“Prihvatizācijas” varianti

 

 

   LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu manipulatīvi imitētajā “otrajā” Latvijas Republikā nacionālā laupīšana jau no paša sākuma bija totāla noziedzība. Tika pievākts viss, kam bija kaut kāda vērtība. Lielākie laupītāji kļuva “oligarhi”, nosakot tautas politisko satvaru. 2003.gada referendumā tika pastrādāts jauns nacionālais noziegums – politiski vāji attīstītā tauta samusināta iestāties ES. Tātad tauta tika samusināta atsacīties no sava lielākā sapņa – politiskās brīvības, valsts neatkarības. Skaidrs, ka “oligarhiem” un viņu laizošajai varas inteliģencei brīvība neko neizsaka. Viņiem visu izsaka nauda, manta, amata krēsls valdībā. Lai izzagtu ES piešķirto naudu, “oligarhi” panāca referendumā 66,97%. Tātad tauta paklausīja savus lielākos laupītājus.

   Latvijas izlaupīšanā ir būtiskas nianses, proti, atšķirīgi varianti. Atšķirības ir saistītas ar amata izmantošanu savtīgajā “prihvatizācijā”. Lembergs  tika pie bagātības, panākot sev kādu daļu no citu laupītāju salaupītā. Tas ir viens “prihvatizācijas” variants. Otrs variants amata savtīga izmantošana. Šajā ziņā noziedzības ģēnijs ir Šķēle. Par viņu pat “vikipēdijā” viss ir objektīvi pateikts: “Darboties valsts pārvaldē sācis 1990. gadā, kļūdams par lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēgera vietnieku Ivara Godmaņa vadītajā ministru padomē. 1993. gadā, kad Augstākā padome izteica neuzticību ministram D. Ģēgerim, A. Šķēle uz laiku kļuva par lauksaimniecības ministra vietas izpildītāju. Nākamajos divos gados A. Šķēle oficiāli nedarbojās politikā, toties bija aktīvs uzņēmējdarbībā. 1994. gadā viņš bija arī Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektora vietas izpildītājs, tomēr vairāk šis posms viņa dzīvē ievērojams ar virknes pārtikas rūpniecības nozares uzņēmumu privatizāciju un aktīvu uzņēmējdarbību šajā un citās nozarēs.” Par Šķēli “vikipēdijā” vēl ir izlasāms: “Jau kopš iepriekšējās desmitgades vidus A. Šķēle ir viens no visbagātākajiem un ietekmīgākajiem cilvēkiem Latvijā. Viņš bija saistīts arī ar vairākiem skaļiem kriminālprocesiem, piemēram Digitālās televīzijas lietu un tā saukto Jūrmalgeitas skandālu 2005. gadā, tomēr visos gadījumos A. Šķēles oficiālā līdzdalība ir aprobežojusies ar liecinieka statusu”.