Sociāli politiskās analītikas instrumentālisms

 

    Sociāli politiskā analītika nevar iztikt bez instrumentālisma. Sociāli politiskajā analītikā tāpat kā citos analītikas tematiskajos virzienos aktuāla ir instrumentālisma koncepcija. Tā nosaka, ka atziņas, tēzes, jēdzieni un teorijas ir jāuzskata par instrumentiem (līdzekļiem), ar kuru palīdzību nākas pielāgoties mainīgajai videi un to novērtēt, kā arī attīstīt jaunas teorijas, ieviest jaunus jēdzienus un jaunas metodes. Sociāli politiskās analītikas instrumentālisma konkrēto līdzekļu izmantošana ir atkarīga no tēmas, problēmas, analīzes mērķa, kā arī attiecīgā sociāli politiskā konteksta – laikmeta idejiskās tendētības, laikmeta idejiskās konstruktivitātes pakāpes, kam visam katrā ziņā piemīt legāla tonalitāte, kas savukārt var būt vairāk vai mazāk pozitīva vai negatīva. Rietumu civilizācijā visjaunākajā laikā (no XX gs. 60.gadu beigām) izvēršas negatīva tonalitāte. Tas nevar neatsaukties uz sociāli politiskās analītikas instrumentālismu. Šajā tekstā ir konspektīvi uzskaitīti līdzekļi, kuri var palīdzēt analizēt un vērtēt visjaunākā laikmeta sociāli politisko virzību. Tā pamatā ir negatīva virzība, un tas atsaucas arī uz nosauktajiem līdzekļiem (jēdzieniem, frāzēm, tēzēm, teorētiskajām un metodoloģiskajām nostādnēm utt.).

§  Sociālais un kulturoloģiskais ekscentrisms,

§  sabiedrības modifikācijas, pasaules iekārtas izmaiņu un mentalitātes izmaiņu kolaterālās virzības diktētā sociālo normu un politisko risinājumu mainība,

§  vēsture kā evolūcijas maratons,

§  politiķu autofīlija – tīksmināšanās pašiem par sevi,

§  politikas autointoksikācija – pašsaindēšanās ar meliem, puspatiesībām, viltībām, nelietību, nodevību, verdzisku pakalpību,

§  politiskā autoloģija – vārdu lietošana tiešajā nozīmē, bet nevis pārnestajā nozīmē,

§  geštalts (tēla veselums) politiskajā ideoloģijā,

§  notikumu fraktālas (sīkumos sadalītas) struktūras publiskošana kā politiskās manipulācijas paņēmiens,

§  multiplicēta (vairākas reizes atkārtota) suverenitāte,

§  antropoloģiskā singularitāte (atsevišķība) globālisma apstākļos,

§  pārmaiņu sinkopes (saīsinājumi),

§  apziņas virtuālā “virusizācija”,

§  nākotnes blokāde,

§  spontāna kataklizma vai varonība kā sociāli politiskās transformācijas faktori,

§  stohastiska (nejauša, gadījuma rakstura) dīdīšanās,

§  krīzes simboliskais statuss,

§  kompromisu placdarms,

§  dinamisks balanss,

§  prāta piepūles un gribas saspringtības sintēze,

§  parādības transmutācija,

§  eksperimentāla politiskā vivisekcija,

§  konvenciju rediģēšana: valodas maiņa, bet nevis tikai interpretācijas maiņa,

§  civilizācijas trauma,

§  vides, sabiedrības garīgā izkāmēšana, novājēšana,

§  nākotnes konspekts,

§  vēsturisko ieceru kriptogrāfijas (slepenrakstu) dekodēšana,

§  evolūcijas sinerģija,

§  bankrotējošas politiskās, sociālās konstrukcijas,

§  personības scenogrāfija: ierastās sociālās mentalitātes pārvarēšana, iekšējo pretrunu apiešana, individuāli personālā transformācija,

§  nacionālais scenārijs,

§  ideokrātijas vara.