пятница, 30 апреля 2021 г.

Saraksta nelabā smaka

 


   Ar ordeņiem apbalvoto cilvēku saraksts pēcpadomju Latvijā nevar būt bez smakas. Apbalvo tikai tos indivīdus, kuri ar lielu entuziasmu atbalsta LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu varu un tās ieviesto kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību. Apbalvo tikai tos, kuri, piemēram, nenosoda Ordeņu kapitula kancleres Sarmītes Ēlertes nelietīgos melus: “4. maija valsts svētkiem ir savs vēstījums un simboliskā jēga. Tie atgādina par Latvijas valsts atdzimšanu (!?), Latvijas cilvēku gribu būt brīviem (!?) savā zemē un gatavību (!?) to izcīnīt. Tāpēc ir liels gandarījums, ka Neatkarības (!?) atjaunošanas dienā Valsts prezidentam Egilam Levitam un Ordeņu kapitulam ir iespēja pateikties un apbalvot izcilus dažādu profesiju pārstāvjus, kuru darbs ir kalpojis kopējam labumam, darījis Latviju skaistāku un stiprāku, mūsu visu dzīvi bagātāku.”   

   Katram apbalvoto cilvēku sarakstam ir smaka. Tā var mainīties; proti, būt vairāk vai mazāk nelaba – smirdīga, nepanesama u.tml. 2021.gada 30.aprīlī publicētajam apbalvoto sarakstam ir ļoti nelaba smaka. Tam ir nekļūdīgs izskaidrojums. Tas balstās uz vairākām atziņām. Apbalvo varas inteliģences kadrus. Un tāpēc, lūk, ir jāņem vērā, ka varas inteliģences portretu (smaku) nosaka varas inteliģences pamatbūtība – oportūnisms un konformisms. Tāpat aktuāla ir likumsakarība: jo netīrāka vara, jo netīrāka varas inteliģence. Aktuālas arī citas likumsakarības: muļķis vislabāk saprot muļķus; nelietis atzīst tikai otra nelieša nelietību.

   Ordeņu dalīšanu tagad veic tāda morālā līmeņa būtnes kā nācijas tēvs un Ēlerte. Tas nevar palikt bez sekām. Sarakstā dominē cilvēki, kuri ne tikai elementāri kalpo valdošajai kliķei, bet kalpo nelietīgi, bez sirdsapziņas, bez profesionālās ētikas normu ievērošanas, kalpo melojot, falsificējot, graujot tautas starptautisko reputāciju. Sarakstā ir rūdīti kolaboracionisti. Sarakstā ir pat Kangeris. Ļoti nelabo smaku visvairāk izdala sarakstā minētie žurnālisti. Nākas atgādināt, ka pati Ēlerte ir latviešu žurnālistikā viens no vismelnākajiem eksemplāriem. Viņu pārspēj vienīgi Lapsa Lato Vito Hodo Endo Leo Pirdo Gauno, kura bizness joprojām balstās uz anonīmu nomelnošanu, denunciācijām, idiotisku rusofobiju, paša Lapsas influenceriskiem čurājumiem. Ēlertes lielākie sasniegumi ir “Dienas” “prihvatizācija”, godīgā un gudrā “Dienas” pirmā galvenā redaktora Viktora Daugmaļa padzīšana, “Dienas” kalpošana LKP/VDK nomenklatūras morālajiem kastrātiem, kā arī profesionālā neģēlība ar amorālo “iespējams”. Piemēram, rakstot avīzē “skolas direktors, iespējams, ir pedofīls”. Skolas direktors avīzes redaktoru nevar iesūdzēt tiesā, jo ir tikai “iespējams”. Šo Ēlertes ieviesto riebīgo paņēmienu tūlīt pārņēma citi izdevumi.

 

Nekur neizspruksim!

 


 

   2021.gada 30.aprīlī “NRA” publicē interviju ar pasaules mēroga un tajā skaitā Eirāzijas mēroga mastodonto politiķi, LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu uzticamo kalponi “perestroikas/atmodas” nelietīgi fantastiskajā un unikālajā projektā, kā arī senču ciltskokā ģenētiski noformēto diplomāti Sandru Kalnieti. Kā zināms, viņa tagad ir EP deputāte un laiku pa laikam par to atgādina cilvēcei, bet īpaši politiski labi audzinātajam un nacionāli saprātīgajam latviešu elektorātam. Intervijā viņa ar kolosāli dziļi kompetenta politiķa aplombu iepazīstina publiku par “EU COVID-19 Certificate” ieviešanu. Viņas attieksme pret doto procesu ir kristāliski dzidra, atdzesējoši cēla un stūrgalvīgi cienījama. Tas tiek fiksēts jau intervijas virsrakstā “Sandra Kalniete: vakcinēšanās nedrīkst būt par pamatu brīvas cilvēku kustības ierobežošanai”. Stilistiski tas skan smagi un pārprotami. Latviešu literārajā valodā vajadzētu teikt “cilvēku pārvietošanās brīvības ierobežošanai”. Neapstrīdami viedās un morāli tīrās kundzes teiktajā šķībi sanāk, ka runa ir par cilvēku ķermeņa kustību ierobežošanu. Bet vulgārais stilistiskais līmenis nav galvenais. Galvenais ir tas, ka daudzi var noticēt Kalnietes kundzes skaistajai retorikai – daiļrunības izmantošanai ārēja efekta sasniegšanai, ārēji izskaistinātai, bet melīgi viltīgai runai. Un to, lūk, nevajadzētu darīt. Agrāk vai vēlāk būs ļoti rūgta vilšanās un dusmas par savu naivitāti. Sertifikāta ieviešanā jebkurā gadījumā tiekamies ar nopietnu eksāmenu demokrātiskuma līmenim tautās un valstīs. Katrā tautā/valstī šis līmenis ir atšķirīgs gan etnosa mentalitātē, gan etnosa kultūras sociāli politiskajās tradīcijās. Noteikti liela loma būs tautu/valstu ģeopolitiskajam statusam; respektīvi, atkarībai no ģeopolitiskā saimnieka, rupji sakot, laizīšanas entuziasma. Eiropa ir ASV kolonija, un tas noteikti izpaudīsies eiropolitiķu rīcībā. Pandēmiju diriģē globālā elite/globālisma prozelīti saskaņā ar savu antropoloģisko/demogrāfisko politiku un tās mērķiem, tāpēc cilvēktiesību ignorēšana būs sāpīga atbilstoši liberālā fašisma, cilvēciskuma holokausta, dehumanizācijas krematorijas celtniecības projektam, lai panāktu planētas iedzīvotāju skaita radikālu samazinājumu. Vakcinācija tagad ir cilvēka identitātes atribūts. Ja neesi vakcinējies, tad tev nav cilvēka identitātes, proti, tu neesi cilvēks. Identitāte nav stagnatīva greznība. Identitātes atribūti un kritēriji vēsturiski mainās. Tas ir noticis arī visjaunākajā periodā, un pie tā ir visiem jāpierod. Ja gribi būt cilvēks, tad vakcinējies.

Urrā, urrā! Beidzot!

 


 

   Pandēmijas ierobežojumi nelabvēlīgi ietekmē katru cilvēku savādāk. Tas ir atkarīgs no lieguma turpināt ierasto dzīves kārtību, kurā katram ir sava iemīļota nodarbība. Nācijas tēvam nejaukā pandēmija liedza doties bezmaksas ārzemju ceļojumos. Taču par laimi 2021.gada 30. aprīlī mēdiji beidzot izziņo priecīgu vēsti “Levits maijā dosies vairākās oficiālās vizītēs”. Tātad – urrā, urrā! Beidzot varēs atkal ceļot! Pirms pandēmijas nācijas tēvs paspēja apmeklēt tikai dažas valstis. Bija, piemēram, Japānā uz imperatora kronēšanu, kur varēja eleganti stīvi pagrozīties starp aristokrātiem. Vēl bija Londonā, kur nonāca Rietumu kinosatīriķu uzmanības centrā.  Ceļojumu plāni bija grandiozi. Tiem tika paredzēta liela summa valsts prezidenta budžetā. Taču skaistās ieceres izjauca pandēmija. Tas, visticamākais, nācijas tēvu pamatīgi sarūgtināja. Lieta ir tā, ka liegums bez maksas apceļot pasauli nācijas tēvam ir liegums bez maksas baudīt angļu brokastis ārzemju greznās viesnīcās. Nācijas tēva attieksme pret angļu brokastīm ir dokumentēta pamfletā “Brokastotājs”. Tajā nekas nav izdomāts, bet ar šaumīgā izbrīnā pusatvērtu muti novērots lepnajā Pārdaugavas viesnīcā. Lūk, kas ir angļu brokastis nācijas tēvam: “Levita dzīvē lielākais ienaidnieks bija kontinentālās brokastis. No tām viņš vairījās daudz paniskāk nekā no iespējas visu mūžu veģetēt bez izglītota, gudra un godīga cilvēka reputācijas. Levits nekad neuztraucās par savu reputāciju. Toties par neizbēgamo perspektīvu notiesāt riebīgās kontinentālās brokastis Levits trakoti uztraucās. Kontinentālās brokastis ir primitīvas brokastis. Tās sastāv no kafijas un kruasāna, kā arī tosta ar marmelādi un sviestu. Kontinentālo brokastu dzēriena varianti var būt tēja, karstā šokolāde, sula. Tostu vietā var pasniegt saldās pankūkas ar ievārījumu vai saldu sīrupu. Un tas ir viss. Pilnīgi cita lieta ir angļu brokastis. Angļu brokastis ir grandiozs komplekts. Tajā ietilpst vairākas sastāvdaļas. Tradicionāli pirmo pasniedz greipfrūtu sulu. Tai seko musli ar jogurtu vai pienu. Pamatēdienā ir olas ar bekonu. To pasniedz kopā ar tomātu, karstām desiņām vai apceptām pupiņām tomātu mērcē. Olas var būt pagatavotas dažādos veidos – ceptas, olu kultenī, vārītas bez čaumalas. Maltītes beigās tiek pasniegtas apaļmaizītes vai tosti ar ievārījumu, vai medu. Brokastu laikā ir pieejama tēja un dabīgā kafija. Īpašos gadījumos angļu brokastu olas var tikt papildinātas ar grillētiem produktiem - jēra karbonādēm, desiņām, aknām, tomāta pusītēm. Angļu brokastu kārtības ievērošana Levita morāles sistēmā bija kategoriskais imperatīvs. Kants arī esot pusdienojis daudzas stundas. Tā bija vienīgā informācija, ko Levits tiecās neaizmirst no cilvēces filosofijas mantojuma. Kā parasti, Levits svēto bezmaksas procesu sāka ar greipfrūtu sulu. Tās baudīšanai viņš veltīja pirmās 30 minūtes, metodiski stabili izdzerot četras glāzes. Sekoja musli divi šķīvji ar jogurtu un musli divi šķīvji ar pienu. Protams, dažādā veidā pagatavotās olas (ceptas, olu kultenī, vārītas bez čaumalas) ar bekonu Levits nobaudīja atsevišķi gan ar tomātu, gan atsevišķi ar karstām desiņām un atsevišķi ar apceptām pupiņām tomātu mērcē. Levitam laimējās. “Radisson Blu Daugava” todien angļu brokastīs olas tika papildinātas ar grillētiem produktiem. Levits neatsacījās ne no jēra karbonādes, ne no desiņām, aknām un tomāta pusītēm. Brokastu finālā Levits lietišķi apēda trīs no visām pasniegtajām apaļmaizītēm, kā arī neatstāja nepagaršotus tostus ar ievārījumu un medu. Viņš dzēra gan tēju, gan dabīgo kafiju. Viņš bez atelpas izdzēra trīs glāzes, degustējot trīs tējas šķirnes.”

 

 

 

 

четверг, 29 апреля 2021 г.

Intelektuālo un morālo kastrātu kancele

 


ir tā saucamais viedokļu plurālisms. Rietumos tas radās eiropeīdu civilizācijas sabrukuma laikā XX gs. nogalē kā pseidodemokrātiskuma uzšļāciens un cilvēktiesību fundamentāls izkropļojums. Latviešu inteliģence ar viedokļu plurālismu pirmo reizi tikās pēc PSRS sagraušanas. Apķērīgākie latviešu inteliģenti tūlīt izprata viedokļu plurālisma vērtību. Tā sastāv no trijiem elementiem. Pirmkārt, viedoklis var būt par jebkuru jautājumu. Otrkārt, viedoklis var būt bez jebkādām zināšanām par attiecīgo jautājumu. Treškārt, par viedokli nav jāatbild. Tā rezultātā viedokļu plurālismā katrs viedoklis kļūst visvarens, autonoms un neaizskarams valdnieks. Par viedokli var nosaukt jebkuru aplamību, nekompetences izpausmi, nezināšanu, un nekas par to nebūs. Turklāt par viedokli var nosaukt arī melus. Ja melotājs saka, ka tas ir mans viedoklis, tad viņu par melošanu nedrīkst nosodīt. 2021.gada 29.aprīlī “NRA” ievietoja materiālu par Māras Zālītes aizstāvēšanu sakarā ar odiozajiem izteikumiem. Viņu aizstāv meita. Tas ir ļoti labi, ka meita cenšas aizstāvēt māti. Taču, kā saka, ābols no ābeles tālu nekrīt. Zālītes odiozie izteikumi par nācijas tēvu, Kariņu nav jāatgādina. Tie ir sabiedrības atmiņā un sabiedrībā pilnīgi pamatoti nosodīti. Meitai faktiski vajadzēja stāvēt klusu. Taču viņai nav pieticis prāta ne klusēt, ne saprātīgi novērtēt mātes odiozos izteikumus. Meita saka: “"Viņas sirdsapziņa ir tīra"; Ilze Ķuzule atbild Māras Zālītes kritiķiem. Ilze uzsver, ka mamma pauda viedokli (!?) no brīvas gribas - vienkārši pauda viedokli, rēķinoties, ka tas kādam varētu nepatikt.” Ļoti tipiski! Lielisks piemērs viedokļu plurālisma specifikai! Sirdsapziņa ir tīra! Ja tas ir viedoklis, tad var blādīties un nekas par to nebūs. Gluži pretēji! Mums visiem ir jāpriecājas, ka Māra Zālīte nav pelēka, vulgāra, pieredzes bagāta visu varu un varnešu laizītāja, intelektuāli un morāli kastrēta reti nekaunīga klukste, bet dāma ar savu viedokli.

  

Dundura jautājums

 


   Platonam ne visai patika Sokrāts. Viņš Sokrātu sauca par dunduru. Sokrāts vienmēr uzvedās kā dundurs – neatlaidīgi uzmācīgi. Sokrātam bija uzmācīgs raksturs un slimīga tieksme apnikt cilvēkiem. Tam vienmēr bija viens konkrēts iemesls. Sokrāts katru reizi uzdeva vissvarīgāko jautājumu. Cilvēkiem tas nepatika. Cilvēku dabā ir noslieksme izvairīties no vissvarīgākajiem jautājumiem, jo tie traucē ikdienas remdeno ritējumu un spiež pārtraukt nomierinoši ierasto dzīves kārtību. Saprotams, tas nevienam nevar patikt. Katrs cenšas no tā izvairīties.

   Latvijas sabiedrībai pašlaik, 2021.gada 29.aprīlī, arī ir vajadzīgs vismaz viens dundurs no vietējās politiskās filosofijas katedras. Nākas uzdot pašlaik vissvarīgāko jautājumu. Nepieciešama ir dundura maksimāla neatlaidība un nebaidīšanās traucēt ikdienas komfortablo ritējumu tām personām, uz kuru darbību attiecas vissvarīgākais jautājums. Tagad, kad Rīgas medijos ir publicēta informācija par Kariņa un nācijas tēva ienākumiem, nepieciešams ir noskaidrot šo ienākumu izcelsmi. Īpaši tas attiecas uz nācijas tēvu, kuru žurnālisti pieskaita miljonāriem. Viss būtu saprotams, ja nācijas tēvs tāpat kā, piemēram, misters Tramps būtu pazīstams, ilggadējs, sekmīgs biznesmenis un sevi sabiedrībai pasniegtu kā biznesmeni. Nācijas tēvs sevi pasniedz kā superintelektuāli, garīgā darba fanātiķi, teorētiķi, metodologu, konstitucionālo tiesību konceptuālistu. Pēc nonākšanas pie bezmaksas ēdiena galda Rīgas pilī viņš sevi vēl pasniedz kā kulturologu, valodnieku, leksikologu-inovātoru, vēsturnieku, izglītības un nacionālo attiecību speciālistu, “zaļās” Latvijas patriotu utt. Sabiedrībā ir labi zināms, ka tik tikko uzskaitītie nācijas tēva autoidentifikācijas virzieni nevar nevienu aplaimot ne ar eiro vai dolāru miljoniem. Garīgā darba veicēji Rietumu civilizācijā reti kļūst miljonāri. Pat Nobela prēmijas laureātus neuzskata par miljonāriem. Nācijas tēvam nav pat bakalaura dokumenta. Par viņa izgudrojumiem, zinātniskajām publikācijām nav nekas zināms. Dundura neatlaidīgajam jautājumam “Kā ir tikts pie miljonāra goda?” ir milzīgs iemesls. Nācijas tēva nācija (polietniskā Latvijas pilsoņu sabiedrība) ir pelnījusi atbildi uz doto jautājumu. Vismaz tāpēc, ka nācijas tēvs paliks pie bezmaksas ēdiena galda līdz sava mūža beigām. Nācija, kura nodrošina viņam bezmaksas uzpildīšanos vēlamā intensitātē un apjomā, ir pelnījusi atbildi. Nācijas tēvam atbilde ir jāsniedz bez melošanas.

среда, 28 апреля 2021 г.

CITĀDAIS UN SVEŠAIS

 


 

   2021.gada 27.aprīlī “Delfi” atstāsta Latvijas tiesībsarga teikto sakarā ar pederastu dedzināšanu Tukumā: “Sabiedrības neiecietība pret citādo (!?) pēdējā laikā ir "iznākusi no skapja", intervijā Latvijas radio secinājis tiesībsargs Juris Jansons”. Tiesībsarga izteikums ir nekorekts. Rietumu civilizācijā homoseksuālisti vienmēr ir bijuši svešie, bet nevis citādie, pret kuriem toleranta attieksme ir loģiska prasība. Citādais un svešais nav viens un tas pats ne zinātnē, ne garīgi veselu cilvēku izpratnē. Citādais un svešais visjaunākajā laikā eiropeīdu civilizācijā ir kļuvis viens un tas pats vienīgi dažāda tipa radījumiem, kuru pliekanās smadzenes nav spējīgas pretoties ideoloģiskajam spiedienam kā normālu parādību akceptēt homoseksuālismu, genderismu un cita veida perversas kroplības un patoloģiskas novirzes no normas. Ideoloģiskais spiediens ir grandiozs. Tas ir arī ļoti rezultatīvs. Rietumu civilizācijā ir sagandēta gandrīz visa pilsētu inteliģence. Lai dzīvē un darbā pareizi lietotu zinātnē sen sastopamos jēdzienus “savējais”, “svešais” un “citādais”, jāstudē speciālā literatūra etnopsiholoģijā, krospsiholoģijā, socioloģijā, kulturoloģijā. Tiesībsarga amatam šīs literatūras studēšanai ir jābūt obligātai prasībai. Vai tā tas ir Latvijā? Gribētos ticēt, ka Latvijas tiesībsargs ne visai skaidri izprot savu izteikumu ideoloģisko kaitīgumu. Varbūt viņa izteikumi ir zināmas modīgas terminoloģiskās inerces rezultāts, bet nevis stabilas zinātniskās kompetences un savas pārliecības rezultāts? Protams, no “skapja” ir iznākusi neiecietība pret patoloģijām, perversām kroplībām, dažādiem deģenerātiem. Pederastu nosodīšana ir attieksme pret svešo, jo svešais vienmēr izraisa zināmu apdraudējumu. Citādais nav tas pats, kas svešais, taču no citādā nav jābaidās. Jābaidās vienīgi no svešajiem.

 

 

 

Konceptuālais šarlatānisms

 


   Par pēcpadomju laika humanitāro zinātņu konceptuālo šarlatānismu vedināja atcerēties viena konceptuālā šarlatāna popularizēšana “Dienā” 2021.gada 28.aprīlī.  Publicēta ir intervija ar Daci Bulu, kura strādā Latvijas universitātē. Tas ir tipisks gadījums. Žurnālists nav painteresējies, ko viņš intervē. Tā rezultātā medijos bieži tiek propagandēti dažādi “eksperti”, “zinātnieki”, “vadošie pētnieki”, “speciālisti”, kuru profesionālajā tarifikācijā ir obligāti jābūt salikteņa daļai “pseido” vai “kvazi”.

   Bulas šarlatānisms ietilpst šarlatānismu kolekcijā ar nosaukumu “Latviskā identitāte”. Pēcpadomju laikā nekavējoties jau 80.gadu beigās sākās apsēsta mānija meklēt latvisko identitāti. Ar to aizgrābti nodarbojās gan akadēmisko iestāžu kadri, gan dažādas gradācijas diletanti galvaspilsētā un provincē. No viņu publicētās produkcijas var sastādīt atsevišķu bibliotēku. XXI gs. latviskās identitātes meklēšana manāmi ir apsīkusi. Taču tas nebūt nenozīmē, ka meklējumi ir devuši saprātīgu rezultātu. Atbilde uz jautājumu “Kas ir latviskā identitāte?” joprojām neeksistē. Proti, neeksistē priekš izglītotiem, inteliģentiem cilvēkiem ar veselo saprātu.

   Minētajā kolekcijā visspožāk zaigo divi konceptuālie šarlatānismi -  Daces Bulas "dziedātājtauta" un Dagmāras Beitneres "zemnieku tauta" (tā ir tā pati Beitnere, kura izdēja "nācijas tēvu"). Par latviskās identitātes koncentrātu “dziedātājtauta” ir iznākusi grāmata. Tājā ir gandrīz 200 lappuses. Taču tālāk par ievadu nav iespējams lasīt. Ievadā teikts: “..populārais poētisms dziedātājtauta laika gaitā ir izvērties par savdabīgu etnonīmu – latviešu pašdefinīcijas stereotipu, kas sastopams ideoloģiskajā diskursā visos latviešu nacionālās apziņas aktivitātes periodos: jaunlatviešu laikā, pirmās brīvvalsts gados, dziesmotās revolūcijas notikumos, tāpat arī 20.gadsimta 90.gados, Latvijai “atgriežoties” Eiropā un pasaulē. Tādējādi šai stereotipā KULTŪRAS VĒSTURE koncentrētā veidā nogulsnējusies vairāk nekā gadsimtu ilga un vairākās interpretācijas līnijās sazarojusies diskursīvā prakse, kas tautu un tautasdziesmu tradīciju skatījusi savstarpējās atkarības plāksnē”.

   Būtu smieklīgi, ja nebūtu tik bēdīgi! Dace Bula kopš 2011.gada ir LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore. Šarlatānisms ir toksiska sērga. Šarlatānisms saindē visu, kam tiek klāt. Turklāt pēcpadomju Latvijā neeksistē vakcīna pret šarlatānismu. Tāda vakcīna latviešu tautai ir daudz nepieciešamāka nekā vakcīna pret koronavīrusu.

 

 

Esības parametri (21)

 


 

Ø  Eiropeīdu pilsētu inteliģences tagadnes lielākie prieki un treknākais baudījums: klimata katastrofa, digitalizācija, mākslīgais intelekts, gēnu inženierija, jaunā zaļā enerģētika, transhumānisms, homoseksuālisms, genderisms, viendzimumu laulības.

Ø  Eiropeīdu civilizācijā tikai retais atceras “baltās” rases agrākās vēsturiski tradicionālās vērtības un konceptuālās atziņas: garīgais augstāks par materiālo, sabiedriskais augstāks par individuālo, taisnība augstāka par likumu, kalpošana augstāka par pelnīšanu, vara augstāka par privātīpašumu. Jau labu laiku eiropeīdu civilizācijā valda tik tikko nosauktajām vērtībām un atziņām radikāli pretējs viedoklis.

Ø  Brīvība un demokrātija (proti, demokrātisms) ir dvīņu māsas, ejot pa dzīvi roku rokā. Nespējot īstenot demokrātismu, brīvība nav iespējama. Rietumu civilizācijā tās sabrukuma apstākļos cieņā nav ne brīvība, ne demokrātisms.

Ø  Tas, ko dēvē par eiropeiskajām vērtībām, ir retoriska nenoteiktība. Lisabonas līguma 2.pantā ir uzskaitītas eiropeiskās vērtības. Nav minēts kristiānisms.

Ø  Pielīšanas, gļēvas padevības, pakalpīguma instinkts, saprotams, ir individuāls nelabums. Taču tas var būt sastopams relatīvi lielā skaitā. Tad nākas runāt par tautas pielīšanas, gļēvas padevības, pakalpīguma instinktu, kas nosaka tautas apziņu.

Ø  Globālu sociāli politisko, kulturoloģisko pārmaiņu iespējamība ir atkarīga no diviem faktoriem: sabiedrības gatavības pārmaiņām un sabiedrības iedvesmošanas efektivitātes, ideoloģiski orientējot sabiedrību akceptēt pārmaiņas.

Ø  Globālisma prozelīti ar Vatikāna saimnieku priekšgalā ir enerģiski sākuši cilvēci iedvesmot cīņai pret “klimata katastrofu”. Klimata sasilšana tiek pasniegta kā cilvēces vislielākais apdraudējums. Tāpēc ir nepieciešama “pareiza klimatiskā uzvedība”, jāformulē “klimatisko mantru”, jāpanāk pasaules ekonomikas dekarbonizācija. Koronavīrusa pandēmiju nomaina “klimatiskā katastrofa”, kas, protams, ir fikcija, pašapmāns, melīga zombēšana. Ja koronavīrusa pandēmija ir reāls fakts, tad “klimatiskā katastrofa” ir idiotisks mīts.

Ø  Pandēmijas laikā tiek realizēti pasākumi “inkluzīvā kapitālisma” ieviešanā. Centrālās bankas 2020.gadā nodrukāja 10 triljonus dolāru. ASV tika dibinātas jauna tipa kompānijas – SPV (special purpose vechicle). To kapitāls ir valsts budžeta līdzekļi, kredīti tiek saņemti no FRS. SPV uzpērk korporācijas, SPV vada privāta investīciju kompānija “BlackRock”. Notiek intensīva ekonomikas, finansu koncentrācija, kas ir “inkluzīvā kapitālisma” pamats.  

вторник, 27 апреля 2021 г.

Laikmeta krāsa

 


   Katram laikmetam ir sava krāsa, simboliski raksturojot attiecīgajā vēsturiskajā periodā dominējošo garīgo tonalitāti, sabiedrībā valdošo noskaņojumu, cilvēku intereses, prioritātes, vērtības. Latvijas šodienas sabiedrība līdz šim ir tikusies ar divām krāsām – sarkano un melno. Taču notikumi sabiedrības dzīves praksē un sabiedrības apziņā tā ir sākuši veidoties, ka Latvijas ļaudis drīz tiksies ar zilo krāsu un tā būs vienīgā visaptverošā krāsa. Sāksies zilās krāsas kundzības laikmets.

   Sarkanās krāsas psiholoģiskā ietekme ir ambivalenta – izraisa iekšēji pretrunīgas jūtas un domas. Padomju periods bija ambivalents laikmets. Komunisma ideālais un katrā ziņā cilvēciski cēlais koncepts pretrunīgi tikās ar reālā sociālisma ļodzīgi kroplo praksi. Sarkanās krāsas psiholoģiskā ietekme vispār ir neviendabīga. Senajā Indijā sarkanā krāsa asociējās ar māti, mātišķumu. Senajā Romā sarkanā krāsa bija kara dieva krāsa. No vienas puses sarkanā krāsa piestāv līderiem, neatlaidībai, dinamiskumam, bet no otra puses sarkanā krāsa saderas ar cietsirdību, neiecietību, ietiepību.

   Melnā krāsa Latvijas sabiedrībai jau tika uzspiesta “perestroikas/atmodas” sākumā. PSRS sagraušana bija fantastiski nelietīgs projekts. Latvijā tika izveidots kriminālais kapitālisms ar organizētās noziedzības brīvību. Melnajai krāsai Latvijā nav konkurentu jau 30 un vairāk gadus. Tradicionāli melnā krāsa simbolizē nelabas izpausmes - tumsonību, mežonību, alkātību, nelietību, nekaunību, dumpošanos, netaisnību, nodevību u.tml.

   Zilā krāsa draud kļūt Latvijas nākotnes vienīgā krāsa. Zilās krāsas moderno (faktiski - odiozo, perverso) reputāciju jau sātīgi izgaršo  jaunākās paaudzes bīstami liela daļa – Rīgas praidu tūkstoši, zili iekrāsoto politisko partiju atbalstītāji Saeimas un Rīgas domes vēlēšanās. Zilā krāsa ir nonākusi ļoti nepatīkamā stāvoklī. Daudzām tautām zilā krāsa simbolizē debesis, mūžību, labestību, uzticību, patstāvību, mērķtiecību, godīgumu. Zilā krāsa ir nepelnīti kompromitēta tāpat kā tas ir noticis, piemēram, ar cilvēcē plaši izplatīto ornamentālo zīmi svastiku.

   2021.gada aprīļa notikums Tukumā kļuva enerģisks katalizators Latvijas nākotnes krāsas piekritēju noskaidrošanā. Loģiski, ka ar zilo krāsu braši solidarizējas t.s. trimdas latvieši – nācijas tēvs, Kariņš, Veinberga, Streips. Tā tam ir jābūt, jo viņi savā mūžā ir tikušies tikai ar melno un zilo krāsu. Rietumeiropā zilās krāsas invāzija sākās jau 70.gados, kad Latvijā vārdu “homoseksuālisms” gandrīz neviens nebija dzirdējis vai lasījis.

  

 

понедельник, 26 апреля 2021 г.

Odiozā propaganda

 


 

   2021.gada 26.aprīlī krievu interneta medijs “vz.ru” ievietoja odiozu propagandas materiālu*. Tajā tiek propagandēti kā Krievijas draugi trīs tipi ar ļoti nepatīkamu reputāciju Latvijas sabiedrībā. Atliek nosaukt viņu uzvārdus, lai Latvijas iedzīvotāju miljons dusmīgi atmestu ar roku “Ejiet pie...!”. Trīs tipi ir V.Dombrovkis, Šlesers un Gobzems. Komentāri lieki! Viens jau bija vairākkārt pie treknas siles un cer pie tās atgriezties 14.Saeimas vēlēšanu rezultātā. Otrs arī bija pie treknas siles un turklāt ir slavens “oligarhs”, pret kuru ir nesen aizsākts kriminālprocess, apsūdzot par krāpšanos. Arī viņš cer veiksmīgi startēt 14.Saeimas vēlēšanās. Par nelieti Gobzemu vispār nav vērts runāt. No viņa pat godīgie advokāti atkratījās. Interesanti, uz ko cer dotās odiozās propagandas pasūtītāji un izpildītāji? 14.Saeimu taču nevēlēs Krievijas ļaudis, kuriem dotos tipus var pasniegt kā milzīgus draugus. Latvijas krievi nav muļķi. Turklāt Gobzems, kā varēja saprast, nelietīgi apkrāpa krievu tautības klientus Zolitūdes traģēdijas tiesas procesā.  

 

*Skat.:https://vz.ru/world/2021/4/26/1096486.html

Trimdas latvieši – valodas lielākie bendētāji

 


 

   2021.gada 26.aprīlī “Delfi” informēja par nācijas tēva jaunāko neģēlību. Informācijas virsraksts “Valsts valodas politikā vēl nav novērstas padomju okupācijas sekas, norāda Levits”. Informācijā paskaidrots sekojošais: “Ministru kabinets drīzumā lems par Valsts valodas politikas pamatnostādņu apstiprināšanu (!?) 2021.–2027. gadam apstiprināšanu (!?), tāpēc Valsts prezidents Egils Levits ir nosūtījis vēstuli valdībai, kur savā viedoklī uzsvēris Satversmē noteikto valsts valodas konstitucionālo nozīmi un nepieciešamību to ietvert politikas plānošanas dokumentos. Tāpat Valsts prezidents norādījis uz atsevišķiem rīcības virzieniem valsts valodas politikas īstenošanā”.

   Riebīga apkaunojoša informācija! Par latviešu valodu gudri izrunājas nācijas tēvs, kurš vēl neko nav pateicis vai uzrakstījis bez kļūdām literārajā latviešu valodā. Nācijas tēvu latviešu valodas kropļošanā no valsts priekšgalā dirnējošajiem tipiem pārspēj vienīgi supermuļķais Kariņš, kurš vispār izdala kaut kādu atbaidošu latviešu valodas ķēpājumu - t.s. trimdas latviešu valodu ar tai tipiskajām valodas kroplībām. Trimdas latvieši neko nav darījuši latviešu valodas attīstībā. Gluži pretēji - tikai vairojuši un nostiprinājuši leksisko mežonību. Latviešu valodas lielākās bendes pēcpadomju Latvijā noteikti ir trimdas pārstāvji valdībā, valsts iestādēs, garīgajā kultūrā un tajā skaitā filoloģijā, absurdā veidā apsaimniekojot ārzemju fondu izsniegtos dolāru miljonus latviešu valodas mācīšanai. Trimdas “filologi” pārrakstīja zviedru, dāņu, vācu valodas mācību grāmatas un centās tās “līdztautiešiem” (nācijas tēva murgojums) iesmērēt kā latviešu valodas mācību grāmatas.

   Nācijas tēva atsaukšanās uz “padomju okupācijas sekām” ir dziļa nelietība. Padomju laikā latviešu literārā valoda piedzīvoja grandiozu uzplaukumu. Publiskajā telpā (medijos, izglītībā, dažādos pasākumos utt.) eksistēja tikai literārā latviešu valoda. Tagad Latvijā ir paaudze, kura nemaz nespēj iedomāties dzīvi bez latviešu valodas bezjēdzību smirdoņas. Padomju laikā kariņu, nācijas tēvu leksiskie izdalījumi tiktu savlaicīgi izolēti. Padomju laikā pret valodiskajām kroplībām izturējās kā pret sabiedrības pazemošanu un necienīgu izturēšanos pret sabiedrību. Par to nav vērts atgādināt, jo šodienas iedzīvotāju lielā daļā tas viss ir dzīvā atmiņā. Šodien daudzi zina, ka tik kļūdais virsraksts padomju laikā presē nebija iespējams (“apstiprināšanu” [..] “apstiprināšanu”).

 

Kā vienmēr - kropli

 


 

2021.gada 24.aprīlī “Delfi” ievietoja nācijas tēva uzrunu sakarā ar lielo talku. Redakcija pievienojusi talkai piemērotu nācijas tēva foto – baltā kreklā ar “šlipsti”. Publikācijā tiek citēts nācijas tēvs. Redakcija varēja to nedarīt, jo vai tad nācijas tēvs var kaut ko bez kroplām kļūdām pateikt: ""Galvenais - dot pienesumu savām rokām (!?), kā (!?) mēs varam uzlabot Latviju (!?) un padarīt to skaistāku, tīrāku un labāku. Un katrs ir aicināts piedalīties," sacīja Valsts prezidents." Pareizi jābūt "pienesumu ar savām rokām"; citātā kungs "pienesumu" dod pats sev; proti, savām rokām! Arī "kā" nav stilistiski gludi; labāk būtu "tā mēs varam..". Un ko nozīmē talkas laikā "uzlabot Latviju"? Kā tas notiek? Kas tiek Latvijā uzlabots? Nācijas tēvs atkal gribēja eleganti izteikties, taču atkal viss sanāca kropli.

 

Neaizstājamo neaizstājamības šķirne

 


 

   2021.gada 26.aprīlī Latvijas politiskajā šķeterējumā visšķindošākais notikums ir divu politiķu partejiskās piederības maiņa. Par to šķindina Rīgas visi lielākie interneta skaļruņi – “Delfi”, “Diena”, “NRA”. Nosauktajos medijos tā ir tēma Nr.1. Netiek slēpts, ka ir sākusies t.s. politiķu staigāšana pirms vēlēšanām. Līdz 14.Saeimas vēlēšanām 2022.gada 1.oktobrī patiešām ir palicis maz laika. Nav pat atlikusi viena kosmiskā stunda – 3 gadi.

   26.aprīļa visšķindošākā politiskā notikuma uzšķīlēji ir 13.Saeimas deputāte Iveta Benhena-Bēkena un ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs. Latvijas intelektuāli šķelmīgajam elektorātam 26.aprīļa notikumam vajadzētu būt šmaugam iemeslam švītīgām pārdomām par abu tautas kalpu politiko, ideoloģisko, saimniecisko, morāli tikumisko, nacionāli svētīgo lomu. Elektorāta švītīgajās pārdomās ir jābūt nešaudīgai pārliecībai par viņu līdzšinējo devumu un nākotnē no viņiem sagaidāmo sociālo labumu latviešu tautai. Paši abi politiķi ir pārliecināti par savu neaizstājamo neaizstājamību. Bet ar to ir par maz. Politiski nešarlatāniskā sabiedrībā ar to ir par maz. Vēl ir vajadzīgs sabiedrības bezšķembains atbalsts. Tātad vēl ir vajadzīga sabiedrības atziņa par politiķu augsto šķirni un piederību izcilas šķirnes tautas kalpiem.

   Abi dienas varoņi ir jaunpolitiķi. Viņi politiski izšķīlās tikai pēc ievēlēšanas 13.Saeimā. Abi tika ievēlēti no vienas partijas – “KPV.LV”. Bet tas par viņiem izsaka ļoti daudz. Sabiedrības vienai daļai tūlīt ir skaidrs, kas abi ir par vērtīgiem kadriem. “Suņu būdas” āksta politiskajam šļūkumam ne kurš katrs cilvēks bija spējīgs pievienoties. Iveta un Jānis spēja pievienoties. Tātad abi ir atraktīvi šarmantas šķirnes indivīdi.

   Iveta ir tikusies ar LU studiju procesu. Viņa var lepoties ar bakalaura dokumentu. Internetā ir teikts, ka viņa ir vadījusi žogu un sētu izgatavošanas un uzstādīšanas firmu. Viņa ir oriģināli šerpi sevi raksturojusi: “Partijā darbojos, jo vēlējos būt sabiedriski aktīva. Man patīk būt sabiedrībā un saprast, ka varu palīdzēt atrisināt dažādus problēmjautājumus. Tā darbojoties, sāku iedziļināties procesos un tos izprast, kāpēc lietas notiek tā, kā tās notiek. Kandidēt vai nē… Bija lielas šaubas, jo tā ir atbildība, kuru tu uzņemies. Tu pārstāvi vairs ne tikai sevi, bet daļu Latvijas sabiedrības. Pēc ilgāka pārdomu laika un sarunām ar saviem tuvajiem cilvēkiem nolēmu kandidēt, jo, esot ievēlētai Saeimā, ir lielākas iespējas ietekmēt lietu kārtību, nekā esot vienkāršam garāmgājējam. Lielākais spēks un dzinējs bija vēlme mainīt varas fokusu”.

   Saprotams, oriģināli šerpākais ir šļakstējums “mainīt varas fokusu”. Vienīgi neskaidrs paliek, vai runa ir par velmi mainīt varas centru, arī degpunktu jeb runa ir par varu kā veiklu paņēmienu, triku. Svešvārdam “fokuss” ir dažāda nozīme.

   Visai cilvēcei ir šķircinoši zināms, ka Latvijas Republikā Jānis Vitenbergs ir ekonomikas ministrs. Un tas nekas, ka viņš ar ekonomiku kā noteiktu zināšanu disciplīnu nekad savā dzīvē nav ticies. Šķirstot interneta lappuses par šķobīgo vīru ar melnu nešinjona bārdu bez profesionālām zināšanām ministra krēslā var uzšķirt sekojošu šķīdumu: “2005. gadā absolvējis Latvijas Kultūras koledžu kultūras tūrisma gida specialitātē, 2008. gadā ieguvis profesionālo bakalaura grādu tūrismā Liepājas Universitātē”. Abās tūrisma studiju programmās priekšmets “ekonomika” neeksistē.

   Ar  šaušalīgiem šermuļiem nākas atgādināt, ka 2018.gada 6.oktobrī par “KPV.LV” balsoja 120 264 švītīgi vēlētāji. Viņi atbalstīja šļuru ar šļurīgu nosaukumu “Kam pieder valsts”. Nosaukums ir jautājuma formā. Tātad jautājums ir pelnījis atbildi, un par šļuru ir iespējama tikai viena atbilde.

 

 

 

 

суббота, 24 апреля 2021 г.

Provinces degradācija

 


 

   Divu vīriešu dedzināšana Tukumā, kas acīmredzot bija dziļa naida izvirdums pret pederastiem, stimulē atcerēties un apdomāt to visu, kas bija aizvadītajā laikā medijos nepatīkami lasāms par Latvijas provinces strauju pasliktināšanos, pagrimumu, morāli tikumisko sabrukumu. Degradācija tradicionāli ir lielpilsētu, galvaspilsētu atribūts, privilēģija, paraugvieta. Tas ir labi zināms. Viss sliktais vienmēr sākas un uzplaukst pilsētās, bet nevis provincē – valsts teritorijā, kas atrodas samērā tālu no galvaspilsētas. Province parasti ir gaišāka, nesamaitātāka, garīgi, morāli, reliģiski tīrāka un cēlāka nekā galvaspilsēta. Neapšaubāmi, arī LGBT ir galvaspilsētas lepnums. LGBT organizācijas, LGBT “nomenklatūra”, interneta resursi, “Satori” mēslu bedre, praidi ir Rīgā, bet nevis Dundagā, Tukumā, Valkā, Sabilē vai citā provinces vietā. Par Latvijas provinces degradāciju aizvadītajā laikā ir daudz, pārāk daudz piemēru. Eksistē degradācijas vispusība – dzeršana, kaušanās, narkotiku lietošana, braukšanā dzērumā un pie tam ar zagtu mašīnu. Bieži nākas medijos lasīt par naudas izkrāpšanu no pensionāriem, lauku iedzīvotājiem. Ķīviņi Dundagas pašvaldībā arī neliecina par normālu līmeni cilvēku attiecībās un cilvēku attieksmē pret savu novadu un dzīvi vispār. Iespējams, drīz būs grūti pateikt, kas ir vairāk sapuvusi – Rīga jeb province. Protams, Rīgā viss ir smalkāk. Rīgas deģenerāti sevi uzskata par “sabiedrības krējumu”, “labākajām aprindām”, “sabiedrībā pazīstamiem influenceriem” utt.

  

Refleksijas par mistisko etnosu

 


 

v  Rietumu civilizācijā kopš XX gs. 60.gadu beigām tiek sagrauti visi kolektīvās identitātes veidi – ģimene, etnoss/tauta, valsts u.c. Ne viss eiropeīdu sociums to atbalsta. Tiem, kuri pretojas, teiksim, etnosa/tautas sagraušanai, var noderēt dotās refleksijas.

v  Etnoss ir kolektīvās kopības apliecinājums un kolektīvās identitātes pazīme. Lai degradētu un sagrautu kolektīvo identitāti, nepieciešams kompromitēt etnosa jēdzienu. Tā tas notiek Rietumu civilizācijas norieta laikmetā, kad ir sastopama tendence likvidēt jebkura veida kolektīvo identitāti – ģimenes, tautas, valsts, kultūras, reliģijas.

v  Etnoss ir saistīts ar kaut ko neizskaidrojamu, pārdabisku, mīklainu. Par tādu attieksmi pret etnosu parasti nekaunās. Saruna par etnosa rašanos un pastāvēšanu patiešām nav viegla un nevar iztikt bez mistikas. Etnoss ir saistīts ar kaut ko noslēpumainu, mīklainu, neizskaidrojamu, ar prātu neaptveramu un nesaprotamu. Tāda pārliecība vienmēr rodas, rūpīgi iedziļinoties etnosa problemātikā.

v  Etnosa jēdziena izmantošanai mēdz būt ideoloģisks, politisks, zinātnisks aprēķins. Svarīga ir zinātniskā vide, politiskā situācija, ideoloģijas mērķis. Etnosa interpretācija var ietilpt tautas identitātes raksturojumos, kā arī nonākt nacionālisma šovinisma gūstā. Uz etnosa jēdziena lietošanas likteni parasti atsaucas politiskās un ideoloģiskās reālijas, ne tik lielu vērību piešķirot intelektuālajām saknēm un zinātniskajiem motīviem.

v  Etnosa jēdziena autoritāte sākās reizē ar etnogrāfijas kā zinātniskās disciplīnas sakārtošanu. Jēdziens “etnoss” tika ieteikts kā etnogrāfijas galvenais jēdziens. XX gs. sākumā notika etnogrāfijas institucionalizācija augstākajā izglītībā. Šis process balstījās uz etnosa definīciju. Proti, etnoss ir indivīdu kopa, kuru apvieno vienā veselumā fiziskās/antropoloģiskās/anatomiskās pazīmes, kopīgs vēsturiskais liktenis, valoda, pasaules uzskats, psiholoģija, garīgā kultūra.

v  Jēdziens “etnoss” ir cēlies no grieķu “ethnos”. Jēdzienu “etnoss” mūsdienu svešvārdu vārdnīcā skaidro kā sinonīmu jēdzieniem “tauta”, “cilts”, “cilšu apvienība”, “nācija”. Taču patiesībā tas ir stipri vienkāršots skaidrojums. Sinonīmu semantisko atšķirību amplitūda ir liela. Piemēram, jēdzienu “tauta” bieži lieto t.s. vienkāršo cilvēku masu apzīmēšanai. Savukārt LR Satversmē ir runa par “Latvijas tautu”, tā apzīmējot polietnisko iedzīvotāju sastāvu. Jēdzienu “nācija” lieto kā apzīmējumu valsts dažādu tautu pilsoņiem. LR Satversmē reāli neeksistējošās “Latvijas tautas” vietā nāktos lietot jēdzienu “Latvijas nācija”.

v  Latvijā nacionālistiski noskaņoti mazāk izglītoti latvieši priekšroku dod jēdzienam “latviešu nācija”, bet nevis jēdzienam “latviešu tauta” vai “latviešu etnoss”.

v  Jēdziens “nācija” ir cēlies no latīņu “natio” – tauta. Eiropā kopš XVIII gs. par nāciju dēvē valsts pilsoņus, kuriem var būt dažāda etniskā piederība. Nācija ir sava veida pilsoniskā kopība, politiskā kopība polietniskā valstī.

v  Rietumu civilizācijā un arī Latvijā zināmas svārstības ir sastopamas sakarā ar etniskās piederības (tautības, nacionalitātes) fiksēšanu dokumentos. To var darīt un var arī nedarīt, ja indivīds to nevēlas. Padomju laikā zinātnē, politikā un ideoloģijā tika ieviesta atšķirība starp tautu un nāciju. Par nāciju dēvēja tautu, kurai ir sava valsts.

v  Mūsdienu filosofijas enciklopēdijās un vārdnīcās lieto jēdzienu “etniskums”, kas ir filosofiska kategorija. Par etniskumu tiek uzskatīta kultūras atšķirību sociālās organizācijas forma, jo katrs etnoss (tauta) pats nosaka, kas ir tā atšķirības, specifikas, identitātes pamatā. Etnoss tādējādi uzticas savām īpatnībām un tās pretstata citu etnosu īpatnībām. M.Vēbers izteicās par etnosa “subjektīvo ticību” savām specifiskajām iezīmēm. Filosofijas literatūrā etnoss ir homogēnu, funkcionālo, statisko īpašību kopums, kas attiecīgo etnosu atšķir no citiem etnosiem.

v  Zinātnē un filosofijā pret etniskumu izturas galvenokārt divējādi – esenciāli un instrumentāli. Saskaņā ar esenciālo attieksmi etniskuma rašanos nosaka sociālais bioloģiskums un ģeogrāfiskais determinisms. Etniskuma veidošanos nosaka teritorija, valoda, ekonomika, rases tips, reliģija, pasaules uzskats, mentalitāte. Saskaņā ar instrumentālo attieksmi etniskums ir politiskās mobilizācijas līdzeklis, kā tas, piemēram, ir nacionālisma ideoloģijā.

v  Etniskums ir sociālais arhetips, kuru nedrīkst ignorēt; etniskums ir cilvēku kopuma lojalitātes sociālā forma. Ļ.Gumiļevs lietoja jēdzienu “komplimentaritāte”. Tā viņš apzīmēja etnosa pārstāvju iekšējo tuvību, uzticību viens otram. Komplimentaritāte nodrošina savstarpējo lojalitāti, kas ir viens no svarīgākajiem etnosa pastāvēšanas faktoriem.

v  Bībelē ir norādīts, ka katrai tautai ir savs liktenis:  “kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus” (Apustuļu darbi 14, 16). Zinātne noraida Dieva spēka iejaukšanos etnosa dzīvē, taču zinātne nepiedāvā citu spēku...

v  Etnoss (etniskums) ir kaut kas neizskaidrojams, pārdabisks, mīklains tāpēc, ka tā izpratnē nevar būt konsekvence – noteiktība, mērķtiecība, loģiska pamatotība un sakarīgums.  Nav neviena iezīme, ar kuras palīdzību varētu traktēt visus etnosus. Tātad nav konsekvents kritērijs, īpašība, etniskās identitātes fenomens, kas vienādā mērā kā kanoniska izpausme kalpotu visu etnosu zinātniskajai interpretācijai. Tas, pirmkārt. Otrkārt, nav neviens faktors, kas būtu iemesls etnoģenēzei visos tās praktiskajos gadījumos.

v  No etniskuma pazīmēm nevienai nav universāls raksturs. Valoda neder, jo mēdz būt dialekti. Teritorija neder, jo, piemēram, latvieši arī Āfrikā paliek latvieši.Vēsturiskā kopība neder, jo tā var būt vienāda vairākiem etnosiem. Izcelsme neder, jo katrs etnoss ir cēlies no vairākiem etnosiem. Neviens etnoss nav ideāli līdzīgs citiem etnosiem. Uz katru etnosu attiecas etniskā vienreizējība. Katrs etnoss ir unikāls – ne ar ko nesalīdzināms.

v  Mēdz teikt, ka etnosa rašanās ir atkarīga no sociāliem, reliģiskiem, bioloģiskiem, ģeogrāfiskiem faktoriem. Taču tas raksturo vienīgi etnosa rašanās apstākļus, bet neraksturo etnosa rašanās iemeslu. Etnosa rašanās iemesls paliek nezināms, neizprasts, neskaidrs u.tml. Tā, piemēram, nav atzīstams, ka ģeogrāfiskā vide ir etnosa rašanās iemesls.

v  Etniskā piederība eksistē etnosa pārstāvju apziņā. Taču eksistē neviendabīgi. Atšķirīgi etnosi var izvēlēties vienu etnonīmu; vienā etnosā var būt subetnosi katrs ar savu nosaukumu.

v  Apziņa nevar radīt etnosu, kā arī nevar mainīt cilvēka etnisko identitāti. Tā, piemēram, Raiņa vēlēšanās “iziet no tautas” nevarēja realizēties etniski bioloģiskajā ziņā, bet varēja realizēties vienīgi virtuāli politiskajā ziņā.

v  Etnoss ir dabas parādība, bet nevis apziņas parādība.

v  Etnoģenēzē, etniskajās transformācijās nav konstatējams neviens invariants faktors, tomēr etniskā asimilācija un etniskā diverģence eksistē. Tāpēc aktuāli ir jautājumi “Kas virza šos procesus?”, “Kas ir autors?”, “Kāds spēks to dara?”. Atbildē uz šiem jautājumiem tādi domātāji kā Ļ.Gumiļevs, Ļ.Tolstojs atsaucās uz transcendentālu spēku. Ļ.Gumiļevs tādu spēku nosauca “Faktors X”. Šis spēks atrodas kosmosā.

v  V.Vernadskis atklāja bioķīmisko enerģiju, kas nokļūst organismā no kosmosa. Ļ.Gumiļevs rakstīja par kosmisko “pasionāro grūdienu”, kas ir enerģijas avots etnoģenēzei.

v  Par etnosu enerģētisko stāvokļu maiņu rakstīja Toinbijs, Špenglers, Daņiļevskis, Ļ.Gumiļevs u.c. Etnoss rodas, pateicoties “pasionārajam grūdienam” (enerģijas uzliesmojumam); seko etnosa pacēlums – pārsilšana – pagrimšana – noslāpšana. Citiem vārdiem sakot, etnoģenētiskās fāzes ir piedzimšana, uzplaukums, pagrimšana, inerces fāze, obskurācija, nāve.

v  Etnoss vienmēr ir rezistenta sistēma. Etnosam piemīt rezistence – spēja pretoties, pretdarbība, organisma izturība pret nevēlamas vides, kaitīgu vielu, mikroorganismu iedarbību.

v  Etnosa esamība nav iedomājama/iespējama bez mentalitātes. Aktuāli ir jautājumi “Vai mentalitāte ir dabas dota izpausme?”. XX gs. atklāja geštaltus – stabilus garīgos stāvokļus, kurus cilvēkā nevar ietekmēt ārējie spēki. Psihosfērā ir netelpiskas un nefiziskas likumsakarības.

v  Vācu biologs Hans Adolf Eduard Driesch (1867-1941) jautāja, vai cilvēkā sastopamie mērķtiecīgie procesi ir paša cilvēka radīti jeb organiskās dzīves pamatā ir īpaša tipa mērķtiecība – nedalāma likumsakarība, kuras rezultāts ir šo likumsakarību mērķtiecība. Viņš izsacījās par entelehiju – iekšējo spēku, kas sevī pretenciozi ietver gan mērķi, gan rezultātu.

v  V.Vernadska pieejā noosfēras enerģētisms funkcionē kā fundamentāla ontoloģija. Viņš lika pamatus zinātniski filosofiskai disciplīnai – noosfēras enerģētisms. Runa ir par evolūcijas enerģētisko ainu kosmosā, uz planētas, cilvēcē. V.Vernadsa mācība ir par dabas bioģeoķīmisko un kultūras bioģeoķīmisko enerģiju. Dabas bioģeoķīmiskā enerģija nosaka evolūciju, apziņas rašanos, pastāvēšanu, funkcionēšanu, kā arī nosaka intelektuālās spējas, spriegumu, substrātu – centrālo nervu sistēmu.

v  Filosofijā ir sastopams viedoklis, ka etnoss nav dabas parādība, bet ir pārdabiska parādība. Uz etnosu attiecas apofātiskā izziņa – izziņa ar nezināšanu.

           

 

 

 

 

 

четверг, 22 апреля 2021 г.

Liliputa šļupsti

 


 

   “Diena” 2021.gada 22. aprīlī kultūrnāciju ir iepriecinājusi ar atgādinājumu par nācijas tēvu – Rīgas pils ķēniņu. Par viņu aizvadītajā laikā vairs netiek katru dienu kaut kas vēstīts. Valda aizdomīgs klusums. Skopi ieraksti parādās tikai Rīgas pils ķēniņa mājas lapā. Acīmredzot, ķēniņš baidās no sabiedrības reakcijas, jo katrs viņa iznāciens uz tautas tepiķa izvēršas farsā - idiotijas, valstiskās nekompetences, neizglītotības, amorālisma izpausmē. Protams, Rīgas pils ķēniņš ir nemitīgi aizņemts, bez apstājas uzpildoties pie bezmaksas ēdiena galda kopā ar savu godīgo biogrāfu Lapsu Lato Vito Hodo Endo Leo Gauno Pirdo. Visjaunākais atgādinājums atkal ir odioza (pretīga) izdarība. Tā ir nacionāli noziedzīga izdarība. “Dienā” ir lasāms: “Galvenais uzdevums ir panākt strauju vakcināciju, pēc tikšanās ar Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV) žurnālistiem uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits. Viņš pavēstīja, ka drīzumā tas būs iespējams, jo Latvijā ienāks lielāks skaits vakcīnu devu. Prezidenta ieskatā, nepieciešams ātri vakcinēt prioritārās grupas un citus cilvēkus, lai vakcīnas pret Covid-19 sāktu darboties un lai laicīgi (!?) šo vakcinācijas procesu arī pabeigtu." To noorganizēt ir veselības ministra uzdevums. Mēs redzam, ka infrastruktūra ir uzbūvēta un mēs ar cerībām raugāmies, ka vakcinācija notiks ātri un strauji, ka vakcīnas nepaliks noliktavās, bet no lidostas caur noliktavu nonāks līdz cilvēkiem," sacīja Levits.” Šis nacionāli apkaunojošais, cilvēciski pazemojošais intelektuālais un morālais liliputs nemaz citu neko nezina kā zina vienīgi kalpot globālisma prozelītiem, kuri vēlas panākt, lai 70% no planētas iedzīvotājiem būtu vakcinēti ar attiecīgi nepārbaudītām vakcīnām. Starptautiskais valūtas fonds turpmāk aizdos naudu tikai tām valstīm, kurās būs 100% visi iedzīvotāji vakcinēti. Eksistē arī karsta velme tikt ievēlētam otro reizi. Ja neklausīs globālisma prozelītus un nevakcinēs tautu, tad viņi dos parlamenta luncekļiem komandu nācijas tēvu vairs nevēlēt un ieteiks vēlēt kādu citu laizītāju. Varbūt Kariņu!

 

Unikāla atziņa

 

  


 

   “Ilze Znotiņa: mēs neesam amerikāņu pakalpiņi”. Tāds virsraksts ir “NRA” 2021.gada 22.aprīlī publicētajai plašajai intervijai ar Znotiņas kundzi, kura kopš 2018. gada 1. jūnija ir Finanšu izlūkošanas dienesta priekšniece.

   Virsrakstā izteiktā atziņa ir unikāla. Tā publiski vēl nebija teicis par latviešu ģeopolitiskajiem saimniekiem un pēckara Eiropas valdniekiem neviens valdošās kliķes ierēdnis. Ja dāma tā patiešām uzskata, tad kāpēc viņa ir kopā ar nacionālajiem nodevējiem - dažādas šķirnes (sākot ar bordānpurniem un maizīšpurniem) kompradoriem? Kāpēc viņa sadarbojas ar ārvalsts aģentiem Latvijā? Vai tiešām neviens no valdošās kliķes nezina par viņas uzskatiem? Bet varbūt dāma tagad intervijā tēlo patrioti, jo jūt sava krēsla zaudēšanu? Varbūt amerikāņiem nepatīk viņas vadītā finanšu izlūkošana un no Samnera Velsa ielas cietokšņa ir bijusi pavēle novākt Znotiņu? Tāda atziņa noteikti nevar patikt laizīšanas ekselencēm Kariņam, nācijas tēvam. Viņi zina, ka nāksies amerikāņiem taisnoties par tādu “apvainojumu”. Znotiņa grauj amerikāņu autoritāti, reputāciju. Amerikāņi taču glābj, sargā, rūpējas par eiropiešiem, bet nevis izturas Eiropā kā kungi, kuriem eiropieši ir pakalpiņi.

среда, 21 апреля 2021 г.

Jaunais Markss

 


   Tas, ka cilvēki nevar dzīvot bez pašapmāna porcijas, ir sen izprasts. Pirmatnējās sabiedrības mitoloģiskajā apziņā pašapmāna sižeti cementēja mītu saturu. Jo tuvāk mūsdienām, jo lielāka loma ir sociālajai mitoloģijai – sabiedrības tieksmei idealizēt īstenību, tieksmei formulēt cildenus mērķus neatkarīgi no iespējas tos praktiski īstenot, fanātiska ticība šiem mērķiem-fikcijām, cenšanās tos realizēt arī tad, ja nākas politiski un ideoloģiski muļķot cilvēces miljonus. Jaunajos laikos cilvēces miljonu pašapmāna porcija kļuva komunisma mācība. Tas, ka nav praktiski iespējams cilvēkos fundamentāli ieviest viņu esamību saskaņā ar komunisma principu “No katra pēc viņa spējām, katram pēc viņa vajadzības” bija zināms tūkstošiem gadu pirms Marksa. Piemēram, antīkās filosofijas apcerētais cilvēks nekādi nav piemērots komunismam.

   Rietumu civilizācijas norieta, pagrimuma, eiropeīdu novecošanas un izmiršanas mentalitāte ir dzemdējusi jaunu mērķi-fikciju. Tas ir kaut kas vēl nereālāks un atbaidošāks nekā komunisms. Tā ir pašapmāna dubultporcija, kuru cilvēces šodienas miljardiem servē mūsdienu marksi – globālisma prozelīti. Nekāda uzticība nevar būt 2021.gada 21.aprīlī “NRA” lasāmajam: “Eiropas Komisija ir atklājusi Eiropas Klimata paktu - Eiropas Savienības mēroga atvērtu, iekļaujošu un dinamisku klimatrīcības (!?) iniciatīvu, kas cilvēkus, kopienas, uzņēmumus un organizācijas aicina iesaistīties klimatneitralitātes (!?) mērķu sasniegšanā un padarīt Eiropu zaļāku (!?). Eiropas Klimata pakts savedīs kopā visus, kas vēlas kaut ko darīt mūsu planētas labā. “Ar paktu mēs gribam ikvienam Eiropā palīdzēt mainīt ikdienas paradumus, kā arī dot iespēju iesaistīties zaļajā pārkārtošanā (!?) un citam citu iedvesmot (!?). Iesaistīties cīņā pret klimata pārmaiņām un dot savu artavu var ikviens (!?)," saka Eiropas Komisijas priekšsēdētājas izpildvietnieks Eiropas zaļā kursa jautājumos Franss Timmermanss. Tālab Eiropas Komisija, izstrādājot Eiropas zaļā kursa satvaru, līdztekus Eiropas Klimata aktam, kas nosaka ES klimata politikas ilgtermiņa virzienus un padara juridiski saistošu 2050.gada klimatneitralitātes mērķi visām ES institūcijām un dalībvalstīm, ieviesusi arī Eiropas Klimata paktu, dodot telpu informācijas apmaiņai, debatēm un rīcībai klimata krīzes risināšanai, kā arī atbalstu Eiropas klimata kustības izaugsmei un konsolidācijai. Pakts ikvienam sniegs iespēju iesaistīties un līdzdarboties jaunu klimata risinājumu (!?) izstrādē, dalīties zināšanās un pieredzē (!?), kā arī veidot vietējā līmeņa aktivitātes un demonstrēt rīcību, kam citi varētu sekot.”

   Pašapmāna dubultporcija ir globālisma prozelītu izsludinātā cīņa pret “klimata katastrofu”. Turklāt tiek pamatīgi (arī citētajā fragmentā) viss saputrots, vienā odiozā retoriskajā tirādē iekļaujot gan nereālo ideju ietekmēt klimatu, gan “zaļo pārkārtošanos”, kas asociējas ar koku stādīšanu un mežu kopšanu, gan dabas piemēslošanu ar atkritumiem, ķīmiskām vielām u.tml.

   Var smieties par tādu tekstu, var ironizēt par velmi ietekmēt klimatu, taču nav aizmirstams, ka tā ir rītdiena. Turpmākajā dzīvē politika, ideoloģija, finanses šļupstēs ap “klimatneitralitāti”, “klimatrīcību”. Par klimatisko fobiju patieso mērķi plašāk skat.: https://postciv.blogspot.com/2021/03/par-klimatisko-fobiju-patieso-merki.html.

Vai iespējams progress?

 


   Cilvēkiem ar stipriem nerviem ieteicams līdz galam izlasīt “NRA” 2021.gada 21.aprīlī publicēto interviju ar Latvijas Ārstu biedrības bijušo prezidentu, politiķi, valsts darbinieku, sportistu, TV žurnālistu, publicistu Apiņa kungu. Publikācijai ir virsraksts “Pēteris Apinis: Neviens nav nodarījis vakcinācijai tik daudz ļaunuma kā Kariņš, Pavļuts un Juhņēviča”. Tiek intervēts augstas klases speciālists medicīnā. Tas, ko viņš saka par vakcināciju un vispār pandēmiju, ir visīstākais šausmu stāsts. Pēteris Apinis bez aplinkiem saka to, kas ir reāli sastopams, ja veselības aizsardzības vadība ir uzticēta kaut kādiem pajoliņiem, bet nevis medicīnas speciālistiem. Viņš nosauc šo pajoliņu zemē nomestos miljonus. Viņš profesionāli kompetenti raksturo šo pajoliņu debilos rīkojumus un izteikumus. Intervija ir viens no valdošās kliķes neizdarību un nelietību atmaskojošākajiem materiāliem pēcpadomju laikā. Tā ir reti drosmīga rīcība, atspoguļojot Latvijā sastopamo bezjēdzību, noziedzību, haosu.

   Lasot šo stāstu par ārprātīgajām izdarībām, piemēram, vakcinācijā, nevar nedomāt par 2022.gada 1.oktobri - 14.Saeimas vēlēšanām. Tam neiedomājami šausmīgajam, ar ko tiekamies vakcinācijas sakarā, ir tikai viens izskaidrojums: tautas elektorāts ir izvirzījis savai valstiskajai apsaimniekošanai un aprūpēšanai vislielākās cilvēciskās nevērtības, kādas ir pieejamas pašlaik latviešu inteliģencē un pusinteliģencē. Sasniegta ir antropoloģiski melnā stikla kalna virsotne. Bet kas notiks turpmāk? Vai latviešu tautai vēl ir kādas rezerves progresa panākšanai, vēlot 14.Saeimu? Vai latviešu tauta var piedāvāt un ievēlēt vēl lielākas cilvēciskās nevērtības jeb nāksies samierināties ar 13.Saeimas vēlēšanās sasniegto, nespējot progresīvi ievēlēt vēl izcilākus primātus? Pašlaik nekas neliecina, ka 14.Saeimā netiks ievēlēti tie paši, kuri tika ievēlēti 2018.gada 6.oktobrī. Bet stingra pārliecība par to nevar būt. Ļoti iespējams, ka tomēr būs progress. Jau labu laiku vairāki patentēti nelieši ar lielu atbalstītāju baru koncentrējas jaunas partijas veidošanai. Tā būs latviešu neliešu partija. Tāda partija latviešiem vēl nav bijusi. Tātad 2022.gada 1.oktobrī tautai ir izredzes lepoties ar savu progresivitāti.

Par cilvēka identitāti

 


 

Cilvēka identitāte ir vēsturiski mainīgs fenomens. Tā tas katrā ziņā ir ar “baltajiem” cilvēkiem, kuri sevi uzskata par Homo sapiens antropoloģisko eliti. Bija laiks, kad identitāte bija vienota ar mežonību, barbarismu, vandālismu. Bija laiks, kad “baltā” cilvēka identitātes galvenais atribūts bija reliģiozitāte, ticība Dievam. No XVIII gs. eiropeīda identitātē braši iesoļoja humānisms. Eiropeīdu identitāte daudzus gadsimtus tradicionāli asociējās ar veselo saprātu. Taču identitāte mainījās. Vispirms tika atmesta reliģiozitāte. Tagad tiek atmests veselais saprāts kā identitātes atribūts. Veselā saprāta vietā stājas idiotija, debilitāte un tās reālā izpausme – vakcinācija. Noteikti piebilstams, ka no “balto” cilvēku identitātes tiek enerģiski un ļoti veiksmīgi iznīdēts tas viss, kas attiecas uz cilvēka t.s. kolektīvo identitāti – cilvēka organisko saistību ar ģimeni, tautu, valsti, reliģisko kopienu u.tml.