Industrijas maniaki

 

 

   Par latviešu inteliģences kādas daļas šausmīgo aprobežotību un pretīgo tumsonību liecina attieksme pret radoši garīgo darbību kā pret industriju. Tātad kā pret rūpniecisko ražošanu, tādējādi apliecinot materiālistisku reti vulgāru attieksmi. Latviešu inteliģencē ir sastopami industrijas maniaki – cilvēki ar spilgti izteiktām patoloģiskām tieksmēm un apsēstību visu vērtēt tikai no biznesa, naudas pelnīšanas, materiālā izdevīguma, labuma, praktiskuma viedokļa. Līdz šim industrijas maniakālisms bija sastopams Latvijas Kultūras akadēmijā (LKA) tās rektores Muktupāvelas apsēstībā, aizstāvot kroplās studiju programmas. LKA ir bakalaura programma “Radošās industrijas” un maģistra programma “Radošās industrijas un izaugsmes menedžments”.

   2021.gada 30.janvārī pieteicās vēl viens latviešu inteliģences industrijas maniaks. “Dienā” tika ievietots Anda Sedlenieka teksts “Cilvēciskās žurnālistikas karalis”. Teksta pirmajā teikumā lasāms: “ Šā gada 23. janvārī ASV 87 gadu vecumā aizsaulē aizgāja viens no pasaules žurnālistikas vēsturē visu laiku populārākajiem un milzīgu ietekmi uz šīs industrijas (!?) attīstību atstājušais sarunu šovu vadītājs Lerijs Kings.”  

   Sedlenieks blādās par žurnālistiku kā par "industriju" - ražošanu ar rūpnieciskām metodēm. Tā var teikt tikai primāts, kurš nezina, kas ir žurnālistika. Taču viss ir loģiski! Pēcpadomju laikā latviešu pseidointeliģences pietaisītajos Rīgas medijos žurnālistika neeksistē - eksikstē tikai pērkamo laizītāju šļaktināšanās, laizīšanas intensīvajā procesā uz visām pusēm izšļakstinot siekalas. Rīgas postcilvēks pareizi raksturo Leriju Kingu kā cilvēciskās, proti, cilvēku, žurnālistikas pārstāvi, kuram viņa profesija bija literāri publicistiska darbība, bet nevis ražošana ar rūpnieciskām metodēm.

   Protams, ne visai ir saprotams, kā varēja pēcpadomju laikā uzplaukt tāda šausmīga aprobežotība un pretīga tumsonība. Padomju laikā pilnīgi nebija iespējams publiski blādīties par mākslu, literatūru, žurnālistiku, publicistiku kā par industriju; respektīvi, kā par kaut ko analoģisku dažādu rūpniecisko izstrādājumu izgatavošanā. Tiek vārdā nosaukti divi industrijas maniaki. Taču viņi noteikti nav vienīgie. Latviešu inteliģencē katrā ziņā vēl ir biezs slānis, kuram neizraisa jēdziens “industrija” alerģiju radoši garīgās darbības kontekstā. Šausmīgajai aprobežotībai un pretīgajai tumsonībai ir masveida spēks.