VISLIELĀKAIS NOZIEGUMS

 

   Latviešu varas inteliģence (inteliģences tā daļa, kura laiza valdošo kliķi) ir pastrādājusi vislielāko humanitātes noziegumu pēcpadomju laikā. Tas nav pārspīlējums. Tam, kas ir noticis “kovida” aizsegā, nav precedenta aizvadītajos 30 gados un arī agrāk. Runa ir par apkaunojoši unikālu notikumu garīgajā kultūrā. Tas ir humanitātes noziegums, un tas ir tāda mēroga humanitātes noziegums, kuru sabiedrība nedrīkst atstāt morāli nesodītu.

   Ir veikts drausmīgs kaitējums latviešu kultūras vēstures visvērtīgākajam segmentam – tēlotājas mākslai. Latviešu varas inteliģence ir apliecinājusi fundamentālu nevērtību, profesionālo un nacionālo tumsonību, totālu necieņu pret latviešu kultūras pagātnes mantojumu. Tiek demonstrēta estētiski kropla un mākslinieciski deģeneratīva  pozīcija. T.s. laikmetīgā māksla ir Rietumu civilizācijas norieta un pagrimuma liecība. Tas ir vispārzināms fakts. Latviešu varas inteliģence ir apliecinājusi savu solidaritāti ar šodienas garīgās kultūras visnevērtīgāko, visatbaidošāko, visnemākslinieciskāko slāni.

   Par šo humanitātes noziegumu medijos ir vairākas publikācijas. Svarīgākais ir pateikts divās publikācijās: 1) https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/lnmm-laikmetigas-makslas-iepirkuma--aktualo-un-parlaicigo-frekvencu-uztversana-14254050; 2) https://www.diena.lv/raksts/kd/maksla/lielakais-pozitivais-ieguvums.-saruna-ar-lnmm-direktores-vietnieci-krajuma-darba-ivetu-derkusovu-14254023?fbclid=IwAR2iNIf3FoaBVkH8I9WiknMlLkw8pfRLRXXLLb8rOUkMP5S_U4ItDWqvolY.

   Citāts no publikācijas Nr.2: "Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ir iegādājies 300 laikmetīgās mākslas (!?) darbu 550 000 eiro apmērā. [..] Lielākā daļa no iepirkto darbu autoriem pieder pie paaudzes, kas ir ienākusi mākslā XXI gadsimta sākumā. Vienai trešdaļai mākslinieku šī ir pirmā (!?) parādīšanās LNMM krājumā esošo darbu autoru sarakstā, viņu vidū ir arī XX gadsimta deviņdesmitajos gados dzimuši mākslinieki. [..] Muzeja dati liecina: 107 autoru vidū ir četrdesmit deviņas sievietes (pilns autoru saraksts ir pieejams LNMM mājaslapā). Vidējā pirkuma summa vienam autoram ir bijusi ap 5000 eiro, vidējā samaksa par vienu darbu – ap 1840 eiro. Darbi ir iegādāti par valsts līdzekļiem, kas tikuši novirzīti Covid-19 pandēmijas seku ietekmes mazināšanai uz kultūras nozari. Darbu atlasi ir veikusi ekspertu komisija, kuras sastāvā darbojušies pieci LNMM speciālisti (Māra Lāce, Elita Ansone, Daina Auziņa, Līna Birzaka-Priekule un Iveta Derkusova) un pieci pieaicinātie eksperti (Māris Čačka, Santa Hirša, Solvita Krese, Zane Onckule un Vilnis Vējš)."

   Tātad "kovida" nauda ir izniekota postmodernisma viepļu iegādei, piecūkojot muzeja fondus. "Laikmetīgā māksla" ir Sorosa u.c. finansēta postcilvēku postmāksla. Tā nav Purvīša, Rozentāla, Valtera māksla. Tā ir jaunās paaudzes "māksla", kurai Purvītis ir pie vienas vietas. Tiekamies ar nekaunīgi veiklu pieeju "kovida" naudas sadalīšanā.

   Mākslinieks tradicionāli muzejā nonāk tikai tad, ja ir daudzos gados pierādījis sevi un sabiedrībā iemantojis t.s. estētisko autoritāti. "Kovida" nauda ir sadalīta starp zaļknābjiem, par kuriem sabiedrība neko nezina. Faktiski ir pastrādāts humanitātes noziegums, bet nevis panākts "lielākais pozitīvais ieguvums". Atkārtoju: apgānīta ir latviešu kultūras vislielākā vērtība - tēlotājas mākslas mantojums!

  Publikācijā Nr.2 ir apkopota “ekspertu” pieeja. Tā ir pārsteidzoši “moderna” pieeja! Tā ir pieeja, kurai ar mākslu nav nekā kopēja! Tā ir pieeja, kas mākslu bīda uz elli, un tā ir pieeja, no kuras sabiedrība ir jātur kosmiskā attālumā. Tā ir pieeja, kurā neeksistē tāds mākslas obligāts kritērijs kā katarse – estētiskais pārdzīvojums. Tā ir glūnēšanu uz “mākslu” bez virtuozitātes – lielas profesionālās meistarības, augstas izpildījuma tehnikas.

   Solvita Krese:  “Pats termins "meistardarbs" vedina domāt, ka tiek sagaidīta tāda kā meistara amata prasmes demonstrēšana, tāpēc nevaru atturēties no atgādinājuma, ka laiks, kad mākslinieks tika uztverts kā prasmīgs amatnieks vai vientuļais ģēnijs, kas, pusbadā dzīvodams, savā cellē rada katarsi (!?) paģērošus mākslas darbus, ir pagājis. Mūsdienās mākslas darba vērtību bieži vien nosaka mākslinieka spēja konceptuāli attīstīt savu domu, to precīzi materializēt, sabalsojoties ar sava laika kontekstu un uztverot tā aktuālās frekvences. Lielākajai daļai darbu, kas šajā unikālajā iepirkumā tika iegādāti Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) kolekcijai, visas šīs pazīmes piemīt. Veidojot iepērkamo darbu atlasi, visu laiku fonā bija doma par neesošo laikmetīgās mākslas muzeju (!?) un par tiem baltajiem plankumiem (!?) Latvijas mākslas vēsturē, kas nu jau vairākām paaudzēm ir nezināmi. Līdzās jau definētajiem darbu atlases kritērijiem man bija ļoti būtiski apzināties, ka mēs ar šo iepirkumu rakstām vēsturi (!?), kurā pēc iespējas pilnvērtīgāk jāataino Latvijas mākslas attīstības kopaina pēdējos trīsdesmit gados – laikā pēc valsts neatkarības atgūšanas.”

   Vilnis Vējš: “Visi iepirktie darbi ir tādā profesionālā līmeni (!?), lai tie būtu muzeja krājuma cienīgi. Vai tie ir meistardarbi, rādīs laiks (!?), jo, kā mēs zinām, šo titulu piešķiram, skatoties uz tiem ar laika distanci. Ja runājam par virtuozitāti, tā jau kādu laiku nav vizuālās mākslas galvenā mēraukla (!?), mēs vairāk skatījāmies uz to, ko tie mums pasaka (!?). Es biju ļoti priecīgs, ka mani uzaicināja piedalīties šajā ekspertu komisijā, jo tajā es saskatīju iespēju realizēt vīziju (!?) – šo kolekciju veidot pēc iespējas dažādāku, lai tajā nebūtu pārstāvēti tikai zelta pamatstraumes autori un viņu darbi, bet lai mēs paskatītos arī uz krastiem, vai tajos nav kādu interesantu parādību, kas bagātinātu kopskatu.”