Industrijas maniaki

 

 

   Par latviešu inteliģences kādas daļas šausmīgo aprobežotību un pretīgo tumsonību liecina attieksme pret radoši garīgo darbību kā pret industriju. Tātad kā pret rūpniecisko ražošanu, tādējādi apliecinot materiālistisku reti vulgāru attieksmi. Latviešu inteliģencē ir sastopami industrijas maniaki – cilvēki ar spilgti izteiktām patoloģiskām tieksmēm un apsēstību visu vērtēt tikai no biznesa, naudas pelnīšanas, materiālā izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Līdz šim industrijas maniakālisms bija sastopams Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) tās rektores Muktupāvelas apsēstībā, aizstāvot kroplās studiju programmas. LKA ir bakalaura programma “Radošās industrijas” un maģistra programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”.

   2021.gada 30.janvārī pieteicās vēl viens latviešu inteliģences industrijas maniaks. “Dienā” tika ievietots Anda Sedlenieka teksts “Cilvēciskās žurnālistikas karalis”. Teksta pirmajā teikumā lasāms: “ Šā gada 23. janvārī ASV 87 gadu vecumā aizsaulē aizgāja viens no pasaules žurnālistikas vēsturē visu laiku populārākajiem un milzīgu ietekmi uz šīs industrijas (!?) attīstību atstājušais sarunu šovu vadītājs Lerijs Kings.”  

   Sedlenieks blādās par žurnālistiku kā par "industriju" - ražošanu ar rūpnieciskām metodēm. Tā var teikt tikai primāts, kurš nezina, kas ir žurnālistika. Taču viss ir loģiski! Pēcpadomju laikā latviešu pseidointeliģences pietaisītajos Rīgas medijos žurnālistika neeksistē - eksikstē tikai pērkamo laizītāju šļaktināšanās, laizīšanas intensīvajā procesā uz visām pusēm izšļakstinot siekalas. Rīgas postcilvēks pareizi raksturo Leriju Kingu kā cilvēciskās, proti, cilvēku, žurnālistikas pārstāvi, kuram viņa profesija bija literāri publicistiska darbība, bet nevis ražošana ar rūpnieciskām metodēm.

   Protams, ne visai ir saprotams, kā varēja pēcpadomju laikā uzplaukt tāda šausmīga aprobežotība un pretīga tumsonība. Padomju laikā pilnīgi nebija iespējams publiski blādīties par mākslu, literatūru, žurnālistiku, publicistiku kā par industriju; respektīvi, kā par kaut ko analoģisku dažādu rūpniecisko izstrādājumu izgatavošanā. Tiek vārdā nosaukti divi industrijas maniaki. Taču viņi noteikti nav vienīgie. Latviešu inteliģencē katrā ziņā vēl ir biezs slānis, kuram neizraisa jēdziens “industrija” alerģiju radoši garīgās darbības kontekstā. Šausmīgajai aprobežotībai un pretīgajai tumsonībai ir masveida spēks.  

 

Ģimene tiks sagrauta

 

 

   Ģimenes sagraušanai ir fatāls raksturs - liktenīgs, nenovēršams. Var vienīgi atšķirties ģimenes sagraušanas ātrums, kas ir atkarīgs no katras tautas cilvēciskās attīstības līmeņa. Ja tautā no trim paaudzēm divas paaudzes ir masveidā cilvēciski destruktīvas, tad ģimenes sagraušana notiek ātri. Vēl ātrāk viss notiek tad, ja abu nekur nederīgo paaudžu pārstāvji ir valsts pārvaldes kodols.

   Ģimenes sagraušana sākās jau "baltās" rases sabrukuma pirmajā laikā XX gs. 70.gados, kad agresīvajai homoseksuālistu korporācijai ātri izdevās panākt homoseksuālisma izsvītrošanu no psihisko slimību saraksta. Vispirms tas notika ASV 1973.gadā. PVO izsvītroja 1990.gadā, Lielbritānija - 1994.g., Krievija - 1999.g. Ja tas nebūtu noticis, tad ģimenes sagraušana nebūtu sākusies. Lai apturētu ģimenes sagraušanu, nepieciešams likvidēt ģimenes sagrāvēju galveno argumentu - izturēšanos pret homoseksuālismu kā cilvēcisko normu. Kamēr homoseksuālisms tiks uzskatīts par normālu parādību, bet nevis psihisko patoloģiju, vērsties pret ģimenes sagrāvējiem ir bezjēdzīgi.

   Citāts no “NRA.LV” 2021.gada 27.janvārī: "Saskaņā ar 2011.gada 12.aprīlī Ministru kabineta noteikumu Nr.293 “Demogrāfisko lietu padomes nolikums” 8.punktu Demogrāfisko lietu padomes sēdes jāsasauc padomes priekšsēdētājam - ministru prezidentam - ne retāk kā reizi ceturksnī. Divu gadu laikā, kopš Krišjānis Kariņš ir vadījis Ministru kabinetu, šādas sēdes nav ne reizi sasauktas, neskatoties uz Apvienības vairākkārtējiem atgādinājumiem un lūgumiem ministru prezidentam. Šī ir pirmā valdība, kas neievēro Ministru kabineta nolikumu - ne 8.punktu, ne arī 3.3.punktu, kas paredz ne retāk kā reizi ceturksnī sniegt plašsaziņas līdzekļiem informāciju par valdības darbu valsts demogrāfiskās politikas īstenošanā."

   Viss ir ļoti vienkārši! Dārgā gaišā latviešu tauta 2018.gada 6.oktobrī ievēlēja savus labākos primātus un tādējādi Latvijā ievadīja latviešu cītīgi pelnīto debilitātes laikmetu, jo latviešu tauta ir progresējusi līdz debilitātes līmenim, un Kariņš ir visdumjākais premjers gaišās latviešu tautas vēsturē, bet valdība ir pirmā vislabākā idiotu valdība smukās latviešu tautas progresējumā.

   Viss ir ļoti vienkārši! Kāda demogrāfija, kāda bērnu dzemdēšana, kāds atbalsts daudzbērnu ģimenēm, kad ir iespēja zagt miljardus un latviešu tauta ir sajūsmā par savu valdību, bet Rīgā jau pie varas ir pederasti, kuri tūlīt valdīs arī citās pašvaldībās. Pederastiem taču bērni neinteresē. Kā to var nezināt?

Unikālais altruisms

 

 

   Mums ir laime dzīvot unikālā laikmetā, kad konkrēts ūnikums ir uz katra soļa. Unikāla ir planetārā demogrāfiskā pāreja (1960-2050), unikāla ir eiropeīdu rases izmiršana un novecošana no XX gs. 70.gadiem, unikāla ir “COVID-19” pandēmija, unikāla ir cilvēka apziņas un dzīves procesu digitalizācija visjaunākajā periodā.

   Ūnikums ir sastopams arī mūsdienu politiskajā ideoloģijā. Unikāla ir altruisma ideoloģiski politiskā izmantošana cilvēka pilnvērtīgas nākotnes vārdā. Tas notiek vēsturiski pirmo reizi. Agrāk vienmēr cilvēkam izvirzīja zināmas prasības labākas nākotnes sasniegšanai. Valdnieki, intelektuāļi sacīja: cilvēks turpmāk dzīvos labi, ja viņš izpildīs to un to. Taču nekad no cilvēka neprasīja politisko altruismu – brīvprātīgi atsacīties, upurēties politiskā nolūkā. Nekad agrāk no cilvēka neprasīja brīvprātīgi un atbildīgi pakļauties tam, ko globālo sociālo problēmu analītiķi dēvē par civilizācijas holokaustu, liberālo fašismu, digitālo koncentrācijas nomenti, cilvēka pārveidošanu par postcilvēku.

   Runa nav par tradicionālo morāli tikumisko altruismu. Tas vienmēr ir pavadījis cilvēka esamību. Runa nav par altruismu kā cilvēka morāli tikumisko īpašību pretstatā egoismam. No cilvēka netiek prasīta nepatmīlība, nesavtība, nealkātība, savu personīgo interešu neizcelšana pāri citu cilvēku un sabiedrības interesēm. Runa nav par individuāli subjektīvi orientētu altruismu. Runa ir par sociāli politiski, futuroloģiski stratēģiski orientētu altruismu. Tiekamies ar specifisku un reizē unikālu altruismu. Tā pamatā ir visas cilvēces intereses. No cilvēka tiek prasīts altruisms antropoloģiski eksistenciālā aspektā. No cilvēka tiek prasīts politiski projektēts altruisms. Runa ir par politisko altruismu kā sociālās attīstības garantu, faktoru, dzinējspēku u.tml. Un, lūk, ar tādu altruismu tiekamies pirmo reizi.

   Altruismu par politiki ideoloģisko fenomenu ir pārvērtusi globālā elite, kas vēlas realizēt “lielo pārlādēšanu”, liberāli demokrātisko kapitālismu pārvērst inkluzīvā kapitālismā un tam pieskaņot adekvātu cilvēku. Tā, piemēram, “COVID-19” pandēmijas laikā globālās elites ideologi aicina planētas iedzīvotājus brīvprātīgi un centīgi izpildīt visus valdības noteiktos ierobežojumus. Ja tas tiks darīts, tad cilvēces nākotne būs gaiši nodrošināta.

   Unikālā politiskā altruisma sakarā tiekamies ar vēl vienu ūnikumu; proti, cilvēces fantastiski brīvprātīgo padevību, paklausību, globālās elites pavēļu konsekventu izpildīšanu. Protesti ir sastopami, taču tie neizmaina kopējo ainu. Burtiski dažu stundu laikā apmēram 2,5 miljardi cilvēku pārgāja uz attālināto darbu. Miljardi zaudēja darbu vispār. Miljardi nekavējoties sāka mācīties, studēt attālināti, sāka dzīvot ar masku, pašizolēti, karantīnā. Miljardi sāka baidīties viens no otra, sāka ievērot “sociālo distanci”. Miljardi momentā piekrita tam, ka māja, dzīvoklis nav tikai ģimenei, bet ir arī darbam. Politiskā altruisma sludinātāji ātri panāca, ka skolotāja, pasniedzēja vieta dzīvē mainās, visiem būs “imunitātes pases”, visi būs pakļauti vakcinācijai un digitālai kontrolei, kā arī nāksies aizmirst par vārda brīvību, uzskatu brīvību, konstitucionālo normu ievērošanu.

Par devīzi "Atlaist Saeimu!"

 

 

2021.gada 25.janvārī internetā varēja lasīt: “Šobrīd iedzīvotāji vairāk tic armijai, policijai, medijiem un baznīcai nekā politiķiem, no kuru lēmumiem ir atkarīga dzīve Latvijā un nākotnes perspektīvas”. Pret teikto nav iespējams nopietni izturēties! Lieta ir tā, ka neuzticība partijām, politiķiem ir apliecināta visu pēcpadomju periodu. Socioloģiskajās aptaujās vienmēr dominēja negatīva attieksme pret politiķiem un viņu partijām. Bet tam nebija nekādas nozīmes vēlēšanās. Latvieši vienmēr ir atbalstījuši tos, kurus otrā dienā pēc vēlēšanām sāka padzīt - "Atlaist Saeimu!". Latvieši no vienas puses neuzticas, bet no otras puses cītīgi ievēl tos, kuriem neuzticas. Latviešu politiskās apziņas šizofrēnija ir vienīgais, pret ko šajā tēmā var nopietni izturēties. Politiskās apziņas vērtējumā vēlēšanu sakarā nākas ļoti nopietni padomāt par morāli tikumisko līmeni. Ja masveidā tiek atbalstīta Pļaviņa ūdens negodīgā afēra un viņa melīgā politiskā retorika, ja masveidā tiek atbalstīta Gobzema nelietīgā rīcība Zolitūdes lietā un atriebības mānija pret kolēģiem parlamentā un valdībā pēc viņa neiesēdināšanas kārotajā premjera krēslā, kā arī idiotiski demagoģiskā vāvuļošana sakarā ar “partijas" dibināšanu, tad pozitīva atbilde par kultūrnācijas morāli tikumisko līmeni nevar nekādi būt. Kultūrnācijā bīstami lielā cieņā ir negodīgums, nelietība, krāpšanās. Tā vien liekas, ka kultūrnācijas majoritāte nespēj nošķirt labo no sliktā, morāli cienīgo no morāli necienīgā. Vai tādā morāli tikumiskajā līmenī, kas dzemdē politisko bezatbildību (politisko amorālismu), varēja būt citādāk: "Valstī galvenajam atbildīgajam (!?) ierēdnim par sabiedrības vakcināciju Zāļu valsts aģentūras (ZVA) direktoram Svenam Henkuzenam nav farmaceitiskās (!?) vai medicīniskās (!?!?) izglītības, secināja Neatkarīgā, pētot haosa iemeslus pandēmijas apkarošanā". Kultūrnācijai nepieciešams publiski atzīsies "Jā, mēs esam nonākuši elles pievārtē! Mūsu inteliģences cilvēciskais līmenis var pat ellei nederēt!".

Diemžēl

 

 

agrāk izteiktais novērojums apstiprinās: Latvijā 30 gadus ilgā noziegumu visatļautība ir sekmējusi tautas jaunas negatīvas izpausmes masveidību un strauju dinamiku. Jaunās negatīvās izpausmes vārds ir “nelietība”. Turklāt nelietība strauji nostiprinās. Nelietība tāpat kā jebkura tikumiskā izpausme ir invarianta (jebkuros apstākļos nemainīga) parādība. Tā ir nemainīga parādība un neeksistē vienā eksemplārā. Ja cilvēkā ir nelietīgas noslieksmes, tad tās izpaužas regulāri katrā attiecīgi piemērotajā situācijā. Ikdienas dzīvē ar nelieša nelietību praktiski sastopas daudzi cilvēki. Ikdienas dzīvē noteikti ir daudzas konkrētas situācijas, kad nelietis izturas nelietīgi. Nemēdz būt vienas nelietības nelietis. Nelietis parasti ir daudzu nelietību nelietis. Nelietība nav noslēgta izpausme. Nelietība ir atvērta izpausme. Katrai nelietībai ir noteikta rezonanse. Nelietība vienmēr izraisa atskaņas, atbalsi. Saskarsme ar nelietību vienmēr sekmē noteiktu reakciju, kas parasti ir vērtējums. Vērtējums attiecas uz nelietības autoru, kā arī attiecas uz nelietības adresātu; proti, to subjektu, pret kuru nelietis izturas nelietīgi. Nelietības vērtējumā katra nelietība nonāk noteiktā sociālajā kontekstā, nelietību uztverot saistībā ar citām nelietībām un citu nelietību autoriem. Tā tam ir jābūt. Katrs nelietis ir noteikta sociālā kolektīva pārstāvis. Bet tas nozīmē, ka viņa nelietībai ir sociālā augsne, sociālais atbalsts, morālā klimata piemērotība nelietības veikšanai.

Nelieša jaunākā nelietība

 

 

Tautas debilitātes laikmetā viss ir debils. Tas attiecas arī uz tautas interešu aizstāvēšanu un vēršanos pret valdošās kliķes nacionāli noziedzīgo politiku. Tautas debilitātes laikmetā tautas aizstāvjus sāk tēlot rūdīti nelieši ar prāvu nelietības praksi. Šos neliešus neaptur tas, ka viņu nelietība ir atmaskota, sodīta, sabiedrība ir informēta par neliešu nelietīgajām izdarībām, valsts iestādes ir pieņēmušas noteiktus soda mērus. Taču nelieši nesēd Baltajā gulbī. Nelieši ir sodīti, bet tas nav bijis soda mērs sēdēt cietumā. Nelieši ir atstāti brīvībā. Un nelieši ir tik ģenētiski dziļi noformēti noziedznieki, ka nekas neattur viņus tēlot tautas glābējus un faktiski pastrādāt jaunu, šoreiz – politisko, noziegumu. Pašlaik, 2021.gada janvārī, latviešu kultūrnācijā dominē divi nelieši tautas glābēji – Zolitūdes traģēdijā cietušo cilvēku nelietīgais apkrāpējs, no advokātu korporācijas padzītais Gobzems un “strukturētā ūdens” (“Memory Water”) valsts vairākkārt sodītais tirgotājs Pļaviņš. Kādēļ neliešiem ir iespējams muļķot tautu? Kādēļ neliešiem ir iespējams kompromitēt politiskās opozīcijas institūtu un aptašķīt tautas patieso interešu aizstāvēšanu? Iemesli ir vairāki. Būtisks iemesls ir kultūrnācijas masveida lētticība un patoloģiskā nespēja fiksēt galveno. Svarīgs iemesls ir neliešu izmantotā it kā nacionāli patriotiskā retorika, kurai var noticēt un acīmredzot ir noticējuši pelēki un primitīvi prāti, nespējot nošķirt, kā teica viens slavens valdnieks, “mušas no kotletēm”. Tā, piemēram, internetā nākas tikties ar nelieša Pļaviņa kārtējo politisko nelietību. Viņš ir ievietojis video formātā “oficiālu paziņojumu starptautiskajai sabiedrībai”. Ko nozīmē “oficiālu”? Vai par to visi padomās? Cik cilvēku uzķērsies uz šo it kā atbildīgo rīcību -  “oficiālu”? Cik cilvēku, skatoties video, atcerēsies, ka vārdu “oficiāls” var lietot tikai tad, ja kaut kas pastāv vai notiek saskaņā ar likumu vai valdības, arī kādas iestādes, organizācijas lēmumu vai atspoguļo to viedokli. Oficiāls paziņojums vienmēr ir saistīts ar dienesta, amata stāvokli, tam raksturīgs. Bet ko pārstāv Pļaviņš? Skaidrs, ka viņš var pārstāvēt tikai “strukturētā ūdens” apdullinātos pelēkos un primitīvos prātus. Video nelietis muļķo tautu ar apgalvojumu, ka Latvija esot “pārvērsta no demokrātijas par totalitāru tirāniju”. Skaisti teikts, vai ne! Tik skaisti teikts, ka nenāk ne prātā padomāt un atcerēties, ka Latvijā demokrātija nekad nav bijusi. Tā nebija XX gs., tā nav arī XXI gs. Tās taču ir pilnīgas muļķības, ka Latvija pēcpadomju laikā ir “pārvērsta no demokrātijas par totalitāru tirāniju”. Nelieša šausmīgi melīgajai retorikai var noticēt tikai ūdensgalvas. Daudzu ieskatā, domājams, skaisti skan arī “totalitāra tirānija”. Viņi aplaudēs: “Pļaviņš ir malacis, jo nebaidās saukt lietas īstajos vārdos!”. Bet cik cilvēku teiks “Tā taču nav! Kāda tirānija? Kurš ir tirāns?”. Nelietim Pļaviņam, tautas grandiozajam krāpējam, tirāns ir Kariņš. Bet arī tās ir muļķības! Būtu jau labi, ja premjers būtu tirāns – valdonīgs valdnieks, cietsirdīgs cilvēks, kura darbībai raksturīga patvaļa un varmācība. Tad no viņa baidītos ministri, baidītos Viņķele, Petraviča...Kariņš taču ir kaut kas pilnīgi pretējs tirānam. Nelietis Pļaviņš var iestāstīt, ka Kariņš ir tirāns vienīgi “starptautiskajai sabiedrībai”, kura neko nezina par Kariņu. Proti, nezina par viņa neizlēmību, ģļēvulību, nekonkrētību, valstisko nekompetenci. Tas taču ir ārprātīgi smieklīgi – Kariņš tirāns un  pie tam totalitārs tirāns!

Nacionālā nozieguma faktori

 

   Latviešu tautas apkrāpšana ar LR atjaunošanas fikciju neapšaubāmi ir nacionāls noziegums - lielākais nacionālais noziegums latviešu tautas vēsturē. Kādēļ publiskajā telpā tiek joprojām, XXI gs. 20.gados, slēpta patiesība un kultivēti vēsturiskie meli? Kādēļ valdošā kliķe tēlo nacionālos atbrīvotājus – “perestroikas/atmodas” uzvarētājus, izcīnot brīvību un atjaunojot Latvijas Republiku? Kādēļ latvieši masveidā neprotestē pret šausmīgajiem meliem un nepieprasa runāt patiesību? Kādēļ latvieši masveidā tic meliem un tādējādi solidarizējas ar valdošo kliķi?

   Galvenie ir trīs faktori:

   1) LKP/VDK nomenklatūras varas saglabāšanās līdz šai baltajai dienai (2021.g. 23.janvārim);   

   2) t.s. trimdas latviešu barvežu iesaistīšanās "atmodas"/"perestroikas" nelietībās, uzskatāmi apliecinot savu līdzdalību nacionālajā noziegumā. Skaidrs, ka patiesība nav izdevīga ne latviešu "bijušajiem", ne latviešu patriotiem, kādus tēloja t.s. trimdas barveži un viņu fani.

   3) latviešu tautas cilvēciskā kolektīvā kvalitāte – tautas kolektīvā apziņa, tautas kolektīvā doma, tautas kolektīvā mentalitāte. Tautas cilvēciskā kolektīvā kvalitāte ir ļoti kritiska. To apstiprina 1) masveida (66,97%) atsacīšanās no valsts suverenitātes un politiskās brīvības referendumā 2003.gada 20.septembrī; 2) aktīva masveida līdzdalība kriminālā kapitālisma organizētajā noziedzībā; 3) nespējā tautas valstiskās pārvaldes institūtus nodrošināt ar adekvātiem kadriem, beigu beigās nonākot 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanās līdz vispārējam debilitātes laikmetam.

 

 

Čalotāju panākumu absurds

 

 

   Eiropeīdu rases izmiršanas un novecošanas laikā, Rietumu civilizācijas sabrukuma un pandēmijas laikā tiekamies ar eksaltēti optimistisku jūsmu par īstenības dažādām norisēm. Ekonomiskās un finansu globālās krīzes apstākļos, nabadzības pieauguma apstākļos, tautas demogrāfiskās katastrofas apstākļos, ļauna vīrusa masu izplatības apstākļos it kā neiederētos eksaltācija – slimīga jūsma, aizgrābtība, emocionālā sakāpinātība. Tik tikko minētajos apstākļos neērti par kaut ko emocionāli jūsmot, augstprātīgi lielīties par panākumiem, solīt vēl lielākus labklājības sasniegumus.

   Latvijā eksaltētas optimistiskas jūsmas atraktīvs placdarms ir rubrika “Versijas” portālā “Delfi”. Minētajā rubrikā katru dienu kāds jauns cilvēks (relatīvi izglītots kādā nozarē) par kaut ko saldi čalo. Tā tas bija pirms “kovida”, un tā tas notiek “kovida” laikā. Tiekamies ar savdabīgām “dzīrēm mēra laikā”. Ja dzīrotāju dzīres mēra laikā bija groteksts izaicinājums nāvei, tad “Versiju” autoru teksti pilnīgi nemaz neliecina par komisku pārspīlējumu un provokatīvu kontrastu demonstrēšanu. Tā vien liekas, ka jaunie cilvēki uzturas citā realitātē un viņus nemaz neskar tās graujošās tendences, ar kurām mūsdienās tiekas eiropeīdi un tajā skaitā Latvijas iedzīvotāji. Jauno cilvēku saldā čalošana atgādina padomju laika komjaunatnes aktīvistus (visbiežāk jaunavas) ar viņu aklo “urrā patriotismu”, smieklīgo atrautību no dzīves realitātes un katrā ziņā ar izteiktas intelektuālās aprobežotības pazīmēm.

   Publikācijas “Versijās” faktiski ir saistītas ar fenomenu vārdā “panākumu absurds”. Tiekamies ar bezjēdzību, aplamību. Taču “Versiju” autori, “Delfi” redaktori acīmredzot to nav spējīgi saprast.

   Lieta ir tā, ka mūsdienās gūt panākumus, būt eksaltēti apmierinātam un jūsmot par gaišo nākotni var vienīgi tie indivīdi, kuri ir līdz matu galiem iepīti valdošajos melnajos trendos. Aktīvie, veiksmīgie, jūsmīgie čalotāji ir mazāk cilvēciski adekvāti nekā domājošie indivīdi, kuri saskata dzīves nenormālo virzību, bezjēdzīgo tagadni un nākotnes mērķu trūkumu. Čalotāji ir pseidocilvēciskās magmas sastāvdaļa ar naidu pret garīgumu, brīvību, tradīcijām, skaisto, godīgo, patieso, morāli cēlo. Čalotāji ir “great reset” ģenerāļu armijas ierindnieki, palīdzot likvidēt ģimeni, suverēnu valsti, humānismu, palīdzot izveidot digitālo koncentrācijas nometni, liberālo fašismu. Čalotāji, paši to nesaprotot, ir iesaistījušies valsts likvidācijā, valsts vietā veidojot kaut kādas sociāli atbildīgas korporācijas, kuras būtībā būs neofeodāli kompleksi, kontrolējot ne tikai ražošanu, bet arī iedzīvotāju privāto dzīvi. Čalotāji ar savu absurdo čalošanu ir līdzdalībnieki cilvēciskuma holokaustā.  

 

“Great reset” klientu ABC

 

 

   Lai humāniem labdariem ātrāk, efektīvāk, apjomīgāk palīdzētu realizēt “great reset” programmu, kas tiek apsaukāta par liberālā fašisma programmu, vienkāršajiem cilvēkiem nepieciešamas elementāras zināšanas imunoloģijā, virusoloģijā, ģenētikā, epidemiloģijā. Tātad ir nepieciešams apgūt zināmu ābeci dehumanizācijas programmas mērķu drīzākai sasniegšanai. Cilvēkiem ir jāzina, kādas darbības ar viņiem veic humānie labdari un kādas darbības tā rezultātā notiek cilvēku organismā. Nepieciešams atcerēties vairākus smalkus jēdzienus un to nozīmi. Jēdzieni ir šādi.

   Antigēni: lielmolekulāras vielas (olbaltumvielas vai to kompleksi), kas cilvēka organismā ierosina antivielu rašanos; citiem vārdiem, sakot izraisa slimību; jebkura viela, kas cilvēkam ir kaitīga.

   Antigēnais imprintings: tas ir slimības atmiņas mehānisms; cilvēkā pēc slimības saglabājas īpaši antiķermeņi (limpocīti) ar aizsargfunkciju, atceroties slimību; ja cilvēkā atkal nonāk tā pati kaitīgā viela, to nekavējoties atpazīst un iznīcina.

   Vakcīna: tās misija ir pastiprināt limpocītu atmiņu, lai nekļūdīgi identificētu attiecīgo slimību un rezultatīvi to apkarotu; vakcīna ir attiecīgā slimība, bet tikai mazās devās; tādās devās, lai sekmīgi stimulētu antigēno imprintingu.

   Vakcīnas postījumi: tā var nosacīti dēvēt tos gadījumus, kad vakcīna (slimība mazās devās) nevis apkaro slimību, bet vēl vairāk to aktivizē, radot antiķermeņus, kuri ir vēl bīstamāki nekā antigēni.

   Vīruss: tas pats nevairojas, bet vairojas tikai tad, ja var izmantot cilvēka ķermeni; vīruss mirst reizē ar cilvēku; turpretī baktērijas vairojas pūstošā mirušā ķermenī, tāpēc mēra un holēras upurus sadedzina.

 

  

 

    

Autoritātes autoritāte jeb ASV autoritātes farizejisms

 

   Baltā nama saimnieka maiņa 2021.gada janvārī rosina atcerēties ASV autoritātes farizejismu Eiropas politiskajā elitē un neoliberālisma, globālisma, homoseksuālisma, genderisma, postmodernisma fanu un moderno “kovidpatriotu” aprindās, kas, piemēram, tādā valstī kā Krievija veido ebrejisku “5.kolonnu”, bet savukārt tādā valstī kā Latvija ir LKP/VDK nomenklatūras radītā kriminālā kapitālisma valdošās kliķes apziņas kodols. ASV autoritāte ir bijusi vajadzīga gan valsts nodevējiem, gan valsts vadītājiem, abos variantos autoritātei eksistējot kā farizejisms – glumja liekulība un primitīva pielīšana. Trampa valdīšanas 4 gados farizejiem vajadzēja nolaist asti, jo prezidents nedraudzējās ar Eiropu un ASV autoritātes izmantošanai nebija nekādas perspektīvas. Turpretī Baidena nonākšana Baltā namā atkal paver cerību ne tikai restaurēt ASV autoritātes farizejismu 2016.gada līmenī, bet sasniegt liekulības jaunas vēl augstākas virsotnes. No 2021.gada janvāra  ASV autoritātes izmantošanai atkal ir perspektīvas. Latvijas nācijas tēvs par to izteicās bez aplinkiem: "Valsts prezidents Egils Levits norādījis, ka Latvija sagaida lielisku (!?) sadarbību ar Baidenu un Harisu. Viņš uzsver, ka ir vajadzīga spēcīga transatlantiskā sadarbība, lai risinātu klimata pārmaiņu (!?) jautājumus, stiprinātu drošību (!?) un veidotu demokrātiju visā (!?) pasaulē."

   Autoritāte tāpat kā jebkura noteikta dzīves īstenības izpausme mēdz būt ar pluss zīmi un mēdz būt ar mīnusa zīmi. Autoritātes pamatā ir sociāla vērtība, kuru nosaka atsevišķiem cilvēkiem, sociālajām grupām, sociālajiem institūtiem, ņemot vērā to kvalitāti un funkcijas. Autoritāte var būt arī priekšmetiem un abstraktiem fenomeniem (idejām, teorijām, tekstiem, uzskatu sistēmai u.c.). Mēdz būt formālā autoritāte atkarībā no statusa un stāvokļa sabiedrībā. Mēdz būt arī neformālā autoritāte atkarībā no personības īpašībām. Sastopama garīgā, morālā, zinātniskā, politiskā, reliģiskā autoritāte. Autoritāte ir objektīva psiholoģiskā nepieciešamība, jo cilvēks nespēj viens pats visu pareizi izdarīt un visu pareizi novērtēt. Cilvēkā eksistē zināms kognitīvās mazvērtības komplekss – velme gūt apstiprinājumu savai izpratnei, zināšanām, idejām, priekšlikumiem utt. Tāda apstiprinājuma tradicionāls līdzeklis ir atsaukšanās uz autoritāti.

   ASV autoritātes farizejismā galvenais ir spēka faktors, bet nevis idejiskās ticības, veselā saprāta, racionālisma, morāli tikumiskais faktors. ASV autoritāte balstās uz militāro spēku. ASV autoritātes farizejisms sākas tad, ja liekulīgi atsaucas uz ASV “demokrātiju”, “vārda brīvību”, “cilvēktiesībām”. Un šajā ziņā prezidenta vēlēšanas 2020.gada novembrī pilnā mērā likvidēja iespēju turpmāk atsaukties uz ASV no idejiskās ticības, veselā saprāta, racionālisma, morāli tikumiskās autoritātes viedokļa. Vairs nav iespējams atsaukties uz ASV “demokrātiju”, “vārda brīvību”, “cilvēktiesībām” pēc vēlēšanu rezultāta kolosālajām falsifikācijām, vārda brīvības likvidēšanas interneta sociālajos tīklos, mediju meliem un falsifikācijas faktu noklusēšanas, dažādu destruktīvo kustību un pandēmijas izmantošanas politiskajā cīņā. “Lielisku sadarbību” ar ASV var vēlēties vienīgi tipi bez jebkādām savas autoritātes pazīmēm.

 

    

 

Bezpalīdzības racionalizācija un Lielie Noslēpumi

 

   Bezpalīdzības racionalizācijas idejiskās saknes tiek saskatītas protestantismā. Protestantisma konceptuālās ekselences (Kalvins u.c.) nostiprināja ideoloģisko ilūziju, ka no cilvēka nekas neatkarājas un cilvēks ir bezspēcīgs ietekmēt savu likteni. Protestantu ideologi neatzina cilvēka gribas brīvību. Cilvēks nevar ietekmēt, piemēram, sociāli ekonomisko formāciju maiņu, sabiedrības sociālās struktūras transformāciju, revolūciju izraisīšanu un revolūciju sekas. Pret vēsturi, likteni esot jāizturas kā predestināciju – iepriekšēju nolemtību, jo viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Tādējādi arī XXI gs. modernā vakcinācija, cilvēka identitātes digitalizācija, ultramodernā čipizācija ir jāuztver kā predestinācija – no cilvēka gribas neatkarīgi procesi.

   Protestantu bezpalīdzības racionalizācijai kritiski iebilst humānisma filosofija. Tās centrā ir cilvēka cilvēciskums; proti, cilvēka statusa saglabāšana. Humānisma filosofijā visu izšķir cilvēciskuma imperatīvs: kamēr cilvēks ir cilvēks, tikmēr viņš var brīvi izrīkoties ar savu gribu un neviens nevar viņa gribu ierobežot, atņemt. Tādējādi vēsturi, likteni nosaka pats cilvēks. Ja cilvēks nav zaudējis cilvēciskumu, tad viņš ar savu gribu var maksimāli brīvi rīkoties.

   Mūsdienās humānisma filosofijai nākas apspriest cilvēciskuma zaudēšanas sekas. Eiropeīdu rases un tās civilizācijas bojāejas apstākļos ir radies jauns hominīdu tips – postcilvēks. Viņš ir fizioloģiski identisks cilvēkam, bet bez cilvēciskuma. Praktiski tas nozīmē, ka postcilvēkam neeksistē gribas brīvības nepieciešamība kā viņa esamības garīgais pamats. Postcilvēkam tāpat neinteresē tāds garīgais fenomens kā dzīves jēga. Postcilvēks tāpēc ir ne tikai hominīds bez cilvēciskuma, bet arī agresīvs, naidīgs. Dzīves jēgas trūkuma sekas ir agresivitāte, naidīgums ne tikai postcilvēkam, bet arī cilvēkam. Tāpēc tādi sociālās organizācijas institūti kā valsts, politiskās partijas, dažādas humanitārās korporācijas savā ideoloģijā milzīgu uzmanību pievērš nākotnes mērķu formulēšanai, kas kļūst cilvēka dzīves jēgas saturs un dzīvotgribas motīvs.

   Mūsdienās humānisma filosofija vērīgi saskata un nesaudzīgi kritizē postcilvēku apzinātu un mērķtiecīgu radīšanu. Rietumu civilizācijā ir antihumānistiski tendēts grandiozs destruktīvs spēks. To veido ļoti bagāti un ļoti politiski ietekmīgi indivīdi ar specifisku māniju rūpēties par visu cilvēci. Bet viņu darbība ir ne tikai destruktīva, bet arī absurda.

   No vienas puses šis spēks ir civilizācijas progresa veicinātājs, tehnoloģiski modernizējot cilvēka dzīves visus segmentus. Taču no otras puses šīs spēks ir izteikti destruktīvs, graujot pats savu pozitīvo ieguldījumu. Tas ir absurdi. Grandiozais destruktīvais spēks tehnoloģisko modernizāciju atsakās veikt paralēli ar cilvēka garīgās struktūras modernizāciju – jaunu zināšanu masovizāciju, jaunu vērtību propagandu, jaunu socializācijas formātu atbalstīšanu utt. Tā vietā ir skaidri izteikta velme dzīvē realizēt antihumānistisku programmu, - cilvēks tiek nomainīts ar poscilvēku – digitalizētu, čipizētu būtni. Labi pazīstamā gendera revolūcija, ģimenes sagraušana, agresīvā homoseksuālisma politizācija, digitālā pase, vakcinācijas pase sagrauj cilvēkā cilvēciskumu.

   Grandiozā destruktīvā spēka rašanās un pastāvēšana balstās uz vienu jocīgu likumsakarību: civilizācijas progresa laikā pieaug destruktivitātes pakāpe, bet nevis mazinās destruktivitātes pakāpe. Vēl ir zināms, ka cilvēku sociālās grupas atšķiras ar destruktivitātes pakāpi. Vislielākā destruktivitātes pakāpe ir tai sociālajai grupai, kas ir civilizācijas progresa ģenerators – rada jaunas idejas, finansiāli un organizatoriski atbalsta jaunu ideju realizāciju u.tml.

   Mūsdienu humānisma filosofija gandrīz nemaz nepievēršas kosmoloģiskajam faktoram cilvēka gribas apcerēs. Par kosmiskās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem ideāla patiesība nav iespējama un acīmredzot nekad nebūs iespējama. Tas ir viens no transcendentālajiem jautājumiem, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, matemātiku, eksperimentāli, nedz arī ar juteklisko pieredzi. Tas ir viens no jautājumiem Lielo Noslēpumu kolekcijā, ar kuru nākas sadzīvot cilvēkiem. Viņiem ir liegts ideāli zināt par savu izcelsmi, par dzīvības izcelsmi, par apziņas funkcionēšanu, par genoma funkcionēšanu, par Zemes un citu Saules sistēmas planētu izcelsmi utt. Kosmiskās enerģijas ietekmes tematika var būt vienīgi konspiroloģiska, astroloģiska, bet nevis ideāli zinātniska tematika.

   Neko daudz nedod zināšanas par Saules aktivitātes atbalsošanos cilvēkos uz Zemes. Tāda atbalsošanās eksistē, un tas ir zinātnisks fakts. Taču tas neko neizmaina kopumā mūsu kosmoloģiskajās zināšanās. Atbilde nav uz pašiem galvenajiem jautājumiem. Lielie Noslēpumi saglabājas.

   Piemēram, par cilvēka genomu zinām ļoti daudz, bet nezinām “visu” par savu gēnu funkcionēšanu. Mūsu dārgajai demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) arī noteikti ir kosmoloģisks sākums, kad kosmiskie spēki iejaucas cilvēces demogrāfiskajās norisēs. Taču par to pat nav sastopamas hipotēzes. Zinātnieki un pat astrologi baidās demogrāfisko pāreju izskaidrot no kosmiskās ietekmes viedokļa. Mazliet drosmīgāki zinātnieki-astronomi un pareģi-astrologi ir t.s. planētu parādes skaidrojumos cilvēces psihiskā stāvokļa kontekstā.

   2020.gada 4.jūlijā bija unikāla planētu parāde. Tāda planētu parāde bija pirmo reizi Saules sistēmas planētu novērojumu vēsturē. 2020.gada 4.jūlijā Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupīters, Saturs, Urāns, Neptūns, Plutons nostājās vienā līnijā. Astronomi un astrologi brīdināja ļaudis. Tādas kosmiskās parādības atbalss uz Zemes var būt kari, revolūcijas, nemieri, epidēmijas, dabas katastrofas. Kosmiskās enerģijas izstarojums atstās ietekmi uz cilvēku psihiku, pašsajūtu apmēram 3 mēnešus pirms 4.jūlija un apmēram 3 mēnešus pēc 4.jūlija.

   Kā labi zinām, 2020.gada pandēmija “COVID-19” ir unikāla parādība. Tikpat unikāla, cik 2020.gada 4.jūlija planētu parāde. Tātad viss ir unikāls. Pandēmija ir pamatā unikāla parādība no cilvēces psihiskā stāvokļa viedokļa. Cilvēce pirmo reizi tiek pamatīgi apmuļķota. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka ar cilvēces psihiku kaut kas nav normāli. Cilvēces psihiku ir traumējis kaut kāds unikāli grandiozs transcendentāls spēks. Apziņas zombēšanas tehnoloģijas var panākt ļoti daudz. Taču nav ticams, ka var tik viegli un ātri apmuļķot visu cilvēci. Noteikti eksistē vēl kaut kāds faktors.

 

    

 

Ģimenes sagraušana kā prioritāte

 

 

   2021.gada janvārī latviešu kultūrnācijas morāli tikumiskajā komplektā prioritāte ir ģimenes sagraušanai. Par ģimenes sagraušanu medijos raksta katru dienu. Tauta ir manāmi aktivizējusies. Tautas priekšgalā lepni soļo inteliģence, publicējot kolektīvas vēstules ģimenes sagraušanai. Masveidība ģimenes sagraušanā ir liela. Tā, piemēram, “NRA” 2021.g.16.I iepriecina: “Saeimā sākoties diskusijām par Satversmes grozījumiem, tajā nostiprinot sievietes un vīrieša veidotas ģimenes definīciju, sabiedrības iniciatīvu portālā "Manabalss.lv" par ārpuslaulības esošo dzīvesbiedru savienību atzīšanu parakstījās jau vairāk nekā 21 000 cilvēku.”

   Sprēgā aktuāls jautājums “Vai latvieši kļūs pederastu tauta?”.

   Jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” sakņojas dzīves realitātē. Turklāt vispusīgā realitātē un dziļā realitātē. Faktiski tik vispusīgā realitātē un tik dziļā realitātē, ka vispusīgāka un dziļāka tā vairs nevar būt. Tāpēc visai drīz jautājums „Vai latvieši kļūs pederastu tauta” būs retorisks jautājums.

   Lai tautu varētu uzskatīt par pederastu tautu un tautas pašapziņā nostiprinātos priekšstats par pederastijas identitāti, nepieciešami noteikti kvantitatīvie nosacījumi. Mūsdienu sociālajās zinātnēs ir teorija par maģiskiem 15-16 procentiem. Izrādās, tautas veidolu radikāli izmaina noteikta apjoma sociālais svešķermenis. Piemēram, ja tautā ieplūst 15-16% procenti kādas citas tautas pārstāvji (migranti), tad dotā tauta būtiski izmainās un zaudē sākotnējo identitāti. Ja latviešu aprindās būs 15-16% pederastu, tad var nākties atzīt latviešus kā pederastu tautu. Pederastija sāks dominēt tautas garā.

   Homoseksuālisms ir bioloģiskā īpatnība, bet nevis sociālā īpatnība. Homoseksuālisms ir iedzimta nelaime. Tā ir sastopama katrā tautā. Pederastu apjoms katrā tautā ir savādāks. Tautas pārstāvju kopskaitā pederasti mēdz būt no 2% līdz 13%. Tā uzskata zinātnieki.   Tātad pat tajā gadījumā, ja pederastu skaits tautā ir maksimālie 13%, attiecīgā tauta nepārveidojas pederastu tautā, jo vēl nav sasniegti maģiskie 15-16%.

   Tomēr priecāties nav ieteicams.   Mūsdienu pederastu kontingentā obligāti ir jāiekļauj arī jūsmotāji. Latvijā jūsmotāju apjoms ir milzīgs. Tas noteikti ir lielāks par fiziski slimo pederastu apjomu. Latvijā pederastu „draugi” ir visur – parlamentā, valdībā, valsts iestādēs, pašvaldībās, medijos, politiskajās partijās, izglītības iestādēs, muzejos, mākslas galerijās, sabiedriskajās organizācijās, kultūras centros, firmās, baznīcās. Cimdiņveidīgo jūsmotāju jūra ir LU akadēmiskajās aprindās , karstasinīgi „pētot” genderismu, seksismu, feminismu. Kloāka „Satori” apvieno t.s. radošās jaunatnes jūsmotāju jūru. Bez pārspīlējuma var atzīt, ka pašlaik Latvijā pederastu un jūsmotāju apjoms pārsniedz maģiskos 15-16 procentus.

   Taču pats trakākais ir tas, ka Latvijā pederastu karagājiens ir ieguvis kompleksu vērienu. Tas ir ļoti nepatīkami un sociāli ļoti bīstami.  Latvijā pederastiem ir izdevies iefiltrēties tautas dzīves visos svarīgākajos segmentos – politikā, ideoloģijā, valsts administrācijā, izglītībā, zinātnē, garīgajā kultūrā, reliģijā, ekonomikā, masu komunikācijā.

   Jēdzienus „pederasts/pederasti” un „pederastija” var lietot plašākā nozīmē bez diferenciācijas gejos, lesbietēs, biseksuāļos, transseksuāļos. Vārdu sakot, visu šķirņu antropoloģiskās anomālijas var apvienot zem viena leksiskā jumta. Savukārt pederastu „draugus” (tā pederasti dēvē savus atbalstītājus) jāaplaimo ar vārdu „jūsmotāji”.

 

 

 

 

Esības parametri (16)

 

·       Oksfordas universitātes zinātnieki prognozē, ka ASV līdz 2030.gadam izzudīs 50% darbavietu, automatizācijai nomainot fizisko darbaspēku. Tam nākas gatavoties, jo acīmredzot pirmo reizi neizdosies atrisināt darbaspēka pārprofilēšanu sakarā ar zinātniski tehnisko modernizāciju. Agrāk tas vienmēr izdevās, kad cilvēka darbs tika nomainīts ar dažādu tehnoloģisko robotu/iekārtu darbu. Vienalga – darbs atradās visiem, kaut gan bezdarbs arī ir bijis vienmēr. Bezdarbnieku atbalsts vienmēr ir eksistējis kā visas sabiedrības (valsts budžeta) atbalsts. Taču var pienākt laiks, kad sabiedrība vairs nebūs spējīga atbalstīt milzīgo bezdarbnieku kontingentu.

·       XXI gadsimtā cilvēces/pasaules eksistencionālo sabalansētību nodrošinās trīs valstis – ASV, Ķīna un Krievija. Lai cilvēcē/pasaulē būtu stabilitāte, stabilitāte ir nepieciešama katrā valstī. 2021.gada sākumā stabilitāte ir tikai Ķīnā. Visnestabilākā ir ASV, kura tēlo pasaules līderi. Acīmredzot ASV haoss haotizēs arī dažādus procesus uz planētas.

·       XXI gs. sākumā anglosakšu lielburžuāzija un aristokrātija sāka asociēties ar fašismu - nelielas oligarhu grupas liberālu autoritārismu. Opozīcija teik dēvēta par “domestic terrorists”. Savukārt opozīcija izsakās par “digital GULAG” veidošanu ASV. Sabiedrības zemākos slāņus apsaukā par “grass roots”. Notikumus ap prezidenta vēlēšanām un kongresa ēkas ieņemšanu 2021.gada 6.janvārī salīdzina ar “Minhenes alus puču” 1923.gada 23.novembrī un Hitlera iecelšanu par kancleru 1933.gada 30.janvārī.

·       ASV “balto” cilvēku fertilitātes koeficients XXI gs. sākumā ir 1,77.

·       Viena neliela cilvēku grupa visai cilvēcei vēlas uzspiest noteiktu dzīves kārtību, kas tiek panākts antihumānā veidā ar 1) tiesībām cilvēkam izvēlēties dzimumu [gendera teoriju], 2) vārda brīvības likvidēšanu [interneta sociālo tīklu bloķēšanu], 3) privātās dzīves likvidēšanu [čipizāciju, digitālajām pasēm], 4) piespiedu vakcināciju [pret koronavīrusu].

·       Vakcinācija var izraisīt neauglību, iekšējo orgānu bojājumus, plānprātību, kaut gan kopumā vakcināciju nākas uzskatīt par visefektīvāko līdzekli pret infekcijas slimībām. Diemžēl jebkura vakcinācija nav 100% labvēlīga.

·       Šķidrie nanočipi jau tika izgudroti XX gs. otrajā pusē. Tos var izmantot kopā ar vakcīnu.

·       Ķīnas koronavīru štamms atšķiroties no Itālijas, ASV koronavīrusa štamma.

·       Atomieroču vietā būs kaujas vīrusi ar ierobežotu pielietošanas sektoru – cilvēku vecuma, rases, pasaules reģiona. Bioloģisko ieroču pielietošana cilvēku iznīcināšanā ir grūti atklājams noziegums. Tā uzskata bioloģisko ieroču autori. Iespējams bioloģiskais karš, biodiversija, bioloģiskais terora akts, biokrimināls noziegums.

 

 

Sulīgā demagoģija

 

 

   Par ģimenes sagraušanas transnacionālo un vietējo procesu eseju publicēju 2016.gada 6.jūnijā*. Savukārt par pandēmijas izmantošanu cilvēciskuma un tajā skaitā ģimenes sagraušanā eseju publicēju 2020.gada 26.martā**. Ģimenes sagraušanas iemesls un gaita ir epizodiski minēta arī citos darbos, kurus var lasīt blogā “Mozaīka”, “Postcivilizācijas dienasgrāmata”, “Pandēmijas paraloģistika”. No vienas puses it kā viss svarīgākais jau būtu pateikts. Taču nav iespējams un ideoloģiski nav vēlams nereaģēt, tiekoties ar šī antihumānā procesa kārtējām “novitātēm” – ģimenes sagraušanas praksi. 2021.gada janvārī, kad latviešu inteliģence mocās ap ģimenes definēšanu konstitucijā, nākas tikties ar drausmīgi sulīgu demagoģiju, kurai var noticēt mazspējīgi un nenobrieduši prāti.

   2005.gadā viedie parlamentārieši kropli formulēja Satversmes 110.pantu: "110. Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības. (15.12.2005. likuma redakcijā, kas stājas spēkā 17.01.2006.)". Tāds formulējums ir sniedzis iespēju pret ģimeni izturēties “plurālistiski”. Respektīvi, no homoseksuālisma pozīcijām, ko izdarīja Satversmes tiesa 2020.gadā. Par to internetā var lasīt sekojošo: “Satversmes tiesā bija vērsusies Evita Goša, kuras partnere nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. Lietas pieteicēja uzsvēra, ka apstrīdētā norma esot pretrunā ar bērna vislabākajām interesēm, jo tā neļauj personai sniegt fizisku un emocionālu atbalstu savai partnerei un viņas bērnam. Pieteicējas skatījumā tiek pārkāpts Satversmes 110. pants, kas nosaka, ka likumdevējam ir pienākums nodrošināt aizsardzību visām ģimenēm. Bet Saeima pauda uzskatu, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmei. "Es tiešām, iesniedzot šo pieteikumu, ne tik daudz domāju par sevi un savu ģimeni, bet par visām tām ģimenēm, kuras šis tiesiskais aizsardzības trūkums skar," pastāstīja Goša. Satversmes tiesa ne tikai spriedusi, ka bērna piedzimšanas atvaļinājums pienākas arī Gošas dzīvesbiedrei, bet arī skaidri atzinusi, ka Satversme aizsargā viendzimuma pāru ģimenes. Savukārt Saeimai uzdots pienākums šādu aizsardzību nodrošināt. Tiesa [2020.gada] 12. novembrī nolasītajā spriedumā atzina, ka Darba likuma norma, ciktāl tā neparedz aizsardzību un atbalstu bērna mātes partnerei sakarā ar bērna piedzimšanu, neatbilst Satversmes 110. panta pirmajam teikumam. Saskaņā ar ST spriedumu tā uzskatāma par spēkā neesošu no 2022. gada 1. jūnija. Izņēmums gan ir ģimene, kas apstrīdēja attiecīgo Darba likuma normu. Attiecībā uz viņiem tā uzskatāma par spēkā neesošu no viņas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža – iesniedzējas bērna piedzimšanas. Spriedums nav pārsūdzams. Tas nozīmē, ka mātei, kura vērsās Satversmes tiesā, kā bioloģiskās mātes partnerei, pienākas atvaļinājums. Savukārt Saeimai līdz 2022. gada 1. jūnijam ir dots laiks šo Darba likuma regulējumu sakārtot.”

   2021.gada janvārī Nacionālā apvienība parlamentam iesniedza priekšlikumus Satversmes 110.panta jaunai redakcijai. Šajā sakarā internetā ir šāda informācija: “Nacionālā apvienība iesniegusi Saeimā likumprojektu par grozījumu Latvijas Republikas Satversmē, kas paredz labot Satversmes 110. pantu, konstitucionāli nostiprinot ģimenes jēdzienu kā vīrieša un sievietes savienību, paziņojumā medijiem informēja apvienība. Nacionālās apvienības (NA) ieskatā valsts pamatlikumā nepieciešams skaidrāk definēt ģimenes jēdzienu pēc Satversmes tiesas 12. novembrī pasludinātā sprieduma, ka Darba likumā noteiktais par atvaļinājumu tikai bērna tēvam neatbilst Satversmei. Tāpat tiesā uzsvēra, ka ģimene nav tikai laulībā balstīta savienība. Tādēļ valsts pienākums ir aizsargāt un atbalstīt arī viendzimuma partneru ģimenes. Partija uzskata, ka “tas ir patvaļīgs ģimenes jēdziena skaidrojums, kas neatbilst ne likumdevēja gribai, kas izteikta Satversmes 110. panta esošajā redakcijā, ne Latvijas sabiedrības izpratnei par to, kas ir ģimene”.

“Latvija ir demokrātiska valsts ar uzskatu daudzveidību un cieņu pret ikvienu tās pilsoni. Taču vienlaikus pastāv vērtības, kas gadu simtiem mūsu tautai un tās kultūrai bijušas īpaši tuvas un pat svētas. Viena no šīm vērtībām ir arī izpratne par ģimeni, kuras pamatu veido tēvs un māte – vīrietis un sieviete –, un viņu bērni. Līdz šim šāda izpratne šķita pašsaprotama, taču ar Satversmes tiesas lēmumu tas tiek apšaubīts. Lai neturpinātos dažādas Satversmes 110. panta interpretācijas, ģimenes jēdziens ir jāapraksta detalizētāk jau Satversmē un jāpadara maksimāli skaidrs un nepārprotams,” uzsver Nacionālās apvienības priekšsēdētājs Raivis Dzintars. Iesniegtajā likumprojektā rosināts Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis). Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības.” Tādējādi likumprojekts iezīmē trīs iespējamos ceļus, kā veidojas ģimene, skaidro NA. Pirmais – laulības rezultātā. Otrais – asinsradniecības rezultātā, vecākiem, tai skaitā arī nelaulātiem, radot bērnu. Visbeidzot – adopcijas rezultātā, kas no tiesiskā viedokļa Latvijas tiesību sistēmā pielīdzināms asinsradniecībai. NA gan skaidro, ka var būt viena vecāka ģimene, bet vecāki nevar būt viena dzimuma personas.”

   2021.gada 14.janvārī, kā teikts portālā “Delfi”, “Brīdi pēc tam, kad ar 47 balsīm "par" Saeima izskatīšanai komisijās nodeva Nacionālās apvienības (NA) iesniegto Satversmes grozījumu par ģimenes jēdziena precizēšanu 110. pantā, "Attīstībai/Par" (AP) Saeimas frakcija nākusi klajā ar paziņojumu, ka aicina Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu (JV) uz frakcijas sēdi, lai apspriestos, kā aizsargāt Satversmi no Latvijas cilvēkus diskriminējošiem grozījumiem tajā, portālu "Delfi" informēja frakcijā.” Paziņojumā teikts, ka "šodien Saeimā virzītie Satversmes grozījumi sašaurina un apdraud Latvijas ģimeņu tiesības un Satversmes demokrātisko pamatu. NA ierosinātie un ar konservatīvo deputātu atbalstu tālākai izskatīšanai virzītie Satversmes grozījumi apdraud Satversmē ietvertos vienlīdzības un cilvēka cieņas principus".

   Bezjēdzīgajā sižetā ap 110.pantu sulīgu demagoģiju aizsāka Evita Goša. Viņas cēlais skaidrojums “Es tiešām, iesniedzot šo pieteikumu, ne tik daudz domāju par sevi un savu ģimeni, bet par visām tām ģimenēm, kuras šis tiesiskais aizsardzības trūkums skar” ir tipiski demagoģisks – cenšanās savus nodomus realizēt ar krāpšanu, melīgiem solījumiem, glaimiem un faktu sagrozīšanu.

   Taču demagoģijas meistarklasi demonstrē homoseksuālisma vietējā politiskā patriote “Jaunā Vienotība”, kuru vada K.Kariņš. Tā ir ne tikai sulīga demagoģija, bet arī ideoloģiski ļoti bīstama demagoģija, jo it kā demokrātiskās, tolerantās, humānās, cilvēka tiesības aizstāvošās, nacionāli patriotiskās frāzes var atstāt dziļu ietekmi uz sabiedrisko apziņu. Teiktajam var noticēt ne tikai jaunieši, bet arī gados vecāki cilvēki. Turklāt Latvijā homoseksuālisms (visplašākajā izpratnē) strauji nostiprinās. Tam ir pievērsta uzmanība agrāk publicētā esejā***.

   “Jaunā Vienotība” pēc Saeimas sēdes 2021.gada 14.janvārī “Facebook” paziņoja: “Partiju apvienības Jaunā Vienotība virzītā politika vērsta uz to, lai veidotu Latviju par nacionālu, eiropeisku un demokrātisku valsti, kuras sabiedrība ir izglītota, vesela un droša par nākotni. Mēs esam cieši savā pārliecībā, ka sabiedrības stūrakmens ir ģimene, kurā aug spēcīga un moderna jaunā paaudze, balstoties uz dzimtas saknēm un dzīves pieredzi, un latviskums ir mūsu nācijas identitātes pamats, kas ļauj mums justies spēcīgiem un pārliecinātiem par savu vietu atvērtā, modernā pasaulē. Latvijas sabiedrību redzam vienotu, iekļaujošu, izglītotu un tolerantu – tādu , kas var būt droša par savu nākotni un piederību. Tolerantā un iecietīgā sabiedrībā ikviens cilvēks ir vērtība – tiek atbalstīti vājākie un cienīta dažādība. Politiķu uzdevums ir gādāt, lai dažādu sabiedrības pārstāvju tiesības tiktu ievērotas un aizstāvētas. Mēs uzskatām, ka šīs ir nepārejošas vērtības, kas ir svarīgas ne tikai politikā, bet mūsu visu ikdienas dzīvē. Spēcīgas ģimenes ir pamats izaugsmei, un mums ir svarīga katra ģimene. Saeimā šodien balsojām pret Satversmes grozījumiem".

 

*https://pietiek.com/raksti/gimenes_galanta_sagrausana (2016.g.6.VI)

**https://pietiek.org/raksti/virusa_antropologiskas_perspektivas (2020.g.26.III)

*** http://tvriga.com/sabiedriba/427-vai-latviesi-klus-pederastu-tauta (2

ĢIMENES SOCIĀLĀ INSTITŪTA SAGRAUŠANAS ATBALSTĪTĀJU SARAKSTS LATVIJĀ 2021.GADA 13.JANVĀRĪ

 

Dace Balode, LU Teoloģijas fakultātes dekāne, profesore Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca), LU Teoloģijas fakultātes docents Valdis Tēraudkalns, LU Teoloģijas fakultātes (TF) profesors, Anglikāņu baznīcas sv. Pestītāja draudzes diakons Ivo Rode, mācītājs (Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca pasaulē (LELBP)) Jāna Jēruma-Grīnberga, Bīskape emerita Viesturs Kuļikovskis, RTU Rīgas Biznesa skolas padomnieku konventa vadītāja vietnieks, Ieva Salmane-Kuļikovska Klāvs Bērziņš, LELBP Vācija apgabala prāvests Normunds Titāns, LU Teoloģijas fakultātes profesors Laima Geikina, LU Teoloģijas fakultātes profesore Ieva Puriņa, LELBP Latvijas apgabala prāveste Dr. Urzula Glīneke Rinalds Gulbis, Beļģijas latviešu ev.lut. draudzes mācītājs Baiba Anda Rubesa, RFactor SIA valdes locekle, SSE padomes locekle Nelda Kikjauka, LU Teoloģijas fakultātes izpilddirektore Guntis Bukalders Inese Bobinska, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudzes aizgādne Raitis Jākobsons, mācītājs Pāvels Ņizins, Anglikāņu baznīcas Sv, Pestītāja draudzes zupas virtuves koordinators Jānis Krievkalns, Anglikāņu baznīcas Sv.Pestītāja draudzes aizgādnis Jānis Eduards Grīnbergs Ģirts Rozners, septītās dienas adventistu mācītājs, LU TF doktorants Inga Jēruma, žurnāliste Dr. Deniss Hanovs, kulturologs Elīza Zikmane, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudzes mācītāja Ainārs Kostanda, LELBP mācītājs Iļja Marija Boļšakovs, Draugu (kveikeru) reliģiskās sabiedrības loceklis Līga Puriņa-Purīte, Latvijas Luterāņu sieviešu teologu apvienības (LLSTA) attīstības vadītāja Ieva Astahovska, mākslas zinātniece Inga Burova, arhitekte Ieva Graufelde, prāveste emerita Rudīte Losāne, LELBP mācītāja, cietuma kapelāne Ineta Sipunova, Latvijas Mākslas Akadēmijas pedagoģe, māksliniece Solvita Sējāne, Anglikāņu baznīcas Sv. Pestītāja draudze Rīgā Juris Cālītis, LU Teoloģijas fakultātes docents, mācītājs Sandra Dzenīte-Cālīte, biedrības "Zvannieku mājas" vadītāja Jānis Balodis, kapelāns

 

 

Nākotnes izredzes

 

 

   Cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi. Tā uzskata gudri psihologi. Cilvēks var tikai kādu laiku paciest bezjēdzīgu dzīvi. Un arī tad tas var notikt vienīgi, zinot iespējas nākotnē dzīvot jēgpilnu dzīvi. Ja nākotnes izredzes nav, tad bezjēdzīgā tagadne kļūst divkāršs slogs.

   Vēl gudri psihologi izsakās par cilvēka laimīguma perspektīvām. Gudri psihologi uzskata, ka cilvēks nevis vēlas būt laimīgs, bet gan vēlas zināt iemeslu, kāpēc viņš gribētu būt laimīgs. Un, lūk, viens no iemesliem ir vēlēšanās dzīvot jēgpilnu dzīvi. Cilvēks saprot jēgpilnās dzīves spēju darīt laimīgu.

   Tas, ka cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi, kļūst ļoti aktuāla problēma “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā, kad nevar būt psiholoģiski pozitīvas nākotnes izredzes. Acīmredzot pozitīvas nākotnes trūkums tiek intensīvi kompensēts ar eksaltētu tagadnes baudīšanu. Apzinoties jēgpilnas dzīves neiespējamību, cilvēks ar pārspīlētu aizgrābtību, histērisku satraukumu un slimīgu jūsmīgumu nododas dažāda veida izpriecām. Noteikti arī demogrāfiskā slinkuma iemesls ir nākotnes drūmās perspektīvas. Bērni noteikti traucēs pilnā mērā baudīt dzīvi.

   Tiek uzskatīts, ka cilvēkam bezjēdzīgu dzīvi nepieļāva Dievs. Ticība Dievam cilvēkam bija iemesls būt laimīgam. Kā labi zināms, “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā Dieva nav. Eiropeīdiem Dieva nav jau ilgu laiku. Tas nevarēja palikt bez noteiktām psiholoģiskajām sekām. Dostojevskis rakstīja: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts. Šī tēze katrā ziņā atsaucas uz tagadnes izpriecu baudīšanu.

 

Partiju dibināšanas mānija

 

 

   Pēcpadomju Latvijā partiju dibināšanas mānijai ir noteikta cēloniskā loģika. Jaunas partijas dibina valdības krīzes periodos. Valdības krīzei nav redzams gals un tāpēc oligarhijai (LKP/VDK “prihvatizātoru elitei”) nākas izstrādāt jaunu stratēģiju “lielās siles” apsaimniekošanā. Valdības krīzes iemesls ir oligarhijas nespēja vienoties par “lielās siles” (valsts budžeta un ES naudas) sadalījumu. Valdības krīzi uzkurina neapmierinātie, kuriem nav izdevies iegūt kāroto porciju no “lielās siles”. Sākās “koalīcijas” drupināšana, savstarpēji apvainojumi medijos, partiju pamešana un jaunu partiju dibināšana.

   2021.gada sākumā, kad iestājās ne tikai valdības krīze, bet nobrieda valsts izjukšana, atkal atsākās partiju dibināšanas mānija. “Lielās siles” apsaimniekošanā negaidīti iejaucās “COVID-19” pandēmija. Tā ir saistīta ar miljardu sadalīšanu un tautas veselības aizsardzības organizēšanu infekcijas slimības apstākļos. Valdība tika galā ar “kovida” miljardu godīgu sadalīšanu, taču izrādījās pilnīgi nespējīga tautas veselības aizsardzībā. Citiem vārdiem sakot, Kariņa valdība izrādījās pilnīgi nespējīga vadīt valsti. Cilvēku bailes no vīrusa “SARS-CoV-2” satracināja sabiedrisko domu, visu vainu uzveļot valdībai. Radās dīvaina situācija: latviešu kultūrnācija 30 gadus nevērsās pret valdošās kliķes nacionālajiem noziegumiem, bet vērsās pret valdību jocīgas epidēmijas laikā. Interesanti ir tas, ka valdība pati mākslīgi izraisīja sabiedrības bailes! Taču Kariņa “583 darāmo darbu” valdības rīcība savādāka nevarēja būt.

   Kā zināms, 2018.gada oktobrī Latvijā notika “parlamentārais apvērsums”. Tā rezultātā Latvijā iestājās debilitātes laikmets. 13.Saeimas vēlēšanās 2018.gada 6.oktobrī latviešu elektorāts uz Bruņinieku namu novirzīja jaunus pilnīgi nepiemērotus “tautas kalpus” no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Debilitātes laikmeta dziļākais cēlonis noteikti ir kriminālā kapitālisma oligarhijas pārkārtošanās pie “lielās siles”. Pie “lielās siles” nostiprinājās jauni barokļi. Par to liecināja vairāku partiju dibināšana pirms 13.Saeimas vēlēšanām. Jaunajās partijās nonāca, lakoniski sakot, primāti no žogmales – valsts darbam fundamentāli neadekvāti tipi. Tāpēc pēc 2018.gada 6.oktobra vēlēšanām Latvijā sāka smaidīt laimīga dzīve.

   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja latviešu oligarhijas niecību – nacionālo bezatbildību. Pasaulē reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti jeb politisko eliti. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Un, lūk, 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no vēsturiski tradicionālā oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt un diriģēt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgs mistrojums. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta 30 gadus veltīgi atbalstīja savu oligarhiju. Latviešu kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu nogrūda postcilvēku pārvaldījumā.

   Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 2018.gada 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus. No kultūrnācijas mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži kadri no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma 2018.gada 6.oktobra vēlēšanu kautiņā vicināja dūres. Tā to darīja tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars.

   2021.gada sākumā partiju dibina Gobzems ar divām līdzšļūcējām  un savu partiju sola dibināt neveiksminieks Vjačeslavs Dombrovskis, kuram nekādi neizdodas atgriezties politiskajā “topā”.

   Gobzems ir nelietis + muļķis. Viņš regulāri izdala lielākas muļķības nekā, piemēram, nācijas tēvs vai lingvists-premjers. Viņa demagoģija ir idiota demagoģija, retorika - idiota retorika. Bet vai tad īstiem latviešiem vēl kaut kas cits ir nepieciešams? Īsti latvieši ir debilitātes, idiotijas fani. Kurš to vēl nezina! Gobzema partijai ar idiotisko nosaukumu “Likums un kārtība” jau ir liels atbalsts un būs vēl lielāks atbalsts, jo Latvijā paliek dzīvot tikai īstie latvieši - debilitātes un idiotijas cienītāji. Viņu intelektuālajā gaumē valda likums: jo neloģiskāk, jo labāk, jo idiotiskāk, jo labāk. Gobzema abas līdzšļūcējas savukārt ir vistipiskākās sīkbūtnes, atgādinot padomju laika kolhozu komjauniešu aktīvistes, no tribīnes komjaunatnes konferencēs dedzīgi kviecot par sīkumiem, neko nesaprotot no kopainas, problēmas cēloņiem, problēmas konteksta utt. Padomju laikā tādas kviecošas aktīvistes bija vajadzīgas, lai nodrošinātu "sabiedrības kritiku", ko pasniedza kā "padomju demokrātijas" pierādījumu.

   Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina. Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” vaukšķētāja bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts. Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā vaukšķētāja partijas premjera kandidāts. Taču Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu. Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

   Kopš 90.gada kultūrnācija dzīvo kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību, kad organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats. Savukārt kopš 2018.gada 6. oktobra "parlamenta apvērsuma" kultūrnācija dzīvo debilitātes laikmetā. Abas nelaimes ir milzīgas nelaimes, un abas nelaimes ir tautas katastrofas pamats. Tas ir jāsaprot, un godīgi jāatzīst valsts totāla izputēšana.

   Kriminālajam kapitālismam ar organizēto noziedzību valstiskuma centrā ir tēvs un māte. Viņi ir dzīvi un joprojām stingri sargā savu bērnu – kriminālo kapitālismu. Kriminālā kapitālisma vecāki ir starptautiska mēroga tēvs un māte. Kriminālā kapitālisma tēvs un māte ir ne tikai Krievija - galvenā zeme kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kriminālais kapitālisms ir izdevīgs daudziem Rietumos. Un tāpēc ir jāsaprot, ka kriminālā kapitālisma vecāki nekad neļaus Latvijā izveidot īstu partiju. Arī kuru katru "kabatas partiju" neļaus izveidot, bet ja tomēr tiek izveidota, tad ātri tiek sagrauta. Piemēru netrūkst. Latviju, latviešus var glābt vienīgi patiešām globāli procesi - karš, starptautiska mēroga valstu apvērsumi u.tml. Latvijai, latviešiem vieniem pašiem neļaus attīrīties, izsūdzēt grēkus un sākt godīgu dzīvi. Tas nekad nenotiks. Rietumu elite/inteliģence visa ir netīra. Notikumi USA sakarā ar prezidenta vēlēšanām parāda, cik grandioza jau ir elites/inteliģences netīrība. Netīrība ir elites/inteliģences vērtība, un tā tiek rūpīgi sargāta.

   Kā jau minēju, Gobzema partijas nosaukums “Likums un kārtība” ir idiotisks. Nākas atgādināt partijas nosaukuma izvēles nosacījumus.

   Rietumu civilizācijā politiskās partijas nosaukums tradicionāli atspoguļo attiecīgās organizācijas politiski konceptuālo orientāciju. Tātad arī noteiktu politisko ideoloģiju. Bet šajā ziņā ir viens ļoti būtisks moments. Politiski konceptuālo orientāciju skaits un tādējādi arī politisko ideoloģiju skaits jebkurā vēsturiskajā laikmetā un tajā skaitā XIX, XX, XXI gadsimtā nemēdz būt liels. Katrā vēsturiskajā laikmetā funkcionē (dominē) tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas. Un tas, lūk, būtiski atsaucas uz politisko partiju skaitu; respektīvi, arī politisko partiju skaits attiecīgajā laikmetā nevar būt liels, jo politisko partiju skaitu savdabīgi limitē politiski konceptuālo orientāciju skaits. Ja ir tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas, tad arī politisko partiju skaits būs adekvāts ( 2-3 partijas). Tāpēc Rietumu valstīs politisko partiju skaits nekad nav bijis liels. Tādās politiski ļoti augstu attīstītās valstīs kā ASV un Lielbritānijā, kā zināms, politisko dzīvi nosaka tikai divas partijas. Tā tas turpinās jau trešo gadsimtu. Politiski konceptuālā orientācija atsaucās ne tikai uz partiju skaitu, bet arī uz partijas nosaukumu. Rietumu valstīs politiskās partijas nosaukumā parasti atspoguļojās attiecīgā politiski konceptuālā orientācija. Rietumu valstīs vienmēr ņem vērā politiskās partijas un politiskās varas galveno jēgu. Proti, politiskajai partijai un politiskajai varai obligāti ir jābalstās uz noteiktu politiski konceptuālo orientāciju (idejām, ideāliem, vērtībām). Skaidrs, ka Latvijas politiskajā biezputrā uzvārītais partiju skaits un partiju nosaukumi uzskatāmi atsedz tautas niecīgo politisko kvalitāti un politiskās kultūras zemo līmeni. Nav vajadzīgs atkārtot, kas un kāpēc pēcpadomju Latvijā dibina politisko partiju. To visi zina. Mūsu partijām visbiežāk nav nekā kopēja ne ar vienu mūsdienu politiski konceptuālo orientāciju. Domāju, neaizšaušu garām, ja teikšu, ka mūsu partiju dibināšanas kaislīgākie maratonisti (repšes, šķēles, šleseri, gobzemji) nemaz nav spējīgi saprast par ko ir runa šajos teikumos, jo viņiem ir tikai viena „politiski konceptuālā orientācija”. Arī to visi zina.