Vakcinācijas reputācija

 

 

   2020.gada 27.decembrī Eiropas Savienībā sākās masveida vakcinācija pret “COVID-19” infekcijas slimību. Neapšaubāmi, vīruss “SARS-CoV-2” un slimība “COVID-19” eksistē. Cilvēki ir saslimuži, kāda daļa no saslimušajiem ir mirusi. Epidēmijas/pandēmijas esamību nav iespējams noliegt. Tāpat nav iespējams noliegt vakcinācijas pozitīvos aspektus un vakcināciju kā cilvēces milzīgu zinātnisko sasniegumu, daudzus pasargājot no saslimšanas un daudziem izglābjot dzīvību. Izglītoti cilvēki zina, ko veselības aizsardzībā nozīmē tādi uzvārdi kā Pastērs, Mečņikovs. Viņi XIX gadsimtā radīja aizsargpotes pret vairākām infekcijas slīmībām.

   Termins “vakcinācija” tika pirmo reizi lietots franču valodā 1798.gadā. Vakcinācija eiropiešiem nekad nav patikusi. Tikai pēc 1840.-1843.gada baku epidēmijas sākās masveida vakcinācija. Savukārt XIX gadsimta beigās valstis jau lepojās ar savām vakcīnām, to izgudrošana kļuva valsts prestīža avots. Valstīs tika pieņemti likumi par obligātu vakcināciju (galvenokārt pret bakām). Pagaidām nekas efektīvāks par vakcināciju nav radīts imūnās sistēmas stiprināšanā pret infekcijas izraisītāju. Vakcīna palīdz imunitātei atpazīt un padzīt ienaidnieku – patogēnu (slimības izraisītāju).

   Vakcinācija nav viendabīgs līdzklis veselības aizsardzībā. Vakcinācijai mēdz būt dažādas sekas. Pie tam ne tikai pozitīvas. Vakcinācija joprojām pastāv kā aktuāla zinātniskā problēma, kas saistīta ar nepieciešamību turpināt pētniecisko darbību.

   Vakcinācijai ir ne tikai medicīniska reputācija, bet arī sociāla reputācija – vakcinācijas novērtējums sabiedriskajā apziņā. Lielās līnijās vērtējot, vakcinācijai bija ideāli pozitīva reputācija līdz XX gs. otrai pusei. No XX gs. 70. gadiem uz vakcinācijas reputāciju atsaucās vairākas nepatīkamas parādības. Tās ir sekojošās: 1) vakcīnu izgatavošana, tirgošana un vakcinācija kļuva viens no ienesīgākajiem biznesiem mūsdienu pasaulē (miljardu dolāru liels bizness); 2) vakcīnu slepena izmantošana demogrāfijas regulēšanā – vakcīnas kā sterilizācijas līdzeklis (piem., Āfrikā; aizvadītajos gados ir bijuši vairāki starptautiskā mēroga tiesu procesi); 3) vakcīnu izgatavošanas un testēšanas sasteigtība (komerciālā nolūkā viss notiek dažos mēnešos pretstatā zinātniskajai prasībai darbu turpināt vairākus gadus); 4) vakcīnas spēja nevis pretoties vīrusam, bet gan spēja aktivizēt vīrusa graujošo potenciālu (XX gs. 60.gados atklātā parādība: antibody-dependent enhancement (ADE); speciālistu vienai daļai tagad labi zināma parādība); 5) medijos populārā tēma par vakcināciju-čipizāciju (tehnoloģiski pagaidām vēl neesot sasniegts tāds līmenis); 6) “COVID-19” pandēmijas sociāli politiskā specifika – cilvēka brīvības, cilvēktiesību konstitucionālo normu ignorēšana, cilvēkā iznīcinot t.s. brīvības instinktu.