среда, 30 декабря 2020 г.

Vakcinācijas reputācija

 


 

   2020.gada 27.decembrī Eiropas Savienībā sākās masveida vakcinācija pret “COVID-19” infekcijas slimību. Neapšaubāmi, vīruss “SARS-CoV-2” un slimība “COVID-19” eksistē. Cilvēki ir saslimuži, kāda daļa no saslimušajiem ir mirusi. Epidēmijas/pandēmijas esamību nav iespējams noliegt. Tāpat nav iespējams noliegt vakcinācijas pozitīvos aspektus un vakcināciju kā cilvēces milzīgu zinātnisko sasniegumu, daudzus pasargājot no saslimšanas un daudziem izglābjot dzīvību. Izglītoti cilvēki zina, ko veselības aizsardzībā nozīmē tādi uzvārdi kā Pastērs, Mečņikovs. Viņi XIX gadsimtā radīja aizsargpotes pret vairākām infekcijas slīmībām.

   Termins “vakcinācija” tika pirmo reizi lietots franču valodā 1798.gadā. Vakcinācija eiropiešiem nekad nav patikusi. Tikai pēc 1840.-1843.gada baku epidēmijas sākās masveida vakcinācija. Savukārt XIX gadsimta beigās valstis jau lepojās ar savām vakcīnām, to izgudrošana kļuva valsts prestīža avots. Valstīs tika pieņemti likumi par obligātu vakcināciju (galvenokārt pret bakām). Pagaidām nekas efektīvāks par vakcināciju nav radīts imūnās sistēmas stiprināšanā pret infekcijas izraisītāju. Vakcīna palīdz imunitātei atpazīt un padzīt ienaidnieku – patogēnu (slimības izraisītāju).

   Vakcinācija nav viendabīgs līdzklis veselības aizsardzībā. Vakcinācijai mēdz būt dažādas sekas. Pie tam ne tikai pozitīvas. Vakcinācija joprojām pastāv kā aktuāla zinātniskā problēma, kas saistīta ar nepieciešamību turpināt pētniecisko darbību.

   Vakcinācijai ir ne tikai medicīniska reputācija, bet arī sociāla reputācija – vakcinācijas novērtējums sabiedriskajā apziņā. Lielās līnijās vērtējot, vakcinācijai bija ideāli pozitīva reputācija līdz XX gs. otrai pusei. No XX gs. 70. gadiem uz vakcinācijas reputāciju atsaucās vairākas nepatīkamas parādības. Tās ir sekojošās: 1) vakcīnu izgatavošana, tirgošana un vakcinācija kļuva viens no ienesīgākajiem biznesiem mūsdienu pasaulē (miljardu dolāru liels bizness); 2) vakcīnu slepena izmantošana demogrāfijas regulēšanā – vakcīnas kā sterilizācijas līdzeklis (piem., Āfrikā; aizvadītajos gados ir bijuši vairāki starptautiskā mēroga tiesu procesi); 3) vakcīnu izgatavošanas un testēšanas sasteigtība (komerciālā nolūkā viss notiek dažos mēnešos pretstatā zinātniskajai prasībai darbu turpināt vairākus gadus); 4) vakcīnas spēja nevis pretoties vīrusam, bet gan spēja aktivizēt vīrusa graujošo potenciālu (XX gs. 60.gados atklātā parādība: antibody-dependent enhancement (ADE); speciālistu vienai daļai tagad labi zināma parādība); 5) medijos populārā tēma par vakcināciju-čipizāciju (tehnoloģiski pagaidām vēl neesot sasniegts tāds līmenis); 6) “COVID-19” pandēmijas sociāli politiskā specifika – cilvēka brīvības, cilvēktiesību konstitucionālo normu ignorēšana, cilvēkā iznīcinot t.s. brīvības instinktu.  

 

 

Mentalitātes šizofrēniskā neskaidrība

 


   Nav iespējams izprast un izskaidrot latviešu inteliģences mentalitātē vienu samērā izplatītu īpatnību; proti, nav saprotams sakarā ar kādiem apsvērumiem latvieši vienām personām piedod tautas nesaudzīgu un objektīvu kritiku, bet citām personām to nepiedod, tās noklusējot, nolamājot, nostumjot grāvī.

   Tā, piemēram, masu kultūras industrijas elks latviešu ziņģu karalis R.Pauls var sacīt visu kaut ko kritisku par latviešiem, Latviju, valdošo kliķi, nebaidoties, ka viņu noklusēs, neatskaņos, neizmaksās honorāru, neapsaukās par maestro utt. Turklāt viņš drīkst latviešus kritiski raksturot pat Krievijas publiskajā telpā, kas skaitās nacionālā nodevība.

   Tas pats attiecas uz I.Lancmani. Viņš 1998.gadā sagatavoja darbu ar ļoti precīzu un dzēlīgu nosaukumu, tajā minot visas latviešu mīcīšanās galvenās izpausmes. Gleznas nosaukums ir ļoti objektīvs: “Latvija muļķības, naida, skaudības, slinkuma, alkātības, baudkāres un nodevības ielenkumā”. Apskaužami godīgi un drosmīgi viss ir pateikts par latviešu mīcīšanos zem Saules pēcpadomju “brīvvalstī”. Visas izpausmes ir joprojām aktuālas un noteikti būs aktuālas līdz latviešu tautas galam vai pasaules galam. Skaidrs, ka par tādu nacionāli neglaimojošu vērtējumu Lancmaņa kungu nāktos padzīt no Rundāles, neslavēt medijos, nedod ordeņus, negatavot “piāra” intervijas utt. Bet, lūk, tas nenotiek! Viss turpinās tā it kā nebūtu gleznas ar tik dzēlīgu nacionālo “slavējumu” latviešu tautai un valstij. Kā to izskaidrot? No kā vadās latvieši šajā gadījumā? Vai tas ir saistīts ar ģenētiski determinēto aprobežotību? Bet varbūt tas ir saistīts ar kaut ko citu?

   Minētā glezna atrodas valsts īpašumā. Arī tas ir jocīgi, jo tādu gleznu valstij vajadzēja iznīcināt, bet nevis iekļaut valsts muzeja fondos. Ne mazāk šizofrēniski neskaidra ir Lancmaņa stāja. No vienas puses ir sastopams viņa latviešu dzīves objektīvs vērtējums, valsts noziedzīgās būtības atzīšana. Bet no otras puses ir sastopama viņa neatsacīšanās sadarboties ar noziedzīgo valsti, neatsacīšanās saņemt noziedzīgās valsts ordeņus un dažādus citus apbalvojumus.

   Internetā ir Lancmaņa “parādes” fotoportrets. Tajā viņš redzams smokingā un melnās laka kurpēs ar visiem ordeņiem.Viņa pozēšana un pozēšanai izvēlētais interjers “parādes” uniformā ir tipoloģiski līdzīgs karaļu, valsts prezidentu pozēšanai un interjeram “parādes” portretam, kuru pavalstnieki karina pie sienas kantoros un viesistabās. Tāpēc ir jautājums “Kā tāda izrādīšanās saderas ar it kā mākslinieciski radoša cilvēka statusu?”. Labi ir zināma īstu mākslinieku, rakstnieku, zinātnieku ironiskā attieksme pret tādu izrādīšanos. Cilvēces vēsturē noteikti nebūs daudz radošu personību, kuras būtu par sevi sagatavojušas “parādes” fotoportretu. Kā ir jāsaprot Lancmaņa šizofrēniski divdomīgā stāja?

 

  

 

 

 

 

 

 

пятница, 25 декабря 2020 г.

Nacionālā traģēdija

 


   Vārds “traģēdija” ir svešvārds. Tas ir atvasināts no latīņu “tragoedia” un grieķu “tragoidia”. Svešvārdu “traģēdija” lieto divējādi. Ar to apzīmē drāmas žanru; proti, lugu, kurā ir agresīvi konflikti, milzīgas ciešanas, galvenā varoņa nāve. Vēl apzīmē lielu nelaimi, šausmīgu notikumu, cilvēku eksistenciālo apdraudētību; proti, kaut ko tādu, kas rada ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus vai kaut ko tādu, kura cēlonis ir nelaimes gadījums, slepkavība, dabas katastrofa, karš, okupācija, totāla degradācija un deģenerācija. Respektīvi, vārds “traģēdija” var tikt attiecināts uz mākslinieciski dramaturģiski attēlotu dzīvi un var tikt attiecināts uz reālu dzīvi.

   Reālajā dzīvē traģēdija var izpausties daudzveidīgi - atbilstoši reālās dzīves daudzveidībai. Traģēdija var attiekties uz atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķiem sociālajiem slāņiem, atsevišķu sabiedrības daļu. Taču var būt arī nacionālā traģēdija; proti, visas tautas traģēdija. Tādā gadījumā traģisms (traģiska situācija, bezizejas stāvoklis) attiecas uz visu etnosu, apdraudot tā eksistenci, esamības kvalitāti, nākotnes perspektīvas, starptautisko reputāciju, citu tautu cienīgu attieksmi.

   Noteikti ir iemesls konstatēt latviešu nacionālo traģēdiju. Latviešu tauta ir noslīdējusi līdz traģiskai situācijai, kas fundamentāli apdraud tās esamības kvalitāti, nākotnes perspektīvas, starptautisko reputāciju, citu tautu cienīgu attieksmi.

   Latviešu nacionālās traģēdijas cēlonis ir tumsonība. Turklāt tā ir arhaiska un agresīva tumsonība, kas asociējas, piemēram, ar senatnes reliģisko tumsonību, kuru agresīvi uzspieda baznīcas kalpi, naidīgi un kaujinieciski nepieļaujot nekādu kognitīvo (zināšanu) atkāpi no reliģiskajām dogmām par cilvēku, dabu, morāli.

   Latviešu nacionālās traģēdijas autore, protams, ir šodienas latviešu inteliģence ar savu klajo idiotiju, aloģiskumu, šarlatānismu, pseidointelektuālismu, neliterāro valodu, zināšanu trūkumu, zināšanu aplamību, nevēlēšanos mācīties no citām tautām. Latviešu nacionālo traģēdiju nostiprina fakts, ka Latvijā politiskā, ideoloģiskā, garīgā, morālā, estētiskā vara pieder pilnīgi nevērtīgajai inteliģencei, ar savu darbību, uzvedību un komunikāciju kardināli sagandējot tautas tagadni un apdraudot tautas nākotni.

   Arhaiskajai un agresīvajai tumsonībai ir visaptverošs raksturs. Tas ir vistraģiskākais. Latviešu tautas esamībā tumsonība ir visur, sākot ar valsts augstāko vadību un beidzot ar ierindas klerkiem, kā arī formāli no valsts atdalītās baznīcas kadriem.

   Nākas minēt divus jaunākos (2020.gada nogales) tumsonības piemērus.

   Mums ir ne tikai dīvaini politiķi, bet arī mācītāji, nemaz jau neatgādinot par to, ka viens arhibīskaps (Stankevičs) homoseksuālistu labā aicināja atsacīties no reliģiskajiem uzskatiem, izpelnoties starptautisku slavu.

   2020.gada 24.decembrī "Delfi" publicēja baznīcu vadības oriģinālos izteikumus. Tos lasot, mati ceļas stāvus: "Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji sveic visus Ziemassvētkos, vēlot priecīgus un mierpilnus svētkus. Portāls "Delfi" bīskapu sveiciena vārdus publicē nerediģētus.

   Jānis Vanags: Vīrieši, appreciet savas sievietes (!? daudzskaitlī !?), ar kurām (!?) jau tāpat dzīvojat kopā

   Zbigņevs Stankevičs: Cilvēks ir radīts savstarpējai (!?) mīlestības apmaiņai (!?)

   Metropolīts Aleksandrs: Liksim pie malas grēcīgo egoismu (!? tātad var būt arī negrēcīgs egoisms) un pašmīlību (jābūt - patmīlību)

   Kaspars Šterns: Noliksim malā savu augstprātību un puspatiesības (!?)”.

   Neaizmirstama persona ar lepni unikālu profesionālo identitāti ir Liepājas profesore Sandra Veinberga. Viņa ir "populārzinātniskās monogrāfijas" autore! Tieši tā: "populārzinātniskās monogrāfijas"! Tātad viņai nav nekādas sajēgas, kas ir populārzinātniskā literatūra un kas ir monogrāfija.

   Lūk, cik zemu jau ir pagrimusi latviešu kultūrnācijas akadēmiskā inteliģence! Liela bēda nav viena "profesora" muļķība. Taču ļoti liela bēda (nacionālā traģēdija) ir tā, ka muļķību neviens nekritizē, neizolē un dominē masveidīga konsolidācija ar muļķību, muļķību pārvēršot kognitīvā normā. Tas liecina par latviešu kultūrnācijas šausmīgo līmeni – nacionālo traģēdiju!

 

  

 

 

 

 

 

 

четверг, 24 декабря 2020 г.

Modernākais dūmu aizsegs – inkluzīvais kapitālisms

 


   Platons nekļūdījās. Viņš paredzēja, ka nekaunība var tikt saukta par apgaismību, vīrišķību, labdarību, cilvēkmīlestību, rūpēm par cilvēku labklājību, cieņu pret cilvēkiem, humanitāti. Tā tas mūsdienās notiek ar “naudas saimniekiem”, “bilderbergiešiem”, “globālistiem”, “globālās demokrātijas” faniem, pasaules finansiāli ekonomisko eliti kopā ar specdienestu eliti un tagad arī kopā ar informatīvi tehnoloģisko eliti – FAANG (Facebook, Apple, Amazon, Netflix, Google), citā variantā FAGMA (Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple). Tik tikko minētais pasaules valdnieku ne gluži virtuālais vai konspiroloģiski safantāzētais, bet reālais konglomerāts nevēlas publisko pašnāvību, atklājot šīs nebūt nejaušās apvienības patiesos plānus, kas faktiski ir cilvēciskuma un sociālā cinisma etalons – paraugmērs, ideāltips. Planētas iedzīvotāju skaita samazināšana, demogrāfiskā kāpuma pazemināšana, vakcinācija-sterilizācija, transhumānisma projekti, gēnu rediģēšana, - tie ir šī konglamerāta draudīgi atraktīvākie un slepenākie plāni-koncepti, kuru graujošo ietekmi uz cilvēces esamību nav nepieciešams komentēt.

   Lai nekaunību interpretētu saulaini pozitīvā veidā ir nepieciešama tāda sena militārā metode kā dūmu aizsegs, neļaujot pretiniekam, piemēram, konstatēt armijas vienību dislokācijas manevrus, gatavotā uzbrukuma virzienu un uzbrukumā iesaistīto spēku apjomu.

   XXI gs. sākumā modernākais un populārākais dūmu aizsegs tiek dēvēts par inkluzīvo (iekļaujošo, ietverošo) kapitālismu. Par inkluzīvo kapitālismu nekas labāks vairs nevarot būt. Inkluzīvais kapitālisms ir vishumānākais, ko cilvēki var vēlēties. Tas ir visiem jāsaprot. Inkluzīvais kapitālisms ir atvērts visiem. Tas ir kapitālisms bez trūcīgiem un nabadzīgiem cilvēkiem. Inkluzīvajā kapitālismā visi ir iesaistīti ekonomiskajā darbībā. Tas ir sociāli atbildīgs kapitālisms. Korporācijām ir jāpieder ne tikai to akcionāriem. Peļņa vairs nedrīkst būt galvenais mērķis. Cenas ir jāsamazina, lai produkcija un pakalpojumi būtu visiem pieejami. Inkluzīvais kapitālisms nedrīkst būt ekskluzīvs. Tātad nedrīkst izstumt liekos cilvēkus un nedrīkst veicināt sabiedrības polarizāciju bagātniekos un nabagos.

   Jēdziens “inkluzīvais kapitālisms” nepārtraukti sprēgā Klausa Švāba jaunajā grāmatā “COVID-19: The Great Reset. Tā iznāca 2020.gada 9.jūlijā. Līdzšinējais kapitālisms esot sevi izsmēlis, un “COVID-19” ir teicams palīgs “lielās pārlādēšanas” rezultātā uzvaroši nonākt līdz inkluzīvajam kapitālismam, kuru Švābs veikli sasaista ar savu iemīļoto konceptu “4. industriālo  revolūciju”.

   Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” neizdomāja Švābs. Ja drīkstētu, viņš varbūt to nelietotu, jo balstītos tikai pats uz savu dārgo “4.industriālo revolūciju”.Taču Švābs nedrīkst nelietot jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms”. Tas tagad ir minētā konglomerāta jēdziens. Švābs ietilpst minētajā konglamerātā visu mūžu (Pasaules ekonomisko forumu Davosā viņš izveidoja pirms 50 gadiem), un Švābs noteikti perfekti pārvalda šī konglamerāta spēles noteikumus.

   Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” izdomāja lēdija Lynn Forester de Rothschild – Rotšildu dinastijas ietekmīgākā pārstāvja sera Evelyn Robert de Rothschild sieva. Viņa ieņem augstus amatus dinastijas biznesā un acīmredzot ir apsēsta ar cilvēces glābšanas ideju. Sastopama informācija, ka pirmo reizi modīgo jēdzienu viņa lietoja 2014.gada sākumā. Togad maijā viņa Londonā organizēja konferenci. Tajā piedalījās tādas prominentas personas kā princis Čarlzs, Bils Klintons. Viens no referentiem īpaši paskaidroja, ka jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” ir nesen izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild.

   Lēdija ir nesavtīga, dāsna kundze. Viņa jēdziena “inkluzīvais kapitālisms” autortiesības ir uzdāvinājusi Romas pāvestam Franciskam. Tas publiski notika 2020.gada decembrī. Pirms tam lēdija 2018.gadā bija izveidojusi starptautisku nekomerciālu organizāciju “Coalition for Inclusive Capitalism” (CIC). Ar šo organizāciju interesenti var smalkāk iepazīties tās saitā (https://www.epic-value.com/). 2020.gada 14.decembrī Ņujorkā CIC noslēdza līgumu ar Vatikānu, izveidojot “The Council for Inclusive Capitalism with The Vatican”(CICV; https://www.inclusivecapitalism.com/). Līguma noslēgšanas svinīgajā ceremonijā lēdija apliecināja savu lielo gandarījumu par iespēju atbalstīt Romas pāvesta Franciska iniciatīvu veidot inkluzīvo kapitālismu. Kārtējās valodiskās ekvilibristikas autortiesības ieguva Romas pāvests. Vatikāns kļuva dūmu aizsegs. 2020.gada sākumā uz planētas bija 2153 miljardieri. Vatikāns kļuva viņu dūmu aizsegs.

  

 

 

 

 

среда, 23 декабря 2020 г.

VISLIELĀKAIS NOZIEGUMS

 


   Latviešu varas inteliģence (inteliģences tā daļa, kura laiza valdošo kliķi) ir pastrādājusi vislielāko humanitātes noziegumu pēcpadomju laikā. Tas nav pārspīlējums. Tam, kas ir noticis “kovida” aizsegā, nav precedenta aizvadītajos 30 gados un arī agrāk. Runa ir par apkaunojoši unikālu notikumu garīgajā kultūrā. Tas ir humanitātes noziegums, un tas ir tāda mēroga humanitātes noziegums, kuru sabiedrība nedrīkst atstāt morāli nesodītu.

   Ir veikts drausmīgs kaitējums latviešu kultūras vēstures visvērtīgākajam segmentam – tēlotājas mākslai. Latviešu varas inteliģence ir apliecinājusi fundamentālu nevērtību, profesionālo un nacionālo tumsonību, totālu necieņu pret latviešu kultūras pagātnes mantojumu. Tiek demonstrēta estētiski kropla un mākslinieciski deģeneratīva  pozīcija. T.s. laikmetīgā māksla ir Rietumu civilizācijas norieta un pagrimuma liecība. Tas ir vispārzināms fakts. Latviešu varas inteliģence ir apliecinājusi savu solidaritāti ar šodienas garīgās kultūras visnevērtīgāko, visatbaidošāko, visnemākslinieciskāko slāni.

   Par šo humanitātes noziegumu medijos ir vairākas publikācijas. Svarīgākais ir pateikts divās publikācijās: 1) https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/lnmm-laikmetigas-makslas-iepirkuma--aktualo-un-parlaicigo-frekvencu-uztversana-14254050; 2) https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/lielakais-pozitivais-ieguvums.-saruna-ar-lnmm-direktores-vietnieci-krajuma-darba-ivetu-derkusovu-14254023?fbclid=IwAR2iNIf3FoaBVkH8I9WiknMlLkw8pfRLRXXLLb8rOUkMP5S_U4ItDWqvolY.

   Citāts no publikācijas Nr.2: "Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir iegādājies 300 laikmetīgās mākslas (!?) darbu 550 000 eiro apmērā. [..] Lielākā daļa no iepirkto darbu autoriem pieder pie paaudzes, kas ir ienākusi mākslā XXI gadsimta sākumā. Vienai trešdaļai mākslinieku šī ir pirmā (!?) parādīšanās LNMM krājumā esošo darbu autoru sarakstā, viņu vidū ir arī XX gadsimta deviņdesmitajos gados dzimuši mākslinieki. [..] Muzeja dati liecina: 107 autoru vidū ir četrdesmit deviņas sievietes (pilns autoru saraksts ir pieejams LNMM mājaslapā). Vidējā pirkuma summa vienam autoram ir bijusi ap 5000 eiro, vidējā samaksa par vienu darbu – ap 1840 eiro. Darbi ir iegādāti par valsts līdzekļiem, kas tikuši novirzīti Covid-19 pandēmijas seku ietekmes mazināšanai uz kultūras nozari. Darbu atlasi ir veikusi ekspertu komisija, kuras sastāvā darbojušies pieci LNMM speciālisti (Māra Lāce, Elita Ansone, Daina Auziņa, Līna Birzaka-Priekule un Iveta Derkusova) un pieci pieaicinātie eksperti (Māris Čačka, Santa Hirša, Solvita Krese, Zane Onckule un Vilnis Vējš)."

   Tātad "kovida" nauda ir izniekota postmodernisma viepļu iegādei, piecūkojot muzeja fondus. "Laikmetīgā māksla" ir Sorosa u.c. finansēta postcilvēku postmāksla. Tā nav Purvīša, Rozentāla, Valtera māksla. Tā ir jaunās paaudzes "māksla", kurai Purvītis ir pie vienas vietas. Tiekamies ar nekaunīgi veiklu pieeju "kovida" naudas sadalīšanā.

   Mākslinieks tradicionāli muzejā nonāk tikai tad, ja ir daudzos gados pierādījis sevi un sabiedrībā iemantojis t.s. estētisko autoritāti. "Kovida" nauda ir sadalīta starp zaļknābjiem, par kuriem sabiedrība neko nezina. Faktiski ir pastrādāts humanitātes noziegums, bet nevis panākts "lielākais pozitīvais ieguvums". Atkārtoju: apgānīta ir latviešu kultūras vislielākā vērtība - tēlotājas mākslas mantojums!

  Publikācijā Nr.2 ir apkopota “ekspertu” pieeja. Tā ir pārsteidzoši “moderna” pieeja! Tā ir pieeja, kurai ar mākslu nav nekā kopēja! Tā ir pieeja, kas mākslu bīda uz elli, un tā ir pieeja, no kuras sabiedrība ir jātur kosmiskā attālumā. Tā ir pieeja, kurā neeksistē tāds mākslas obligāts kritērijs kā katarse – estētiskais pārdzīvojums. Tā ir glūnēšanu uz “mākslu” bez virtuozitātes – lielas profesionālās meistarības, augstas izpildījuma tehnikas.

   Solvita Krese:  “Pats termins "meistardarbs" vedina domāt, ka tiek sagaidīta tāda kā meistara amata prasmes demonstrēšana, tāpēc nevaru atturēties no atgādinājuma, ka laiks, kad mākslinieks tika uztverts kā prasmīgs amatnieks vai vientuļais ģēnijs, kas, pusbadā dzīvodams, savā cellē rada katarsi (!?) paģērošus mākslas darbus, ir pagājis. Mūsdienās mākslas darba vērtību bieži vien nosaka mākslinieka spēja konceptuāli attīstīt savu domu, to precīzi materializēt, sabalsojoties ar sava laika kontekstu un uztverot tā aktuālās frekvences. Lielākajai daļai darbu, kas šajā unikālajā iepirkumā tika iegādāti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijai, visas šīs pazīmes piemīt. Veidojot iepērkamo darbu atlasi, visu laiku fonā bija doma par neesošo laikmetīgās mākslas muzeju (!?) un par tiem baltajiem plankumiem (!?) Latvijas mākslas vēsturē, kas nu jau vairākām paaudzēm ir nezināmi. Līdzās jau definētajiem darbu atlases kritērijiem man bija ļoti būtiski apzināties, ka mēs ar šo iepirkumu rakstām vēsturi (!?), kurā pēc iespējas pilnvērtīgāk jāataino Latvijas mākslas attīstības kopaina pēdējos trīsdesmit gados – laikā pēc valsts neatkarības atgūšanas.”

   Vilnis Vējš: “Visi iepirktie darbi ir tādā profesionālā līmeni (!?), lai tie būtu muzeja krājuma cienīgi. Vai tie ir meistardarbi, rādīs laiks (!?), jo, kā mēs zinām, šo titulu piešķiram, skatoties uz tiem ar laika distanci. Ja runājam par virtuozitāti, tā jau kādu laiku nav vizuālās mākslas galvenā mēraukla (!?), mēs vairāk skatījāmies uz to, ko tie mums pasaka (!?). Es biju ļoti priecīgs, ka mani uzaicināja piedalīties šajā ekspertu komisijā, jo tajā es saskatīju iespēju realizēt vīziju (!?) – šo kolekciju veidot pēc iespējas dažādāku, lai tajā nebūtu pārstāvēti tikai zelta pamatstraumes autori un viņu darbi, bet lai mēs paskatītos arī uz krastiem, vai tajos nav kādu interesantu parādību, kas bagātinātu kopskatu.”

 

 

 

 

 

среда, 16 декабря 2020 г.

Kapitālisma vaibsti

 


 

v  Franču sociologs Alens Turens (Alain Touraine, 1925) ir izveidojis savdabīgu leģitimācijas vēsturi; proti, viņš ir uzskaitījis Rietumu civilizācijā tos morāli garīgos orientierus, kurus cilvēki savā laikā atzina par likumīgiem un galveniem morāli garīgajiem orientieriem, tādējādi attiecīgajā vēsturiskajā periodā apstiprinot to tiesības un pilnvaras. Vēsturiski pirmais morāli garīgais orientieris bija Dievs. Cilvēki dzīvoja saskaņā ar Dieva gribu, Dieva doto brīvību, dzīves kārtību utt. Dievu nomainīja prāts un prāta racionālisms. Tāda nomaiņa sākās Apgaismības laikmetā XVIII gs. Pēc Apgaismības laikmeta cilvēku morāli garīgais orientieris vairs nebija tik lielā mērā Dievs kā cilvēka intelekts un cilvēka racionāli konsekvents saprātīgums. XIX gs. priekšplānā izvirzījās vēsturiskums. Vēsture kļuva morāli garīgais orientieris. Cilvēki savu dzīvi uzlūkoja vēstures kontekstā – pagātnes, tagadnes un nākotnes vienotā skatījumā. Alens Turens lielu lomu vēsturiskuma leģitimācijā piešķir marksismam, kurā vēsturiskuma princips ir viens no galvenajiem metodoloģiskajiem instrumentiem gan cilvēku esamības zinātniskajā analītikā, gan cilvēku ikdienišķās apziņas pulsācijā. Alens Turens skeptiski izturas pret mūsdienām, kad nav īsti skaidrs, kas cilvēkiem ir likumīgais un galvenais morāli garīgais orientieris. Vēsturiskuma princips saglabājās līdz XX gadsimta vidum. Dieva loma izzuda XX gs. sākumā. Pēc II Pasaules kara no 60.gadu beigām (studentu nemieriem 1968.g.) Rietumu civilizācijā notiek ļoti dziļas izmaiņas. XXI gs. sākumā jau ir milzīga pierādījumu kolekcija tam, ka leģitimēts ir iracionālisms, bezprāts, paraloģistika, idiotisms, morāli garīgais plurālisms, kas praktiski pārvēršas amoralitātē, patiesības nihilismā, morāli tikumiskajā izlaidībā. XXI gs. sākumā Rietumu civilizācija nekādi nevar lepoties ar prāta racionālismu, vēsturiskumu, bet par Dieva leģitimāciju vispār nevar būt runas, ja pat tāds reliģiskais institūts kā Romas pāvests ir kļuvis par homoseksuālisma fanu.

v  Marksa uzskatos kapitālismu nomainīs komunisms – postkapitālisma vietā būs komunisms. Marksa uzskati vēsturiski nav apstiprinājušies. Kapitālisma vietā ir radies postkapitālisms, kas ir kaut kas šausmīgāks par kapitālismu.

v  Saprotams, šausmīgā postkapitālisma rašanos nosacīja buržuāzijas degradācija. Postkapitālisma autors ir postburžuāzija.

v  Par buržuāzijas noslīdēšanu postburžuāzijā nav pieņemts kritiski izteikties. Kritizē kapitālismu, bet nekritizē tā autoru – buržuāziju. Ja tiek kritizēta politiskā elite, tad tas nozīmē buržuāzijas kritiku. Cita loģika nav iespējama. Iespējams ir vienīgi vainīgo nesaukt vārdā, kas tā arī notiek globālo sociālo problēmu analītikā. Buržuāzijas degradācija netiek tieši apskatīta un novērtēta kapitālisma/postkapitālisma sakarā.

v  Buržuāzijas degradācija (vēsturiskā transformācija) ir asimetriska tam, ar ko buržuāzija varēja lepoties tās pirmsākumos. Buržuāzija radās kā progresīvs revolucionārais spēks pret arhaisko feodālismu. Mūsdienās buržuāzija nekādi vairs nav progresīvs revolucionārais spēks. “COVID-19” pandēmijas laikā buržuāzija kļuva dehumanizācijas noziedzniece. Jau agrāk buržuāzija XX gs. kļuva demonstratīvas patērēšanas (conspicuous consumption) stimulētāja, cilvēkus bezatbildīgi novirzot uz vulgāra materiālisma ceļa un demonstratīvo patērēšanu pārvēršot par necienīgas komunikācijas līdzekli (dod vēstījumu citiem par savu bagātību). Buržuāzijas mentalitāte vēsturiski pirmajā laikā pamatoti asociējās ar taupīgumu, ekonomiskumu, lietderīgumu, darba spējīgumu, askētismu sadzīves vajadzībās. Buržuāzijas mentalitāte asociējās arī ar racionālu cietsirdību, tradicionālo vērtību cienīšanu. Kā labi zināms, tagad no visa tā nekas nav saglabājies šodienas buržuāzijas mentalitātē. Izņēmumi eksistē, taču tagad buržuāzijas mentalitāte asociējas ar mietpilsoņu mentalitāti. Buržuāzijas reputāciju ir sagrāvuši dažāda tipa “jaunbagātnieki” ar savu alkātību un hēdonismu.

v  Rietumu civilizācijā, saprotams, buržuāzija joprojām nosaka izglītību, audzināšanu, zinātni, mākslu un literatūru, saimniecisko darbību, politiku, ideoloģiju, morāli, masu komunikāciju. Faktiski buržuāzija funkcionē kā postburžuāzija, jo, piemēram, izglītības un audzināšanas saturā neeksitē tādas tēmas kā cēlsirdība, garīgums, gods, pašapziņa, pašcieņa, bruņinieciskums, draudzība, solidaritāte, atbildība, pienākuma apziņa. Tā vietā tiek uzpotēts visāda veida “plurālisms”, “politkorektums”, “cilvēktiesības”, “genderisms”, morālais relatīvisms, patiesības neeksistēšana u.tml.  

понедельник, 14 декабря 2020 г.

Esības parametri (12)

 


§  Latviešu politiķu aprindās pēcpadomju laikā ir sastopami divi tipi. Viena tipa pārstāvji nemelo un saka patiesību, bet to dara tik muļķīgā formā, ka viņu teikto patiesību nav iespējams saprast, to var pārprast un vispār neatzīt par patiesību. Otra tipa pārstāvji runā muļķības nopietnā formā, kurai jānorāda uz viņu teikto muļķību patiesumu. Nācijas tēvs ir šī tipa spilgts pārstāvis. Viņš visu saka ar nopietnu seju un milzīgu aplombu, kaut gan viņa sacītajā tūlīt nākas dzirdēt muļķības.

§  Rietumu civilizācijas sabrukumam ir vēsturiski unikāls raksturs. Rietumu civilizācijas sabrukums reizē ir pāreja no humānisma uz posthumānismu. Agrāk tā nekad nav bijis. Agrāk nevienas sabrukušās civilizācijas vietā nav radusies posthumānisma formācija. Turpretī Rietumu civilizācijas sabrukuma laikā prevalē tādas posthumānistiskas tendences kā vēlēšanās par katru cenu samazināt dzimstību un iedzīvotāju skaitu, iznīcināt vecākās paaudzes cilvēkus. Rietumu civilizācijas sabrukuma laikā krasi pastiprinās cilvēka brīvības ierobežošana, cilvēkus pakļauj ar dažādām kontroles formām un tajā skaitā netiek slēpta vēlēšanās vadīt un kontrolēt cilvēku apziņu.

§  Rietumu civilizācijas sabrukuma laikā atklāti izpaužas politiskais posthumānisms, ko realizē valdošās kliķes, maskējoties ar tādiem it kā sapratīgiem un progresīviem savas darbības apzīmējumiem kā Building Back Better, Great Reset, New World Order, New Opportunity.

§  Rietumu civilizācijas sabrukuma laikā tiek darīts viss, lai cilvēks vairs nebūtu Dieva gribas un saprāta izpildītājs, kā arī nebūtu kultūras vēstures mantojuma turpinātājs.

§  Rietumu civilizācijas sabrukuma laikā radās milzīgas katastrofas politiskā un ideoloģiskā aprobācija, atzīstot par labu un apstiprinot par noderīgu pandēmiju “COVID-19”. Ķīnā jau ir novērots, ka 2020.gada slavenais vīruss izraisa vīriešu neauglību. Šokējoši pareģojumi (Outrageous Predictions) par vīrusa sekām Rietumos tagad ir modes lieta.

четверг, 10 декабря 2020 г.

Antropoloģiskais kāpums

 

   Latviešu kultūrnācijai, tai latviešu tautas kvalitatīvajai un kvantitatīvajai daļai, kura vēl nav devusies prom un ir palikusi Latvijā, lai baudītu pašas sagādāto debilisma laikmetu pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām, ir vajadzīgs antropoloģiskais kāpums. Tātad ir vajadzīgs kāpums cilvēciskuma ziņā. Tāds kāpums ir vajadzīgs, ja kultūrnācija nevēlas sasniegt pasaules galu antropoīdu līmenī.

   Antropoloģiskais kāpums ir ne tikai teorētiski, bet arī praktiski iespējams. Metodoloģija un tehnoloģija tāda tipa kampaņas realizācijai ir sen zināma. Cilvēces vēsturē uz labo pusi ir samērā īsā laikā izmainījušās daudzas tautas. Protams, vienmēr nākas atrisināt zināmas problēmas – politiskās, ideoloģiskās, audzināšanas, izglītošanas. Vienmēr ir nācies pieņemt stingrus mērus pret tām parādībām un tām personām, kuras ir izraisījušas antropoloģisko noslīdējumu un pretojas antropoloģiskā kāpuma realizācijai. Tādas parādības un tādas personas nākas izolēt no antropoloģiskā kāpuma procesa.

   Lai realizētu antropoloģisko kāpumu, arī latviešu kultūrnācijai būtu nepieciešams tikt galā ar nelabām parādībām un nelabām personām. Tā, piemēram, nācijas tēva, ministru vadoņa lingvista un viņiem adekvātu personu izolācijā latviešu kultūrnācija nevar izmantot tādus vēsturiski pazīstamus izolācijas fenomenus kā Sibīrija, Kalnciema akmenslauztuves, Liepājas cietums. Toties tagad var izmantot Namībiju, uz turieni deportējot ne tikai hotentotu draugu nācijas tēvu, bet arī citus, kurus nav vēlams atstāt Latvijā.

   Latviešu kultūrnācijai diemžēl ir viena smaga problēma; proti, nav ticams, ka latviešu kultūrnācija pati saviem spēkiem var ģenerēt antropoloģisko kāpumu. Latviešu kultūrnācijai nav ģenerējošais subjekts – nacionāli konstruktīva rīcībspējīga inteliģence kā vienots kolektīvais un sistēmiski korporatīvais spēks. Un tāpēc atklāts ir jautājums “Kas būs ar mieru palīdzēt tikt pie cilvēciskas dzīves Latvijā palikušajiem latviešiem?”. Kādreiz pūlējās vācbalti, krievi, zviedri. Bet kas to būs ar mieru tagad darīt? “Eiropa”, “Brisele” nepalīdzēs, jo faktiski ir viens no būtiskākajiem antropoloģiskā noslīdējuma avotiem. Krievi, Krievija arī vairs nekad nepalīdzēs. Vācijā ir saglabājusies vācbaltu kopa. Taču nav ticams, ka vācbalti gribēs ignorēt savu agrāko rūgto pieredzi Livonijā un vēlreiz kaut ko darīt latviešu labā. Arī “Amerika”, “Baidens”, “Tramps” nepalīdzēs. Tiem pašiem ir milzīgas antropoloģiskās problēmas. Smagā problēma var kļūt neatrisināma problēma.

 

  

 

 

 

 

 

 

 

среда, 9 декабря 2020 г.

Informatīvā diktatūra

 


 

   Covid-19” pandēmijas laikā neklājas aizmirst galveno par eiropeīdu rasi. Proti, neklājas aizmirst, ka eiropeīdu rase ir izmirstoša sociālā formācija ar izmirstoša fenomena visām tipiskajām iezīmēm. Pirmkārt un galvenokārt ar tādām iezīmēm ka apātija, vienaldzība, histēriskums, agresivitāte, bezprāts, aloģiskums, hēdonisms. Nav īpaši jāatgādina izmirstoša fenomena motīvu, augstāko mērķi un tikumības kritēriju atzīt baudu un dzīves izpriecas saskaņā ar principu “dzīres mēra laikā”. Pilnā mērā apzinoties savu galu un turklāt fatālu galu – liktenīgu, nenovēršamu galu, mentalitātē prioritāras kļūst destruktīvas izpausmes. Planetārā demogrāfiskā pāreja (1960-2050) nekur nav zudusi pandēmijas laikā. Tā nav atcelta. Planetārās demogrāfiskās pārejas nosacītā “baltās” rases izmiršana saglabājas. To nevajadzētu aizmirst. Tāpat ir jāsaprot, ka pandēmija “baltajiem” cilvēkiem ir papildus izmiršanas faktors, kas vēl vairāk uzkurina amorālas, antihumānas kaislības un agresiju – dusmās vai naidā pret citiem cilvēkiem vērstu rīcību, kas viņiem nodara fizisku vai psihisku ļaunumu. “Balto” cilvēku gals tuvojas divos virzienos: izmiršana kā demogrāfiskās katastrofas (bērnu nedzemdēšanas) sekas un izmiršana kā vīrusa “SARS-CoV-2” nāvējošais rezultāts. Tādos apstākļos bezprāta, agresivitātes, terorisma, totalitārisma uzplaukums ir loģiska parādība. Vairāk vai mazāk intuitīvi vai intelektuāli apzinoties savu galu un savu eksistenciālo bezspēcību, loģiska ir politiskās varas bezprātīgā mānija pakļaut sabiedrības dzīvi visaptverošai kontrolei, neievērojot vai atceļot konstitucionālās tiesības, nepieļaujot legālu opozīciju un plurālismu, un tās apspiešanā pat vēloties izmantot militarizētu spēku, kā to ierosināja latviešu “politiķu” imbecilās smadzenes.

   Nepatīkama, taču loģiska ir pandēmijas laikā izvērstā informatīvā diktatūra. Tiekamies ar neierobežotu valsts varu, kas balstās uz spēku un aizstāv valdošās kliķes intereses, uzspiežot sabiedrībai bezjēdzīgas, nepamatotas, tendenciozas prasības, noteikumus. Tiekamies ar diktatūru, kas ir saistīta ar informāciju.

   Informatīvās diktatūras vēriens ir pārsteidzošs. Tas ir psihiski un morāli neveselīgi motivēts vēriens. Informatīvā diktatūra nevienu nesaudzē. Tā pakļauj gan valsts prezidentus, gan Nobela prēmijas laureātus, gan interneta sociālo tīklu autorus. Visnepatīkamākā ir speciālistu informatīvā pakļaušana.

   Tā, piemēram, informatīvā diktatūra nekaunīgi vēršas pret izcilo franču virusologu Nobela prēmijas laureātu Luc Antoine Montagnier, kā arī otru franču zinātnieku Étienne Decroly. Viņi vīrusā SARS-CoV-2” konstatēja mākslīgas daļas. Krievu ģeniālo sociālo filosofu Aleksandru Duginu, kurš kritizē pandēmijas ļaunprātīgo izmantošanu, bloķē “YouTube”, “Google”, Twitter”, “Amazon”.

   Informatīvā diktatūra nepieļauj speciālistu skaidrojumus par vakcīnu pret “Covid-19”. Nav vēlami skaidrojumi par vakcīnas drošību. Speciālisti aicina pievērst uzmanību fakcīnas nelabajām spējām. Imūnās sistēmas atmiņas šūnas, atceroties antigēna (vīrusa) pirmo uzbrukumu, var ar antigēnu izveidot tādas kombinācijas, kuras būs daudz bīstamākas nekā pati slimība. Saprotams, sabiedrībai tas nav jāzina totālas vakcinācijas priekšvakarā.

вторник, 8 декабря 2020 г.

Dasein perspektīvas

 


 

   Globālo sociālo problēmu analītikā prioritārs ir jautājums par jaunu nākotnes politisko teoriju. Sevišķi svarīgi ir radīt jaunu politisko teoriju, jo līdzšinējās politiskās teorijas ir zaudējušas savu lomu. Tas  attiecas uz tādām politiskajām teorijām kā nacionālisms/fašisms, sociālisms un liberālisms. No minētajām trijām politiskajām teorijām dzīvības pazīmes ir tikai liberālismam, kas praktiski funkcionē kā neoliberālisms, nekādi nespējot konstruktīvi ietekmēt cilvēku dzīvi un noderēt nākotnē. Neoliberālisms faktiski ir totāli destruktīvs veidojums un kalpo tikai sabiedrības viena slāņa savtīgajām interesēm. Nepieciešama ir konceptuāla kontemporālā (laiciskā) alternatīva neoliberālismam.

   Par tādu alternatīvu politisko teoriju tiek domāts. Pašlaik (2020.g. beigās) reāli ir zināma tikai viena politiskā teorija – Aleksandra Dugina “4.politiskā teorija”, par kuru grāmata iznāca 2009.gadā. Grāmata ir tulkota daudzās valodās, un tās saturs Rietumos ir izraisījis plašu domu apmaiņu intelektuāļu aprindās. Grāmata ārzemēs ir ievērojami populārāka nekā Krievijā. Grāmata tulkota ir angļu, franču, vācu, spāņu, portugāļu, itāļu, dāņu, ungāru, grieķu, serbu, poļu, čehu irāņu, turku, arābu, ķīniešu valodā.

   Grāmatā tiek izvērsti kritiski aplūkots nacionālisms/fašisms, sociālisms un liberālisms/neoliberālisms. Autora pārliecībā “4.politiskā teorija” nav iespējama bez antiliberālisma, antikontinentālisma, antimodernisma, antihegemonijas materiāla. Vajadzīgs ir “konservatīvs revolucionārisms”, atmaskojot minētās trīs politiskās teorijas.

   Protams, grāmatā ir izklāstīta “4.politiskās teorijas” koncepcija. Tajā galvenā loma ir vācu transcendentālajam jēdzienam Dasein. Vācu filosofijā šo jēdzienu lietoja Šellings (piem., rakstot par “matemātikas esamību”), kā arī Nīče pārdomās par “cilvēcisko esamību”. Taču Dasein terminoloģiskajā karjerā vislielāko ieguldījumu ir devis Heidegers, kura pieeju izmanto Dugins.

   Vācu Dasein tulkošana citās valodās nav viegla. Ne reti tekstu autori to netulko. Arī Dugins visbiežāk nelieto tulkojumu krievu valodā. Tādā gadījumā Dasein funkcionē kā sava veida filosofiskais tēls, varētu pat teikt – filosofiskais simbols. Neapšaubāmi, Dasein idejiski poētiskais lietojums atsaucas uz “4.politiskās teorijas” eksplikāciju ne tikai sabiedrības masās, bet arī praktizējošajā politiskajā elitē, kura mūsdienās nevar lepoties ar domas augstu lidojumu un abstraktu ideju uztveri, izpratni un pielietojumu.

   Dasein nākas tulkot kā lūk-esamība, šeit-esamība, eksistēšana šeit, klātesamība, klātbūtnes esamība.

   Heidegers ar Dasein apzīmēja esošo, kas ir spējīgs domāt par esamību. Viņa filosofijā Dasein ir “esamībā būtiskais, kas runā par esamību”. Heidegers Dasein attiecina uz esamības fiksēšanu pirms jēdzienu lietošanas par esamību. Viņaprāt Dasein  ir struktūra no atsevišķiem elementiem, kurus filosofs dēvē par “eksistenciāliem”. Tie ir sekojošie: esamība pasaulē, esamība iekš kaut kā, esamība ar kaut ko, rūpes, pamestība, atrašanās, bailes, izpratne, runa, noskaņojums.

   Dugina “4.politiskajā teorijā” cilvēks (subjekts) tiek saukts par Dasein бытие присутствыя. Tātad koncepcijā dominē abstrakcija – cilvēks kā abstrakcija, bet nevis cilvēks kā fizisks subjekts. Dugins skaidro: вот-бытие vai Dasein. Dugins vēlas karteziānisko subjektu (racionāli traktēto cilvēku) nomainīt ar “domājošu klātbūtni”.

   Dugins pievēršas arī plašākiem fenomeniem. Viņš skaidro, ka katrai kultūrai ir savs Dasein, apliecinot identitātes oriģinālo dziļumu. Dasein ir katras kultūras vēsturiskā вот-бытие. Dugins norāda, ka “Dasein существует через народ, по-народному.

  

 

 

 

 

 

 

 

 

понедельник, 7 декабря 2020 г.

Latviskā jezuītisma ziedu laiki

 


 

   2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanās latviešu elektorāts tautai sarūpēja debilisma laikmetu, panākot “parlamentāro apvērsumu”, jo no Bruņinieku namā iebīdītajiem deputātiem 65% ar valsts vadīšanu nevarēja būt nekā kopēja. “Covid-19” pandēmijas laikā parlamenta un valdības šausmīgā nekompetence atklājās pilnā apjomā. Par to galvenā vaina, saprotams, ir jāuzņemas latviešu elektorātam, Saeimā ievēlot fundamentāli neadekvātus “politiķus”. Kā parasti, latviešu elektorāts paškritiski nenoliec galvu no kauna par savu izvēli vēlēšanās. Latviešu elektorāts, kā parasti, pašnosodījuma vietā apkaunojoši klaigā “Atlaist Saeimu!” un rīko protesta akcijas, patiesībā protestējot pats pret savu politisko kadru bezjēdzīgo izvēli.

  Lai protestētu pret latviešu valdības pārmērībām pandēmijas laikā, 2020.gada 12.decembrī Rīgā daugavmalā tiek organizēts protesta pasākums. Taču pasākumu aptumšo tā organizātoru reputācija. Izrādās, pasākumu organizē indivīdi, kuri savā laikā nav piekļuvuši pie “lielajām silēm” un tagad par to vēlas atriebties tiem, kuri viņus nepielaida pie “lielajām silēm”. Atriebības sociāli psiholoģiskā bāze ir sabiedrības vispārējā neapmierinātība par valdošās kliķes antihumāno rīcību. To savtīgi izmanto pie “lielajām silēm” nepielaistie tipi. Tāpēc pamatoti ir vairāki jautājumi.

   Vai tie, kuri ievēlēja nepiemērotos “politiķus, arī būs daugavmalā sestdien? Vai viņi apzinās, ka paši pie visa vainīgi, sistemātiski ievēlot tikai "labākos no labākajiem"? Un cik latviešu populācijā tagad ir tādu cilvēku, kuri izprot savas dzīves šizofrēnisko būtību: paši ievēl un paši tūlīt lamā pašu ievēlētos? Sauklis "Atlaist Saeimu!" taču savā visdziļākajā būtībā ir idiotija! Tā tas nebūtu, ja kariņus, viņķeles, kaimiņus u.c. būtu ievēlējuši nācijas tēva latviešiem sarūpētie jaunie draugi Namībijas hotentoti, bet nevis Latvijas brašie latvieši, kuri tagad tīksmīgi gatavo augsni jaunam baudījumam – “Latviešu neliešu partijai”. Starp citu, debilās kabatas "partijas" "No sirds Latvijai" loģisks turpinājums dažiem varētu būt jaunā kabatas "partija" ar latviski vilinošu nosaukumu "Latviešu neliešu partija".

   Izrādās, 12.decembra pasākuma viens no organizētājiem ir nelietis Pļaviņš. Bet kāpēc organizē tikai viens nelietis? Kāpēc vēl nav arī Gobzems, otrs kronēts nelietis Zolitūdes traģēdijas sakarā, kurš nelietīgi izmanto tautas neapmierinātību savās interesēs? Internetā arī nelieti Gobzemu nosauc par 12. decembra pasākuma organizātoru.

   Kādas nevērtības tomēr ir latvieši, ka savu likteni uztic patentētiem neliešiem, kuri nelietību jau sen ir stabili izrādījuši. Vai tiešām ir zudusi spēja nelieti atšķirt no godīga cilvēka? Nākas cienīt Viņķeles kundzi, kura neielaidās sarunā ar blēdi Pļaviņu - ES naudas izkrāpēju, un cilvēku krāpēju ar "strukturēto" ūdeni. Par to ir daudzas publikācijas internetā.

   Latviešu stāvoklis kļūst arvien apkaunojošāks, ja latvieši vairs nevar iztikt bez kronētiem neliešiem cilvēciski cienīgas dzīves aizsardzībā. Citāts nelieša Pļaviņa faniem: "Pārbaudot "Memory water", atklājies, ka no 13 darbā pieņemtajiem cilvēkiem ar invaliditāti tikai viens ir saņēmis algu, kas lielāka par minimālo, bet deviņu personu mēneša alga nepārsniedz 35 eiro. Viņi strādājuši desmit stundas mēnesī." Pļaviņa blēdības konstatēja speciālisti, bet atbalstīja ministrijas ierēdņi, kuri parasti piedalās “projektu” naudiņas sadalīšanā.

   Kāda šausmīga cilvēciskā aprobežotība atklājas 12.decembra pasākuma sakarā! Ja nelietis Gobzems būtu kļuvis premjers, bet nelietis Pļaviņš ievēlēts Rīgas Dome, tad viņi šodien būtu starp "lokdauna" realizētājiem! Un varbūt viņi būtu vēl agresīvāki nekā Kariņš u.c. Šos neliešus neiecēla vai neievēlēja, un tagad viņi par to atriebjas. Cik gan stulbiem ir jābūt, lai to nesaprastu! Protams, šodienas neliešu gobzemu, pļaviņu tautas "glābšana" ir sīkums, salīdzinot ar "atmodas" glābēju, LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu, panākumiem tautas apmuļķošanā.

   Savu līdzdalību neliešu pasākumā daudzi sāka attaisnot saskaņā ar jezuītu slaveno tēzi “Mērķis attaisno līdzekļus”. Internetā varēja izlasīt šādu drausmīgu viedokli: “Lai tiktu vaļā no lokdauna, esmu ar mieru bloķēties ar Marsa transvestītiem, Atillas huņņiem un Čingishana kavalērijas pulku. Un Saskaņu.”

   Ar principu "Mērķis attaisno līdzekļus" lepojas tikai dziļi amorālas būtnes. To var nezināt pusizglītots vai neizglītots cilvēks, kurš ir gatavs ar netīrām kājām ieiet tīrā mājā, kā teica Turgeņevs.

   Saprotams, pašlaik galvenais ir jautājums, cik liels procents latviešu tagad grib ieiet tīrā mājā ar tīrām kājām un cik liels procents latviešu vispār vēlas dzīvot ar tīrām kājām un tīrā mājā. Dzīves procesi liecina, ka latviešu populācijā dominē netīru kāju un netīras mājas fani. Drīz tiks izveidota “Latviešu neliešu partija” - latviešu politiskās attīstības respektējams sasniegums! Noteikti nevajag palaist garām iespēju iestāties “Latviešu neliešu partijā” vieniem no pirmajiem!

   “Facebook” ir gods būt kopā ne tikai ar latviešiem, bet arī ar cittautiešiem. Kā parasti, cittautiešu (krievu) attieksme ir pilnīgi pretēja latviešu attieksmei, kuru stiprina laime dzīvot noziedzības (vēsturiski tradicionālās zagšanas) brīvībā un nekaunēšanās savās interesēs apgalvot, ka 2+2=5. 12.decembra pasākuma organizātoru vērtējumā attieksmes radikālā dažādība atspoguļojas pilnā mērā.

 

 

 

 

 

 

воскресенье, 6 декабря 2020 г.

“Tā ir pēdējā kauja..”

 


   Latvijas iedzīvotājus 2020.gada 12.decembrī aicina pulcēties Rīgā daugavmalā protestam pret valdības nepamatoto politiku pandēmijas laikā. Tas, protams, ir ļoti vajadzīgs pasākums. Masu protesti ir gandrīz visās Eiropas zemēs. To nepieciešamību nav īpaši jāpierāda, jo arī dehumanizācijas autori īpaši vairs neslēpj savus mērķus. Un viens no mērķiem ir postcilvēku ģenēze. Ar politiskās varas represīvo instrumentu palīdzību postcilvēki tiks piespiesti un pieradināti dzīvot “jaunā normālībā”. Taču Latvijā paredzētais protesta pasākums ir ļoti bīstams. Tā var nebūt “pēdējā kauja, kas ar uzvaru nāk”. Pasākums noteikti var nepatīkami atklāt latviešu tautas patreizējo stāvokli – politiskās apziņas līmeni, cilvēciskuma saglabāšanas pakāpi, tautas pašcieņas potenciālu u.tml. Pasākuma bīstamību organiski nosaka vairāki ļoti būtiski faktori: 1) 2018.gada 6. oktobra Saeimas vēlēšanās latviešu tautas elektorāta ievēlētais deputātu korpuss no valstiskam darbam pilnīgi nepiemērotiem tipiem, ievadot Latvijā debilitātes laikmetu; 2) prasības “Atlaist Saeimu!” neatbalstīšana. Ja vēl atgādinām, kādi kadri tagad valda Rīgas pilī, valdības kabinetos, Rīgas Domē, tad rodas pavisam nepatīkama priekšnojauta par dotā pasākuma izdošanos. Turklāt tā var būt latviešiem pēdējā iespēja parādīt savu gribu dzīvot cilvēciski cienīgos apstākļos. Dehumanizācijas arhitekti ir pateikuši skaidri un saprotami – “Atgriešanās iepriekšējā dzīves kārtībā nebūs?”.

Esības parametri (11)

 


 

§  T.s. finansu kapitālisma beneficiāri realizē savas intereses projektā, kuru globālo sociālo problēmu daži analītiķi dēvē par “Rietumu globālo projektu”. Tajā iekļaujas arī transformatīvā notikuma koncepcija – atziņa par kāda radikāla procesa nepieciešamību, lai pēc iespējas ātrāk izmainītu pasauli. Romas kluba eksperti 2018.gadā publicēja pārskatu ar tipisku nosaukumu “Vecā pasaule ir neglābjama, jauna pasaule ir neizbēgama”. Rietumos ir sastopama publicistu atziņa “2020.gads – Vecās Sistēmas nāves gads”. “Covid-19” pandēmija kļuva lielisks faktors Vecās Sistēmas iznīcināšanai.

§  Augsti kvalificēta un neangažēta “Rietumu globālā projekta” kritika pievērš uzmanību vienam ļoti būtiskam apstāklim. Pasaules jaunas kārtības sistēmu nevar radīt un tā arī praktiski neeksistē tāpēc, ka trūkst sinkrētiska valoda, transdisciplināra valoda, kas spētu aprakstīt jauno realitāti. Pagaidām saruna par Jaunu Sistēmu notiek Vecās Sistēmas valodā. Bet tas ir konceptuāli bezjēdzīgi. Jauni realitātes fenomeni vienmēr pieprasa jaunu terminoloģisko aparātu. Kamēr nav izveidota jauna valoda, jauns terminoloģiskais aparāts, notiek mīņāšanās uz vietas.

§  ASV prezidenta vēlēšanu laikā bija unikāls gadījums; tāds gadījums, kāds pasaules politiskajā dzīvē bija pirmo reizi un šokē ar drausmīgo bezatbildību. Baidens solīja 11 miljoniem migrantu piešķirt pilsonību. Tādu ārprātīgu solījumu vēl nebija devis neviens pasaules politiķis. Tāds solījums ir nacionāls noziegums – tautas etniskā sastāva degradācija, valsts nācijas degradācija. Labi ir zināmas migrācijas sekas, kardināli izmainot kultūru, civilizētības līmeni utt. Tā, piemēram, Eiropas lielākais apdraudējums ir migrantu miljoni. Tas attiecas arī uz ASV.

§  Svarīgiem jautājumiem uzmanību pievērsa prof. David Wolpert no slavenā Santa fe institūta (SFI). Viņš norādīja, ka “Covid-19” analīzei trūkst sākotnējie dati: inficēšanās iespējamības koeficients, nāves gadījumu koeficients utt. Bez tādiem datiem “Covid-19” analītika nav iespējama.

§  Pandēmijas laikā politiķu retorikā, saprotams, dominē vēlēšanās glābt cilvēkus, realizēt antikrīzes pasākumus. Taču tajā pašā laikā antikrīzes pasākumi ir ļoti dīvaini: totāla vakcinācija, totāla kontrole, skaidras naudas likvidēšana, attālināta izglītība, attālināts darbs, atsevišķu korporāciju bagātības krass pieaugums, cilvēka tiesību ignorēšana, valsts konstitūcijas pārkāpšana, mediju uzkurināta histērija, statistikas falsifikācijas, veselo cilvēku brīvības ierobežošana un izolēšana.

§  Starptautiska mēroga secinājums ir bēdīgs – patriotiskajiem spēkiem nav savas ideoloģijas un krasi pieaug pseidopatriotisms, viltīgi un savtīgi izmantojot sabiedrības neapmierinātību. Patrioti ir vienīgi spējīgi kritizēt neoliberālismu, neatzīt varu un pārmest masām individuālismu, egoismu, hēdonismu, alkātību. Taču tas arī ir viss, jo konstruktīva politiskā un ideoloģiskā programma neeksistē.

§  Patrioti neko konceptuāli nozīmīgu nevar piedāvāt mentālā kollapsa un mentālās kolonizācijas vietā. Pandēmijas mentālais uzbrukums nesastopas ne ar kādu pretestību. Pandēmija kardināli izmaina cilvēces mentālo segmentu – psihisko, apziņas, intelektuālo, prāta, domāšanas, uztveres.

§  Visas trīs galvenās teorijas (nacionālisms/fašisms, sociālisms, liberālisms) ir sagrāvušas tādus sociālos fenomenus kā šķira, rase, indivīds, zaudējot vēsturisko lomu un vēsturiskās perspektīvas. Nacionālisms/fašisms un sociālisms vispār ir nogājis no vēsturiskās skatuves. Šīs teorijas netiek iekļautas modernajā analītikā, modernajos jaunas teorijas meklējumos. Savukārt liberālisms ir izkropļots, un tā vietā ir neoliberālisms. Tā viens no lielākajiem “nopelniem” ir sociālo fenomenu “tauta” un “suverēna valsts” degradēšana, velme pilnīgi iznīcināt. Tautas pamats ir kultūrvēsturiskā likteņa kopība. Tauta ir tad, ja tā sevi uzskata par noteiktas misijas, valodas, domas, idejas nesēju. Herders teica, ka tauta ir Dieva domas. Neoliberālisms tautām atņem to misiju, valodu, domas, idejas, visu izšķīdinot bezpersoniskajā globālismā, transnacionālo formējumu kosmopolītismā, nacionālās suverēnās valsts nevajadzībā un kaitīgumā.

§  Neoliberālisms un tā jaunākais komponents globālisms necenšas ieviest organisku demokrātiju – tautas līdzdalību savā liktenī. Neoliberālisma/globālisma demokrātija ir bez tautas līdzdalības. Neoliberālisms/globālisms jau ir ideoloģiski apstrādājis sociuma apziņu tik lielā mērā, ka cilvēkiem (tautai) ir zudusi interese par organisku demokrātiju. Masveidīga ir ļaužu garīgā emigrācija no organiskas demokrātijas, pie reizes pieļaujot ideju banalizāciju, ideju nodevību un pat cilvēciskuma, garīguma, pašcieņas nihilismu. Neoliberālisms/globālisms cilvēka vietā netraucēti ģenerē postcilvēku. 2020.gada “Covid-19” pandēmija kļuva viena no enerģiskākajām un rezultatīvākajām postcilvēku radīšanas platformām, kuras dehumanizācijas procesos aktīvi iesaistās paši cilvēki, lai ātrāk un nesāpīgāk atbrīvotos no savas cilvēciskās identitātes un adaptētos “jaunajā normālībā”.