Partiju dibināšanas mānija

 

 

   Pēcpadomju Latvijā partiju dibināšanas mānijai ir noteikta cēloniskā loģika. Jaunas partijas dibina valdības krīzes periodos. Valdības krīzei nav redzams gals un tāpēc oligarhijai (LKP/VDK “prihvatizātoru elitei”) nākas izstrādāt jaunu stratēģiju “lielās siles” apsaimniekošanā. Valdības krīzes iemesls ir oligarhijas nespēja vienoties par “lielās siles” (valsts budžeta un ES naudas) sadalījumu. Valdības krīzi uzkurina neapmierinātie, kuriem nav izdevies iegūt kāroto porciju no “lielās siles”. Sākās “koalīcijas” drupināšana, savstarpēji apvainojumi medijos, partiju pamešana un jaunu partiju dibināšana.

   2021.gada sākumā, kad iestājās ne tikai valdības krīze, bet nobrieda valsts izjukšana, atkal atsākās partiju dibināšanas mānija. “Lielās siles” apsaimniekošanā negaidīti iejaucās “COVID-19” pandēmija. Tā ir saistīta ar miljardu sadalīšanu un tautas veselības aizsardzības organizēšanu infekcijas slimības apstākļos. Valdība tika galā ar “kovida” miljardu godīgu sadalīšanu, taču izrādījās pilnīgi nespējīga tautas veselības aizsardzībā. Citiem vārdiem sakot, Kariņa valdība izrādījās pilnīgi nespējīga vadīt valsti. Cilvēku bailes no vīrusa “SARS-CoV-2” satracināja sabiedrisko domu, visu vainu uzveļot valdībai. Radās dīvaina situācija: latviešu kultūrnācija 30 gadus nevērsās pret valdošās kliķes nacionālajiem noziegumiem, bet vērsās pret valdību jocīgas epidēmijas laikā. Interesanti ir tas, ka valdība pati mākslīgi izraisīja sabiedrības bailes! Taču Kariņa “583 darāmo darbu” valdības rīcība savādāka nevarēja būt.

   Kā zināms, 2018.gada oktobrī Latvijā notika “parlamentārais apvērsums”. Tā rezultātā Latvijā iestājās debilitātes laikmets. 13.Saeimas vēlēšanās 2018.gada 6.oktobrī latviešu elektorāts uz Bruņinieku namu novirzīja jaunus pilnīgi nepiemērotus “tautas kalpus” no ielas, krūmiem, ceļmalas, pažobelēm (65% no 100 deputātiem). Viņu sastādītā valdība tūlīt sāka murgot par “583 darāmajiem darbiem”, 61 neadekvātais parlamentārietis nobalsoja par nācijas tēvu kā valsts prezidentu, bet 2020.gada 29.augustā Rīgas elektorāts visvairāk atbalstīja pederastus un debilās “Par-politikas” ākstus.

   Debilitātes laikmeta dziļākais cēlonis noteikti ir kriminālā kapitālisma oligarhijas pārkārtošanās pie “lielās siles”. Pie “lielās siles” nostiprinājās jauni barokļi. Par to liecināja vairāku partiju dibināšana pirms 13.Saeimas vēlēšanām. Jaunajās partijās nonāca, lakoniski sakot, primāti no žogmales – valsts darbam fundamentāli neadekvāti tipi. Tāpēc pēc 2018.gada 6.oktobra vēlēšanām Latvijā sāka smaidīt laimīga dzīve.

   13.Saeimas vēlēšanas demonstrēja latviešu oligarhijas niecību – nacionālo bezatbildību. Pasaulē reāli visur valda oligarhija. Atšķirība ir vienīgi oligarhijas maskēšanās tehnoloģijā. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir gudri nomaskējusies un to dēvē par valdošo eliti jeb politisko eliti. Mēdz būt zemes, kurās oligarhija ir slikti nomaskējusies un tad tiek skaidri un gaiši atzīts, ka valstī valda oligarhija. PSRS bijušajās republikās ar KF un LR priekšgalā valda kriminālā oligarhija – jauns oligarhijas veids cilvēces vēsturē. Tas ir vispārzināms fakts. Un, lūk, 13.Saeimas vēlēšanas parādīja latviešu kriminālās oligarhijas politiski organizatorisko pagrimumu. Lembergi, šķēles, savicki, šleseri un visa neformālā „Rīdzenes varza” izrādījās nekur nederīga no vēsturiski tradicionālā oligarhijas valstiski funkcionālā viedokļa. Latviešu oligarhi izrādījās nespējīgi pieskatīt un diriģēt „Latvijas tautu”. Tādējādi latviešu oligarhi ir ne tikai nacionālie noziedznieki, bet ir arī politiski organizatoriski nekur nederīgs mistrojums. Viņi netika galā ar savu „oligarhisko pienākumu” pret latviešu tautu. Viņi faktiski piekrāpa latviešu tautu, kura vienmēr atbalstīja nacionāli reakcionāro un krimināli oligarhisko valstiskumu. Tauta 30 gadus veltīgi atbalstīja savu oligarhiju. Latviešu kriminālā oligarhija pastrādāja jaunu nacionālo noziegumu – latviešu tautu nogrūda postcilvēku pārvaldījumā.

   Tas bija nekļūdīgi paredzams – pēc 2018.gada 6.oktobra sāksies laimīga dzīve. Dzīvei būs pilnīgi cits piepildījums – publiskās telpas tematika un publiskās telpas tematikas interpretācija, dzīves galvenie varoņi un viņu vibrācijas. Dzīves centrā nostāsies latviešu morāli patoloģiski primāti. Latviešu tauta sāks riņķot ap šiem primātiem un šo primātu publiskajiem žestiem. Normāli cilvēki ir nostumpti žogmalē. Domājams, uz visiem laikiem. Viņus neviens neatceras. Atceras tikai kaut kādus pusdebilos, puspederastus. No kultūrnācijas mīļi auklētās „prihvatizātoru elites” jeb antielites (kriminālās oligarhijas) vēl pīkst tikai Lembergs. Pārējie (Šķēle, Šlesers u.c.) klusē sakarā ar laimīgās dzīves sākumu. Daži kadri no oligarhu sargsuņu būdas pēc zaudējuma 2018.gada 6.oktobra vēlēšanu kautiņā vicināja dūres. Tā to darīja tādi kā Brigmanis, Pabriks, Kariņš, Dzintars.

   2021.gada sākumā partiju dibina Gobzems ar divām līdzšļūcējām  un savu partiju sola dibināt neveiksminieks Vjačeslavs Dombrovskis, kuram nekādi neizdodas atgriezties politiskajā “topā”.

   Gobzems ir nelietis + muļķis. Viņš regulāri izdala lielākas muļķības nekā, piemēram, nācijas tēvs vai lingvists-premjers. Viņa demagoģija ir idiota demagoģija, retorika - idiota retorika. Bet vai tad īstiem latviešiem vēl kaut kas cits ir nepieciešams? Īsti latvieši ir debilitātes, idiotijas fani. Kurš to vēl nezina! Gobzema partijai ar idiotisko nosaukumu “Likums un kārtība” jau ir liels atbalsts un būs vēl lielāks atbalsts, jo Latvijā paliek dzīvot tikai īstie latvieši - debilitātes un idiotijas cienītāji. Viņu intelektuālajā gaumē valda likums: jo neloģiskāk, jo labāk, jo idiotiskāk, jo labāk. Gobzema abas līdzšļūcējas savukārt ir vistipiskākās sīkbūtnes, atgādinot padomju laika kolhozu komjauniešu aktīvistes, no tribīnes komjaunatnes konferencēs dedzīgi kviecot par sīkumiem, neko nesaprotot no kopainas, problēmas cēloņiem, problēmas konteksta utt. Padomju laikā tādas kviecošas aktīvistes bija vajadzīgas, lai nodrošinātu "sabiedrības kritiku", ko pasniedza kā "padomju demokrātijas" pierādījumu.

   Gobzems latviešu politiķu korī ir rets eksemplārs - amorālisma un demagoģijas ekselence. Viņš ir pamatīgs nelietis, kuram grūti izvēlēties līdzvērtīgu politiķi nelimitētajās un demagoģiski noformētajās nelietībās. Tik tikko minētajam apgalvojumam pierādījumu netrūkst, un Gobzems tos regulāri papildina. Gobzems kā advokāts nelietīgi izturējās pret Zolitūtes traģēdijas upuriem. Viņš tika izmests no zvērināto advokātu korporācijas. Gobzems politikā ienāca no “Suņu būdas” vaukšķētāja bezjēdzīgās partijas. Tātad bez jebkādiem politiskajiem uzskatiem un principiem, kad galvenais ir savtīgā izdevība “ieiet politikā”, bet nevis censties realizēt noteiktu idejisko pozīciju. Pēc ievēlēšanas Saeimā Gobzems skandalozi nodeva partiju un tika no tās izslēgts. Taču viņa nelietība visgrandiozāk izpaužas sakarā ar nenonākšanu premjera krēslā. Pirms 13.Saeimas vēlēšanām viņš tika izsludināts kā vaukšķētāja partijas premjera kandidāts. Taču Gobzems neguva vajadzīgo Valsts prezidenta un Saeimas deputātu atbalstu. Aizvadītajos gados ir noraidīti daudzi premjera kandidāti. Viņi, saprotams, nebija apmierināti. Taču neviens no izbrāķētajiem premjera kandidātiem līdz šim nav rīkojies tik drausmīgi nelietīgi kā Gobzems, kurš pēc nenonākšanas premjera amatā tūlīt sāka nozāgāt gan savus kolēģus Bruņinieku namā, gan valdību, gan visu valsti. Gobzems acīmredzot nav intelektuāli spējīgs izprast savu kolosālo nelietību. Viņš neizprot, ka nelietīgi ir nozākāt valsti, kuras premjers gribēja būt pirms dažām minūtēm. Psihiski, intelektuāli, morāli normāls cilvēks nekad tā nedarītu. Viņš nevēlētos sadarboties ar valsti, kura viņa pārliecībā ir tik slikta. Bet uz Gobzemu tas neattiecas. Viņam Latvijā viss kļuva slikts tikai pēc tam, kad nepiepildījās velme kļūt premjeram. Tā ir agresīvas nelietības klasiska izpausme.

   Kopš 90.gada kultūrnācija dzīvo kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību, kad organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats. Savukārt kopš 2018.gada 6. oktobra "parlamenta apvērsuma" kultūrnācija dzīvo debilitātes laikmetā. Abas nelaimes ir milzīgas nelaimes, un abas nelaimes ir tautas katastrofas pamats. Tas ir jāsaprot, un godīgi jāatzīst valsts totāla izputēšana.

   Kriminālajam kapitālismam ar organizēto noziedzību valstiskuma centrā ir tēvs un māte. Viņi ir dzīvi un joprojām stingri sargā savu bērnu – kriminālo kapitālismu. Kriminālā kapitālisma vecāki ir starptautiska mēroga tēvs un māte. Kriminālā kapitālisma tēvs un māte ir ne tikai Krievija - galvenā zeme kriminālā kapitālisma ieviešanā. Kriminālais kapitālisms ir izdevīgs daudziem Rietumos. Un tāpēc ir jāsaprot, ka kriminālā kapitālisma vecāki nekad neļaus Latvijā izveidot īstu partiju. Arī kuru katru "kabatas partiju" neļaus izveidot, bet ja tomēr tiek izveidota, tad ātri tiek sagrauta. Piemēru netrūkst. Latviju, latviešus var glābt vienīgi patiešām globāli procesi - karš, starptautiska mēroga valstu apvērsumi u.tml. Latvijai, latviešiem vieniem pašiem neļaus attīrīties, izsūdzēt grēkus un sākt godīgu dzīvi. Tas nekad nenotiks. Rietumu elite/inteliģence visa ir netīra. Notikumi USA sakarā ar prezidenta vēlēšanām parāda, cik grandioza jau ir elites/inteliģences netīrība. Netīrība ir elites/inteliģences vērtība, un tā tiek rūpīgi sargāta.

   Kā jau minēju, Gobzema partijas nosaukums “Likums un kārtība” ir idiotisks. Nākas atgādināt partijas nosaukuma izvēles nosacījumus.

   Rietumu civilizācijā politiskās partijas nosaukums tradicionāli atspoguļo attiecīgās organizācijas politiski konceptuālo orientāciju. Tātad arī noteiktu politisko ideoloģiju. Bet šajā ziņā ir viens ļoti būtisks moments. Politiski konceptuālo orientāciju skaits un tādējādi arī politisko ideoloģiju skaits jebkurā vēsturiskajā laikmetā un tajā skaitā XIX, XX, XXI gadsimtā nemēdz būt liels. Katrā vēsturiskajā laikmetā funkcionē (dominē) tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas. Un tas, lūk, būtiski atsaucas uz politisko partiju skaitu; respektīvi, arī politisko partiju skaits attiecīgajā laikmetā nevar būt liels, jo politisko partiju skaitu savdabīgi limitē politiski konceptuālo orientāciju skaits. Ja ir tikai dažas (2-3) politiski konceptuālās orientācijas, tad arī politisko partiju skaits būs adekvāts ( 2-3 partijas). Tāpēc Rietumu valstīs politisko partiju skaits nekad nav bijis liels. Tādās politiski ļoti augstu attīstītās valstīs kā ASV un Lielbritānijā, kā zināms, politisko dzīvi nosaka tikai divas partijas. Tā tas turpinās jau trešo gadsimtu. Politiski konceptuālā orientācija atsaucās ne tikai uz partiju skaitu, bet arī uz partijas nosaukumu. Rietumu valstīs politiskās partijas nosaukumā parasti atspoguļojās attiecīgā politiski konceptuālā orientācija. Rietumu valstīs vienmēr ņem vērā politiskās partijas un politiskās varas galveno jēgu. Proti, politiskajai partijai un politiskajai varai obligāti ir jābalstās uz noteiktu politiski konceptuālo orientāciju (idejām, ideāliem, vērtībām). Skaidrs, ka Latvijas politiskajā biezputrā uzvārītais partiju skaits un partiju nosaukumi uzskatāmi atsedz tautas niecīgo politisko kvalitāti un politiskās kultūras zemo līmeni. Nav vajadzīgs atkārtot, kas un kāpēc pēcpadomju Latvijā dibina politisko partiju. To visi zina. Mūsu partijām visbiežāk nav nekā kopēja ne ar vienu mūsdienu politiski konceptuālo orientāciju. Domāju, neaizšaušu garām, ja teikšu, ka mūsu partiju dibināšanas kaislīgākie maratonisti (repšes, šķēles, šleseri, gobzemji) nemaz nav spējīgi saprast par ko ir runa šajos teikumos, jo viņiem ir tikai viena „politiski konceptuālā orientācija”. Arī to visi zina.