Bezbailīgā rosināšana sociālās atmiņas pliekanībā

 

   Būtnes, kuras sevi dēvē par politiķiem un latviešu tautas vairākums viņus arī atzīst par politiķiem, regulāri sola rosināt kaut ko labu panākt ārstiem, skolotājiem, pensionāriem, trūcīgajiem iedzīvotājiem. Saprotams, politiķi sola rosināt palielināt algas, pensijas, sociālos pabalstus, bet veselības ministre sola rosināt, lai ārsti “Covid-19” pandēmijas laikā pie algas saņemtu 100% piemaksu. Medijos regulāri ir priecīga informācija par kāda politiķa solījumu kaut ko labu rosināt.

   Taču principā tāda rosināšana neko neizsaka. Tā negarantē, ka politiķi patiešām reāli kaut ko sagādās. Viņi var neko nesagādāt, un neviens viņiem nevar neko pārmest. Viņi taču nesolīja konkrēti palielināt algas, pensijas, pabalstus. Viņi solīja tikai rosināt gādāt, lai algas, pensijas, pabalsti tiktu palielināti. Reāli solīt palielināt algas, pensijas, pabalstus nav viens un tas pats, kas ir solījums rosināt palielināt algas, pensijas, pabalstus. Ja kāds atcerēsies politiķa rosināšanu, tad rosinātāja rīcībā ir pārliecinoši ticama atruna: “Es rosināju, bet citi politiķi nerosināja, tāpēc nekas nesanāca, un es pie tā neesmu vainīgs”.

   Dotā solījumu forma (rosināšana) neapšaubāmi raksturo politiķu neprofesionalitāti. Īsti politiķi profesionāļi ar solījumiem nemētājas. Viņi nesola rosināt, bet sola izdarīt. Viņi solījumu un tā izpildi saista ar sevi, bet nevis ar citiem kolēģiem. Viņi nevēlas vulgāri primitīvā veidā zaudēt reputāciju un sabiedrības uzticību. Tas taču ir pats par sevi saprotams, ka solījumi rosināt, bet nevis solījumi pašam reāli izdarīt, ir smieklīga ākstīšanās, kas var vienīgi iemidzināt jau snaudošus pusprātus.

   Latviešu politiķi nekautrējas solīt rosināt. Tam ir vairāki iemesli. Viens iemesls ir neprofesionalitāte politikā. Atsevišķs iemesls ir prāta trūkums – intelektuālā aprobežotība. Politiķi ir tik aprobežoti, ka neapjēdz savas rīcības mānīgo bezjēdzību.

   Ļoti svarīgs iemesls ir nebaidīšanās no cilvēku dusmām par bezjēdzīgo rosināšanu. Latviešu politiķi zina, ka viņu bezjēdzīgā rosināšana visai drīz vai tūlīt (vakarā, otrā rītā) tiks aizmirsta. Tā tas būs īpaši tad, ja nākamajās dienās viņi atkal kvēli solīs kaut ko rosināt.

   Lieta ir tā, ka politiķus atturēt no tukšiem solījumiem efektīvi spēj fenomens, ko zinātnē dēvē par sociālo atmiņu. Ja sociālā atmiņa nefunkcionē, tad politiķi var bezbailīgi izrādīt nemitīgu rosināšanu.

   Zinātne par sociālo atmiņu sāka interesēties XX gadsimtā, kad zinātniskajā un filosofiskajā domā jau eksistēja tādi jēdzieni kā “kolektīvā atmiņa”, “vēsturiskā atmiņa”, “tautas atmiņa”, “cilvēces atmiņa”. Tolaik zinātne jau bija atsevišķi nodalījusi ģenētisko atmiņu un psihisko (neirofizioloģisko) atmiņu. Tik tikko nosauktajiem abiem veidiem tika pieplusots trešais veids – sociālā atmiņa, ar kuru politiķiem visvairāk nākas draudzēties.

   Ģenētiskā atmiņa ir iedzimtības rezultāts. Katrs cilvēks iedzimtības rezultātā pārņem ģenētiskās programmas, instinktus, refleksus, jo DNS (dezoksiribonukleīnskābē) ir iekodēta ģenētiskā informācija. Genofonds ir ģenētiskās atmiņas materiālais pamats. Ģenētiskā atmiņa cilvēkā nosaka viņa atmiņas struktūru, īpatnības un kvalitāti. Ģenētiskā atmiņa tāpat nosaka etnopsiholoģiskās (teiksim – latviskās) īpatnības sociālajai atmiņai.

   Savukārt psihiskā atmiņa balstās uz nervu sistēmas stabiliem sakariem, kas radušies cilvēka dzīves laikā. Tā, piemēram, psihiskajā atmiņā ietilpst atmiņas par emocionālajām izjūtām dažādās dzīves situācijās. Psihiskās atmiņas bāze ir līdzcilvēki un kultūra; respektīvi, cilvēka psihiskā pieredze saskarē ar līdzcilvēkiem un kultūru.

   Kā jau minēju, politiķa karjerā visvairāk praktiski nākas tikties ar sociālo atmiņu. Tāpēc svarīgi ir zināt sociālās atmiņas etnopsiholoģisko specifiku, potenciālu, izpausmes nosacījumus un variantus.

   Sociālā atmiņa ir dinamisks fenomens. Sociālā atmiņa mainās atkarībā no vēsturiskajiem apstākļiem. Latviešu sociālā atmiņa padomju laikā noteikti bija savādāka nekā pēcpadomju laikā.

   Tā, piemēram, padomju laikā valsts “Latvijas Republika” latviešu retrospektīvajā informācijā noteikti ietilpa idejiski un emocionāli ievērojami dziļāk un stabilāk nekā pēcpadomju laikā, kad tauta tika drausmīgi apkrāpta ar Latvijas Republikas atjaunošanu,  2003.gada 20. septembra referendumā tauta (66,97%) atsacījās no neatkarības un vispār zaudēja interesi par tādām kategorijām kā “brīvība”, “suverenitāte”, “valstiskā neatkarība”.

   Sociālā atmiņa ir lielā mērā atkarīga no politiskās iekārtas reputācijas un tautas kalpu reputācijas. Ja valda vispārēja neuzticība politiskajai varai un solījumu nepildīšana ir ikdienišķa parādība politiskajās norisēs, tad sociālā atmiņa zaudē možumu, aktivitāti, darbīgumu. Pie tam sociālo atmiņu kādam ir jāaizstāv, jāsargā un palīdzoši jāstimulē. Tādas funkcijas vēsturiski tradicionāli veic mediji, izpildot žurnālistikas svēto misiju. Pēcpadomju Latvijā valdošajai politiskajai kliķei ir tik komfortabli apstākļi, ka nav pilnīgi nemaz jāuztraucas par bezjēdzīgās rosināšanas nosodīšanu.