Kapitālisma vaibsti

 

 

v  Franču sociologs Alens Turens (Alain Touraine, 1925) ir izveidojis savdabīgu leģitimācijas vēsturi; proti, viņš ir uzskaitījis Rietumu civilizācijā tos morāli garīgos orientierus, kurus cilvēki savā laikā atzina par likumīgiem un galveniem morāli garīgajiem orientieriem, tādējādi attiecīgajā vēsturiskajā periodā apstiprinot to tiesības un pilnvaras. Vēsturiski pirmais morāli garīgais orientieris bija Dievs. Cilvēki dzīvoja saskaņā ar Dieva gribu, Dieva doto brīvību, dzīves kārtību utt. Dievu nomainīja prāts un prāta racionālisms. Tāda nomaiņa sākās Apgaismības laikmetā XVIII gs. Pēc Apgaismības laikmeta cilvēku morāli garīgais orientieris vairs nebija tik lielā mērā Dievs kā cilvēka intelekts un cilvēka racionāli konsekvents saprātīgums. XIX gs. priekšplānā izvirzījās vēsturiskums. Vēsture kļuva morāli garīgais orientieris. Cilvēki savu dzīvi uzlūkoja vēstures kontekstā – pagātnes, tagadnes un nākotnes vienotā skatījumā. Alens Turens lielu lomu vēsturiskuma leģitimācijā piešķir marksismam, kurā vēsturiskuma princips ir viens no galvenajiem metodoloģiskajiem instrumentiem gan cilvēku esamības zinātniskajā analītikā, gan cilvēku ikdienišķās apziņas pulsācijā. Alens Turens skeptiski izturas pret mūsdienām, kad nav īsti skaidrs, kas cilvēkiem ir likumīgais un galvenais morāli garīgais orientieris. Vēsturiskuma princips saglabājās līdz XX gadsimta vidum. Dieva loma izzuda XX gs. sākumā. Pēc II Pasaules kara no 60.gadu beigām (studentu nemieriem 1968.g.) Rietumu civilizācijā notiek ļoti dziļas izmaiņas. XXI gs. sākumā jau ir milzīga pierādījumu kolekcija tam, ka leģitimēts ir iracionālisms, bezprāts, paraloģistika, idiotisms, morāli garīgais plurālisms, kas praktiski pārvēršas amoralitātē, patiesības nihilismā, morāli tikumiskajā izlaidībā. XXI gs. sākumā Rietumu civilizācija nekādi nevar lepoties ar prāta racionālismu, vēsturiskumu, bet par Dieva leģitimāciju vispār nevar būt runas, ja pat tāds reliģiskais institūts kā Romas pāvests ir kļuvis par homoseksuālisma fanu.

v  Marksa uzskatos kapitālismu nomainīs komunisms – postkapitālisma vietā būs komunisms. Marksa uzskati vēsturiski nav apstiprinājušies. Kapitālisma vietā ir radies postkapitālisms, kas ir kaut kas šausmīgāks par kapitālismu.

v  Saprotams, šausmīgā postkapitālisma rašanos nosacīja buržuāzijas degradācija. Postkapitālisma autors ir postburžuāzija.

v  Par buržuāzijas noslīdēšanu postburžuāzijā nav pieņemts kritiski izteikties. Kritizē kapitālismu, bet nekritizē tā autoru – buržuāziju. Ja tiek kritizēta politiskā elite, tad tas nozīmē buržuāzijas kritiku. Cita loģika nav iespējama. Iespējams ir vienīgi vainīgo nesaukt vārdā, kas tā arī notiek globālo sociālo problēmu analītikā. Buržuāzijas degradācija netiek tieši apskatīta un novērtēta kapitālisma/postkapitālisma sakarā.

v  Buržuāzijas degradācija (vēsturiskā transformācija) ir asimetriska tam, ar ko buržuāzija varēja lepoties tās pirmsākumos. Buržuāzija radās kā progresīvs revolucionārais spēks pret arhaisko feodālismu. Mūsdienās buržuāzija nekādi vairs nav progresīvs revolucionārais spēks. “COVID-19” pandēmijas laikā buržuāzija kļuva dehumanizācijas noziedzniece. Jau agrāk buržuāzija XX gs. kļuva demonstratīvas patērēšanas (conspicuous consumption) stimulētāja, cilvēkus bezatbildīgi novirzot uz vulgāra materiālisma ceļa un demonstratīvo patērēšanu pārvēršot par necienīgas komunikācijas līdzekli (dod vēstījumu citiem par savu bagātību). Buržuāzijas mentalitāte vēsturiski pirmajā laikā pamatoti asociējās ar taupīgumu, ekonomiskumu, lietderīgumu, darba spējīgumu, askētismu sadzīves vajadzībās. Buržuāzijas mentalitāte asociējās arī ar racionālu cietsirdību, tradicionālo vērtību cienīšanu. Kā labi zināms, tagad no visa tā nekas nav saglabājies šodienas buržuāzijas mentalitātē. Izņēmumi eksistē, taču tagad buržuāzijas mentalitāte asociējas ar mietpilsoņu mentalitāti. Buržuāzijas reputāciju ir sagrāvuši dažāda tipa “jaunbagātnieki” ar savu alkātību un hēdonismu.

v  Rietumu civilizācijā, saprotams, buržuāzija joprojām nosaka izglītību, audzināšanu, zinātni, mākslu un literatūru, saimniecisko darbību, politiku, ideoloģiju, morāli, masu komunikāciju. Faktiski buržuāzija funkcionē kā postburžuāzija, jo, piemēram, izglītības un audzināšanas saturā neeksitē tādas tēmas kā cēlsirdība, garīgums, gods, pašapziņa, pašcieņa, bruņinieciskums, draudzība, solidaritāte, atbildība, pienākuma apziņa. Tā vietā tiek uzpotēts visāda veida “plurālisms”, “politkorektums”, “cilvēktiesības”, “genderisms”, morālais relatīvisms, patiesības neeksistēšana u.tml.