija, kas reizē tiek pasniegta kā brīvības apropriācija (piesavināšanās, iegūšana savā īpašumā). Neoliberālismā brīvība kļūst cilvēka eksistences vēlams un pat obligāts atribūts, cilvēka tiesību organisks elements. Tādējādi runa ir par brīvību kā imperatīvu cilvēka apziņā.

   Neoliberālisms, protams, klusē par brīvības absolutizācijas bīstamību un nevēlamību. Absolūta, pilnīga brīvība nozīmē morālo bezatbildību, kad cilvēks pārvēršas mežonīgā zvērā. Izjūtot nekādi neierobežotu brīvību, cilvēks ātri zaudē paškontroli, morālo atbildību. Filosofijā nebūt ir panākta ideāla vienošanās par brīvības un atbildības hierarhiju. Respektīvi, filosofijā nav perfekta atbilde, kas ir svarīgāks, tiekoties ar brīvību kā morāli sociālo fenomenu: svarīgāka ir pati brīvība kā realitāte jeb svarīgāka ir atbildība kā brīvības kategoriskais imperatīvs (pavēle, neatlaidīga prasība, nepieciešamība, vispārējs obligāts tikumiskais likums).

   Neoliberālisma kazuistiski piekoptās brīvības absolutizācijai Rietumu civilizācijā ir ļoti nepatīkamas sekas. Brīvības absolutizācija vēršas pret kultūras mantojumu, tradīcijām. Brīvības ideoloģiskajai absolutizācijai tiek ziedots Dievs, ģimene, tēvzeme, valsts suverenitāte, cilvēka dzimums. Brīvības vārdā tiek atbalstīts homoseksuālisms, perversijas masu komunikācijas līdzekļos. Brīvības vārdā tiek kropļota garīgā kultūra ar postmodernisma bezjēdzībām. Brīvības absolutizācija stimulē t.s. uzskatu/viedokļu plurālismu – kognitīvās sfēras degradāciju.