Bezpalīdzības racionalizācija un Lielie Noslēpumi

 

   Bezpalīdzības racionalizācijas idejiskās saknes tiek saskatītas protestantismā. Protestantisma konceptuālās ekselences (Kalvins u.c.) nostiprināja ideoloģisko ilūziju, ka no cilvēka nekas neatkarājas un cilvēks ir bezspēcīgs ietekmēt savu likteni. Protestantu ideologi neatzina cilvēka gribas brīvību. Cilvēks nevar ietekmēt, piemēram, sociāli ekonomisko formāciju maiņu, sabiedrības sociālās struktūras transformāciju, revolūciju izraisīšanu un revolūciju sekas. Pret vēsturi, likteni esot jāizturas kā predestināciju – iepriekšēju nolemtību, jo viss notiek saskaņā ar Dieva gribu. Tādējādi arī XXI gs. modernā vakcinācija, cilvēka identitātes digitalizācija, ultramodernā čipizācija ir jāuztver kā predestinācija – no cilvēka gribas neatkarīgi procesi.

   Protestantu bezpalīdzības racionalizācijai kritiski iebilst humānisma filosofija. Tās centrā ir cilvēka cilvēciskums; proti, cilvēka statusa saglabāšana. Humānisma filosofijā visu izšķir cilvēciskuma imperatīvs: kamēr cilvēks ir cilvēks, tikmēr viņš var brīvi izrīkoties ar savu gribu un neviens nevar viņa gribu ierobežot, atņemt. Tādējādi vēsturi, likteni nosaka pats cilvēks. Ja cilvēks nav zaudējis cilvēciskumu, tad viņš ar savu gribu var maksimāli brīvi rīkoties.

   Mūsdienās humānisma filosofijai nākas apspriest cilvēciskuma zaudēšanas sekas. Eiropeīdu rases un tās civilizācijas bojāejas apstākļos ir radies jauns hominīdu tips – postcilvēks. Viņš ir fizioloģiski identisks cilvēkam, bet bez cilvēciskuma. Praktiski tas nozīmē, ka postcilvēkam neeksistē gribas brīvības nepieciešamība kā viņa esamības garīgais pamats. Postcilvēkam tāpat neinteresē tāds garīgais fenomens kā dzīves jēga. Postcilvēks tāpēc ir ne tikai hominīds bez cilvēciskuma, bet arī agresīvs, naidīgs. Dzīves jēgas trūkuma sekas ir agresivitāte, naidīgums ne tikai postcilvēkam, bet arī cilvēkam. Tāpēc tādi sociālās organizācijas institūti kā valsts, politiskās partijas, dažādas humanitārās korporācijas savā ideoloģijā milzīgu uzmanību pievērš nākotnes mērķu formulēšanai, kas kļūst cilvēka dzīves jēgas saturs un dzīvotgribas motīvs.

   Mūsdienās humānisma filosofija vērīgi saskata un nesaudzīgi kritizē postcilvēku apzinātu un mērķtiecīgu radīšanu. Rietumu civilizācijā ir antihumānistiski tendēts grandiozs destruktīvs spēks. To veido ļoti bagāti un ļoti politiski ietekmīgi indivīdi ar specifisku māniju rūpēties par visu cilvēci. Bet viņu darbība ir ne tikai destruktīva, bet arī absurda.

   No vienas puses šis spēks ir civilizācijas progresa veicinātājs, tehnoloģiski modernizējot cilvēka dzīves visus segmentus. Taču no otras puses šīs spēks ir izteikti destruktīvs, graujot pats savu pozitīvo ieguldījumu. Tas ir absurdi. Grandiozais destruktīvais spēks tehnoloģisko modernizāciju atsakās veikt paralēli ar cilvēka garīgās struktūras modernizāciju – jaunu zināšanu masovizāciju, jaunu vērtību propagandu, jaunu socializācijas formātu atbalstīšanu utt. Tā vietā ir skaidri izteikta velme dzīvē realizēt antihumānistisku programmu, - cilvēks tiek nomainīts ar poscilvēku – digitalizētu, čipizētu būtni. Labi pazīstamā gendera revolūcija, ģimenes sagraušana, agresīvā homoseksuālisma politizācija, digitālā pase, vakcinācijas pase sagrauj cilvēkā cilvēciskumu.

   Grandiozā destruktīvā spēka rašanās un pastāvēšana balstās uz vienu jocīgu likumsakarību: civilizācijas progresa laikā pieaug destruktivitātes pakāpe, bet nevis mazinās destruktivitātes pakāpe. Vēl ir zināms, ka cilvēku sociālās grupas atšķiras ar destruktivitātes pakāpi. Vislielākā destruktivitātes pakāpe ir tai sociālajai grupai, kas ir civilizācijas progresa ģenerators – rada jaunas idejas, finansiāli un organizatoriski atbalsta jaunu ideju realizāciju u.tml.

   Mūsdienu humānisma filosofija gandrīz nemaz nepievēršas kosmoloģiskajam faktoram cilvēka gribas apcerēs. Par kosmiskās enerģijas ietekmi uz cilvēkiem ideāla patiesība nav iespējama un acīmredzot nekad nebūs iespējama. Tas ir viens no transcendentālajiem jautājumiem, kas nav izšķirams nedz ar loģiku, matemātiku, eksperimentāli, nedz arī ar juteklisko pieredzi. Tas ir viens no jautājumiem Lielo Noslēpumu kolekcijā, ar kuru nākas sadzīvot cilvēkiem. Viņiem ir liegts ideāli zināt par savu izcelsmi, par dzīvības izcelsmi, par apziņas funkcionēšanu, par genoma funkcionēšanu, par Zemes un citu Saules sistēmas planētu izcelsmi utt. Kosmiskās enerģijas ietekmes tematika var būt vienīgi konspiroloģiska, astroloģiska, bet nevis ideāli zinātniska tematika.

   Neko daudz nedod zināšanas par Saules aktivitātes atbalsošanos cilvēkos uz Zemes. Tāda atbalsošanās eksistē, un tas ir zinātnisks fakts. Taču tas neko neizmaina kopumā mūsu kosmoloģiskajās zināšanās. Atbilde nav uz pašiem galvenajiem jautājumiem. Lielie Noslēpumi saglabājas.

   Piemēram, par cilvēka genomu zinām ļoti daudz, bet nezinām “visu” par savu gēnu funkcionēšanu. Mūsu dārgajai demogrāfiskajai pārejai (1960-2050) arī noteikti ir kosmoloģisks sākums, kad kosmiskie spēki iejaucas cilvēces demogrāfiskajās norisēs. Taču par to pat nav sastopamas hipotēzes. Zinātnieki un pat astrologi baidās demogrāfisko pāreju izskaidrot no kosmiskās ietekmes viedokļa. Mazliet drosmīgāki zinātnieki-astronomi un pareģi-astrologi ir t.s. planētu parādes skaidrojumos cilvēces psihiskā stāvokļa kontekstā.

   2020.gada 4.jūlijā bija unikāla planētu parāde. Tāda planētu parāde bija pirmo reizi Saules sistēmas planētu novērojumu vēsturē. 2020.gada 4.jūlijā Merkūrijs, Venēra, Zeme, Marss, Jupīters, Saturs, Urāns, Neptūns, Plutons nostājās vienā līnijā. Astronomi un astrologi brīdināja ļaudis. Tādas kosmiskās parādības atbalss uz Zemes var būt kari, revolūcijas, nemieri, epidēmijas, dabas katastrofas. Kosmiskās enerģijas izstarojums atstās ietekmi uz cilvēku psihiku, pašsajūtu apmēram 3 mēnešus pirms 4.jūlija un apmēram 3 mēnešus pēc 4.jūlija.

   Kā labi zinām, 2020.gada pandēmija “COVID-19” ir unikāla parādība. Tikpat unikāla, cik 2020.gada 4.jūlija planētu parāde. Tātad viss ir unikāls. Pandēmija ir pamatā unikāla parādība no cilvēces psihiskā stāvokļa viedokļa. Cilvēce pirmo reizi tiek pamatīgi apmuļķota. Tas ir iespējams tikai tāpēc, ka ar cilvēces psihiku kaut kas nav normāli. Cilvēces psihiku ir traumējis kaut kāds unikāli grandiozs transcendentāls spēks. Apziņas zombēšanas tehnoloģijas var panākt ļoti daudz. Taču nav ticams, ka var tik viegli un ātri apmuļķot visu cilvēci. Noteikti eksistē vēl kaut kāds faktors.