понедельник, 7 июня 2021 г.

PAZIŅOJUMS

 

2021.gada 7.jūnijā slēdzu blogu 1) Teorētiskā dizaina elementi, 2) Postcivilizācijas dienasgrāmata. Abu slēgto blogu materiālus apvienoju ar agrāk slēgto blogu “Civilizācijas norieta enciklopēdija” vienā grāmatā “FUNDAMENTĀLĀ TRANSFORMĀCIJA: RIETUMU CIVILIZĀCIJAS TAGADNE UN NĀKOTNE”. 1.daļa: Civilizācijas norieta enciklopēdija; 2.daļa: Teorētiskā dizaina elementi; 3.daļa: Postcivilizācijas dienasgrāmata. Grāmata tiks publicēta mājas lapā www.artursprieditis.lv. 

 

Esmu izveidojis blogu “Udo Ulberga akadēmija”, izmantojot savu pseidonīmu un klasisko formu zināšanu sfērā: https://udoulbergaakademija.blogspot.com/. 

пятница, 4 июня 2021 г.

Noklusēšanas iemesli un noklusēšanas bauda

 


   Rīgā ir iznākusi ļoti skaista grāmata. Tā ir gaumīgi noformēta, teicami iespiesta un ar bagātu izlustratīvo materiālu, kam ir liela emocionālā slodze. Grāmata saucas “Latvijas kultūras vēsture”. Nosaukums neatbilst patiesībai. Piemērotāks nosaukums būtu bijis “Raksti par Latvijas kultūru”. Grāmata ir rakstu krājums ar populāru ievirzi: bez atsaucēm, lit. sarakstiem, priekšmetu un personu rādītājiem. Grāmatā apskatīti tikai garīgās kultūras atsevišķi segmenti. Tekstos ir populārzinātniskās apceres žanram tipiska pieeja.

   Grāmatā ir noklusēts mūsu 2000.gada izdevums “Latvijas kultūras vēsture. No vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām”. Mūsu grāmatā ir vēstures žanram adekvāta analītiskā pieeja, cenšoties fiksēt un aplūkot kultūras tendences, kultūras galvenos idejiskos konceptus, lai panāktu kultūras virzību kā kompaktu vēsturisko procesu ar katrā laikmetā noteiktu garīgo atmosfēru, vērtībām un normām, ka arī izcilākajiem sasniegumiem.

   Grāmatas noklusēšana nav negaidīta un ir pamatota. Tajā ir raksturota “otrās” pseidorepublikas falsifikācija, no “Eiropas” ievazātā postmodernisma graujošā ietekme, nihilistiskā attieksme pret kultūras mantojumu, kā arī inteliģences un tajā skaitā akadēmiskās inteliģences straujā degradācija, nekaunoties par sasniegto šarlatānismu, kompradoriskumu, humanitātes noziegumiem, pret mākslu, zinātni, izglītību, veselības aizsardzību sākot graujoši izturēties kā pret biznesu. Mūsu grāmatā netika noklusēta demogrāfiskā katastrofa, bezjēdzība nacionālajā politikā. Tāpēc valdošās kliķes sulaiņi ir pamatoti noklusējuši mūsu grāmatu, kā arī visu paveikto daudzos gados. Nozīmīgākais no 1993.g. 1993-2003 Multinacionālās kultūras centrs (MKC). Privāta zinātniskā iestāde, dibināta 1993.g. 1. aprīlī Daugavpilī; juridiskais statuss: A.Priedīša individuālais uzņēmums; darbību finansiāli nodrošina īpašnieka ģimenes personīgie naudas līdzekļi (1993.-2003.g. izlietoti vismaz 100 000.- Ls (grāmatu un "Kultūra un Vārds" izdošana, zinātniskie pasākumi, komandējumi, algas, telpu noma, orgtehnika, inventārs utt). Nozīmīgākais: pirmā un vienīgā zinātniskā iestāde Austrumeiropā, kas nodarbojas ar multikulturālismu; pirmā grāmata Austrumeiropā par multikulturālismu (1996); pirmā grāmata par Daugavpils vēsturi(1998); saraksta pirmo grāmatu par Latvijas kultūras vēsturi (2000); divu valsts vidusskolu darbība saskaņā ar interkulturālās izglītības koncepciju; darbība Starptautiskajā interkulturālās izglītības asociācijā (no 1994); Valsts prezidenta G.Ulmaņa vizīte MKC 1997.g. 15.VII; Ētikas un kristīgās tikumības padomes vadīšana (no 2000); sagatavo grāmatu „Mans Rainis” (1996; dēvē: „gudrākā grāmata par Raini”) un grāmatu „Ievads kulturoloģijā. Kultūras teorija un kultūras vēsture” (2003; būtiski ietekmē mācību priekšmeta „Kulturoloģija”izveidi valsts vidējā izglītībā).

   Piemērots brīdis atgādināt par kultūrā sastopamo noklusēšanas “tehnoloģiju” un noklusēšanas baudu. Šo tēmu kultūras izpētē nedrīkst atstāt bez ievērības, jo tai ir prāva loma garīgo procesu ģenēzē.

   Mēdz būt diva veida noklusēšana: 1) apzināta noklusēšana un 2) neapzināta noklusēšana. Apzinātās noklusēšanas iemesli ir vairāki: 1) noklusē to, no kā mācās (pārraksta); 2) noklusē amata skaudības dēļ; 3) noklusē politisko un ideoloģisko prasību dēļ. Saprotams, apzinātā noklusēšana sagādā baudu. Arī tad, ja tiek noklusēts politisko un ideoloģisko prasību dēļ. Neapzinātajai noklusēšanai parasti ir divi iemesli: 1) nav informēts; 2) nespēj novērtēt profesionālā jēluma, nesagatavotības dēļ. Neapzinātā noklusēšana sagādā lielas nepatikšanas reputācijas jomā.

   Pagājuši 20 gadi. Tajos nekas nemainījās, un mūsu grāmata joprojām paliek vienīgais pasākums kultūras apguvei tās procesuālā analītiskajā izkārtojumā. Noklusēšana neuztrauc. Uztrauc galvenais – drūmās, bezcerīgās akadēmiskās perspektīvas. Dzīvojam debilitātes laikmetā. Latviešu varas inteliģence ir sapuvusi. Akadēmiskajās iestādēs dominē pseidozinātniskums, tumsonība, šarlatānisms, profesionālā morāles kodeksa ignorēšana, akadēmiskās brīvības un neatkarības nelietīga izmantošana, kā tas šausmīgi notika LU Muižnieka rektora vēlēšanu rezultātu falsifikācijā. Savukārt izglītības un zinātnes ministre dažos teikumos pieļauj 8 kļūdas, ZA prezidenta krēslā tiek sēdināts uz ielas atrasts baznīcu fotogrāfs ar permanentu politiskās kliķes laizīšanas talantu. Kas notiks turpmāk? Kad tiks sagatavota jauna pilnvērtīga “Latvijas kultūras vēsture”? Vai vispār ir cerības to sagaidīt “baltās” rases norieta laikmetā, kad tauta strauji ieslīd LGBTI populācijas godā?  

четверг, 3 июня 2021 г.

Patiesība par “šausmīgo putru”

 


   2021.gada 2.jūnijā “NRA” vēsta par RSU profesores, politoloģes Ilgas Kreituses viedokli. Viņa LTV raidījumā "Rīta panorāma" atzina, ka "Šobrīd parlamentā ir šausmīga putra, ka pārmaiņas bija likumsakarīgas”. Tas ir pareizi! Acīmredzot zemtekstā tiek ņemts vērā “šausmīgās putras” galvenais iemesls – dzīves patiesība.

   Saprotams, notikumi debilitātes laikmetā un “šausmīgās putras” iespējamība ir jāvērtē visplašāk, konstatējot galveno nelaimi. Un tā ir labi zināma! Par to ir jārunā atklāti un bež jēli gļēva pašapmāna. Intelektuāli neapzeltītā latviešu kultūrnācija ir aplaimota ar vēsturiski ģenētiski determinētu stulbumu, kas kardināli atsaucas uz nespēju organizēt sev valsti, bet būt vienmēr citu pakļautībā, par ko priecājas un ko savai tautai novēl Bordāns - latviešu viens no visrafinētākajiem neliešiem un visizmanīgākajiem kompradoriem ar melnajai dvēselei adekvātu ārējo noformēju. Viņa kabatas partijas "Vērtībās" ir ierakstīta "vērtība" "Ģeopolitiskā atkarība no Rietumiem". Tik liela nelietība nav sastapta citās latviešu kropļu kabatas partijās. Tātad Bordāna kabatas partijas mēsli nezina, kas ir ģeopolitika un savā aprobežotībā ir novēlējuši tautai vienmēr būt citas valsts pakļautībā. Vai var būt lielāka stulbība, pret ko stulbā latviešu kultūrnācija pat neiepīkstas, jo ir laimīga ar permanento iespēju izrādīt fundamentālo nevērtību. Par Bordāna kabatas partiju 13.Saeimas vēlēšanās balsoja  114 694 vēlētāji.

   Zinātnē tiek spriests par 15%. Lai kaut ko labu vai sliktu izdarītu, pietiek ar 15% no 100%. Lai kaut ko tautā (100%) labu vai sliktu izdarītu, pietiek ar 15% labu vai sliktu cilvēku rīcības. Latviešu tautā nav 15% labu cilvēku – godīgu un saprātīgu cilvēku. Noteikti ir nevis 15%, bet gan 99% tipu, kuri neko labu nevar dot un kuri jau 30 gadus atbalsta unikāli falsificēto "otro" republiku ar kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības triumfu. Tas dod tiesības latviešus kā tautu raksturot visodiozākajos jēdzienos.

 

среда, 2 июня 2021 г.

Kolosāli! 8 kļūdas!

 


 

   Izglītības un zinātnes ministre Šuplinska atvadām ir sagādājusi kolosālu faktu debilitātes laikmeta hronikai. Viņa izstājas no balagāna svētās partijas – tautas cēlmetāla-kompradora Bordāna kabatas partijas, kurā savaņģoti tādi pazīstami un neaizstājami valsts darbinieki kā Beitnere-Le Galla, Jurašs, jaunais pieredzes pārbagātais un pārrūdītais dievīgais Eglītis un citi sabiedrībā plaši mīlēti un latviešu elektorāta saprātīgi atbalstīti meitieši un puisieši no Rīgas un no provinces. Mēdiju ziņas un Šuplinskas komunikācija ar partiju liecina, ka viņa ir smalki “uzmesta”. Demokrātiski un tiesiski, koleģiāli un cilvēciski smaržojoši pietaisītais Bordāns ir aizmuguriski vienojies ar tādiem pašiem morālā līmeņa smaržojošajiem seskiem par Šuplinskas nomaiņu ar jaunu sievišķi no partijas kadru ilgi izaudzinātajām rezervēm. Latviešu gaišajai kultūrnācijai atkal ir taukains prieks. Ministru krēslos atkal nonāks tirpstoši kompetenti labilizēti indivīdi ar gadu desmitiem ilgu pieredzi valsts darbā, unikālu politisko raudzi un rūdījumu, no partijas vadoņu zīmuļu asinātājiem līdz ministriju bosiem partiju kadru rezerves skolās izdresēti profesionāli kaislīgi eksemplāri. Vārdu sakot, viss turpinas latviešu kultūrnācijai tīkamā garā. Plēsīgs prieks, ka latviešiem tiek atsildīts Vitenbergs kā ekonomikas ministrs. Latvieši ciena tikai tādu ekonomikas ministru, kas savā vētrainajā izglītībā nav atvēris nevienu ekonomikas grāmatu. Protams, protams, kriminālajā kapitālismā ar organizētas noziedzības triumfu ekonomikas zināšanas nav vajadzīgas. Tās traucē. Tāpēc ministra sēdeklim der tikai pietiekami trula būtne bez jebkādām zināšanām ekonomikā. Tie, kuri ir redzējuši kunga foto, priecīgi plaukšķina “Viņš ir īstais!!!”.

   Taču “Kolosāli!” attiecas uz Šuplinsku. Viņas iesniegumā ir 5 rupjas gramatiskās kļūdas un 3 rupjas stilistiskās kļūdas. Rupjās kļūdas uzskaitīt nav vajadzīgs. Tās katrs var konstatēt pievienotajā attēlā. Vienīgi debilitātes laikmetā nākas piebilst, ka kļūdu uzskaitījums ir dots no latviešu literārās valodas lietošanas normu viedokļa. Pieļaujams, kultūrnācijas miljonā tagad kāds pusmiljons nevienu kļūdu nesaskata.

   Vai tiekamies ar kaut ko negaidītu? Neapšaubāmi, nekā negaidīta nav. Kariņš un nācijas tēvs arī neprot latviešu literāro valodu, un viņi omulīgi bez uztraukuma par fundamentālo nepiemērotību valsts vadītāju amatam sēž augstajos troņos. Kariņš pie tam vēl ir liels muļķis (svešvārdā – idiots). Nācijas tēvs savukārt sistemātiski uzpildas un atvieglojas pie bezmaksas ēdiena galda, pie kura pieslēgts līdz mūža beigām. Par Bordāna kabatas partiju vispār nav vērts runāt. Programmatiskajās  “Mūsu vērtībās” ir iekalta tāda vērtība kā “Ģeopolitiskā piederība Rietumiem”. Tas ir unikāli! Tāda “vērtība” nav sastapta citu kabatas partiju vēstījumos tautai. Tātad Bordāns un viņa šmurguļi nezina, kas ir ģeopolitika. Tas, pirmkārt. Otrkārt, viņi savā aprobežotībā nesaprot, ka ir nodevuši valsti un sevi marķējuši kā nacionālie nodevēji. Tikai kaut kādi apdauzīti mērgļi var vēlēt tautai un valstij atrasties citas valsts ģeopolitiskajā pakļautībā.

  

 

 

 

Bezmaksas ēdāja zemcilvēciskums

 


   2021.gada jūnija pirmajās dienās savu visdziļāko cilvēcisko būtību (konkrēti – zemcilvēka būtību) atklāja Zatlers. Mediji vēsta par viņa prasību vakcinēt bērnus. Viņa ieskatā “kovids” tiks piebremzēts tikai pēc bērnu totālas vakcinācijas. Un to saka ārsts! Un to saka cilvēks, kuram obligāti vajadzētu būt lietas kursā par pasaules godīgo speciālistu attieksmi pret vakcināciju ar eksperimentāli pilnīgi nepārbaudītām vakcīnām. Viņam vajadzētu zināt, piemēram, par vakcīnas “Moderna” superkaitīgumu, jo šī vakcīna ir orientēta uz cilvēka genoma ietekmēšanu. Un tas arī ir nav noslēpums, par kādu ietekmēšanu sapņo globālisma prozelīti, visādi bili geitsi u.c. Bērnu vakcināciju propagandē cilvēks, kurš nedrīkst dzīvot mucā, kurš nedrīkst būt nacionālais noziedznieks, jo latviešu tauta viņu baro un baros līdz viņa mūža beigām. Viņš ir līdz mūža beigām pieslēgts pie tautas apmaksāta bezmaksas ēdiena galda kā visi bijušie prezidenti un šodienas nācijas tēvs-megapseidointelektuālis, kurš arī par vakcināciju regulāri izdala nekompetentu un noziedzīgu viedokli. Vai kungs Zatlers ir spējīgs to saprast un adekvāti izturēties?

вторник, 1 июня 2021 г.

Muļķa lietderība

 


                                    

   Muļķa muļķības nevienam nav vajadzīgas. Tā saka visbiežāk, tiekoties ar muļķa muļķībām. Bet tas nav pareizi. No muļķa muļķībām arī var būt zināms labums. Dzīvē eksistē muļķa lietderība.

   Kariņš latviešu kultūrnācijai ir milzīgi lietderīgs. Viena tante par to pareizi rakstīja. To nekādā gadījumā nedrīkst aizmirst. Noteikti ir vērts atkārtot viņas rakstīto: "Krišjānis Kariņš! ļDraugi, viņš ir pirmais premjers, kura godīgumu, valstsvīra morāli un 100% lojalitāti valstij grūti apstrīdēt. Viņš ir Eiropā ļoti cienīts, draudzīgs atiecībās ar Eiropas kolēģiem. Prieks skatīties (TV), kā viņam, ejot pa Briseles gaiteņiem, visi steidz klāt un grib ar viņu sasveicināties. Viņa laipnība, tolerance, kā arī uzticība cilvēkiem diemžēl ir arī viņa posts. Viņš nav dzīvojis pietiekami ilgi padomijas vilku mežos. Nav pietiekami rūdīts “peldēt starp haizivīm”. Galvenais “trūkums” - demokrāts. Bet tautai sāk gribēties stingro Roku! Autoritārismu. Cik daudz naudas visapkārt! Daudzi gribētu būt Kariņa vietā! Ja gribat stingru roku un skaļu muti, tad sauciet atpakaļ, piemēram...Ja gribat premjeru, kas ir godīgs un, jā, dažbrīd drusku naivs ideālists, tad atbalstiet Kariņu. Lai viņš, atbalstu jūtot, ir pašpārliecināts un atlaiž pāris ministrus, kas atrodas valdībā iepriekšējo populistisko vēlēšanu rezultātā. Tur savukārt, draugi, ikviens esam savu roku pielikuši. Es atbalstu Krišjāni Kariņu! Un nu varat sākt mani plosīt."

   Kariņš ir  liels muļķis. No viņa lielajām muļķībām ir liels labums. Viņš regulāri pasaka patiesību par viņa valdības kolosālo nevērtību. 2021.gada 1.jūnija vakarā “Dienā” tika ievietots teksts, kurā pats Kariņš (kā parasti juceklīgā veidā) atklāj valdības bezjēdzības “kovida” laikā: “Covid-19 pandēmijas apstākļos noteiktie epidemioloģiskie drošības pasākumi jāpadara vienkāršāki (!?) un saprotamāki (!?), otrdien preses konferencē pavēstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņā (JV). Vērtējot regulējumu, kas nosaka epidemioloģiskās drošības prasības, Kariņš sacīja, ka tas ir sarežģīts (!?), jo katrai nozarei - izglītībai, kultūrai, ekonomikai - ir savas, atšķirīgas prasības (!?). Tomēr, premjera ieskatā, būtu jāatsakās no nozaru griezuma, tā vietā koncentrējoties uz cilvēku (!?), piemēram, nosakot, ko var darīt vakcinēti sabiedrības locekļi, kurās situācijās ir jānēsā sejas maskas, kurās nav. "Krīze parādīja, ka valdība strādā vertikāli (!?) - vienas nozares (kādas ??) ietvaros. Skatoties nākotnē un zinot, ka notiek vakcinācija, mēs varētu iet uz vienkāršāku un saprotamāku regulējumu, kas būt pielietojams jebkuros apstākļos - kāzās, bērēs, kultūras pasākumos. Visur jābūt vienādiem nosacījumiem," stāstīja Kariņš.”

   Paldies, Kariņa kungs! Tik paškritisks nav bijis neviens premjers! Visi iepriekšējie premjeri rūpīgi slēpa savas muļķības. Jūs tā nedariet. Jūs godīgi pasakiet par savu darbu patiesību. Tā ir Jūsu lielākā lietderība.

 

 

Nevis krīze, bet katastrofa

 


 

   2021.gada 1.jūnijā “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu “Levits sagaida Satversmes tiesas sprieduma izpildi Varakļānu jautājumā, lai neradītu konstitucionālo krīzi”. Tekstā ir teikts: “Latvija ir tiesiska valsts, un no tā izriet Saeimas pienākums pildīt Satversmes tiesas (ST) spriedumus, jo pretējā gadījumā parlamenta rīcība radīs konstitucionālo krīzi, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits. Valsts pirmā persona atgādināja, ka Satversme viņam ir uzticējusi Satversmes sarga lomu un liedz viņam izsludināt atklāti antikonstitucionālus likumus, tādēļ, prezidenta ieskatā, ir jāmeklē risinājumi, lai šādu konstitucionālu krīzi neradītu.”

   Nācijas tēvs atkal demonstrē juridisko nekompetenci. Tā ir tik dziļa, ka īstā valstī viņš netiktu sēdināts nevienā atbildīgā krēslā. Primāts ar tik dziļu juridisko nekompetenci, kas pie tam vēl savijas ar melošanu, valsts prezidents var būt vienīgi fundamentāli nevērtīgā sabiedrībā ar politiskās apziņas totālu kroplīgumu.

   Pirmkārt, Satversmes nodaļā “Valsts prezidents” nav teikts, ka valsts prezidents ir Satversmes sargs. Nācijas tēvs demagoģiski melo. Valsts prezidents ir nevis pamatlikuma sargs, bet gan tautas sargs. Satversmes 40. pantā ir fiksēts: “Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas."

   Otrkārt, nācijas tēvs melo arī par konstitucionālo krīzi. Latvijā konstitucionālā krīze jau ir no 2003.gada 20.septembra referenduma. Tā rezultātā tika pārkāpti Satversmes divi pirmie panti: “1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Latvija nav neatkarīga demokrātiska republika, un Latvijā vara nepieder tautai, bet gan pieder ES kantorim Briselē. To uz savas ādas vislieliskāk izjuta bijušais Latvijas bankas prezidents Rimšēvičs un juristi, kuri centās viņu iesēdināt Baltajā gulbī.

   Treškārt, Satversmē 2003.gadā iepītais 79.pants ir nacionālā nelietība. 79.pants ir pretrunā ar tik tikko citēto Satversmes 1.un 2.pantu. Satversmē tika viltīgi iepīts: “79. Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos.” Tādējādi Latvija vairs nav suverēna valsts, un Latvijas valstī suverēnā vara vairs nepieder Latvijas tautai, bet gan “vismaz pusei no visiem balsstiesīgiem”. Atšķirība ir būtiska. Vairs nevar būt būtiskāka atšķirība. Tauta kā suverēns vairs neeksistē.

   Ceturtkārt, nācijas tēva “latviešu kultūrvēsturisko zemju” uzskaitījums ir pretrunā ar Satversmi, jo ir minēta ne tikai Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale, bet arī Sēlija. Nācijas tēvs ir rupji pārkāpis Satversmi un pelnījis bargu sodu. Viņš ir ieviesis haosu un nevajadzīgus konfliktus sabiedrībā, īpaši provincē. Satversmes 3.pantā ir noteikts: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.

   Piektkārt, 2020.gada 22.jūnijā nācijas tēvs izsludināja “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu”. Tā 3.pantā ir teikts: “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums”.  Tātad ir pārkāpta Satversme. Tajā nav minēta Sēlija. Ja Latvijā pie varas būtu adekvāti cilvēki, tad viņi vispirms būtu izmainījuši Satversmes 3.pantu. Satversmes 3.pantā ir noteikts: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Sēlijas nav. Vajadzēja ierakstīt, bet tas nav izdarīts. Tātad konstitucionālo noziegumu ir pastrādājusi Saeima un nācijas tēvs. Acīmredzot normālāki kadri bija 2003.gadā, kad pirms referenduma tika izmainīta Satversme: “79. Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos.” Protams, toreiz arī tika pastrādāts konstitucionālais noziegums pret Satversmes 1.un 2.pantu: “1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Reizē ar 79.pantu vajadzēja koriģēt 1.un 2.pantu. Tad dzīve būtu godīgāka. Tagad dzīve nevar lepoties ar godīgumu. Eksistē negodīguma varmācība.

   Nācijas tēvs ar otru trimdas ģēniju Kariņu varas aprindās ir vislielākie latviešu literārās valodas kropļotāji. Savukārt nācijas tēvs ir vislielākais juridisko jautājumu kropļotājs. Latvijā patiesībā ir nevis konstitucionālā krīze, bet gan konstitucionālā katastrofa.

 

 

 

Skats no šķērsielām

 


   Projekta “Atlaist Saeimu!” liktenis nav atkarīgs tikai no apstākļiem galvenajās ielās. Jūtīga loma mēdz būt arī apstāķliem šķērsielās – it kā netiešiem faktoriem. Eksistē daudzi faktori, kas projektu izraisa, nosaka, veicina, pastiprina vai kavē, bet svarīgākais - neļauj realizēt. 

   Globālo sociālo problēmu analītikā un tajā skaitā mūsdienu Latvijas problēmu analītikā ne reti nākas tikties ar medicīnas terminiem. Tam ir noteikts iegansts, un tas ir vitāli saistīts ar Saeimas atlaišanu. Medicīnas terminu lietošana izskaidro daudz. Izskaidro gan nepieciešamību atlaist Saeimu, gan nespēju to izdarīt.

   Medicīnas termini tiek izmantoti sabiedrības un atsevišķu indivīdu raksturojumā. Tas notiek pārnestā nozīmē, un tam ir konkrēts iemesls. Iemesls ir tas, ka sabiedrība un atsevišķi indivīdi patiešām ir neveseli ar dažādām psihiskajām patoloģijām. Cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā nākas sastapties ar tādām izpausmēm, kuras ilustratīvi tēlaini var visefektīvāk eksponēt medicīnas terminoloģijā.

   Piemēram, plaši nākas izmantot terminu “anabioze”. Tā apzīmē organisma stāvokli, kurā līdz minimumam palēninājusies vielmaiņa un izbeigušās dzīvības izpausmes. Mūsdienās daudzu indivīdu psihiskais stāvoklis arī ir bez dzīvības izpausmēm, nespējot domāt un rīkoties atbilstoši veselajam saprātam. Eksistē garīgā anabioze, un eksistē intelektuālā anabioze. Skaidrs, ka no tās pacientiem nav jēgas gaidīt sakarīgu rīcību ne parlamenta vēlēšanās, ne projekta “Atlaist Saeimu!’ realizācijā. Par anabiozes drausmīgo apjomu liecina vēlēšanu rezultāti. 2018.gada 6.oktobrī par debilās “par-politikas” psihiski izdzisušajiem balsoja 101 685 vēlētāji, bet par “Suņu būdas” bezsmadzeņu iebīdņiem balsoja vēl vairāk – 120 264 vēlētāji.

   Uz projektu “Atlaist Saeimu” atsaucas insaits. Rietumu civilizācijas norieta laikmetā insaits nav cieņā. Par insaitu sauc iedziļināšanos būtībā. Tā tas ir angļu valodā (insight) un latviešu valodā. Svešvārds “insaits” ir pēkšņa intuitīva problēmas aptveršana bez loģiskās analīzes palīdzības. Insaits ir tiešās izziņas akts. Psiholoģijā insaits ir atskārsme, apjēgšanas moments domāšanas procesā, jaunas idejas rašanās, intuitīvas domāšanas rezultāts. Tas izskaidro insaita nepopularitāti. Norieta laikmetā domāšanas process nav cieņā. Nav vajadzīgas arī jaunas idejas. Nav vajadzīga pāreja no insaita uz izziņas metodi: no fakta pie jēdziena, sprieduma; no jēdziena, sprieduma pie zināšanu apskaidrības, zināšanu izmantošanas izglītībā, politikā utt. Vai tad insaits ir vajadzīgs Kariņam? Vai tad insaits ir vajadzīgs nācijas tēvam, Pavļutam, Viņķelei, latviešu ekonomikas jaunajam dievam Vitenbergam, latviešu teritoriālā izkārtojuma kretīniskajam kropļotājam Pūcem? Kāds insaits var būt valdībai ar “583 darāmajiem darbiem” vai “parlamentārā pārpratuma” dienderiem? Insaits nevar būt cieņā šarlatānisma triumfa laikmetā, debilā “viedokļu plurālisma” nekaunīgajā uzbāzībā. Insaits nav pazīstams izglītības dokumentu pircējiem, jo augstskolas diplomu var iegūt bez smadzeņu iesaistīšanas studiju imitēšanā. Bez insaita veģetē jaunās paaudzes liela daļa.

   Insaits nav svešs  vecākajai paaudzei, kuras garīgo saturu nosaka īsta izglītība, īsta zinātne, īsta literatūra un māksla. Piemēram, literatūra un māksla vienmēr ir sabiedrības pašapziņas demonstrētāja. Literatūra un māksla vienmēr atspoguļo kā cilvēki dzīvo, kā viņi izturas pret sevi un citiem. Taču pats galvenais – atspoguļo kā cilvēki domā, kāda ir viņu pasaules izziņas metodoloģija un izziņas metodes. Tā tas ir arī postmodernisma literatūrā un mākslā. Tajā tiek atspoguļota cilvēku dzīve civilizācijas un rases norieta laikmetā. Dzīvē ir perversiju jūra; arī literatūrā un mākslā ir perversiju jūra. Ja neticiet, lūdzu, pajautājiet mākslinieciskās izziņas visvarenajam bundulim Bikšem!

понедельник, 31 мая 2021 г.

Reakcionārisma sardzē

 


 

   Reakcionārisms ir “otrās” pseidorepublikas obligāta nepieciešamība. Bez reakcionārisma “otrā” pseidorepublika nevar pastāvēt. Ja tiks likvidēts vai piebremzēts reakcionārisms, tad “otrās” pseidorepublikas LKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti paliks bez iekārtas, kas tai ražo enerģiju saglabāt kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību un nesodamību. Jebkuram politiskajam režīmas ir vajadzīga enerģija. Tā ļoti vajadzīga reakcionāram politiskajam režīmam, kura fundaments ir kriminālā noziedzība, nacionālā nodevība, prātam neaptvera politiskā falsifikācija ar latviešu tautas agrāk masveidā dievināto “neatkarību”, “brīvību, “suverenitāti”.

   Bet tas vēl nav viss. Reakcionārismam vēl ir otra melnā misija. Reakcionārisms sargā Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norieta galvenos atribūtus – postmodernismu un neoliberālismu. Pandēmijas laikā reakcionārisms sargā globālo prozelītu “lielās pārlādēšanas” antihumānās izdarības.

   No Rīgas medijiem visreakcionārākā ir “NRA”. Tā sargā “bijušo” visdārgāko lolojumu – “otro” pseidorepubliku. Tā sargā globālo prozelītu projektu, kā arī sargā postmodernisma un neoliberālisma visvērtīgākos antropoloģiskos izstrādājumus – interneta komentāru pajoliņus. Aizvadītajā laikā ir manāmi pieaugusi reakcionārisma sargu nekaunība. Komentārus atļauj rakstīt tikai bezjēdzīgajiem “troļļiem”, rusofobiem, homoseksuālisma faniem. Faktiski tas ir labi. Reakcionārisma sargi ir sajutuši viņiem bīstamas vēsmas, - sabiedrībā arvien publiski aktīvāki kļūst saprātīgie cilvēki. Viņi spēj adekvāti novērtēt gan to, ko sargā “NRA” reakcionārisma galvenais cerbers ar godam nopelnīto iesauku “Atmodas ..auka”, gan spēj adekvāti novērtēt “otrās” pseidorepublikas nacionāli noziedzīgo būtību. Arvien lielāks kļūst cilvēku skaits, kas izprot prātam neaptveramo politisko falsifikāciju ar “neatkarību”, “brīvību, “suverenitāti”. Daudzi kritiski izturas pret pandēmijas antihumānajiem valdības rīkojumiem, vakcinācijas kvalitāti utt.

Esības parametri (22)

 


§  Globālo sociālo problēmu analītikā ne reti nākas tikties ar medicīnas terminiem. Tie tiek izmantoti sabiedrības un atsevišķu indivīdu raksturojumā. Tas notiek pārnestā nozīmē, un tam ir konkrēts iemesls. Iemesls ir tas, ka sabiedrība un atsevišķi indivīdi patiešām ir neveseli ar dažādām psihiskajām patoloģijām. Cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā nākas sastapties ar tādām izpausmēm, kuras ilustratīvi tēlaini var visefektīvāk apskatīt eksponēt medicīnas terminoloģijā. Tā, piemēram, var izmantot terminu “anabioze”. Tā apzīmē organisma stāvokli, kurā līdz minimumam palēninājusies vielmaiņa un izbeigušās dzīvības izpausmes. Mūsdienās daudzu indivīdu psihiskais stāvoklis arī ir bez dzīvības izpausmēm, nespējot domāt un rīkoties atbilstoši veselajam saprātam. Eksistē garīgā anabioze.

§  Rietumu civilizācijas pagrimuma laikmetā modē ir nācis konservatīvisms. Tas tiek pretstatīts postošajam neoliberālismam. Konservatīvisms tiek papildināts ar epitetiem – sociālais konservatīvisms un dinamiskais konservatīvisms.

§  Rietumu civilizācijas norieta laikmetā insaits nav cieņā. Par insaitu sauc iedziļināšanos būtībā. Tā tas ir angļu valodā (insight) un latviešu valodā. Insaits ir pēkšņa intuitīva problēmas aptveršana bez loģiskās analīzes palīdzības. Insaits ir tiešās izziņas akts. Psiholoģijā insaits ir atskārsme, apjēgšanas moments domāšanas procesā, jaunas idejas rašanās, intuitīvas domāšanas rezultāts. Tas izskaidro insaita nepopularitāti. Norieta laikmetā domāšanas process nav cieņā. Nav vajadzīgas arī jaunas idejas. Nav vajadzīga pāreja no insaita uz analītisko metodi: no fakta pie jēdziena, sprieduma; no jēdziena, sprieduma pie zināšanu apskaidrības, zināšanu izmantošanas apgaismošanā.

§  Literatūra un māksla vienmēr ir sabiedrības pašapziņas demonstrētāja. Literatūra un māksla vienmēr atspoguļo kā cilvēki dzīvo, kā viņi izturas pret sevi un citiem. Tā tas ir arī postmodernisma literatūrā un mākslā. Tajā tiek atspoguļota cilvēku dzīve civilizācijas un rases norieta laikmetā. Dzīvē ir perversiju jūra; arī literatūrā un mākslā ir perversiju jūra.

 

воскресенье, 30 мая 2021 г.

Par projektu “Atlaist Saeimu!”

 


 

   Projektu “Atlaist Saeimu!” nepieciešams rūpīgi un vispusīgi analītiski vērtēt. Pret doto projektu nedrīkst izturēties tikai kā pret atsevišķu cilvēku vai atsevišķu politisko spēku iegribu. Projekts ir organiski saistīts ar tautas būtību. Projekts neapliecina vienīgi kādu atsevišķu tautas garīgo dimensiju noteiktā vēsturiskajā posmā. Projekts ir vienots ar tautas etniski kulturoloģisko, psiholoģisko, sociāli vēsturisko, mentālo kompleksu, kas (droši var teikt) teurģiski nosaka katru fenomenu tautas pastāvēšanā. Projekta “Atlaist Saeimu!” liktenis nav atkarīgs tikai no viena vai dažiem apstākļiem, kuri cēloniski iedarbojas uz procesu. Eksistē daudzi faktori, kas projektu izraisa, nosaka, veicina, pastiprina vai kavē un neļauj realizēt. Viens no tādiem faktoriem ir nacionālisms jeb precīzāk – latviešu specifiskais nacionālisms kā tautas pašapziņas komponents.

   Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”. Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana. Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā neatkarība.

   Taču ir iespējams tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir specifisks nacionālisms. Tā pamatā ir emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšanu pārvērst par ideoloģiju, kurai jāveicina etnosa mobilizācija un konsolidācija.

   Piemēram, latviešu akadēmiskās inteliģences šarlatānisko kadru (piem., Janīnas Kursītes) centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas etniskās identitātes kodolu jeb kā saka akadēmiskie šarlatāni – kultūras kanonu (skat: kulturaskanons.lv). LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski dominēja etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu.

   Tādai pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā vērtība. Tāpēc politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un visdārgākajām interesēm. Projekts “Atlaist Saeimu!” pieder politiskajam nacionālismam, kas etnogrāfiskā nacionālisma apmātajam etnosam neizraisa respektējamu interesi. Tāpēc Saeima nekad netiks atlaista. Tā tas būs arī tad, ja tā sastāvēs tikai no “Suņu būdas” kaimiņiem, kariņtipa supermuļķiem, nācijas tēva tipa megapseidointelektuāļiem-valstsgribjiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

суббота, 29 мая 2021 г.

Mucas pilsones diurētiskā retorika

 


   Retorika pati par sevi nav laba izpausme. Retorikas mērķis nekad nav cienījams. Retorika vienmēr ir daiļrunības izmantošana ārēja efekta sasniegšanai. Retorika vienmēr balstās uz ārēji izskaistinātu, bet mazsaturīgu runu. Retorikā tiek lietoti vārdi bez dziļāka seguma un bez patiesa pārdzīvojuma. Retori sabiedrībā netiek patiesi cienīti. Sabiedrība var apbrīnot un jūsmot par oratora runas mākslu, taču apbrīnošana un jūsmošana nav stabila un nav pilnvērtīga. Tā faktiski ir retorika par retoriku. Tā ir ar smīnu un zināmu lišķību izrādīta apbrīna un jūsma.

   Politiķus tradicionāli nemīl daudzu iemeslu dēļ. Politika faktiski ir stipri līdzīga retorikai. Politika tāpat kā retorika ir māksla vairāk vai mazāk ārēja efekta panākšanā. Tāpēc viens no galvenajiem iemesliem kritiskajā attieksmē pret politiķiem ir viņu retorika. Politiķa retorika vienmēr balansē starp relatīvi cienījamu politisko darbinieku un politikāni – bezprincipu politiķi, politisko spekulantu un intrigantu.

   Neapšaubāmi, politiskās retorikas saturs var būt ar dažādu uzticamības, realitātes, perspektivitātes, adekvātuma pakāpi. Ne visa politiskā retorika ir zemē metama – noniecināma, ignorējama, izsmejama u.tml. Tā, piemēram, nacionālisma ideoloģijā lietotajai politiskajai retorikai mēdz būt dziļa autoritāte un reputācija. Latviešu tautas vēsturē tā tas bija pirms I Pasaules kara, kad inteliģences politiskajos diskursos dominēja nacionālās valsts izveidošanas ideja. Visjaunākajā laikā, LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu falsificētajā “otrajā” republikā, politiskajai retorikai nevar būt nekāda autoritāte un reputācija, jo visa pēcpadomju dzīve ir dzīve melu, nelietību, nodevību, organizētās noziedzības, humanitātes noziegumu kloākā. Pie tam pēcpadomju dzīve ir sajūgta ar eiropeīdu pagrimuma un izmiršanas mentalitātes, Rietumu civilizācijas norieta atmosfēras retoriku. Debilitātes laikmets ir ne tikai Latvijā. Vakcinācija pret veselā saprāta sabrukumu ir vajadzīga ne tikai latviešu inteliģencei.

   Visjaunākā laika politiskās retorikas kritikā gribas lietot maksimāli nesaudzīgus vārdus; proti, gribas reikt, ka tiekamies ar diurētisku retoriku. Tiekamies ar retoriku, kas veicina diurēzi – urīna izdalīšanos. Tā ir retorika, kas var būt noderīga vienīgi attiecīgi slimiem cilvēkiem. Viņiem zāļu vietā ieteicams klausīties vai lasīt šodienas politiķu izteikumus.

   Latvijā priekšroka ir nācijas tēvam – diurētiskās retorikas korifejam. Organismā zināmi procesi nekavējoties sākas pēc tādiem viņa lietotajiem vārdiem kā “valstsgriba”, “līdztautieši”, “parlamentārais pārpratums”.  No nācijas tēva daudz neatpaliek citi tautas kalpi. Politiķi masveidā lieto tādus diurētiskos līdzekļus kā “ilgtspēja”, “izaicinājums”, “kultūrnācija”, “kultūrbaznīca”, “radošās industrijas”, “kultūrvalsts”, “tiešsaiste”, “apdraudējums”, “zaļā nākotne”.

   Diurēzes stimulatoru kolekcija ir 2021.gada 29.maijā “Delfos” publicētajam Daces Melbārdes tekstam ar nosaukumu “Jaunais Eiropas Bauhaus: no idejas līdz īstenošanai”. Nākas stipri piespiest sevi turpināt lasīt pēc teiktā “Pagājušā gada rudenī, uzrunājot Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nāca klājā ar iniciatīvu uzsākt Jaunā Eiropas Bauhaus izstrādi. Jaunā Eiropas Bauhaus nolūks ir savienot Eiropas zaļo kursu (!?) ar kultūras pieredzi un ar cilvēka ikdienu, ar to kā un kādā vidē mēs ikdienā dzīvojam. Jauno Eiropas Bauhaus varētu raksturot arī kā kvalitatīvas dzīves (telpas) dizainēšanas kustību, kurā savijas trīs galvenās dimensijas: ilgtspēja (!?) un harmonija ar dabu (!?), estētika (!?), kā arī pieejamība (kam?), iekļautība (kam?) un piederība (kam ?)”. 

   Vācijā “Bauhaus” neapšaubāmi bija mākslinieciskās domas, radošo talantu, estētisko teoriju uzliesmojuma laiks, kas oriģinālas mācību iestādes veidā pastāvēja no 1919.gada līdz 1933.gadam. “Staatliches Bauhaus” vērtējumā ļoti piemērota ir Ļ.Gumiļeva teorija par kosmiskās enerģijas izraisītajiem pasionaritātes sprādzieniem uz Zemes atsevišķās teritorijās. Vācijā patiešām bija mākslinieciskās apdāvinātības sprādziens. Un vēl kas! Nav aizmirstami Hitlera vārdi par “Bauhaus” “ebreju izgudrojumiem”. “Bauhaus” proponētā funkcionālisma doktrīna un arhitektūriskais konceptuālisms ir XX gs. kultūras mantojuma vērtīga sastāvdaļa. No tās var daudz mācīties. Taču tās garu, idejisko uzlādējumu, radošuma iniciācijas nevar atkārtot, jo katrs voluntārs atkārtojuma projekts draud kļūt oriģināla diskreditācija. Vai tas ir šodien vajadzīgs? Vai tā ir eiropiešu dzīves akūta nepieciešamība?

   EK prezidentes priekšlikums ir skaista retoriskā konstrukcija tiem, kuri dzīvo mucā bez sasaistes ar dabu, vides estētisko noformējumu, bez estētikas kā zinātnes par skaisto, bez “pieejamības, iekļautības un piederības” dzīves īstenībai. Arī Melbārde dzīvo mucā. Vienīgi mucā dzīvojošie var aplaudēt EK prezidentes politiskajai retorikai. Katrs normāls eiropietis ir lietas kursā par Eiropas iedzīvotāju reāli bezcerīgo nākotni. Eiropā veidojas “Jaunais Eiropas Halifāts”; Eiropa nespēj atbrīvoties no ASV kolonizācijas; Eiropā ir intensīva kolonizatoru laizīšana; eiropeīdi noveco un izmirst; eiropiešu mākslu piesārņo postmodernisms; eiropiešu politiskajā elitē mutuļo infantilisms un infernālas (ar elli un ellišķo saistītas) noslieksmes.

   Melbārde raksta: “Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīva tiek piedāvāta kā viena no atbildēm mūsu kopīgo māju - Eiropas, izdzīvošanai un atjaunošanai pēcpandēmijas (!?) pasaulē. Vides piesārņojums un klimata pārmaiņas rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus, ko katrs individuāli un pat atsevišķas ES dalībvalstis nevar atrisināt vienas pašas. Tāpēc Jaunais Eiropas Bauhaus ir uzskatāms arī par sadarbības un partnerības projektu, kurā apvienot spēkus pret kopīgiem apdraudējumiem, kas tuvākajās desmitgadēs var ietekmēt eiropiešu dzīves kvalitāti un kopā dzīvošanas veidus un kultūru”.

  To varēja uzrakstīt tikai mucas pilsone. Melbārde ir mucas pilsone. Tikai mucas pilsone var nezināt par globālisma prozelītu organizēto “lielo pārlādēšanu”, kurai lieliski kalpo pandēmija. Tagad visi saprātīgie apjēdz, ka pēc pandēmijas (ja tā vispār beigsies !!!) būs pilnīgi cita dzīve. Vai tiešām Melbārde nav vismaz uz mirkli izbāzusi galviņu no mucas? Vai tiešām viņa neko nezina par Švābu, Atali? Vai tiešām viņa nezina, ka Urzula fon der Leiena ir kopā ar globālisma prozelītu aktīvākajiem izpalīgiem? Viņa netiktu iesēdināta EK prezidenta krēslā, ja to neatbalstītu Anglijas karaliene, Anglijas un citu zemju prinči, rotšildu lēdijas un seri, Romas pāvests utt. Vai tiešām Melbārde nav spējīga aptvert, ka propagandē reti bezjēdzīgu un reizē reti cinisku politisko retoriku, kas ir iespējama tikai dziļa pagrimuma laikmetā?

 

 

 

 

 

 

 

  

                                                                                                                     

пятница, 28 мая 2021 г.

Politiskais vakuums

 


   Atkal plivinās opozīcijas aicinājums atlaist kādu ministru.* Pie tam šoreiz cenšas atlaist vissaprātīgāko ministru ministru-idiotu komandā, kurai supermuļķa premjera vadībā ir “583 darāmie darbi”. Cenšas atlaist cilvēku, kurš valdošajā kliķē vienīgais godīgi pateica patiesību par falsifikācijām pandēmijas laikā. Tiekoties ar vārdu “opozīcija”, vienmēr ir jāpatur prātā reālais stāvoklis. Pēcpadomju gados opozīcija nekad nav bijusi. Vienmēr ir bijusi tikai opozīcijas tēlošana. Opozīciju tēloja (un joprojām tēlo) tie, kuri netika kādu laiku pielaisti pie treknākajām silēm, kaut gan zagt un līdzdarboties organizētās noziedzības shēmās varēja tāpat kā pozīcija. Tam simbols ir Urbanovičs. Opozīcija nekad nav bijusi latviešu populācijā, kura masveidīgi atbalsta kriminālo kapitālismu. Par to uzskatāmi liecina nespēja savākt parakstus nevienai protesta akcijai un tajā skaitā prasībai padzīt parlamentu. Ja latviešu populācijā būtu reāla opozīcija, tad pēcpadomju politiskie procesi būtu bijuši pilnīgi savādāki. Latviešu populācija ir vienīgi pukstējusi par personībām. Latviešu populācijas politiskā apziņa ir politiskais vakuums. Tie, kuri tēlo opozīciju, nevar lepoties ar adekvātu atbalstu latviešu populācijā. Tā ir opozīcija bez sociālās opozīcijas, jo latvieši masveidā ir laimīgi noziedzīgajā iekārtā. Latvieši ir laimīgi ES kolhozā, latviešiem neko neizsaka politiskā brīvība, valsts neatkarība, severenitāte.

 

*Skat. 2021.g.28.V “Dienā”: “Saeimas opozīcija lūdz Kariņam atlaist Petraviču”.

 

 

Intelektuālā barošana

 


 

   Latviešu filistru miljonam bija nepatīkams periods. Ilgāku laiku nebija Dombura. Bet tas nozīmē, ka latviešu filistru miljons dzīvoja bez intelektuālās barības, strauji zaudēja agrāk uzkrātos intelektuālos taukus, pamatīgi izkāmēja un filistru statusa vietā draudēja evolucionēt imbecilu statusā. Tas nebūtu labi. Filistriem ir plānprātības zemākā pakāpe, bet imbeciliem ir plānprātības vidējā pakāpe – smaga psihiskā atpalicība. Latviešu filistru mijons pagaidām nevēlas zaudēt tradicionālo statusu. Vismaz līdz 14.Saeimas vēlēšanām 2022.gada 1.oktobrī vēlas saglabāt līdzšinējo psihisko identitāti. Ja latviešu elektorāts 2022.gada 1.oktobrī iedibinās imbecilitātes laikmetu, tad būs cita situācija un imbecilitāte būs  tautas viscienījamākā gradācija. Katrs sevi cienošs latviešu filistrs gribēs tikt imbecila godā. Latviešu filistru miljonu no imbecilitātes Domburs sargā jau visu pēcpadomju periodu. Ja Dombura nav, tad latviešu filistru miljonam visbiežāk iestājās koma – dziļš bezsamaņas stāvoklis ar elpošanas un asinsrites traucējumiem, refleksu izzušanu. Pat nācijas tēvs un Kariņš nestimulē refleksus – organisma spontānu atbildi uz kairinājumu. Domburs aizvadītajos gados intelektuālo barošanu veic “Delfos”. Ja Dombura nav, tad “Delfus” apskata tikai pederasti – “Delfu” galvenā diriģētāja konģeniālie mīkstdupši. Bet tagad Domburs atkal ir savā vietā. Par to 2021.gada 28.maijā pavēstīja latviešu filistru miljonam: “Delfi TV ar Jāni Domburu' diskusija 'Covid-19 ierobežojumi un atvieglojumi: par un pret'. Pilns ieraksts”. Vareni! Latviešu filistru miljons ir laimīgs! Komas vietā ir tirpstošas gaidas ieraudzīt Dombura gudro fizionomiju bez nekaunības un kretīnisma līnijām. Domburs ir sagādājis intelektuālās barības sātīgu porciju. Dombura drosmīgā, uzstājīgā, taktiskā, TV žurnālistam cienīgā profesionālā iesaiņojumā par “COVID-19” tautu skolos Saules sistēmā plaši pazīstami virusoloģijas speciālisti: “Diskutēt par to, kā Latvijā šobrīd tiek plānoti Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestie ierobežojumi, cik izsvērti un pamatoti tie ir, un, vai lemjot par ierobežojumu atvieglošanu, dominē politiskās intereses vai rūpes par sabiedrības veselību, “Delfi TV ar Jāni Domburu” aicināti Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis (AP), Saeimas deputāts Gatis Eglītis (JKP), Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas vadītājs, Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, tiesībsargs Juris Jansons un Rīgas Stradiņa universitāte Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis”. Ļoti žēk, ka nav aicināts nācijas tēvs, Pavļuts. Trūkst arī Kariņa valdības eksperts pandēmijas problemātikā Sedlenieks. Viņam ir oligofrēnijas pacienta statuss. Oligofrēnija ir plānprātības augstākā pakāpe. Ne velti viņš skolo jaunatni, palīdz Kariņam. Viņš varētu latviešu filistru miljonam atgādināt svarīgas zināšanas. Par ģimeni viņš saka: "Respektīvi, būtu ārkārtīgi grūti pateikt, ka ir kaut kāda viena (!?) ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības". Vēl viņš saka: "Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski (!?) nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām." Žēl! Latviešu filistru miljons varētu beidzot uzzināt, ka “SARS-CoV-2” negandē latviešu tautu, bet gandē tikai latviešu tautas koncepciju, identitāti, ideoloģiju. Domburs prot atrast zinošus cilvēkus. Viņš pratina-intervē tikai kompetentus papagaiļus. Pienāks kārta arī Sedleniekam, kurš, liekas, vēl nav bijis Dombura aizgaldā.

четверг, 27 мая 2021 г.

Cietumā sēdēs fakts

 


   2021.gada 27.maijā “Dienā” ir sastopama ar prātu neizprotama informācija: “Prokuratūra ir sākusi kriminālprocesu par iespējamo (!?) amatpersonu bezdarbību saistībā ar Covid-19 vakcīnu pirmo iepirkumu, un šajā lietā tiks vērtēta arī ministru iespējamā (!?) atbildība, ceturtdien valdības sēdē paziņoja ģenerālprokurors Juris Stukāns.”

   Informācijā vēl ir norādīts: “Materiāli nodoti Valsts policijai, kurai tagad būs jāveic izmeklēšana kriminālprocesā. Kriminālprocess patlaban ir sākts par faktu (!?!?), nevis konkrētu personu (!?!?), aģentūra LETA noskaidroja prokuratūrā.”

   Vai kāds var pamatot “fakta” atrautību no konkrētām personām – “fakta” autoriem? Kā var izmeklēt “faktu” bez tā izraisītājiem un viņu subjektīvās gribas? Sanāk, ka “fakts” ir radies bez cilvēku līdzdalības - bez cilvēku ģenerējošās darbības “fakta” izraisīšanā. Tātad “fakts” tiks arī tiesāts un iesēdināts Baltajā gulbī.

   Un vēl kas. “Ministru iespējamo atbildību” Kariņam un arī nācijas tēvam vajadzēja adekvāti novērtēt jau pašā sākumā. Nācās tūlīt padzīt grēkāžus-ministrus. Nav vajadzīgs kriminālprocess, lai valdības vadītājs drīkstētu fiksēt ministru neizdarību. Tā ir konstatējama bez policijas izmeklētāju palīdzības. Protams, ja ir drosme to darīt, ja ir valstsvīra kompetence un atbildības sajūta, ja galvā ir smadzenes, bet nevis Amerikas prēriju vējš sintēzē ar pēcpadomju Latvijas organizētās noziedzības brīvību un nesodamību.

   Stukāns ir tiesībnespējīgi ideāli piemērots ģenerālprokurors kriminālā kapitālisma iekārtā. Tādu izlocīšanos valdības mājā ne katrs jurists ir spējīgs demonstrēt. Ēlerte var būt lepna. Viņas ieviestais “iespējams” tiek vispusīgi pielietots un nav tikai neliešu-žurnālistu instruments.

Vēl viens apdāvinātais

 


 

   Nacionālistiski iekrāsotu konfliktu laikā vienmēr uz sociālās skatuves izlien visapdāvinātākie oligofrēnijas diagnozes īpašnieki. Konflikts starp Latviju un Baltkrieviju ir nacionālistiski iekrāsots. Tā tas ir ne tikai baltkrievu nacionālistu karoga dēļ. Konflikta zemtekstā ir šovinistiskā attieksme pret Krieviju, rusofobijas duļķojums, gribēšana aizstāvēt Minskas naciķus-kolaboracionistus.

   2021.gada 27.maijā no Bruņinieku nama izlīda pēcpadomju gadu publiskajās norisēs sen dāsni izbaudītais oligofrēns Kols. “NRA” raksta: “Rihards Kols uzskata, ka Rīga rīkojusies atbilstoši principiem, kurus aizstāv demokrātiski ievēlētas varas, un nevienam nav tiesību norādīt, kā šādai pilsētai dzīvot.[..]  Rīgas pilsētas dome atšķirībā no Lukašenko režīma ir demokrātiski ievēlēta un demokrātiskai pilsētai nevar noteikt, kādus karogus izvietot.”

   Vai pats oligofrēns saprot, ko ir pateicis? Vai viņš var paskaidrot, kas ir “demokrātiska pilsēta”? Vai viņš ir dzirdējis, lasījis kā pret demokrātiju izturas domājoši, izglītoti, politoloģiski kompetenti cilvēki? Vai Latvijā tikai Rīga ir “demokrātiska pilsēta”? Vai Talsi, Sabile, Līvāni arī ir “demokrātiskas pilsētas”? Vai oligofrēns zina, ka Lukašenko ievēlēja tauta atšķirībā no 61primāta ievēlēto nācijas tēvu?

   “NRA” publikācijā oligofrēns tiek identificēts kā “Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs”. Tātad kā pamatīgi zinošs cilvēks starptautiskajās attiecībās, diplomātijā, ārējā politikā. Tātad kā profesionāli dziļi kompetents speciālists, kurš var objektīvi novērtēt konfliktu starp Latviju un Baltkrieviju. Pats par sevi ir saprotams, ka parlamenta Ārlietu komisiju vada valstī viens no vislielākajiem speciālistiem, ekspertiem.

   “NRA” publikācijā oligofrēns pats atklāj savu profesionālo līmeni. Tā tas notiek tāpēc, ka oligofrēns nav spējīgs intelektuāli sevi kontrolēt. Oligofrēnija ir iedzimta vai agrā bērnībā iegūta galvas smadzeņu attīstības atpalicība. Tāpēc nekā negaidīta Kola teiktajā nav.

   Lūk, ko viņš saka: “Akcijā piedalījās gan galvaspilsētas mērs Mārtiņš Staķis, gan ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, rezultātā no Baltkrievijas tika izraidīti Latvijas diplomāti. Latvija reaģēja simetriski. Tas nozīmē, ka “de facto” starp abām valstīm diplomātiskās attiecības ir vismaz iesaldētas, ja ne pārtrauktas.” Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs tātad nezina, ka retorsija ir pēdējais solis pirms diplomātisko attiecību pārtraukšanas.

   Uz žurnālista jautājumu “Cik lielā mērā baltsarkanibaltais karogs ir uzskatāms par īsteno Baltkrievijas karogu, ja oficiāli visā pasaulē joprojām atzītais Baltkrievijas simbols ir tas, kuru noņēma ārlietu ministrs?” Kols atkal atbild nekompetenti: “Es to heraldikas jautājumu skrupulozi neesmu vērtējis, bet vēsturiski baltsarkanibaltais vēsturiski ir bijis Baltkrievijas karogs”. Parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs nedrīkst nezināt par attieksmi pret valsts karogu. Valsts oficiālais karogs ir tas karogs, kas ir attiecīgajā valstī ar likumu apstiprināts kā valsts karogs. Tas vienmēr ir jāņem vērā, un tas tiek praktiski vienmēr un visur ņemts vērā. Latvijā tagad ir debilitātes laikmets, pie varas ir obskuranti ar “583 darāmajiem darbiem”. Ārlietas kārto mežoņi-pederasti un oligofrēnijas pacienti, no kuriem var visu kaut ko nelabu sagaidīt.

 

среда, 26 мая 2021 г.

Laizīšanas diplomātiskās sekas

 


   2021.gada 26.maijā “Diena” ievietoja ziņu par A.Lukašenko skaidrojumu: “Baltkrievija diplomātiskajā krīzē ar Latviju rīkojās kā suverēna valsts”.

   Tas ir pareizi! Baltkrievija ir suverēna valsts. Latvija nav suverēna valsts. Latviešu tauta tās patriotiskās inteliģences uzraudzībā apskaužamā masveidībā (66.97%) 2003.gada 20.septembrī atsacījās no suverenitātes. Latvija iestājās ES un kļuva viena no tās dalībvalstīm bez tiesībām patstāvīgi izlemt savu dzīvi, sākot ar naudu bankā un beidzot ar alus brūvēšanu. Latviešu miljonam brīvība, suverenitāte nav nekāda vērtība. Par to nav ne mazāko šaubu.

   Situācija ir amizanta. Baltkrievijai faktiski vajadzētu Briseli aicināt apvaldīt Rīgas mežoņus-pederastus. Bet to darīt nav jēgas, jo Briselē ir vēl odiozāki politiskie kadri. Rīgas mežoņi-pederasti laiza Briseli, bet Briseles mežoņi-pederasti laiza Vašingtonu. Protams, arī Rīgas mežoņi-pederasti nekad nepalaiž garām gardo iespēju laizīt Vašingtonu. Taču šoreiz tas nav galvenais. Galvenais ir tas, kam vajadzēja žēloties Minskai. Acīmredzot šis jautājums nav perfekti nokārtots. Padomju laikā bija perfekti nokārtots. Ja kaut ko aplamu izdarīja LPSR, tad par to sūdzējās Maskavā – PSRS centrālās varas orgānos. ES vajadzētu būt tāpat. ES centrālajiem varas orgāniem pienāktos kontrolēt dalībvalstu politiskos līderus, jo par A.Lukašenko pieminēto diplomātisko krīzi pirmkārt un galvenokārt ir atbildīga Brisele. Toties amizanta ir Vašingtonas loma.  Vašingtonai patīk gan Briseles laizītāju laizīšana, gan Rīgas laizītāju laizīšana. Taču Vašingtonai nav ne par ko jāatbild. 

 

Lingvista jaunākā raža

 


   Par “pakotnes pakotni” tagad drīkst godāt trimdas lingvistu Kariņu, kura teikto atreferē “Diena” 2021.gada 26.maijā: "Premjers norādīja, ka priekšlikumus neiesniedz tikai partijas, bet arī sociālie un sadarbības partneri. Viņš teica, ka rīt plānots skatīt "vienu plašu pakotni", ko VM ir virzījusi sadarbībā ar ekspertu grupu."

   Latviešu literārajā valodā ir pakete, bet nevis pakotne. Būtu interesanti noskaidrot, kur Kariņš un otrs trimdas ģēnijs nācijas tēvs ņem savus “jaunvārdus”. Vēl interesantāk būtu noskaidrot latviešu valodas cerberu attieksmi pret abu trimdas kungu valodas kroplībām. Nievājoši nākas lietot vārdu “cerberi” ne bez objektīva iemesla. Valodas kropļojumi ir gandrīz katru dienu, bet ne reizi nav manīts t.s. valsts valodas administrācijas publisks nosodījums. Kariņa, nācijas tēva valodiskās kroplības netiek adekvāti novērtētas. Bet tas ir jādara obligāti. Kāda jēga gausties par valodas apdraudētību, ja valsts augstākās amatpersonas ir valodas vislielākie bendētāji. Kariņa gudri izteikumi par valsts valodu nav manīti. Toties nekaunīgais nācijas tēvs jau ir pamatīgi atvieglojies uz valodas aizstāvēšanas rēķina. Interesenti viegli atradīs nācijas tēva palagu  “Valsts prezidenta paziņojums Nr. 8 Rīgā 2021. gada 26. aprīlī Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu”. Klusē Valsts valodas centrs, klusē Valsts valodas aģentūra. Tas nav labi, Baltiņa kungs un Valdmaņa kungs. Latviešu valodas lielākā apdraudētība nav “līdztautiešu” (nācijas tēva kroplība) nemācīšanās, bet gan milzīgā valodas kropļošana pēcpadomju laikā. Tā progresē, un progresē ļoti strauji. Baltiņa kungu nepazīstu. Valdmaņa kungu pazīstu ļoti labi. Viņš ir saprātīgs cilvēks, īsts valodnieks. Viņš par valodas degradāciju pēcpadomju gados ir ļoti kompetents.  

Idejiskās perversijas lielmeistars

 


   Perversija (lat. perversio – ačgārnība) ir daudzpusīga odioza parādība. Parasti par perversiju dēvē pretdabisku, slimīgu tieksmi seksuālajā jomā. Taču tā nav perversijas vienīgā joma. Pretdabiska, slimīga tieksme var būt arī citās jomās. Perversa novirze no normas, perversi izkropļojumi mēdz būt dažādi. Tā tas var būt pat mākslā un literatūrā. Postmodernisma kroplības ir perversas kroplības.

   Perversijas atsevišķa joma ir idejiskās kroplības. Tās ir kroplības, kuru pamatā ir ideja, idejiskums. Tātad doma, iecere, nodoms, plāns, hipotēze, tēze. Perversija var atspoguļoties pārliecībā, zināšanās un zināšanu vērtēšanā, pasaules uzskata principos, politiskajā un ideoloģiskajā nostādnē. Perversija ir slavenais “viedokļu plurālisms”. Var būt perverss idejiskums – aktīva un konsekventa iestāšanās par pretdabiskām, neloģiskām, antisociālām, nezinātniskām, šarlatāniskām, amorālām idejām.

   Latviešu sapuvušā varas inteliģence nevar Dievam žēloties par idejisko perversiju meistaru trūkumu. Pēcpadomju mākslā un literatūrā, zinātnē un izglītībā, politikā un ideoloģijā faktiski dominē idejiskās perversijas. Idejisko perversiju meistari dirnē Rīgas pilī, Bruņinieku namā, ministriju kabinetos, augstskolu rektorātos, fakultātēs, katedrās un institūtos. Pēcpadomju žurnālistika vispār ir idejisko perversiju lepna oāze.

   Nākas tikties ne tikai ar idejisko perversiju meistariem, bet nākas tikties arī ar idejisko perversiju lielmeistariem. Tāds, piemēram, ir Jurģis Liepnieks, kura kārtējo lielmeistarību popularizē “Atmodas ..aukas” komandētā reakcionārā “NRA”. Idejiskajā perversijā tiek servēta attieksme pret vakcināciju: “"Nevakcinēties ir tāda pati sevi un sabiedrību apdraudoša uzvedība kā braukšana dzērumā. Mēs taču neprasam katram idiotam viņa domas par zinātni, kas pamato alkohola reibumā esošo nelaišanu uz koplietošanas ceļiem. (..) Negribi vakcinēties, sēdi mājās vai tusē mežā kopā ar citiem tādiem pašiem idiotiem, bet nelien lidmašīnās, nenāc uz hokeju, restorāniem, koncertiem, nemācies augstskolā (to gan viņi droši vien tāpat negrib). Īsāk sakot sēdiet savā facebook un turpiniet tur viens otru uzmundrināt," raksta Liepnieks. Viņš arī pauž, ka atbalsta idejas mudināt cilvēkus vakcinēties ar visādiem bonusiem. "Es arī atbalstu visādas tur loterijas un bonusus, lai veicinātu vakcinēšanos. Protams, nevajag nekādu miljonus izlozēt, taču marketingā sen labi zināms un pārbaudīts, ka Iphone piesolīšana dara brīnumu lietas. Idioti uzķeras ar garantiju lielā skaitā," viņš skaidro.”

   Lielmeistars mīl vārdu “idioti”. Tāpēc nākas atgādināt, ka idejisko perversiju pieķēzītāji nav tikai pliekani idioti, bet katrā ziņā ir arī nelimitēti nelieši un deklasēti primāti – morāliski pagrimuši, ar noziedznieku pasauli saistīti zemcilvēki bez cienījama sociālā statusa sabiedrībā.

 

Draudi apdraudējuma laikā

 


   Dzīves realitāte ir bagāta ar divām morālajām parādībām – morālo konsekvenci un morālo nekonsekvenci. Morālajai nekonsekvencei ir viena tradicionāla izpausmes forma; proti, morāli nekonsekvents indivīds vēršas pret amoralitāti tikai tad, kad ir apdraudēta viņa materiālā labklājība. Morāli nekonsekvents indivīds nekad nevēršas pret amoralitāti amoralitātes dzemdību laikā, kad jau pašā sākumā ir iespējams novērsts amorālo rīcību.

   Šī tradicionālā forma ir ļoti aktuāla kriminālajā kapitālismā. Par to ir nācies pārliecināties aizvadītajos 30 gados. Laiku pa laikam medijos tiek stāstīts par kāda biznesmeņa sašutumu, tiekoties it kā ar valsts netaisnīgu rīcību. Biznesmenis agrāk nekad neprotestēja ne pret valsts noziedzīgo iekārtu, ne pret noziegumu brīvības iestrādāšanu likumos, ne pret tiesas, prokuratūras, policijas, VID un citu iestāžu netaisnīgajām izdarībām. Biznesmenis protestēja tikai tad, kad bija konkrēti apdraudēta viņu materiālā labklājība. Ja viņa nauda un manta netika apdraudēta, tad biznesmenis neiebilda pret negodīguma potenciālo bāzi – valsts noziedzīgo iekārtu, nelietīgu tautas kalpu nelietībām u.tml. Respektīvi, valstī viss bija normāli un pat lieliski, ja netika apdraudēta biznesmeņa godīgi iegūtā bagātība. Saprotams, morālā nekonsekvence ir ļoti pamatīga stute jebkuram noziedzīgam valsts režīmam. Tā ir pamatīga stute arī Latvijas kriminālajam kapitālismam.

   2021.gada maijā sabiedrības uzmanību sev pievērš divi tipiski morālās nekonsekvences ģenētiski noformēti indivīdi. Viens ir necilvēks* Lapsa Lato Vito Hodo Endo Leo Pirdo Gauno. Otrs ir biznesmenis Lipmans.

   Par Lapsas iemeslu demonstrēt morālo nekonsekvenci internetā ir paskaidrots: “Bijušais tiesnesis, tagad advokāts, grāmatas „Kolaborants” galvenais varonis Romualds Vonsovičs ir panācis, ka LR prokuratūra uzrāda apsūdzību Lato Lapsam, kas ir šīs grāmatas autors. Jo, raugi, Lato Lapsa, „apzinoties, ka minētie fakti ir apkaunojoši un neatbilst īstenībai”, publiski apgalvojis, ka Romualds Vonsovičs ir padomju okupācijas varas kolaborants. Vonsovičs un viņa sieva Baiba Strautmane vēlas saņemt morālo kompensāciju - 1790 eiro katrs”.

   Lapsa ne velti tiek gratulēts kā necilvēks. Viņš saka “Pret mani un manu grāmatu sarīkota politiska prāva”. Lapsa acīmredzot sevi uzskata par politisko darbinieku un gatavojas “iet politikā”. Tikai necilvēks var juridisko vēršanos pret klaju nomelnošanu, apmelošanu, denunciāciju sabiedrībai iestāstīt kā politisko izrēķināšanos. Turklāt interneta publikācijas liecina par Lapsas piederību visīstākajai kolaboracionistu dinastijai: “Lato Lapsas vectēvs Hado Lapsa bija kaismīgs komunistu līdzskrējējs, kas darbojās Latvijas teritorijā otrajā pasaules karā, no aculieciniekiem zināms, ka musināja tautu, pats izvairījās no dienesta leģionā, mudināja to darīt arī citus, bet topošā komunista karjera neizvērsās veiksmīga, jo viņu noķēra un pielika pie sienas 1944.gadā. Lato Lapsas tēvs Vito Lapsa arī bija komunists, bet tā karjera izvērtās krietni veiksmīgāka kā priekšgājējam”.

   Biznesmenim Lipmanam agrāk nebija iebildumu ne pret kriminālo kapitālismu, ne pret kādu no premjeriem, tiesu utt. Biznesmeņa Lipmana attieksme izmainījās tikai pēc tiesas sprieduma: Pēc tiesa sprieduma, saskaņā ar kuru uzņēmējam Kirovam Lipmanam valstij jāmaksā teju divi miljoni eiro, Lipmans sola darīt visu, lai atņemtu Kariņam ASV pilsonību, vēstīts Edgara Orlova materiālā "Lipmanam liek maksāt 1,9 miljonus eiro" izdevumā "Privātā Dzīve".”

   Taču Lipmana draudi apdraudējuma laikā arī ir morāli nekonsekventi.  Lipmans nav bezprātīs Lapsa ar piečurātu galvaskausu. Lipmans ir rūdīts vīrs. Viņa morālā nekonsekvence zina mēru: “"Tas vispār ir nonsenss - kā tas varēja notikt, ka mūsu premjerministram joprojām ir ASV pilsonība? Mana māsīca Amerikā ir lielā amatā. Es visu izdarīšu, lai viņam noņem to ASV pilsonību," pauda Lipmans. Pēcāk Lipmans sacīja, ka ir jau runājis ar māsīcu un viņa teica, ka to mierīgi varot izdarīt. Gan māsīca, gan viņas paziņas ASV augstākajās aprindās bijušas šokētas, ka Kariņam ir gan Latvijas, gan ASV pilsonība. Lipmans gan piebilst, ka pagaidām "ieslēdzis bremzes", jo cer, ka valdība vēl apdomāsies, pretējā gadījumā būs zvans māsīcai.”

 

*Skat. pamfletu “Necilvēks”: http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2020/08/necilveks.html.