Vai visi vēlas atlaist Saeimu?

 

 

   Hermanis Alvis un viņam līdzīgas brīvvalsts ekselences noteikti nevēlas atlaist Saeimu. To nevēlas kadri, kuri komfortabli jūtas priekšnieka un puspriekšnieka krēslā bez izglītības, bez profesionālās pieredzes, bez talanta un pat bez Homo sapiens adekvātas psihiskās veselības. Latviešu inteliģences dominējošais vairākums nevēlas atlaist Saeimu, kura tika ievēlēta 2018.gada 6.oktobrī un kuras personāža cilvēciskā un politiski profesionālā kvalitāte iezvanīja debilitātes laikmetu latviešu tautas dzīvē. Saeimu nevēlas atlaist inteliģences daļa, kuras esamības komforts nav apgrūtināts, mazināts, atņemts. Tas attiecas gan uz materiālo komfortu, gan uz morālo komfortu. Viena inteliģences daļa var sekmīgi līdzdarboties organizētās noziedzības projektos, godīgi sadalīt valsts pasūtījumu naudiņu, saņemt nodokļu atvieglojumus, vakcinēties bez rindas u.tml. Savukārt otra inteliģences daļa var morāli komfortabli ieņemt amatus bez jebkādas kompetences, pieredzes un talanta. Turklāt tāda neatbilstība sākas ar valsts prezidenta, premjera, ministru, rektoru, dekānu, profesoru un pat Zinātņu akadēmijas vadības krēsliem. Nav manāma kāda sfēra, kuras vadošajos krēslos sēdētu piemēroti speciālisti un attiecīgi talantīgas personības. Piemēram, veselības ministrs pašlaik ir cilvēks ar pilnīgi nepiemērotu CV tādam godam.

   Nav ticams, ka Saeimu vēlas atlaist Alvis Hermanis un viņa fani. Kungs pirms dažām dienām pastrādāja unikālu everģēlību. Tā nekādā ziņā nav savienojama ar Saeimas atlaišanu un vispār vēlēšanos dzīvot cilvēciski normālos valstiskajos apstākļos. Kungs izplatījis savu morālo doktrīnu - “Septiņus ētiskos uzvedības noteikumus Jaunā Rīgas teātra darbiniekiem un skatītājiem”. Tas ir amoralitātes un deģenerācijas ziņā unikāls pietaisījums. Noteikti ir vērts citēt visus septiņus noteikumus: “1. Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem. 2. Mūsu teātris un politkorektums nav savienojami. Jo teātra uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem, – kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais – ir vienkārši garlaicīgi un nav arī patiesība. Ja teātrī ienāk politkorektums, tad teātris ir jāslēdz ciet un mums visiem ir jāiet mājās. 3. Mūsu teātrī ir atļauts jokot par visu un bez jebkādiem ierobežojumiem. Ir atļauts stāstīt aizskarošas anekdotes bez jebkādiem ierobežojumiem. Ja cilvēks strādā teātrī vai nāk uz teātri kā skatītājs – viņam ir jāmācas pašam tikt galā ar situāciju, kurā kāds viņu ir vārdiski aizskāris vai aizvainojis viņa jūtas. Jo tā ir tikai viņa paša uztveres problēma un ne savādāk. Tas pieder pie dzīves un tas ir normāli – dzīvot starp citiem cilvēkiem, kuri neesi tu. Ja cilvēks ar šo netiek galā un ir pārāk vārīgs – ļoti rekomendējam izvairīties no teātra apmeklējuma. 4. Mūsu teātrī ir atļauts flirtēt un uzsākt romānus gan starp aktieriem, gan starp skatītājiem, gan visas citās kombinācijās. 5. Mūsu teātrī ir atļauts strādāt cilvēkiem ar visdažādākajiem politiskajiem uzskatiem. Jo dažādāki – jo labāk un interesantāk. 6. Mūsu teātrī ir atļauts ne tikai neslēpt un nekaunēties, bet arī nebaidīties runāt un atklāti strīdēties par saviem politiskajiem uzskatiem.7. Mūsu teātrī katram ir atļauts ticēt, ka viņa uzskati ir paši pareizākie.”

   Nevajadzētu šaubīties! Tas ir domāts nopietni! Kungs pilnā mērā ir spējīgs to deklarēt!* Analoģiski tam, ka "ķeriet zagli", visskaļāk kliedz zaglis, morālais kroplis runā par morāli, pats būdams skatuvisko perversiju (seksuālo mizanscēnu) ģēnijs pēcpadomju visatļautības gados, apkalpojot tādus pašus morālos kropļus pseidointelektuālajā un mietpilsoniski primitīvajā vidē. Hermaņa noteikumi ir neredzēta muldēšana, vēloties izpatikt pussmadzenēm. Kaut kas tāds ir iespējams tikai debilitātes laikmetā, kad jebkura amorālā, antiracionālā, antiobjektīvā, antipatiesā, antiintelektuālā doma saņem kaut kādu puscilvēku aplausus un cilvēciskuma holokausts jau ir nonācis dehumanizācijas krematorijā. Hermaņa izdalījums ir savā ziņā unikāls materiāls, jo ūnikuma statuss var būt arī kolosālām bezjēdzībām, šausmīgam morāli tikumiskajam pagrimumam. Divkājainā pretīgā būtne pati izrāda sociumam sava pretīguma fundamentālo pakāpi. Tas ir savā ziņā unikāli! Ūnikuma cēlonis noteikti ir egotisms un idiotija, neko nezinot un neko nesaprotot par brīvības un atbildības vienotību, savstarpējo pakārtotību. Tukšpauris nezina, ka brīvība bez atbildības neeksistē un atbildība ir pirmajā vietā jebkuras brīvības kontekstā. Tajā pašā laikā nav tik liels muļķis, lai nezinātu par iespēju dzirdēt latviešu pajoliņu aplausus savam kārtējam patoloģiskajam murgojumam. Brīvvalstī ir izskolota un izaudzināta ļoti bieza cilvēcisko nevērtību kārta,- gandrīz divām paaudzēm brīvība nav nekāda vērtība, un brīvība netiek saistīta ar atbildību.

   Acīmredzot tiekamies ar kultūrnācijas kārotu desertu. Medijos nekavējoties tiek pārpublicēts amoralitātes šedevrs. Grūti atcerēties tik spilgtu morālā pagrimuma piemēru. Acīmredzot liels bars noticēs, ka "politkorektums" ir slikts vārds un cilvēkam nav vajadzīgs būt politkorektam - taktiskam, pieklājīgam sarunā par politisku, sociālo tematiku. Teātris ir jāslēdz ciet, ja tajā atklājas deģenerācija. Taču JRT neviens neslēgs! Arī Saeimu neviens neatlaidīs!

 

*Par viņa agrākajiem varoņdarbiem skatuviskās perversijas izdalījumos skat.: https://infoagentura.wordpress.com/2017/02/16/ieskats-perversiju-uzplaiksnijuma-latvijas-publiskaja-telpa/

 

 

Globālisma prozelītu visjaunākais izdējums

 

 

2021.gada 27.janvārī “Amazon” izziņoja Klausa Švāba un viņa kolēģa jaunas grāmatas iznākšanu:

“Stakeholder Capitalism: A Global Economy that Works for Progress, People and Planet Hardcover by Klaus Schwab (Author), Peter Vanham”. Latviešu valodā grāmatas nosaukums varētu skanēt “Ieinteresēto personu kapitālisms” vai arī “Līdzdalības kapitālisms”. Grāmata ir veltīta Klausa Švāba sirdslietai jau no 70.gadu sākuma, iesakot jauna kapitālisma variantu – “steikholderu kapitālismu”. Tāds kapitālisms varot glābt cilvēci. “Steikholderu kapitālismā” biznesa centrā ir transnacionālās korporācijas, kuras nenogurstoši rūpējas par cilvēkiem - realizē sociāli orientētu un sociāli atbildīgu darbību. Tas ir kapitālisms, kurā visi ir vienādi biznesa ienākumu sadalē. Acīmredzot pandēmijas aizsegā realizētās “lielās pārlādēšanas” (The Great Reset) kolosālie panākumi visas cilvēces mērogā ir stimulējuši Švāba kungu operatīvi atgādināt par “steikholderu kapitālismu” kā planētas iedzīvotāju labklājības visperspektīvāko sociāli ekonomisko formāciju. Protams, atkal tiekamies ar globālisma prozelītu enerģiskā ideologa jezuītismu, ar skaistām tēzēm liekulīgi nomaskējot pasaules valdnieku velmes.

 

Jezuītisma apogejs jeb cilvēces nākotnes visjaunākais projekts

 

 

   Globālisma prozelītiem ir neapskaužams liktenis. Viņi vēlas glābt pasauli, taču viņiem neuzticas. Katra viņu cilvēces gaišai nākotnei veltīta aktivitāte tiek nesaudzīgi kritizēta. Kritiķu pārliecībā globālisma prozelītu mērķis esot nevis pasaules glābšana humānisma garā, bet gan neierobežoti jezuītiskas oligarhiskas diktatūras ieviešana cilvēces mērogā. Globālisma prozelītu interesēs faktiski esot nevis humanizācija (process, kurā kaut kas tiek padarīts cilvēkiem piemērotāks, pieejamāks, labāks), bet gan cilvēces pakļaušana totālai kontrolei. Lai to panāktu, tiek piedāvāti dažādi kvazisociāli projekti liekulīgā un divkosīgā retorikā. Tā tas ir noticis ar visjaunāko projektu. To var uzskatīt par jezuītisma apogeju – visaugstāko pakāpi, kādu 2021.gada sākumā ir sasnieguši globālisma prozelīti.

   Nākas paskaidrot, ka par globālisma prozelītiem ieteicams saukt cilvēku slāni Rietumu sociumā, kuru līdz šim dēvēja par naudas saimniekiem, Davosas eliti, globālo eliti, pasaules valdniekiem, bilderbergiešiem, “Komiteju 300”. Sastopami vēl citi apzīmējumi ļoti bagātu un politiski ietekmīgu indivīdu terminoloģiskajā identificēšanā. Tie ir indivīdi, kuri kaismīgi vēlas rūpēties par visas cilvēces likteni un kuru ambīciju centrā ir cilvēces pārvaldīšanas mānija. Viņu vidū ir aristokrāti, baņķieri, biznesmeņi, politiķi, kā arī atsevišķi intelektuāļi, kuri konceptuāli izklāsta un pamato cilvēces pārvaldīšanas projektus.

   XXI gadsimtā minētais slānis sāka izmantot globālisma koncepciju. Par globālismu tiek maskējoši dēvēta vienpolārās pasaules kārtības nodibināšana, kad planētu pārvalda ASV, “zelta miljards” un planētas pārvaldīšanas ideālākais nākotnes mērķis ir pasaules valdības izveidošana. Ar jēdzienu “globālisms” tiek apzīmēta politiskā un ideoloģiskā koncepcija analoģiski tādiem jēdzieniem kā “liberālisms”, “sociālisms”, “konservatīvisms” u.c. Globālisma koncepcijas atbalstītāji faktiski ir pievērsušies jaunam filosofiskajam, sociālajam, politiskajam, ideoloģiskajam virzienam, ieviešot un nostiprinot jaunu jēdzienu “globālisms”. Tādējādi pret globālisma koncepcijas atbalstītājiem var izturēties kā pret prozelītiem. Tā dēvē cilvēkus, kuri pievēršas kaut kam idejiski jaunam un kļūst idejiski jaunā patrioti. Naudas saimnieki, Davosas elite, globālā elite reāli ir pārveidojusies globālisma prozelītos.

   Globālisma prozelītiem “COVID-19” pandēmija nav negaidīts notikums. Globālisma prozelīti gatavojās pandēmijai jau ilgu laiku pirms 2020.gada 11.marta. Todien Pasaules veselības organizācijas priekšnieks žurnālistiem ieminējās par pandēmijas iespējamību. Pandēmija tika vairākkārt modelēta dažādos stratēģiski analītiskos pasākumos gan Amerikā, gan Eiropā.*

   Globālisma prozelīti vienmēr zināja vienu likumu: pasaules radikālai pārveidošanai ir vajadzīgs transformatīvs notikums. Tas ir notikums, kas ir spējīgs radikāli pārveidot līdzšinējo stāvokli. Transformatīvs notikums vienmēr kaut ko pārveido, maina tā īpašības, raksturlielumu, telpiskās attiecības, sociālās attiecības utt.

   Tāds notikums noteikti ir “COVID-19” pandēmija ar tā transformatīvo specifiku – ekonomisko, izglītības, veselības aizsardzības, tūrisma, garīgās kultūras sabrukumu, karantīnu, dīkstāvi, attālināto darbu, kad sabiedriskās apziņas racionalizācijas vietā garīgajos procesos prioritāte ir idiotismam, bezprātam, iracionalitātei, apātijai, digitālajam, liberālajam fašismam, cilvēciskuma holokaustam. “COVID-19” pandēmija funkcionē kā transformatīvs notikums pasaules pārveidošanā. To neviens nevar noliegt. “COVID-19” transformatīvā notikuma realizācijā viena no galvenajām lomām ir masu komunikācijas līdzekļiem, veicinot nāves bailes, paniku, histēriju, kā arī informatīvo nihilismu – dziļu neticību mediju publicētajai statistikai, sižetiem par vīrusa izcelsmi, naudas sadalīšanu pandēmijas seku likvidēšanai, aparteīda pieeju vakcinēšanā utt.

   Globālisma prozelīti jau pirms 2020.gada zināja, kādai vistuvākajā nākotnē ir jābūt pasaules kārtībai. Globālisma prozelītu ideologi visjaunākajās publikācijās (2018.-2020.g.) ļoti strikti nosoda ne tikai kapitālismu, finansu spekulācijas, ļaužu masu materiālistisko orientāciju un patērēšanas māniju. Ideologi nosodoši izsakās plašāk. Viņi raksta par pasaules apdraudētību, degradēšanos, autoritārisma un fundamentālisma progresēšanu. Pasaulē ir sociālā, politiskā, garīgās kultūras krīze, kā arī morāles, demokrātijas, ideoloģijas krīze. Tā visa cēlonis ir XX gs. 80.gados aizsāktās finansu spekulācijas. Pēc 2008.-2009.gada finansu krīzes baņķieri netika sodīti. Viņi nenonāca cietumā, bet kļuva vēl nekaunīgāki. 98% finansu operācijas joprojām ir spekulatīvas, bet beznodokļu zonās ir noslēpti apmēram 32 triljoni dolāru.

   Globālisma prozelītu aprindās ideju ģenerētājas reputācija ir lēdijai Lynn Forester de Rothschild. Viņas trešais vīrs ir Rotšildu dinastijas ietekmīgākais pārstāvis sers Evelyn Robert de Rothschild. Lēdija ir formulējusi to, ko vēlas panākt globālisma prozelīti. Viņi vēlas panākt ne vairāk un arī ne mazāk kā kapitālisma radikālu pārveidošanu. No XX gs. 80.gadiem dominējošais finansu kapitālisms esot sevi izsmēlis. Tāpēc ir nepieciešams veidot jaunu kapitālisma vēsturisko modifikāciju. Tai nosaukumu ir izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild. Kapitālisma jaunās modifikācijas nosaukums ir “inkluzīvais kapitālisms” (proti, ietverošais, iekļaujošais kapitālisms). Sastopama informācija, ka viņa pirmo reizi modīgo jēdzienu lietoja 2014.gada sākumā. Viņa togad maijā Londonā organizēja konferenci. Tajā piedalījās tādas prominentas personas kā princis Čarlzs, Bils Klintons, pasaules finansu guru Kristīne Lagarda. Konferencē globālajai elitei pietuvinātā Kristīne Lagarda no tribīnes patētiski uzsvēra, ka jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” ir nesen izdomājusi lēdija Lynn Forester de Rothschild. XXI gs. sākumā globālisma prozelīti sociuma radikālas pārkārtošanas mērķus sāka konceptuāli apvienot vienā modelī – inkluzīvā kapitālisma modelī. Tā iemiesošana dzīvē kļuva globālisma prozelītu misija.

   Lēdija jēdziena “inkluzīvais kapitālisms” autortiesības ir uzdāvinājusi Romas pāvestam Franciskam. Tas publiski notika 2020.gada decembrī Ņujorkā. Lēdija 2018.gadā bija izveidojusi starptautisku nekomerciālu organizāciju “Coalition for Inclusive Capitalism” (CIC). Ar šo organizāciju interesenti var smalkāk iepazīties tās saitā (https://www.epic-value.com/). 2020.gada 14.decembrī Ņujorkā CIC noslēdza līgumu ar Vatikānu, izveidojot “The Council for Inclusive Capitalism with The Vatican”(CICV; https://www.inclusivecapitalism.com/). Līguma noslēgšanas svinīgajā ceremonijā lēdija apliecināja savu lielo gandarījumu par iespēju atbalstīt Romas pāvesta Franciska iniciatīvu (!?) veidot inkluzīvo kapitālismu. Ieskatu par globālisma prozelītiem un viņiem pietuvinātajām personām  var iegūt tik tikko minēto organizāciju saitos. Tajos ir nosauktas attiecīgās organizācijas padomes locekļi un atbalstītāji (firmas, firmu vadītāji).

   Jēdzienu “inkluzīvais kapitālisms” lieto arī Davosas foruma tēvs un “The Great Reset” fanāts K.Švābs.  2020.gada 9.jūlijā “Amazon.com” ievietoja informāciju par vienu no visnozīmīgākajām grāmatām ne tikai XXI gadsimtā, bet daudz daudz ilgākā periodā. Tā ir grāmata, kura nozīmības ziņā var mēroties ar Apgaismības laikmeta franču sociālo filosofu publikācijām. Toreiz eiropeīdiem tika pravietiski formulēta dzīves jauna paradigma (sistēmiskā kārtība). XVII-XVIII gs. publikācijas kļuva konceptuālā bāze Jaunajiem laikiem. Publikāciju idejiskais kodols  joprojām nav zaudējis aktualitāti, kaut gan tiek kritiski pārskatīts sakarā ar Rietumu civilizācijas norietu. Apgaismības mantojumā saskata būtisku kaitējumu eiropiešu mentalitātei un eiropiešu kultūrām.  Piemēram, it kā vajadzīgā un noderīgā racionālisma ideoloģija stimulēja novēršanos no Dieva un inficēja ateisma sērgu.

   “Amazon.com” ievietoto grāmatu var droši saukt par Kovida Derību.** To var bez pārspīlēšanas atzīt par Bībeles trešo sastāvdaļu. Kovida Derība ar lepni paceltu galvu nostājas līdzās Bībeles abām klasiskajām sastāvdaļām – Vecai Derībai un Jaunai Derībai. Ja, piemēram, Jaunā Derība vēsta par dievišķīgo atklāsmi, Dievam atklājot sevi un cilvēkiem apliecinot dievišķo humānisma gribu – cilvēkmīlestību, rūpes par cilvēka labklājību, cieņu pret cilvēku, tad Kovida Derībā viss ir pretēji. Respektīvi, atbilstoši cilvēces gaidāmajai nākotnei. Tajā dievišķās atklāsmes un dievišķā humānisma vietā ir garīgā stagnācija un nepārprotama dehumanizācija. Tas, saprotams, netiek teikts atklāti, bet tāda būs nākotnes reālā situācija, kuras bībeliskā kodifikācija ir Kovida Derība.

   “Amazon.com” sniedza informāciju par Klausa Švāba (Klaus Schwab) un Tjerī Mallera (Thierry Malleret) grāmatu “COVID-19: lielā restartēšana” (“COVID-19: The Great Reset”).*** Francūzis Tjerī Mallera (1961) ir ekonomikas zinātņu doktors, vairāku zinātnisko grāmatu un četru romānu autors. Viņš dzīvo Francijā.

   Klauss Švābs (1938) ir pasaulē labi pazīstams. Viņš 50 gadus vada Pasaules ekonomisko forumu (World Economic Forum). Tas katru gadu notiek Davosā. Savus uzskatus par cilvēces attīstību viņš ir atspoguļojis daudzās publikācijās un lekcijās. Taču jaunākā grāmata par “lielo restartēšanu” uzskatāma par viņa intelektuālās dzīves kvintesenci – būtiskāko un svarīgāko ideju, atziņu, secinājumu kopumu. Švāba kungam ir 82 gadi.

   Kovida Derībā ir pateikta patiesība par “new normal”. Par to grāmatas autori ir pelnījuši dziļu pateicību. Tagad vairs nav jāprāto, ko vēlas intelektuāļu specifiskā grupa, kā arī “transnacionālie finansisti” (D.Tramps), “naudas saimnieki”, “FAGMA”(Facebook, Amazon, Google, Microsoft, Apple) kopā ar “Deep State” un vakcinēšanas maniakiem bilgeitsiem. Tagad vairs nav nepieciešams aptvert, kas ir pandēmija un kādas būs pandēmijas sekas. Kovida Derībā ir pateikta patiesība un konceptuāli izklāstīta cilvēces nākotne. Kovida Derībā tāpat kā Vecajā Derībā un Jaunajā Derībā tiek noslēgts līgums (derība) starp divām pusēm. Ja Bībeles abās klasiskajās sastāvdaļās līgums tiek noslēgts starp Dievu un tautu, tad Kovida Derībā līgums tiek noslēgts starp “COVID-19” saimniekiem un cilvēci – globālās diktatūras, globālā fašisma objektu un principā sava veida kovidvergiem bez cilvēka tiesībām un tādiem cilvēciskuma atribūtiem kā pašcieņa, brīvības apziņa.

   Vairs nav vajadzīga arī atbilde uz jautājumu “Kad tas viss beigsies?” vai “Kad beidzot atgriezīsimies normālā dzīvē?”. Kovida Derībā ir izlasāma atbilde: “Many of us are pondering when things will return to normal. The short response is: never”. Atcerēsimies, “never” latviešu valodā tiek tulkots “nekad”. Angļu valodā vēl varēja teikt “Never again!” – nekad vairs!

   Tātad atgriešanās cilvēciski cienīgā dzīvē nebūs nekad. Grāmatā tiek paskaidrots, ka pasaule vairs nebūs agrākā pasaule. Kapitālisms ieņems jaunu formu, un būs jauni privātīpašuma veidi. Transnacionālās korporācijas uzņemsies lielāku sociālo atbildību, lai iesaistītos vispārējā labuma vairošanā, nabadzības pārvarēšanā, nevienlīdzības izskaušanā, klimata izmainīšanā. Ja demokrātija un globalizācija paplašināsies, tad nacionālajām valstīm vietas nebūs.

   Grāmatas autori ir sajūsmā par “COVID-19” pandēmiju. 2020.gada populārākā infekcijas slimība burtiski spārno autorus. Viņi nekaunās par savu milzīgo sajūsmu, kas vispār morāli nepieklātos pandēmiskās nelaimes mēnešos. Švāba kungs kopā ar līdzautoru priecājas par pandēmiju. Pandēmija ir nākusi pašā laikā un kļūst radikāls pagrieziens cilvēces globālajā trajektorijā. Pandēmijai ir kumulatīvs spēks, nodrošinot kumulāciju – enerģijas koncentrēšanos vienā virzienā. Tas ir sen lolots virziens. Ja pirms pandēmijas bija tikai projekts uz papīra, tad pandēmija pēc 2020.gada 11.marta paver iespēju konkrēti rīkoties.

   2020.gada decembrī inkluzīvā kapitālisma karognesējs Ņujorkā kļuva Romas pāvests. Visjaunākajā laikā inkluzīvā kapitālisma karognesēja funkcijas cenšas pārņemt princis Čarlzs (1948) - His Royal Highness Prince Charles Philip Arthur George, Prince of Wales. Viņš ir feldmaršals, flotes admirālis, gaisa karaspēka maršals, un drīz var kļūt Lielbritānijas karalis. Princis Čarlzs ir patrons apmēram 350 organizācijām – fondiem, biedrībām, klubiem utt. No tēva viņš manto dziļu interesi par  savvaļas dabas aizsardzību, dabas aizsardzību un cīņu pret planetāro klimatisko katastrofu. Tas nekas, ka Rietumu politiskajā elitē modīgais diskurss par planetāro klimatisko katastrofu ir zinātniski pilnīgi nepamatots. Aizvadītajos gadu desmitos sastopama ir nevis globālā sasilšana, bet gan pretējais. 2020.gada janvārī Davosas forumā viņš apmīļoja 17 gadus veco Grētu Tunbergu. Savukārt 2020.gada jūnijā Davosas foruma on-line režīmā organizētajā sammitā princis Čarlzs slavēja “lielās pārlādēšanas” projektu, ne vārda neminot par pandēmijas drausmīgajām sekām – ekonomisko krīzi, cilvēktiesību ierobežojumiem utt. Viņa izpratnē politiķiem un biznesmeņiem pandēmijas laikā ir jāietekmē sabiedriskā apziņa, lai “iekarotu cilvēces iztēli un gribu”.

   Inkluzīvā kapitālisma celtniecības virsvadību (karognesēja lomu) princis Čarls pārņēma 2021.gada 11.janvārī. Minētajā dienā Parīzē notika “One Planet” sammits.**** Princis Čarls savā uzrunā izvirzīja jaunu iniciatīvu vārdā “Terra Carta” (Zemes hartija). Praktiski tika pieteikts jauns projekts inkluzīvā kapitālisma celtniecībai līdz 2030.gadam.***** Projekts ir detalizēti konkretizēts, norādot pasākumus un to finansējumu. Princis Čarlzs izsludināja naudas ziedošanu. Jau 2021.gada februāra sākumā projekta finansēšanā viņam izdevās iesaistīt tādas kolosālas finansu iestādes kā BlackRock, Bank of America un HSBC. Inkluzīvā kapitālisma celtniecība ir sasniegusi zināmu apogeju. Tas ir projekta menedžmenta apogejs – visaugstākā pakāpe. Princis Čarls acīmredzot netiks “izkonkurēts”. Īpaši tāpēc, ka viņš drīz kļūs karalis. Tātad anglosakšu dievs.

 

*Tekstus par pandēmiju skat.: https://paralogistika.blogspot.com/.

**Skat.: https://paralogistika.blogspot.com/2020/11/kovida-deriba.html

***Skat.: https://straight2point.info/wp-content/uploads/2020/08/COVID-19_-The-Great-Reset-Klaus-Schwab.pdf.

**** https://www.un.org/sustainabledevelopment/blog/2021/01/one-planet-summit-2/

***** https://www.sustainable-markets.org/terra-carta/

 

Par oligarhiju un kriminalitāti

 

Bez oligarhijas nepastāv neviena Rietumu valsts. Taču oligarhijas ir dažādas. Oligarhija var būt tik niecīga un pagrimusi, ka no tās tautai un valstij nav nekāda labuma, bet ir tikai liela nelaime. 13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja Latvijas oligarhijas niecību – nekompetenci, bezspēcību, pagrimumu, bezatbildību. Atkārtoju: reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Var būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par politisko eliti. Var būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies.Tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Un, lūk, 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu vietējās kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt konstitūcijas dārgumu „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie nodevēji un nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgs smirdējums. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta veltīgi 30 gadus atbalstīja savu oligarhiju. Tā izrādījās tik aprobežota un bezatbildīga, ka varas krēslos sasēdināja no žogmales izvilktus postcilvēkus. Latvijas kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu atdeva postcilvēku, Homo degradation, gūstā. Latviešiem pēc 2018.gada 6.oktobra sākās debilitātes laikmets. Par to jāpateicas oligarhijai.

   XX gs. Rietumu civilizācijā noziedzība (kriminalitāte) kļuva patstāvīgs valstiskuma institūts līdzās tādiem valstiskuma institūtiem kā parlaments, izpildvara, valsts dienesti, tieslietu sistēma. Protams, ne visās valstīs vienādā mērā, taču pamācoši graujoši ietekmīgi, jo noziedzības institūts funkcionē ASV - "balto" cilvēku dārgajā etalonā, paraugzemē. Latvijā kriminalitāte tās vissmagākajā organizētās noziedzības formā, saprotams, ir valstiskuma centrā - fundamentāli nosaka visu valsts institūtu noziedzību. Tas tā ir tikai kriminālajā kapitālismā (Krievijā, Latvijā u.c.), jo, piemēram, ASV visi valstiskuma institūti nav fundamentāli sajūgti ar kriminalitāti. Ar kriminalitāti sajūgti ir specdienesti. Turklāt ne vienmēr ar Baltā nama un Kongresa klusu atbalstu. Latvijas valstiskumā kriminalitāti fundamentāli uztur vietējā oligarhija, un Latvijā visi valsts institūti ir inficēti ar kriminalitāti – organizēto noziedzību.

 

 

 

 

 

 

“Prihvatizācijas” varianti

 

 

   LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu manipulatīvi imitētajā “otrajā” Latvijas Republikā nacionālā laupīšana jau no paša sākuma bija totāla noziedzība. Tika pievākts viss, kam bija kaut kāda vērtība. Lielākie laupītāji kļuva “oligarhi”, nosakot tautas politisko satvaru. 2003.gada referendumā tika pastrādāts jauns nacionālais noziegums – politiski vāji attīstītā tauta samusināta iestāties ES. Tātad tauta tika samusināta atsacīties no sava lielākā sapņa – politiskās brīvības, valsts neatkarības. Skaidrs, ka “oligarhiem” un viņu laizošajai varas inteliģencei brīvība neko neizsaka. Viņiem visu izsaka nauda, manta, amata krēsls valdībā. Lai izzagtu ES piešķirto naudu, “oligarhi” panāca referendumā 66,97%. Tātad tauta paklausīja savus lielākos laupītājus.

   Latvijas izlaupīšanā ir būtiskas nianses, proti, atšķirīgi varianti. Atšķirības ir saistītas ar amata izmantošanu savtīgajā “prihvatizācijā”. Lembergs  tika pie bagātības, panākot sev kādu daļu no citu laupītāju salaupītā. Tas ir viens “prihvatizācijas” variants. Otrs variants amata savtīga izmantošana. Šajā ziņā noziedzības ģēnijs ir Šķēle. Par viņu pat “vikipēdijā” viss ir objektīvi pateikts: “Darboties valsts pārvaldē sācis 1990. gadā, kļūdams par lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēgera vietnieku Ivara Godmaņa vadītajā ministru padomē. 1993. gadā, kad Augstākā padome izteica neuzticību ministram D. Ģēgerim, A. Šķēle uz laiku kļuva par lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju. Nākamajos divos gados A. Šķēle oficiāli nedarbojās politikā, toties bija aktīvs uzņēmējdarbībā. 1994. gadā viņš bija arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora vietas izpildītājs, tomēr vairāk šis posms viņa dzīvē ievērojams ar virknes pārtikas rūpniecības nozares uzņēmumu privatizāciju un aktīvu uzņēmējdarbību šajā un citās nozarēs.” Par Šķēli “vikipēdijā” vēl ir izlasāms: “Jau kopš iepriekšējās desmitgades vidus A. Šķēle ir viens no visbagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Viņš bija saistīts arī ar vairākiem skaļiem kriminālprocesiem, piemēram Digitālās televīzijas lietu un tā saukto Jūrmalgeitas skandālu 2005. gadā, tomēr visos gadījumos A. Šķēles oficiālā līdzdalība ir aprobežojusies ar liecinieka statusu”.

KĀ VĒRTĒJAMS TIESAS SPRIEDUMS LEMBERGAM?

 

 

Kā zināms, pēc PSRS sagraušanas Latvijā varu saglabāja LKP/VDK nomenklatūras viena (amorālākā) daļa, kopā ar trimdas nacionālajiem nodevējiem imitējot LR atjaunošanu. Lemberga tiesāšanas sakarā tiekamies ar LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu ("oligarhu") savstarpējo izrēķināšanos saistībā ar varas krēslu dalīšanu un "prihvatizāciju". Savējie izrēķinās ar savējo tāpat kā savējie izrēķinājās ar Rubiku, kurš nepieļāva "prihvatizāciju" - savu kolēģu alkātīgi plānoto Latvijas izlaupīšanu. Tāda savstarpējā izrēķināšanās kriminālā kapitālisma tēvzemē Krievijā notiek vēl plašāk un pat asiņaini. Kriminālais kapitālisms nevar izvairīties no oligarhu bandītiskām attiecībām, kurās līdzdarbojas valsts institūti. Ar to kriminālais kapitālisms atšķiras no klasiskā kapitālisma, kurā valsts institūtu līdzdalība (palīdzība) bandītu attiecībās nav galvenā. Latvijā bandīti var pilnā mērā izmantot valsts palīdzību savu noziegumu veikšanā, salaupītā saglabāšanā un vairošanā. Kā parasti latviešu sētā, neiztika arī bez smieklīgas izpļāpāšanās, atklājot īsto nolūku Lemberga novākšanai. Citāts no “NRA.LV” 2021.gada 22. februārī: “Bet kronis šai prāvai bija Jūlija Krūmiņa atziņas tiesā pratināšanas laikā, ka viņš, Ainārs Gulbis un Arnolds Laksa savulaik vērsušies prokuratūrā, sniedzot apsūdzošas liecības, lai Aivars Lembergs nekļūtu par Ministru prezidentu! Pēc šīs atziņas izskanēšanas tika darīts viss, lai Jūlijs Krūmiņš vairs klātienē neparādītos t.s. Lemberga procesā liecību sniegšanai.” Bailes no Lemberga iesēšanās premjera krēslā bija pastāvīgi. Par lietas safabricēšanu minētaja medijā teikts skaidri un gaiši: “Pamatapsūdzība Aivaram Lembergam ir par to, ka viņš 1993. - 1995. gados esot izspiedis kā kukuli divu ārvalstu kompāniju akcijas un divu Latvijā reģistrētu uzņēmumu kapitāla daļas no saviem toreizējiem draugiem un biznesa partneriem - Aināra Gulbja, Valentīna Kokaļa, Vladimira Krastiņa, kā arī no SIA “Man- Tess”, kas tolaik piederēja Jūlijam Krūmiņam. Par šo izspiešanu četri minētie miljonāri atcerējušies tikai 2008. gadā, kaut gan pēc akciju un kapitāla daļu izspiešanas nākamo 15 gadu laikā (t.i., starp 1993. un 2008. gadiem) viņi ar A. Lembergu gana draudzīgi sadzīvojuši ilgāku vai īsāku laiku - kopā ar ģimenēm atpūtušies eksotiskās zemēs; sēdējuši pie viena galda, gājuši medībās, slēguši lielus darījumus.”

 

 

 

 

 

 

 

Nepopulārā bēda

 

 

   Latviešu tautai ir divas milzīgas bēdas. Viena no tām ir visiem labi zināma bēda. Publiskajā telpā tā tiek regulāri apspriesta. Otra bēda nav tik populāra. Varētu teikt, ka vispār nav daudziem vai visiem zināma. Otra bēda netiek apspriesta medijos un nav izraisījusi plašu aprindu interesi. Abas bēdas ir viegli uztveramas, saprotamas, visiem pieejamas. Taču tas nav vienādojis to popularitāti iedzīvotāju masās. Tā tas ir noticis psiholoģiski pamatoti, jo par otru bēdu negribas runāt vai rakstīt ne zinātniekiem, ne publicistiem un žurnālistiem. Par otru bēdu visi klusē, jo nevēlas kļūt nepolitkorekti, pārprasti, apsaukāti par nodevējiem un Kremļa kalpiem.

   Latviešu tautas pirmā un galvenā milzīgā bēda ir demogrāfiskā katastrofa. Tauta strauji izmirst un noveco. Par to sabiedrība ir lietas kursā. Sabiedrība regulāri tiek informēta par dzimstības un mirstības drausmīgi nelabvēlīgo statistiku. Medijos tiek apspriesta nepieciešamība palielināt dzimstību, izvirzot dažādus priekšlikumus katastrofālā demogrāfiskā stāvokļa normalizēšanai. Taču praktiski nekas nemainās, un tautas apjoms strauji samazinās.

   Latviešu tautas pirmā un galvenā milzīgā bēda nav etniski unikāla parādība. Demogrāfiskā katastrofa attiecas uz visu “balto” rasi. Strauji izmirst un noveco eiropeīdu visas tautas.

   Arī otra milzīgā bēda nav etniski unikāla. Taču tā neattiecas uz eiropeīdu lielāko daļu. Otra milzīgā bēda attiecas tikai uz bijušajām sociālisma zemēm ar zemu dzīves līmeni. Kā zināms, Eiropas (ES) statistikā Latvija visos tematiskajos rādītājos ieņem kādu no pēdējām vietām. Daudzos rādītājos Latvija ir pēdējā vietā. Latvija nekādi nevar lepoties ar augstu dzīves līmeni. Tāpēc otra milzīgā bēda Latviju skar ļoti pamatīgi.

   Otra milzīgā bēda ir latviešu tautas cilvēciski vērtīgākās daļas emigrācija. Nākas atgādināt, ka par emigrāciju dēvē brīvprātīgu iedzīvotāju izceļošanu uz citu valsti. Emigrācijas iemesls mēdz būt galvenokārt politisks vai ekonomisks. Latvieši pamet Latviju galvenokārt ekonomiskā iemesla dēļ. Iemesls pamest Latviju politiskā iemesla dēļ faktiski ir ļoti liels. Ja ne lielāks nekā padomju laikā. Latvija ir kriminālā kapitālisma oāze, kurā vislabāk jūtas organizētās noziedzības talanti. Godīgiem un gudriem cilvēkiem ir grūti atrast sev vietu un saglabāt pašcieņu tādā iekārtā. Iespējams, latviešu kāda daļa emigrē politiskā apsvēruma dēļ, nespējot un nevēloties dzīvot kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību.

   Otra milzīgā bēda atsaucas uz sociālo struktūru. Emigrējot labākajiem iedzīvotājiem, sociālā struktūra pasliktinās. Sociālo grupu kvalitāte un to savstarpējo sakaru kvalitāte pasliktinās, nonāk līdz kritiskam minimumam vai vispār pārstāj eksistēt. Jebkurā gadījumā netiek pilnvērtīgi realizēta sociālās struktūras galvenā funkcija nodrošināt sabiedrības pastāvēšanu kā stabilu vienotu veselumu. Tas nonāk līdz tautas sairumam kā vienotam veselumam. To var uzskatāmi konstatēt Latvijā, un tas pirms dažiem gadiem jau tika iztirzāts piecu eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” grāmatā “Modernās banalitātes gads” (skat.: artursprieditis.lv).

   Lielās līnijās tverot, Latvijas sabiedrība (latviešu tauta) dalāma divās dominējošās sociālajās grupās: elite un visi pārējie. Par eliti nākas dēvēt valdošo politisko kliķi, bet par visiem pārējiem nākas dēvēt tautas masas (inteliģenci, proletāriskos darba ņēmējus, proletāriskās izcelsmes darba devējus u.c.). Tādējādi sociālā struktūra ir atkarīga no elites kvalitātes, tautas masu kvalitātes un abu dominējošo grupu savstarpējo sakaru kvalitātes. Aizvadītajos 30 gados labāko iedzīvotāju emigrācija ļoti slikti atsaucas uz abu grupu kvalitāti. Tā kļuva arvien zemāka.

   Rietumu civilizācijā jau vairākus gadsimtus izglītoto cilvēku zināšanās, bet no XIX gs. otrās puses arī sociālajās zinātnēs ir sastopama elites teorija. To turpina pilnveidot arī mūsdienās, ņemot vērā politiskās, ekonomiskās, sociālās, intelektuālās vēsturiskās izmaiņas. Pilsoniskās sabiedrības rašanās, konstitucionālā attieksme pret tautu kā suverēnu, liberālisma mācība un ideoloģija ir sekmējusi samērā radikālas izmaiņas. Taču elites teorijā vienmēr saglabājas zināmas kanoniskās tēzes. Tās nespēj apiet neviens sarunā par elites rašanos, uzdevumiem un objektīvo nepieciešamību. Pastāv sava veida klasiskas tēzes diskursā par eliti. Tās var nepatikt, un tās var apstrīdēt, bet nekādā gadījumā tās nedrīkst noklusēt.

   Viena no tādām kanoniskām, klasiskām tēzēm attiecas uz tautas kompetenci valdīt. Elites teorijā vienmēr saglabājas tēze, ka tauta pati nav spējīga valdīt un valsts pārvaldīšanas funkciju uzņemas tautas elite. Tā lielā mērā formējas no politiķiem. Tāpēc svarīgi ir elites atlases principi: izcelsme, izglītība, bagātība, spējas, pieredze, garīgais un fiziskais spēks. Ja kāds indivīds pret nodarbošanos ar politiku (latvieši saka – “iešanu politikā”) izturas kā pret cilvēka psiholoģisko iegribu, tad ļoti liela uzmanība ir pievēršama tādas iegribas reālajai pamatotībai. Nekur nav zudusi indivīdu nevienādība. To nosaka fiziskās, intelektuālās, morālās atšķirības.

   Elites esence ir pārākums. Pārākuma apziņai ir jābūt ne tikai tam, kurš grib “iet politikā”. Attiecīgā indivīda pārākumam ir jābūt publiski uzskatāmam lielumam un publiski akceptētam lielumam. Respektīvi, sabiedrībai ir jāatbalsta “iešana politikā”. Sabiedrībai ir jāapzinās, ka attiecīgā indivīda pārākums ir piemērots tautas kalpa svētajai misijai.

   Elites teorija pievēršas jautājumam “Kā cilvēks nokļūst elitē?”. Atbildes uz šo jautājumu ir dažādas. Vieni par galveno faktoru uzskata sociālo vidi. Tātad cilvēka šķirisko piederību. Citi priekšroku dod morālajai stabilitātei. Tātad cilvēka velmei pašaizliedzīgi kalpot savai tautai. Vēl ir sastopams viedoklis par cilvēka specifisko apdāvinātību. Tātad par cilvēka politiķa talantu. Šis viedoklis ir populārs, jo politika ir kļuvusi patstāvīga sfēra ar adekvāti apdāvinātu kadru kontingentu.

   Bet ir viens būtisks moments. Elites teorija brīdina potenciālos politiķus par iespēju sastapties ar morāliem pārbaudījumiem. Tas ir jāņem vērā tiem, kuri grib “iet politikā”. Lieta ir tā, ka sabiedrības augšējie elitārie slāņi vienmēr ir priviliģēti. Tātad elitei ir īpašas tiesības un priekšrocības. Politiķim ir jābūt psiholoģiski gatavam būt priviliģētam, un tas prasa noteiktu morālo kondīciju. Ne katrs cilvēks ir spējīgs samierināties dzīvot ar izņēmuma tiesībām un priekšrocībām, ko piešķir atsevišķam cilvēkam, atsevišķai sociālajai grupai, organizācijai u.tml.

   Topošajam politiķim ir jābūt lietas kursā par politiskās sfēras universālu likumu: elite vienmēr krāpj tautas masas. Elites galvenais resurss tradicionāli ir prasme manipulēt ar pūļa jūtām un emocijām. Tādējādi politiķim ir morāli jāakceptē un bezgodīgi jāizmanto masu cilvēku psihiskās īpašības: politisko indiferenci, politisko nekompetenci, politiskās apziņas neattīstību, personības kulta māniju utt.

   Elites teorijā svarīgs aspekts ir elites rotācija. Elitei vienmēr ir pagrimuma tendētība. Elite vienmēr ar laiku zaudē enerģiskumu, pasionaritāti, radošumu, gribasspēku. Tā tas visātrāk notiek, ja valdošā grupa ir slēgta un elitē nevar iekļūt cilvēki “no malas”. Ja elite ir ieviesusi varas plutokrātisko tipu un viss notiek no “augšas uz leju”, tad stagnācija strauji progresē. Tāpēc valdošā virsslāņa pastāvēšanā aktuāls ir jautājums par elites rotāciju, savlaicīgi gatavojot politisko kadru rezervi.

   Elites teorijas atsevišķi teorētiķi atzīst tautas iespēju praktiski būt suverēnam. Latvijā tas nozīmē latviešu tautas iespēju realizēt Satversmes 2.pantu “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Tauta suverēno varu var nodrošināt ar vēlēšanu palīdzību, izvirzot tautai uzticami kalpojošus politiķus un tādējādi formējot nacionāli labvēlīgu eliti.

   Tātad viss ir atkarīgs no tautas politiskās kvalitātes. Tas attiecas arī uz latviešu tautu un tās elektorātu. Ja emigrē vislabākie, tad, saprotams, nevar būt runa par labu tautas kvalitāti, elektorāta deleģētiem labiem politiķiem un labu eliti vispār.

   Tā, piemēram, “COVID-19” pandēmijas laikā latviešu sabiedrībā pulsēja dziļa neapmierinātība ar valdību un premjerministru Kariņa kungu. Bet tā ir latviešu tautas elektorāta konsekventi atbalstīta kvalitāte. Kariņa kungu latviešu tautas elektorāts ir trīs reizes ievēlējis Saeimā, divas reizes ievēlējis Eiropas Padomē, pilnā mērā apliecinot tautas otras bēdas drūmās sekas.  

 

 

 

Cilvēciskuma šķēlums

 

 

   “COVID-19” pandēmijas laikā cilvēciskuma šķēlums nemazinājās, bet pieauga. Ar radikāli atšķirīgiem un savstarpēji pretišķīgiem diviem slāņiem mūsdienu Rietumu civilizācijā varēja tikties pirms pandēmijas. Jau pirms 2020.gada tika lietots jēdziens “postcilvēks” kā krass un nesamierināms pretstats Homo sapiens. Postcilvēkam ir sava valoda un sava mentalitāte, sava vērtību sistēma un savs skatījums uz pasauli. Postcilvēciskā specifika jau ir tik liela, ka ne cilvēks, ne postcilvēks necenšas nodibināt savstarpēju komunikāciju un katrs strikti norobežojas savas esamības vidē, tādējādi civilizācijas sociālajā kontingentā izveidojot to, ko var dēvēt par cilvēciskuma šķēlumu – nepārvarāmu  aizu.

   Pandēmijas mēnešos aiza kļuva vēl dziļāka un vēl platāka. No vēsturiskās pieredzes viedokļa tā tam bija jābūt, jo pandēmija atšķirībā no epidēmijas sanaido cilvēkus, bet nevis viņus konsolidē nelaimes pārvarēšanai. Ja epidēmija saliedē vīrusa apdraudētās valsts sabiedrību, tad pandēmija uzkurina starpetnisko un dažādu sociālo grupu naidu, izvirzot pārmetumus par draudīgās slimības izraisīšanu un izplatīšanu. Tā notiek arī “COVID-19” laikā. Naidīgi pārmetumi tiek adresēti Ķīnai, bet Ķīna savukārt visā vaino ASV un Rietumu bioloģisko ieroču fanus. Savukārt Rietumu tautu patrioti visā vaino globālistus un globālo eliti, kura pandēmiju ir speciāli izraisījusi un izmanto kā transformatīvo notikumu “The Great Reset” dehumanizācijas mērķu sasniegšanai. Rietumu valstīs ir sastopami sabiedrības pārmetumi valdībai par neprasmi organizēt veselības aizsardzību un neadekvāto veselo cilvēku tiranizēšanu, kas ir izvērtusies konstitucionālo tiesību ignorēšanā.

   Cilvēka un postcilvēka identitātes un konfrontācijas tematika lielā mērā jau bija zināma pirms pandēmijas. Tās laikā šī tematika principā nemainījās, bet vienīgi sasniedza šaušalīgu līmeni. Cilvēciskuma šķēlums ir jāuzskata par Rietumu civilizācijas norieta ļoti drūmu izpausmi. Tiek sagrauta jebkāda cerība nākotnē piedzīvot kaut ko labu. Cerību zaudē cilvēks, jo postcilvēks jūtas komfortabli un nekaunās par savu postcilvēcisko identitāti.

   Globālo sociālo problēmu analītikā ir sastopams viedoklis par visu cilvēci. Tiek uzskatīts, ka ne tikai Rietumu civilizācijas sabiedrība, bet visa cilvēce strauji, pašpārliecināti un uzvaroši dalās divās antagonistiskās daļās. Nesamierināmas divas sociālās daļas ir ne tikai Rietumu pasaulē. Tādas nesamierināmas daļas ir konstatējamas arī pārējā pasaulē. Starp šīm abām daļām eksistē neatrisināmas pretrunas, pretējas tendences, naidīga cīņa. Vienā daļā ietilpst globālisti, digitālisti, homoseksuālisma fani, patiesības nīdēji un uzskatu plurālisma dievinātāji, politkorektuma un tolerances sludinātāji, finansu spekulanti un transnacionālo kompāniju menedžeri, valstiskās suverenitātes un nacionālā patriotisma likvidatori, kompetenču izglītības un kultūras industrijas slavētāji, kultūras mantojuma un morāles tradīciju nihilisti, garīguma un sirdsapziņas apsmējēji. Otrā daļā ietilpst garīguma, sirdsapziņas, cilvēciskās pašcieņas un sociālās atbildības, morāli tikumiskā cēluma organiskas nepieciešamības atzinēji. Šajā daļā ietilpst valsts patrioti, nacionālisti, tradicionālisti, klasiskās izglītības un grāmatu kultūras fani, cilvēki, kuriem nav pieņemams lielvalstu globālistu narcisms un ģeopolitiskās kundzības mānija, valsts suverenitātes sagraušana, transnacionālā kapitāla alkātība, intelektuāli kognitīvā atkarība no “Eiropas”, globālistiskais isteblišments. Otrās daļas cilvēkiem postmodernisms, neoliberālisms, genderisms, globālisms, patiesības un morāli tikumiskā cēluma nevajadzība ir degradācijas un deģenerācijas avots, bet inkluzīvā kapitālisma sociālā struktūra ir sociālais aparteīds, liberālais fašisms, cilvēciskuma holokausts.

   Diemžēl aplams nevar būt atzinums, ka mūsdienu sabiedrībā eksistē divas hominīdu daļas katra ar savu domāšanas veidu, estētisko gaumi, morāles un uzvedības modeļiem, valodu un vērtībām. Rietumu civilizācijā visjaunākajā laikā par to liecina notikumi ASV sabiedrībā sakarā ar prezidenta vēlēšanām. Šokējošas ir cilvēciskuma pretišķības ne tikai amerikāņu sabiedrībā, bet arī citās Rietumu zemēs, kuru sabiedrība sašķēlās divās daļās gan attieksmē pret Trampu un Baidenu, gan attieksmē pret cilvēces nākotni vispār.

 

No kā nav jābaidās!

 

 

   2021.gada 10.februārī “NRA.LV” publicēja sarunu ar Saeimas deputātu, Latvijas Zemnieku savienības priekšsēdētāju Armandu Krauzi. Žurnālists jautāja: “Aizvien biežāk dzirdamas atbildīgu amatvīru runas - prognozes, ka pašvaldību vēlēšanas, kurām būtu jānotiek 5. jūnijā, varbūt nenotiks, ja būs slikta epidemioloģiskā situācija un kovids turpinās plosīties.” Krauzes kungs atbildēja: “Izskatās, ka valdošās koalīcijas politiķi, kas ir pieņēmuši daudzos nejēdzīgos lēmumus, baidās, ka vēlētāji par viņiem nebalsos. Tāpēc laikam ir doma vēlēšanas atlikt - pārcelt uz vēlāku laiku. Iespējams, ir cerība, ka tad, ja vēlēšanas notiks vēlāk, sabiedrībai aizmirsīsies pašlaik notiekošais. Jādomā, ka valdošās partijas nejūtas drošas par saviem reitingiem un vēlēšanu rezultātiem”.

   Kādas muļķības! Kāpēc tiek sarunātas tādas šausmīgas aplamības? Kur ir dzīvojis šis Krauze - Uz Mēness jeb zem gultas? Latviešu tauta visu pēcpadomju laiku ir dedzīgi atbalstījusi savu nacionāli noziedzīgo iekārtu ar tās partijām un partiju biedriem. Latvieši ir karsti mīlējuši kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību, kad noziedzība ir valstiskuma kodols. Latvieši nav vērsušies pret LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu veikto kolosālo nelietību kopā ar latviešu emigrācijas fekālijām, noorganizējot pseido LR "atjaunošanu". Latvieši dedzīgi atbalstīja (66,97%) savu nacionālo noziedznieku "projektu" ES naudas izzakšanai, iestājoties ES. Latvieši tādējādi parādīja, ka viņiem valsts suverenitāte, politiskā brīvība ir pie vienas vietas. Latvieši, atkārtoju, ir nacionālās katastrofas autori, paši sevi iznīcinot, pazemojot un nonākot līdz Eiropas lielāko dzērāju slavai. Neviens nebaidās no vēlēšanām. Kariņš Saeimā ir ievēlēts 3 reizes, EP - divas reizes. Latvieši vienmēr ir ievēlējuši "labākos no labākajiem", tādējādi ar 13.Saeimas ievēlēšanu ievadot jaunu panākumu - debilizācijas laikmetu. Arī 2022.gada 1.oktobrī latvieši atkal ievēlēs savus "labākos no labākajiem". Nekas nemainīsies un nekas nekad nav mainījies arī tad, ja latviešu elektorāts pēc vēlēšanām otrā rītā pirms saullēkta sāk kviekt "Atlaist Saeimu!". Tāda kviekšana ir arī tagad, taču parakstus atlaišanai nevar savākt.

   Vēlēšanas (pašvaldību, Saeimas) tiks atliktas tad, ja būs attiecīga globālās elites komanda. Tāda komanda ir iespējama, ja globālo eliti neapmierinās “kovida” panākumi “inkluzīvā kapitālisma” izveidošanā. Tiks dota komanda turpināt “The great reset” realizāciju. Tas viss ir reāli, jo protestu apjoms pieaug attīstītās tautās. Globālajai elitei nav vajadzīga tai nepakļāvīgu politisko spēku ievēlēšana.

Totalitārās revolūcijas valoda

 

   Globālā elite intensīvi būvē jaunu civilizāciju. “COVID-19” pandēmijas mēnešos tas ir konstatējams, tā teikt, bez brillēm. Pandēmija sniedz lielisku iespēju jaunas civilizācijas būvēšanu pārvērst revolucionārā procesā ar tāda tipa procesiem raksturīgo dinamiku, revolucionizējošo vērienu un adekvātas valodas lietošanu savas darbības propagandā.

   Adekvāta valoda ir akūta nepieciešamība, jo jaunā civilizācija būs monopolitiska un monoideoloģiska civilizācija. Vara būs pasaules valdībai, kura vienpersoniski diktēs politikas un ideoloģijas saturu. Taču to nedrīkst atklāti paziņot. Monopolitika un monoideoloģija sabiedrībā joprojām asociējas ar sarkanā drakoniskā sociālisma celtniecību, proletariāta diktatūru, vienpārtijas sistēmu. Saprotams, globālā elite nebūvē sociālismu, kas ciena un nespēj pastāvēt bez jebkura veida “mono” stāvokļa. Globālā elite saglabās kapitālismu. Tikai tam būs jauns skaists epitets – “inkluzīvais”. Globālās elites ideāls ir inkluzīvais kapitālisms.

   Tik tikko  minētā epiteta izvēle nav leksiskā revitalizācija – agrāk sastopama vārda aktivizēšana, pielāgošana jaunai sabiedriskajai funkcijai. Vārds “inkluzīvs” agrāk nebija sabiedrības ikdienišķi pastāvīgajā vārdu krājumā. Tas nebija katru dienu sastopams medijos. Sabiedrība nebija pieradināta uz dzīvi lūkoties inkluzīvi (lat. inclusivus – ietverošs, iekļaujošs). Bet tas ir ļoti svarīgi. Neapbružātais svešvārds radīs gudru un smalku intelektuālo auru un karjeristisku intrigu – modīgu māniju to lietot, lai apliecinātu savu izpratni, piederību un atbalstu pašlaik visvērtīgākajiem globālajiem trendiem.

   Tā, piemēram, 2021.gada janvārī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipovas kundze arī gudri apliecināja savu neatpalicību un organisko vienotību ar globālajiem trendiem. Viņa teica: “Vēl nepieciešamas pūles, lai Latvijas sabiedrība kļūtu patiesi iekļaujoša”. Un tas nekas, ka teiktajā nekas nav saprotams. Kādas pūles? Tātad pašlaik ir nepatiesi iekļaujoša? Kur ir jāiekļaujas?

   Neapšaubāmi, globālā elite ir izraisījusi totalitāru revolūciju. Daudz totalitārāku revolūciju nekā savā laikā izraisīja t.s. boļševiki, kuru teorētiskajā un praktiskajā devumā eksistēja politiskā un ideoloģiskā plurālisma elementi.

   Totalitārās revolūcijas izdalījumi un to valodiskais iesaiņojums ļoti uzkrītoši atspoguļojās ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Atklājās masveida šausmīgs naids pret savu vēsturi un kultūras mantojumu, kas izvērtās pieminekļu nojaukšanā, izcilu personību zākāšanā. Totalitārās revolūcijas valodā sava veida kulminācija tika sasniegta ar jēdzienu “iekšzemes teroristi”, tā apzīmējot monopolitikas un monoideoloģijas pretiniekus. Par totalitāro gaisotni liecināja valsts prezidenta un viņa atbalstītāju bloķēšana interneta sociālajos tīklos, atklāti ņirgājoties, ka vārda brīvība ir vienīgi “labējo fetišs”. Skanēja aicinājums cilvēkus “defašistizēt”, jo cilvēkus par fašistiem esot izskolojuši “labējie” konservatīvie aktīvisti. Nepārprotami bija redzams, ka drīkst būt tikai viena pareiza doma, viens pareizs viedoklis, kura nosargāšanai esot jādibina “patiesības ministrija”. Neiztika bez demagoģiski rituālās klišejas – aicinājuma “aizstāvēt demokrātiju”.  

 

  

Brīvības loma

 

 

   “COVID-19” pandēmijas sociāli politiskā un antropoloģiski humanitārā slodze aicina atcerēties brīvības kategoriju. Nav grūti pamanīt brīvības apdraudējumu pandēmijas laikā.

   Brīvība ir cilvēka esamības un tautas vitalitātes konstante – pastāvīgs lielums, ap kuru koncentrējas visdažādākie individuālie un sociālie procesi. Turklāt brīvība cilvēka dzīvē un brīvība tautas dzīvē ir ne tikai pastāvīgs lielums, bet arī morālais imperatīvs – neatlaidīga prasība, organiska nepieciešamība. Brīvība ir kritērijs cilvēka cilvēciskumam un tautas pašcieņai. Cilvēks bez brīvības tieksmes un tauta bez brīvības tieksmes nekad nav bijusi un nekad nebūs patiesas cieņas objekts. Attieksmē pret brīvību pilnīgi pamatots un attaisnojams ir rigorisms – pārmērīga stingrība un nelokamība, kas parasti izpaužas tikumisko, tiesisko, reliģisko, valodas un citu normu ievērošanā. Pret brīvības izpratni cilvēkā un pret brīvības izpratni tautā ir jāizturas rigorozi. Nekādi izņēmumi un nekādas pielaidīgas atkāpes nav vēlamas. Brīvības izpratni nedrīkst pieskaņot tekošajai politiskajai dienas kārtībai, karjerismam, konformismam, kompradorismam. Brīvībai nepiestāv morālais eklektisms, demagoģiskais viedokļu plurālisms. Brīvībai nav vajadzīgi brīvības propagandisti. Brīvībai ir jāfunkcionē kā dabiskai, organiskai īpašībai, kas ir cieši, sistēmiski saistīta ar cilvēka psihi, raksturu, personību, būtību.

   “COVID-19” pandēmijas sakarā brīvības kategorijā īpaši aktuāls kļūst jautājums par brīvības jēgu. Šajā ziņā stabila autoritāte ir sekojošajam postulātam: brīvībai ir jēga tikai saistībā ar noteiktu mērķi; ja brīvībai nav mērķa, tad brīvība principā nav vajadzīga. Piemēram, ja cilvēkam nav mērķis dzīvot atbilstoši uzskatu brīvībai, vārda brīvībai un citiem brīvības veidiem, tad viņam cilvēka tiesību garantētā brīvība nav vajadzīga. Savukārt, ja tauta neciena politisko brīvību un brīvprātīgi atsakās no valsts suverenitātes, tad tādai tautai brīvība nav vajadzīga un minētajam postulātam nav principa, atzinuma, sākumpieņēmuma autoritātes.

    Kā zināms, “COVID-19” pandēmija tiek izmantota kā transformatīvais notikums pasaules valdības pārvaldītajai monopolitiskās un monoideoloģiskās civilizācijas izveidošanai. Tādā civilizācijā gan cilvēka individuālā, gan tautas kolektīvā brīvība var realizēties tikai atbilstoši monopolitikas un monoideoloģijas pieļautajai pakāpei. Salikteņa daļa “mono” pats par sevi liecina, ka tiks pieļauts tikai viens brīvības aspekts. Un, lūk, jau pašlaik (2021.gada februārī) ir nepārprotami redzams, ka tiks pieļauta vienīgi demagoģiski sludināta “brīvība”, lai “cilvēku brīvības nodrošināšanai” izveidotu visu iedzīvotāju digitālo identitāti, kas vairs nebūs cilvēka identitātes noslēpums, kā tas cilvēces vēsturē bija līdz šim. Tāpat turpmāk vairs neeksistēs nacionāli valstiskā brīvība, jo valsts kā tautas organizācijas formāts tiks likvidēts.

   Tātad jaunajā civilizācijā brīvība zaudēs jēgu, jo cilvēka esamības un tautas esamības mērķis nebūs saistīts ar cilvēka tiesību garantēto brīvību un tautas kā suverēna brīvību. Nākotnē dominēs t.s. negatīvā brīvība; proti, brīvība bez cilvēciskuma, brīvība bez pašcieņas, brīvība bez pienākuma, brīvība bez suverenitātes.

   Transformatīvā notikuma saimnieki ar vīrusa “SARS-CoV-2” palīdzību šausmīgi iebiedētos  cilvēkus aicina brīvprātīgi atsacīties no brīvības un labprātīgi pakļauties valdības lēmumiem par karantīnu, masku nēsāšanu, vakcinēšanu, attālināto darbu un izglītību. Latvijā tāda atsacīšanās praktiski izpaužas, tautai pieļaujot Satversmes 95.panta ignorēšanu “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam”.

     

 

Esības parametri (17)

 

v  “Kovida” specoperācijas plāns tika apstiprināts Davosā slēgtās sēdēs 2020.gada 21.-24.janvārī. Iespējams, tā nav konspiroloģiska informācija. Tam var ticēt.

v  PVO 2020.gada 11.martā prognozēja, ka no inficētajiem mirs 3,4%.

v  Vīrusa “SARS-CoV-2” izraisītajai depresijai nepakļaujas Ķīna; tās ekonomiskās attīstības pieaugums 2020.gadā bija 2,3%.

v  “Lielās pārlādēšanas” mērķis ir nodibināt uz Zemes ekoloģisko (“zaļo”) diktatūru un digitālo diktatūru “stabilas attīstības” (sustainable development)   koncepcijas garā. Šo koncepciju izstrādāja Apkārtējās vides un attīstības pasaules komisija (WCED) 1983.gadā, un globālā elite to nav aizmirsusi.

v  2021.gada Davosas forumā Ķīnas valsts līderis stingri norādīja par daudzpolārās pasaules nepieciešamību un vienīgo iespējamo realitāti, kā arī stingri norādīja par nepieciešamību globalizācijas laikmetā saglabāt katras tautas nacionālo specifiku, kultūras īpatnības. Tāda attieksme ir atklāta vēršanās pret Rietumu elites centieniem radīt vienpolāru pasauli, kurā priviliģēta loma ir korporācijām – etniskā un kultūras ziņā neskaidram mistrojumam.

v  Notikumi sakarā ar ASV prezidenta vēlēšanām 2020.gadā parādīja oligarhiskās sistēmas (valstiskuma) izsmeltību. Oligarhija nespēja apturēt kolosālo haosu vēlēšanu sakarā. Nākas atcerēties, ka arī Latvijas kriminālā kapitālisma oligarhija nespēja apturēt 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanu sakarā debilitātes laikmeta iestāšanos Latvijā. Oligarhija pieļāva, ka pie varas nonāca cilvēciski neadekvāti tipi.

v  “COVID-19” vīruss kļuva “politiskais vīruss”, lai transformētu kapitālismu un transformētu cilvēku par postcilvēku. Taču lielā transformēšana (“lielā pārlādēšana”) neko konstruktīvu nepanāks, jo visus procesus sagandē Rietumu elites histērija, iracionālisms, intelektuālā nevarība, morālā deģenerācija, jūtot sava laika beigas un tajā skaitā fiziskās beigas.

v  Fašistisku diktatūru rada tie, kuri visskaļāk un visvairāk kliedz par brīvību, demokrātiju, cilvēku tiesībām. Tā ir vēsturiska likumsakarība, kas funkcionē arī XXI gadsimtā un tajā skaitā tādā “radošuma lielvalstī” kā Latvija.

v  Postmodernisma “filosofijas” doktrīna par “viedokļu plurālismu” faktiski ir “viedokļu monopolizācija”. Par to spilgti liecināja interneta sociālo platformu saimnieku darbība nevēlamas informācijas bloķēšanā ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Taču nevēlamas informācijas bloķēšana notiek arī attiecībā uz citām tēmām. Piemēram, tiek bloķēti materiāli, kuros tiek nosodīts homoseksuālisms.

v  1991.gada 26.decembrī PSRS prezidents paziņoja par PSRS likvidēšanu, tika nolaists PSRS karogs. Tiek uzskatīts, ka 2021.gada 6.janvārī tika likvidēta ASV; iebrukums Kapitolijā bija ASV sagraušana.

v  Globālās elites sapnis par pasaules valdību faktiski ir ļoti sens sapnis cilvēces vēsturē. Par pasaules pārvaldīšanu cilvēces viena grupa sapņoja jau no senseniem laikiem. Fenomens “pasaules valdība” balstās uz cilvēces vienotas politiskās varas koncepciju. Tā sola nodrošināt dzīvi bez kariem, materiāli un morāli pilnvērtīgu dzīvi katrai tautai, katram cilvēkam uz Zemes. Saprotams, Rietumu mūsdienu elite, globālā elite, kompromitē skaisto koncepciju, jo pati ir sev nodrošinājusi neslavu līdz pasaules galam.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

Tendences: izpratne un jēga

 

   Ļoti svarīgi ir ne tikai analītiski precīzi formulēt tendences, bet arī zināt tendences. Tas attiecas uz katru cilvēku. Ja cilvēks zina tendences, tad viņu nevar mānīt ar melīgi pasniegtiem atsevišķiem faktiem. Informētībai par tendencēm ir morāli psiholoģiskā slodze un intelektuāli profilaktiskā slodze. Ja cilvēks zina tendences, tad viņš jūtas drošs par sevi, jo ar viņu nav iespējams manipulēt. Manipulāciju tehnoloģijas ir bezspēcīgas pret labi informētiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par attīstības un pārmaiņu virzieniem.

   Katra indivīda antropoloģiskajās, kulturoloģiskajās, sociāli politiskajās zināšanās informētībai par cilvēka esamības, kultūras, sabiedrības virzības tendencēm ir milzīga vērtība. Ja cilvēks zina tendences, tad viņš adekvāti reaģē, tiekoties ar atsevišķiem faktiem un tajā skaitā ideoloģiski manipulatīvi iesaiņotiem faktiem. Ne velti katra relatīvi diktatoriskā un neleģitīmā politiskā iekārta noklusē tendences un nepieļauj to analītiku masu komunikācijā. Sabiedriskā doma nedrīkst iztirzāt tendences. Diskusijas par tendencēm masu medijos netiek pieļautas.

   Iemesls ir zināms. Zināšanas par tendencēm agri vai vēlu sintezējas zināšanās par visu sistēmu. Piemēram, valsts iekārtu kā sistēmu. Zināšanas par tendencēm izvēršas valsts iekārtas kritiskā analītikā. Ja valsts iekārtai nav leģitimitātes un tā pastāv bez valsts varas likumīguma sabiedrības (tautas) attieksmē, tad tādu politisko neķītrību apdraud gan zināšanas par tendencēm, gan šo zināšanu koncentrēšanās sistēmiskā formā.

   Katrs sociāli domājošais cilvēks jau sen būs ievērojis, ka latviešu masu komunikācijā neeksistē tēma par tendencēm un neeksistē tēma par kriminālā kapitālisma iekārtu kā sistēmu. Diemžēl abas minētās tēmas nav sastopamas arī t.s. masu publicistikā (interneta komentāros, interneta rakstos, modīgajā video “iziešanā tiešajā ēterā” utt.). Masu publicistikā ir vienīgi atsevišķu sliktu faktu kritika, sacenšoties slikto faktu kariķēšanā un dzēlīgā apzīmēšanā bez iekļaušanas plašākā kontekstā. Ja netiek apskatītas tendences, tad nav iespējams uzbrukt neleģitīmajai valsts iekārtai kā sistēmai un tās valdošajai kliķei kā šīs sistēmas valdniecei. Valsts iekārta kā sistēma netiek apdraudēta, un tāpēc valdošā kliķe nebaidās no masu publicistikas. Tā pat to veicina, jo tādējādi sabiedriskā doma tiek viltīgi novirzīta dzīves sīkumos un atsevišķu faktu kaislīgā, taču politiski pilnīgi bezperspektīvā apcerēšanā. Masu publicistika izlādē savas neapmierinātības enerģiju, un šī procesa lietderības koeficients ir smieklīgi niecīgs. Turklāt rodas šaubas, vai sabiedrība (latviešu tauta un tās masu publicisti) vispār grib citu politisko iekārtu.

   Katram “baltajam” cilvēkam ir vēlams zināt par mūsdienu galvenajām tendencēm viņa līdzcilvēkos un viņa civilizācijā. No antropoloģiskajām (cilvēka esamības) tendencēm ļoti svarīgi ir divi pārmaiņu virzieni.

   Pirmais virziens ir katastrofālā demogrāfiskā tendence - eiropeīdu rases novecošana un izmiršana planetāri globālās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā. Latviešu tautas apjoma regulārā samazināšanās ir šīs tendences uzskatāms piemērs. Tendences noslēgums tiek prognozēts XXI gs. otrajā pusē. Zinot par šo tendenci, objektīvi ir jāizturas pret dažādām administratīvajām, izglītības un citu dzīves segmentu reformām. Latvijas iedzīvotāju skaits joprojām samazināsies. Tāpēc sociālās infrastruktūras reformas ir objektīvi pamatotas. Cita lieta, kas tās veic un kā tās tiek veiktas. Šī darbība un šīs darbības kvalitāte latviešu tautā ir organiski vienota ar otro pārmaiņu virzienu.

   Otrais pārmaiņu virziens ir eiropeīdu rases formāli izglītotākās daļas morālais un intelektuālais pagrimums – degradācija un deģenerācija. Šī tendence sākās reizē ar “baltās” rases novecošanas un izmiršanas tendenci XX gs. 60.-70.gadu mijā. Galvenais destruktīvais spēks, tā saturs un metodoloģija, ir postmodernisma “filosofija”. Tā totāli pārklāj sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Postmodernisma satura un metodoloģijas centrālie instrumenti ir uzskatu plurālisms, patiesības aizstāšana ar viedokli, divkosīgais politkorektums, cilvēktiesību demagoģija, tolerances morālais kodekss, homoseksuālisma legalizācija, ģimenes sagraušana, genderisma patoloģijas, ienaidnieka tēla kultivēšana, pagātnes kultūras mantojuma ienīšana. Šo tendenci metaforiski salīdzina ar “dzīrēm mēra laikā”. Zinot par savu drūmo likteni, cilvēks pārstāj sapņot par nākotni un nododas vienīgi dzīves baudīšanai tagadnē pieejamajos formātos. Rietumu sabiedrībā vissagandētākā daļa ir politiķi un lielpilsētu inteliģence. Ja Latvijā, piemēram, administratīvo reformu veic kretīni un viņi vēlas Liepāju pievienot Valgai, tad tiekamies ar otrā virziena uzskatāmu piemēru. Pie varas ir cilvēciski sagandēts antropoloģisks izdalījums. Par formāli izglītotākās daļas morālā un intelektuālā pagrimuma šausmīgo līmeni liecina notikumi sakarā ar ASV prezidenta vēlēšanām, atklājot degradācijas un deģenerācijas ārprātīgi draudīgo pakāpi ne tikai amerikāņu sabiedrībā, bet visā eiropeīdu rasē. Otrā tendence arī turpināsies. Ar to ir jāsamierinās garīgi normālajiem cilvēkiem.

   No mūsdienu kultūras un sociāli politiskajiem pārmaiņu virzieniem uzmanība pievēršama vairākām tendencēm. Zināšanas par tām var atvieglot dažādu operatīvo notikumu izpratni, vērtējumu un ierindošanu plašākā kontekstā. Notikumi Latvijā ir vienoti ar Rietumu civilizācijai kopīgajām tendencēm. Diemžēl par to klusē latviešu “eksperti”, “viedokļu influenceri”, politologi.

   Sastopamas trīs tendences ar jēdzienu “transformācija”: pasaules kārtības transformācija, kapitālisma transformācija un cilvēka transformācija. Tik tikko nosaukto transformāciju ģenerātors, fans, maniaks ir “baltais” cilvēks. Ne katrs “baltais” cilvēks, bet gan ļoti bagāts, politiski un ekonomiski ļoti ietekmīgs “baltais” cilvēks ar nepārvarami apsēstu tieksmi “glābt cilvēci”, “rūpētie par cilvēces labklājību”, būt cilvēka galvenajam patronam – svētajam, kurš pats sevi uzskata un arī citi uzskata par aizbildni cilvēkam un visiem cilvēka esamības institūtiem – ģimenei, valstij, kultūrai, valodai, politikai, ekonomikai utt. Tādi maniakāli apsēsti cilvēki eiropeīdu rasē ir samērā daudz. Tie ir aristokrāti, miljardieri, senu un ietekmīgu dinastiju pārstāvji. Starp viņiem eksistē noteikta idejiskā un organizatoriskā saskaņotība, kas tiek izmantota konkrētu projektu sagatavošanā un realizācijā. Publicistikā, zinātnē, žurnālistikā viņus dēvē dažādi. Viens no populārākajiem apzīmējumiem ir globālā elite. Epitets “globālā” norāda uz viņu planetārajām ambīcijām.

   Pasaules kārtības transformācijas tendence ir saistīta ar vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu. Pēc Rietumu sociālisma sistēmas sagraušanas izjuka divpolārā pasaules kārtība. Tas īpaši patika ASV politiskajai elitei, jo viņu valsts kļuva planētas vienīgais saimnieks. Taču Ķīnas kolosālais ekonomiskais uzplaukums aizvadītajos 50 gados, Krievijas impēriskā “atmošanās” aktualizēja daudzpolāras pasaules kārtības iespējamību. Par to ļoti skaidri un nelokāmi izteicās Ķīnas valsts līderis Davosas forumā 2021.gada janvārī.

   Konfrontācija starp Ķīnu un ASV turpināsies. Savu attieksmi pret šo konfrontāciju nākas un turpmāk nāksies apliecināt arī latviešiem un latviešu valdošajai kliķei. Pasaules kārtības transformācijas tendence diktē katrai zemei izšķirties par savu simpātiju objektu. Savukārt simpatizējošā izšķiršanās atspoguļo attiecīgās zemes, attiecīgās tautas, attiecīgās sabiedrības humanitātes līmeni – cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu. Loģiski, ka vienpolārās pasaules kārtības akceptēšana nevar atspoguļot cienījamu humanitātes līmeni. Var tikai atspoguļot hegemonijas (pārākuma, pārsvara) atzīšanu.

   Kapitālisma transformācijas tendence un cilvēka transformācijas tendence pulsē roku rokā. Starp abām tendencēm pastāv strukturāla integritāte – cieša saistība, nedalāmība, veselums. Tas ir loģiski. Jebkuras sociāli ekonomiskās formācijas rašanās un attīstība nav iespējama bez adekvāta cilvēka klātbūtnes. Kapitālisms ir dzīvotspējīgs vienīgi tad, ja ir kapitālismam piemēroti cilvēki. Tādējādi mūsdienu kapitālisma transformācija nevar notikt bez cilvēka transformācijas atbilstoši stratēģiski projektētajam jauna tipa kapitālismam (t.s. inkluzīvajam kapitālismam).

   Abu tendenču (kapitālisma transformācijas un cilvēka transformācijas) zināma kulminācija tika sasniegta 2020.gadā “COVID-19” pandēmijas mēnešos. Globālā elite par to atklāti izsakās; pandēmijas laikā tiek radikāli transformēts kapitālisms un radikāli tiek transformēts cilvēks. Latviešu tauta arī ir pakļauta abām tendencēm; respektīvi, abām transformācijām. Plašāk par to skat. blogā “Postcivilizācijas dienasgrāmata” (https://postciv.blogspot.com/)  un “Pandēmijas paraloģistika” (https://paralogistika.blogspot.com/).