Totalitārās revolūcijas valoda

 

   Globālā elite intensīvi būvē jaunu civilizāciju. “COVID-19” pandēmijas mēnešos tas ir konstatējams, tā teikt, bez brillēm. Pandēmija sniedz lielisku iespēju jaunas civilizācijas būvēšanu pārvērst revolucionārā procesā ar tāda tipa procesiem raksturīgo dinamiku, revolucionizējošo vērienu un adekvātas valodas lietošanu savas darbības propagandā.

   Adekvāta valoda ir akūta nepieciešamība, jo jaunā civilizācija būs monopolitiska un monoideoloģiska civilizācija. Vara būs pasaules valdībai, kura vienpersoniski diktēs politikas un ideoloģijas saturu. Taču to nedrīkst atklāti paziņot. Monopolitika un monoideoloģija sabiedrībā joprojām asociējas ar sarkanā drakoniskā sociālisma celtniecību, proletariāta diktatūru, vienpārtijas sistēmu. Saprotams, globālā elite nebūvē sociālismu, kas ciena un nespēj pastāvēt bez jebkura veida “mono” stāvokļa. Globālā elite saglabās kapitālismu. Tikai tam būs jauns skaists epitets – “inkluzīvais”. Globālās elites ideāls ir inkluzīvais kapitālisms.

   Tik tikko  minētā epiteta izvēle nav leksiskā revitalizācija – agrāk sastopama vārda aktivizēšana, pielāgošana jaunai sabiedriskajai funkcijai. Vārds “inkluzīvs” agrāk nebija sabiedrības ikdienišķi pastāvīgajā vārdu krājumā. Tas nebija katru dienu sastopams medijos. Sabiedrība nebija pieradināta uz dzīvi lūkoties inkluzīvi (lat. inclusivus – ietverošs, iekļaujošs). Bet tas ir ļoti svarīgi. Neapbružātais svešvārds radīs gudru un smalku intelektuālo auru un karjeristisku intrigu – modīgu māniju to lietot, lai apliecinātu savu izpratni, piederību un atbalstu pašlaik visvērtīgākajiem globālajiem trendiem.

   Tā, piemēram, 2021.gada janvārī Satversmes tiesas priekšsēdētāja Osipovas kundze arī gudri apliecināja savu neatpalicību un organisko vienotību ar globālajiem trendiem. Viņa teica: “Vēl nepieciešamas pūles, lai Latvijas sabiedrība kļūtu patiesi iekļaujoša”. Un tas nekas, ka teiktajā nekas nav saprotams. Kādas pūles? Tātad pašlaik ir nepatiesi iekļaujoša? Kur ir jāiekļaujas?

   Neapšaubāmi, globālā elite ir izraisījusi totalitāru revolūciju. Daudz totalitārāku revolūciju nekā savā laikā izraisīja t.s. boļševiki, kuru teorētiskajā un praktiskajā devumā eksistēja politiskā un ideoloģiskā plurālisma elementi.

   Totalitārās revolūcijas izdalījumi un to valodiskais iesaiņojums ļoti uzkrītoši atspoguļojās ASV prezidenta vēlēšanu laikā. Atklājās masveida šausmīgs naids pret savu vēsturi un kultūras mantojumu, kas izvērtās pieminekļu nojaukšanā, izcilu personību zākāšanā. Totalitārās revolūcijas valodā sava veida kulminācija tika sasniegta ar jēdzienu “iekšzemes teroristi”, tā apzīmējot monopolitikas un monoideoloģijas pretiniekus. Par totalitāro gaisotni liecināja valsts prezidenta un viņa atbalstītāju bloķēšana interneta sociālajos tīklos, atklāti ņirgājoties, ka vārda brīvība ir vienīgi “labējo fetišs”. Skanēja aicinājums cilvēkus “defašistizēt”, jo cilvēkus par fašistiem esot izskolojuši “labējie” konservatīvie aktīvisti. Nepārprotami bija redzams, ka drīkst būt tikai viena pareiza doma, viens pareizs viedoklis, kura nosargāšanai esot jādibina “patiesības ministrija”. Neiztika bez demagoģiski rituālās klišejas – aicinājuma “aizstāvēt demokrātiju”.