Reakcionārisma sardzē

 

 

   Reakcionārisms ir “otrās” pseidorepublikas obligāta nepieciešamība. Bez reakcionārisma “otrā” pseidorepublika nevar pastāvēt. Ja tiks likvidēts vai piebremzēts reakcionārisms, tad “otrās” pseidorepublikas LKP/VDK nomenklatūras morālie kastrāti paliks bez iekārtas, kas tai ražo enerģiju saglabāt kriminālo kapitālismu ar organizētās noziedzības brīvību un nesodamību. Jebkuram politiskajam režīmas ir vajadzīga enerģija. Tā ļoti vajadzīga reakcionāram politiskajam režīmam, kura fundaments ir kriminālā noziedzība, nacionālā nodevība, prātam neaptvera politiskā falsifikācija ar latviešu tautas agrāk masveidā dievināto “neatkarību”, “brīvību, “suverenitāti”.

   Bet tas vēl nav viss. Reakcionārismam vēl ir otra melnā misija. Reakcionārisms sargā Rietumu civilizācijas un eiropeīdu rases norieta galvenos atribūtus – postmodernismu un neoliberālismu. Pandēmijas laikā reakcionārisms sargā globālo prozelītu “lielās pārlādēšanas” antihumānās izdarības.

   No Rīgas medijiem visreakcionārākā ir “NRA”. Tā sargā “bijušo” visdārgāko lolojumu – “otro” pseidorepubliku. Tā sargā globālo prozelītu projektu, kā arī sargā postmodernisma un neoliberālisma visvērtīgākos antropoloģiskos izstrādājumus – interneta komentāru pajoliņus. Aizvadītajā laikā ir manāmi pieaugusi reakcionārisma sargu nekaunība. Komentārus atļauj rakstīt tikai bezjēdzīgajiem “troļļiem”, rusofobiem, homoseksuālisma faniem. Faktiski tas ir labi. Reakcionārisma sargi ir sajutuši viņiem bīstamas vēsmas, - sabiedrībā arvien publiski aktīvāki kļūst saprātīgie cilvēki. Viņi spēj adekvāti novērtēt gan to, ko sargā “NRA” reakcionārisma galvenais cerbers ar godam nopelnīto iesauku “Atmodas ..auka”, gan spēj adekvāti novērtēt “otrās” pseidorepublikas nacionāli noziedzīgo būtību. Arvien lielāks kļūst cilvēku skaits, kas izprot prātam neaptveramo politisko falsifikāciju ar “neatkarību”, “brīvību, “suverenitāti”. Daudzi kritiski izturas pret pandēmijas antihumānajiem valdības rīkojumiem, vakcinācijas kvalitāti utt.

Esības parametri (22)

 

§  Globālo sociālo problēmu analītikā ne reti nākas tikties ar medicīnas terminiem. Tie tiek izmantoti sabiedrības un atsevišķu indivīdu raksturojumā. Tas notiek pārnestā nozīmē, un tam ir konkrēts iemesls. Iemesls ir tas, ka sabiedrība un atsevišķi indivīdi patiešām ir neveseli ar dažādām psihiskajām patoloģijām. Cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā nākas sastapties ar tādām izpausmēm, kuras ilustratīvi tēlaini var visefektīvāk apskatīt eksponēt medicīnas terminoloģijā. Tā, piemēram, var izmantot terminu “anabioze”. Tā apzīmē organisma stāvokli, kurā līdz minimumam palēninājusies vielmaiņa un izbeigušās dzīvības izpausmes. Mūsdienās daudzu indivīdu psihiskais stāvoklis arī ir bez dzīvības izpausmēm, nespējot domāt un rīkoties atbilstoši veselajam saprātam. Eksistē garīgā anabioze.

§  Rietumu civilizācijas pagrimuma laikmetā modē ir nācis konservatīvisms. Tas tiek pretstatīts postošajam neoliberālismam. Konservatīvisms tiek papildināts ar epitetiem – sociālais konservatīvisms un dinamiskais konservatīvisms.

§  Rietumu civilizācijas norieta laikmetā insaits nav cieņā. Par insaitu sauc iedziļināšanos būtībā. Tā tas ir angļu valodā (insight) un latviešu valodā. Insaits ir pēkšņa intuitīva problēmas aptveršana bez loģiskās analīzes palīdzības. Insaits ir tiešās izziņas akts. Psiholoģijā insaits ir atskārsme, apjēgšanas moments domāšanas procesā, jaunas idejas rašanās, intuitīvas domāšanas rezultāts. Tas izskaidro insaita nepopularitāti. Norieta laikmetā domāšanas process nav cieņā. Nav vajadzīgas arī jaunas idejas. Nav vajadzīga pāreja no insaita uz analītisko metodi: no fakta pie jēdziena, sprieduma; no jēdziena, sprieduma pie zināšanu apskaidrības, zināšanu izmantošanas apgaismošanā.

§  Literatūra un māksla vienmēr ir sabiedrības pašapziņas demonstrētāja. Literatūra un māksla vienmēr atspoguļo kā cilvēki dzīvo, kā viņi izturas pret sevi un citiem. Tā tas ir arī postmodernisma literatūrā un mākslā. Tajā tiek atspoguļota cilvēku dzīve civilizācijas un rases norieta laikmetā. Dzīvē ir perversiju jūra; arī literatūrā un mākslā ir perversiju jūra.

 

Par projektu “Atlaist Saeimu!”

 

 

   Projektu “Atlaist Saeimu!” nepieciešams rūpīgi un vispusīgi analītiski vērtēt. Pret doto projektu nedrīkst izturēties tikai kā pret atsevišķu cilvēku vai atsevišķu politisko spēku iegribu. Projekts ir organiski saistīts ar tautas būtību. Projekts neapliecina vienīgi kādu atsevišķu tautas garīgo dimensiju noteiktā vēsturiskajā posmā. Projekts ir vienots ar tautas etniski kulturoloģisko, psiholoģisko, sociāli vēsturisko, mentālo kompleksu, kas (droši var teikt) teurģiski nosaka katru fenomenu tautas pastāvēšanā. Projekta “Atlaist Saeimu!” liktenis nav atkarīgs tikai no viena vai dažiem apstākļiem, kuri cēloniski iedarbojas uz procesu. Eksistē daudzi faktori, kas projektu izraisa, nosaka, veicina, pastiprina vai kavē un neļauj realizēt. Viens no tādiem faktoriem ir nacionālisms jeb precīzāk – latviešu specifiskais nacionālisms kā tautas pašapziņas komponents.

   Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”. Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana. Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā neatkarība.

   Taču ir iespējams tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir specifisks nacionālisms. Tā pamatā ir emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšanu pārvērst par ideoloģiju, kurai jāveicina etnosa mobilizācija un konsolidācija.

   Piemēram, latviešu akadēmiskās inteliģences šarlatānisko kadru (piem., Janīnas Kursītes) centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas etniskās identitātes kodolu jeb kā saka akadēmiskie šarlatāni – kultūras kanonu (skat: kulturaskanons.lv). LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski dominēja etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu.

   Tādai pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā vērtība. Tāpēc politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un visdārgākajām interesēm. Projekts “Atlaist Saeimu!” pieder politiskajam nacionālismam, kas etnogrāfiskā nacionālisma apmātajam etnosam neizraisa respektējamu interesi. Tāpēc Saeima nekad netiks atlaista. Tā tas būs arī tad, ja tā sastāvēs tikai no “Suņu būdas” kaimiņiem, kariņtipa supermuļķiem, nācijas tēva tipa megapseidointelektuāļiem-valstsgribjiem.

 

 

 

 

 

 

 

 

Mucas pilsones diurētiskā retorika

 

   Retorika pati par sevi nav laba izpausme. Retorikas mērķis nekad nav cienījams. Retorika vienmēr ir daiļrunības izmantošana ārēja efekta sasniegšanai. Retorika vienmēr balstās uz ārēji izskaistinātu, bet mazsaturīgu runu. Retorikā tiek lietoti vārdi bez dziļāka seguma un bez patiesa pārdzīvojuma. Retori sabiedrībā netiek patiesi cienīti. Sabiedrība var apbrīnot un jūsmot par oratora runas mākslu, taču apbrīnošana un jūsmošana nav stabila un nav pilnvērtīga. Tā faktiski ir retorika par retoriku. Tā ir ar smīnu un zināmu lišķību izrādīta apbrīna un jūsma.

   Politiķus tradicionāli nemīl daudzu iemeslu dēļ. Politika faktiski ir stipri līdzīga retorikai. Politika tāpat kā retorika ir māksla vairāk vai mazāk ārēja efekta panākšanā. Tāpēc viens no galvenajiem iemesliem kritiskajā attieksmē pret politiķiem ir viņu retorika. Politiķa retorika vienmēr balansē starp relatīvi cienījamu politisko darbinieku un politikāni – bezprincipu politiķi, politisko spekulantu un intrigantu.

   Neapšaubāmi, politiskās retorikas saturs var būt ar dažādu uzticamības, realitātes, perspektivitātes, adekvātuma pakāpi. Ne visa politiskā retorika ir zemē metama – noniecināma, ignorējama, izsmejama u.tml. Tā, piemēram, nacionālisma ideoloģijā lietotajai politiskajai retorikai mēdz būt dziļa autoritāte un reputācija. Latviešu tautas vēsturē tā tas bija pirms I Pasaules kara, kad inteliģences politiskajos diskursos dominēja nacionālās valsts izveidošanas ideja. Visjaunākajā laikā, LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu falsificētajā “otrajā” republikā, politiskajai retorikai nevar būt nekāda autoritāte un reputācija, jo visa pēcpadomju dzīve ir dzīve melu, nelietību, nodevību, organizētās noziedzības, humanitātes noziegumu kloākā. Pie tam pēcpadomju dzīve ir sajūgta ar eiropeīdu pagrimuma un izmiršanas mentalitātes, Rietumu civilizācijas norieta atmosfēras retoriku. Debilitātes laikmets ir ne tikai Latvijā. Vakcinācija pret veselā saprāta sabrukumu ir vajadzīga ne tikai latviešu inteliģencei.

   Visjaunākā laika politiskās retorikas kritikā gribas lietot maksimāli nesaudzīgus vārdus; proti, gribas reikt, ka tiekamies ar diurētisku retoriku. Tiekamies ar retoriku, kas veicina diurēzi – urīna izdalīšanos. Tā ir retorika, kas var būt noderīga vienīgi attiecīgi slimiem cilvēkiem. Viņiem zāļu vietā ieteicams klausīties vai lasīt šodienas politiķu izteikumus.

   Latvijā priekšroka ir nācijas tēvam – diurētiskās retorikas korifejam. Organismā zināmi procesi nekavējoties sākas pēc tādiem viņa lietotajiem vārdiem kā “valstsgriba”, “līdztautieši”, “parlamentārais pārpratums”.  No nācijas tēva daudz neatpaliek citi tautas kalpi. Politiķi masveidā lieto tādus diurētiskos līdzekļus kā “ilgtspēja”, “izaicinājums”, “kultūrnācija”, “kultūrbaznīca”, “radošās industrijas”, “kultūrvalsts”, “tiešsaiste”, “apdraudējums”, “zaļā nākotne”.

   Diurēzes stimulatoru kolekcija ir 2021.gada 29.maijā “Delfos” publicētajam Daces Melbārdes tekstam ar nosaukumu “Jaunais Eiropas Bauhaus: no idejas līdz īstenošanai”. Nākas stipri piespiest sevi turpināt lasīt pēc teiktā “Pagājušā gada rudenī, uzrunājot Eiropas Parlamentu, Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nāca klājā ar iniciatīvu uzsākt Jaunā Eiropas Bauhaus izstrādi. Jaunā Eiropas Bauhaus nolūks ir savienot Eiropas zaļo kursu (!?) ar kultūras pieredzi un ar cilvēka ikdienu, ar to kā un kādā vidē mēs ikdienā dzīvojam. Jauno Eiropas Bauhaus varētu raksturot arī kā kvalitatīvas dzīves (telpas) dizainēšanas kustību, kurā savijas trīs galvenās dimensijas: ilgtspēja (!?) un harmonija ar dabu (!?), estētika (!?), kā arī pieejamība (kam?), iekļautība (kam?) un piederība (kam ?)”. 

   Vācijā “Bauhaus” neapšaubāmi bija mākslinieciskās domas, radošo talantu, estētisko teoriju uzliesmojuma laiks, kas oriģinālas mācību iestādes veidā pastāvēja no 1919.gada līdz 1933.gadam. “Staatliches Bauhaus” vērtējumā ļoti piemērota ir Ļ.Gumiļeva teorija par kosmiskās enerģijas izraisītajiem pasionaritātes sprādzieniem uz Zemes atsevišķās teritorijās. Vācijā patiešām bija mākslinieciskās apdāvinātības sprādziens. Un vēl kas! Nav aizmirstami Hitlera vārdi par “Bauhaus” “ebreju izgudrojumiem”. “Bauhaus” proponētā funkcionālisma doktrīna un arhitektūriskais konceptuālisms ir XX gs. kultūras mantojuma vērtīga sastāvdaļa. No tās var daudz mācīties. Taču tās garu, idejisko uzlādējumu, radošuma iniciācijas nevar atkārtot, jo katrs voluntārs atkārtojuma projekts draud kļūt oriģināla diskreditācija. Vai tas ir šodien vajadzīgs? Vai tā ir eiropiešu dzīves akūta nepieciešamība?

   EK prezidentes priekšlikums ir skaista retoriskā konstrukcija tiem, kuri dzīvo mucā bez sasaistes ar dabu, vides estētisko noformējumu, bez estētikas kā zinātnes par skaisto, bez “pieejamības, iekļautības un piederības” dzīves īstenībai. Arī Melbārde dzīvo mucā. Vienīgi mucā dzīvojošie var aplaudēt EK prezidentes politiskajai retorikai. Katrs normāls eiropietis ir lietas kursā par Eiropas iedzīvotāju reāli bezcerīgo nākotni. Eiropā veidojas “Jaunais Eiropas Halifāts”; Eiropa nespēj atbrīvoties no ASV kolonizācijas; Eiropā ir intensīva kolonizatoru laizīšana; eiropeīdi noveco un izmirst; eiropiešu mākslu piesārņo postmodernisms; eiropiešu politiskajā elitē mutuļo infantilisms un infernālas (ar elli un ellišķo saistītas) noslieksmes.

   Melbārde raksta: “Jaunā Eiropas Bauhaus iniciatīva tiek piedāvāta kā viena no atbildēm mūsu kopīgo māju - Eiropas, izdzīvošanai un atjaunošanai pēcpandēmijas (!?) pasaulē. Vides piesārņojums un klimata pārmaiņas rada līdz šim vēl nepieredzētus draudus, ko katrs individuāli un pat atsevišķas ES dalībvalstis nevar atrisināt vienas pašas. Tāpēc Jaunais Eiropas Bauhaus ir uzskatāms arī par sadarbības un partnerības projektu, kurā apvienot spēkus pret kopīgiem apdraudējumiem, kas tuvākajās desmitgadēs var ietekmēt eiropiešu dzīves kvalitāti un kopā dzīvošanas veidus un kultūru”.

  To varēja uzrakstīt tikai mucas pilsone. Melbārde ir mucas pilsone. Tikai mucas pilsone var nezināt par globālisma prozelītu organizēto “lielo pārlādēšanu”, kurai lieliski kalpo pandēmija. Tagad visi saprātīgie apjēdz, ka pēc pandēmijas (ja tā vispār beigsies !!!) būs pilnīgi cita dzīve. Vai tiešām Melbārde nav vismaz uz mirkli izbāzusi galviņu no mucas? Vai tiešām viņa neko nezina par Švābu, Atali? Vai tiešām viņa nezina, ka Urzula fon der Leiena ir kopā ar globālisma prozelītu aktīvākajiem izpalīgiem? Viņa netiktu iesēdināta EK prezidenta krēslā, ja to neatbalstītu Anglijas karaliene, Anglijas un citu zemju prinči, rotšildu lēdijas un seri, Romas pāvests utt. Vai tiešām Melbārde nav spējīga aptvert, ka propagandē reti bezjēdzīgu un reizē reti cinisku politisko retoriku, kas ir iespējama tikai dziļa pagrimuma laikmetā?

 

 

 

 

 

 

 

  

                                                                                                                     

Politiskais vakuums

 

   Atkal plivinās opozīcijas aicinājums atlaist kādu ministru.* Pie tam šoreiz cenšas atlaist vissaprātīgāko ministru ministru-idiotu komandā, kurai supermuļķa premjera vadībā ir “583 darāmie darbi”. Cenšas atlaist cilvēku, kurš valdošajā kliķē vienīgais godīgi pateica patiesību par falsifikācijām pandēmijas laikā. Tiekoties ar vārdu “opozīcija”, vienmēr ir jāpatur prātā reālais stāvoklis. Pēcpadomju gados opozīcija nekad nav bijusi. Vienmēr ir bijusi tikai opozīcijas tēlošana. Opozīciju tēloja (un joprojām tēlo) tie, kuri netika kādu laiku pielaisti pie treknākajām silēm, kaut gan zagt un līdzdarboties organizētās noziedzības shēmās varēja tāpat kā pozīcija. Tam simbols ir Urbanovičs. Opozīcija nekad nav bijusi latviešu populācijā, kura masveidīgi atbalsta kriminālo kapitālismu. Par to uzskatāmi liecina nespēja savākt parakstus nevienai protesta akcijai un tajā skaitā prasībai padzīt parlamentu. Ja latviešu populācijā būtu reāla opozīcija, tad pēcpadomju politiskie procesi būtu bijuši pilnīgi savādāki. Latviešu populācija ir vienīgi pukstējusi par personībām. Latviešu populācijas politiskā apziņa ir politiskais vakuums. Tie, kuri tēlo opozīciju, nevar lepoties ar adekvātu atbalstu latviešu populācijā. Tā ir opozīcija bez sociālās opozīcijas, jo latvieši masveidā ir laimīgi noziedzīgajā iekārtā. Latvieši ir laimīgi ES kolhozā, latviešiem neko neizsaka politiskā brīvība, valsts neatkarība, severenitāte.

 

*Skat. 2021.g.28.V “Dienā”: “Saeimas opozīcija lūdz Kariņam atlaist Petraviču”.

 

 

Intelektuālā barošana

 

 

   Latviešu filistru miljonam bija nepatīkams periods. Ilgāku laiku nebija Dombura. Bet tas nozīmē, ka latviešu filistru miljons dzīvoja bez intelektuālās barības, strauji zaudēja agrāk uzkrātos intelektuālos taukus, pamatīgi izkāmēja un filistru statusa vietā draudēja evolucionēt imbecilu statusā. Tas nebūtu labi. Filistriem ir plānprātības zemākā pakāpe, bet imbeciliem ir plānprātības vidējā pakāpe – smaga psihiskā atpalicība. Latviešu filistru mijons pagaidām nevēlas zaudēt tradicionālo statusu. Vismaz līdz 14.Saeimas vēlēšanām 2022.gada 1.oktobrī vēlas saglabāt līdzšinējo psihisko identitāti. Ja latviešu elektorāts 2022.gada 1.oktobrī iedibinās imbecilitātes laikmetu, tad būs cita situācija un imbecilitāte būs  tautas viscienījamākā gradācija. Katrs sevi cienošs latviešu filistrs gribēs tikt imbecila godā. Latviešu filistru miljonu no imbecilitātes Domburs sargā jau visu pēcpadomju periodu. Ja Dombura nav, tad latviešu filistru miljonam visbiežāk iestājās koma – dziļš bezsamaņas stāvoklis ar elpošanas un asinsrites traucējumiem, refleksu izzušanu. Pat nācijas tēvs un Kariņš nestimulē refleksus – organisma spontānu atbildi uz kairinājumu. Domburs aizvadītajos gados intelektuālo barošanu veic “Delfos”. Ja Dombura nav, tad “Delfus” apskata tikai pederasti – “Delfu” galvenā diriģētāja konģeniālie mīkstdupši. Bet tagad Domburs atkal ir savā vietā. Par to 2021.gada 28.maijā pavēstīja latviešu filistru miljonam: “Delfi TV ar Jāni Domburu' diskusija 'Covid-19 ierobežojumi un atvieglojumi: par un pret'. Pilns ieraksts”. Vareni! Latviešu filistru miljons ir laimīgs! Komas vietā ir tirpstošas gaidas ieraudzīt Dombura gudro fizionomiju bez nekaunības un kretīnisma līnijām. Domburs ir sagādājis intelektuālās barības sātīgu porciju. Dombura drosmīgā, uzstājīgā, taktiskā, TV žurnālistam cienīgā profesionālā iesaiņojumā par “COVID-19” tautu skolos Saules sistēmā plaši pazīstami virusoloģijas speciālisti: “Diskutēt par to, kā Latvijā šobrīd tiek plānoti Covid-19 pandēmijas dēļ ieviestie ierobežojumi, cik izsvērti un pamatoti tie ir, un, vai lemjot par ierobežojumu atvieglošanu, dominē politiskās intereses vai rūpes par sabiedrības veselību, “Delfi TV ar Jāni Domburu” aicināti Veselības ministrijas parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis (AP), Saeimas deputāts Gatis Eglītis (JKP), Starpinstitūciju darbības koordinācijas grupas vadītājs, Valsts kancelejas direktors Jānis Citskovskis, tiesībsargs Juris Jansons un Rīgas Stradiņa universitāte Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs Ģirts Briģis”. Ļoti žēk, ka nav aicināts nācijas tēvs, Pavļuts. Trūkst arī Kariņa valdības eksperts pandēmijas problemātikā Sedlenieks. Viņam ir oligofrēnijas pacienta statuss. Oligofrēnija ir plānprātības augstākā pakāpe. Ne velti viņš skolo jaunatni, palīdz Kariņam. Viņš varētu latviešu filistru miljonam atgādināt svarīgas zināšanas. Par ģimeni viņš saka: "Respektīvi, būtu ārkārtīgi grūti pateikt, ka ir kaut kāda viena (!?) ģimenes forma un noteiktas lomas, kas šajā ģimenē ir īstās, jo tur ir ārkārtīgi lielas dažādības". Vēl viņš saka: "Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski (!?) nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā indivīdi vai to grupas veido savu stāstu par atrašanos grupā vai to, kā dominēt pār citiem indivīdiem un grupām." Žēl! Latviešu filistru miljons varētu beidzot uzzināt, ka “SARS-CoV-2” negandē latviešu tautu, bet gandē tikai latviešu tautas koncepciju, identitāti, ideoloģiju. Domburs prot atrast zinošus cilvēkus. Viņš pratina-intervē tikai kompetentus papagaiļus. Pienāks kārta arī Sedleniekam, kurš, liekas, vēl nav bijis Dombura aizgaldā.

Cietumā sēdēs fakts

 

   2021.gada 27.maijā “Dienā” ir sastopama ar prātu neizprotama informācija: “Prokuratūra ir sākusi kriminālprocesu par iespējamo (!?) amatpersonu bezdarbību saistībā ar Covid-19 vakcīnu pirmo iepirkumu, un šajā lietā tiks vērtēta arī ministru iespējamā (!?) atbildība, ceturtdien valdības sēdē paziņoja ģenerālprokurors Juris Stukāns.”

   Informācijā vēl ir norādīts: “Materiāli nodoti Valsts policijai, kurai tagad būs jāveic izmeklēšana kriminālprocesā. Kriminālprocess patlaban ir sākts par faktu (!?!?), nevis konkrētu personu (!?!?), aģentūra LETA noskaidroja prokuratūrā.”

   Vai kāds var pamatot “fakta” atrautību no konkrētām personām – “fakta” autoriem? Kā var izmeklēt “faktu” bez tā izraisītājiem un viņu subjektīvās gribas? Sanāk, ka “fakts” ir radies bez cilvēku līdzdalības - bez cilvēku ģenerējošās darbības “fakta” izraisīšanā. Tātad “fakts” tiks arī tiesāts un iesēdināts Baltajā gulbī.

   Un vēl kas. “Ministru iespējamo atbildību” Kariņam un arī nācijas tēvam vajadzēja adekvāti novērtēt jau pašā sākumā. Nācās tūlīt padzīt grēkāžus-ministrus. Nav vajadzīgs kriminālprocess, lai valdības vadītājs drīkstētu fiksēt ministru neizdarību. Tā ir konstatējama bez policijas izmeklētāju palīdzības. Protams, ja ir drosme to darīt, ja ir valstsvīra kompetence un atbildības sajūta, ja galvā ir smadzenes, bet nevis Amerikas prēriju vējš sintēzē ar pēcpadomju Latvijas organizētās noziedzības brīvību un nesodamību.

   Stukāns ir tiesībnespējīgi ideāli piemērots ģenerālprokurors kriminālā kapitālisma iekārtā. Tādu izlocīšanos valdības mājā ne katrs jurists ir spējīgs demonstrēt. Ēlerte var būt lepna. Viņas ieviestais “iespējams” tiek vispusīgi pielietots un nav tikai neliešu-žurnālistu instruments.

Vēl viens apdāvinātais

 

 

   Nacionālistiski iekrāsotu konfliktu laikā vienmēr uz sociālās skatuves izlien visapdāvinātākie oligofrēnijas diagnozes īpašnieki. Konflikts starp Latviju un Baltkrieviju ir nacionālistiski iekrāsots. Tā tas ir ne tikai baltkrievu nacionālistu karoga dēļ. Konflikta zemtekstā ir šovinistiskā attieksme pret Krieviju, rusofobijas duļķojums, gribēšana aizstāvēt Minskas naciķus-kolaboracionistus.

   2021.gada 27.maijā no Bruņinieku nama izlīda pēcpadomju gadu publiskajās norisēs sen dāsni izbaudītais oligofrēns Kols. “NRA” raksta: “Rihards Kols uzskata, ka Rīga rīkojusies atbilstoši principiem, kurus aizstāv demokrātiski ievēlētas varas, un nevienam nav tiesību norādīt, kā šādai pilsētai dzīvot.[..]  Rīgas pilsētas dome atšķirībā no Lukašenko režīma ir demokrātiski ievēlēta un demokrātiskai pilsētai nevar noteikt, kādus karogus izvietot.”

   Vai pats oligofrēns saprot, ko ir pateicis? Vai viņš var paskaidrot, kas ir “demokrātiska pilsēta”? Vai viņš ir dzirdējis, lasījis kā pret demokrātiju izturas domājoši, izglītoti, politoloģiski kompetenti cilvēki? Vai Latvijā tikai Rīga ir “demokrātiska pilsēta”? Vai Talsi, Sabile, Līvāni arī ir “demokrātiskas pilsētas”? Vai oligofrēns zina, ka Lukašenko ievēlēja tauta atšķirībā no 61primāta ievēlēto nācijas tēvu?

   “NRA” publikācijā oligofrēns tiek identificēts kā “Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs”. Tātad kā pamatīgi zinošs cilvēks starptautiskajās attiecībās, diplomātijā, ārējā politikā. Tātad kā profesionāli dziļi kompetents speciālists, kurš var objektīvi novērtēt konfliktu starp Latviju un Baltkrieviju. Pats par sevi ir saprotams, ka parlamenta Ārlietu komisiju vada valstī viens no vislielākajiem speciālistiem, ekspertiem.

   “NRA” publikācijā oligofrēns pats atklāj savu profesionālo līmeni. Tā tas notiek tāpēc, ka oligofrēns nav spējīgs intelektuāli sevi kontrolēt. Oligofrēnija ir iedzimta vai agrā bērnībā iegūta galvas smadzeņu attīstības atpalicība. Tāpēc nekā negaidīta Kola teiktajā nav.

   Lūk, ko viņš saka: “Akcijā piedalījās gan galvaspilsētas mērs Mārtiņš Staķis, gan ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, rezultātā no Baltkrievijas tika izraidīti Latvijas diplomāti. Latvija reaģēja simetriski. Tas nozīmē, ka “de facto” starp abām valstīm diplomātiskās attiecības ir vismaz iesaldētas, ja ne pārtrauktas.” Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs tātad nezina, ka retorsija ir pēdējais solis pirms diplomātisko attiecību pārtraukšanas.

   Uz žurnālista jautājumu “Cik lielā mērā baltsarkanibaltais karogs ir uzskatāms par īsteno Baltkrievijas karogu, ja oficiāli visā pasaulē joprojām atzītais Baltkrievijas simbols ir tas, kuru noņēma ārlietu ministrs?” Kols atkal atbild nekompetenti: “Es to heraldikas jautājumu skrupulozi neesmu vērtējis, bet vēsturiski baltsarkanibaltais vēsturiski ir bijis Baltkrievijas karogs”. Parlamenta Ārlietu komisijas priekšsēdētājs nedrīkst nezināt par attieksmi pret valsts karogu. Valsts oficiālais karogs ir tas karogs, kas ir attiecīgajā valstī ar likumu apstiprināts kā valsts karogs. Tas vienmēr ir jāņem vērā, un tas tiek praktiski vienmēr un visur ņemts vērā. Latvijā tagad ir debilitātes laikmets, pie varas ir obskuranti ar “583 darāmajiem darbiem”. Ārlietas kārto mežoņi-pederasti un oligofrēnijas pacienti, no kuriem var visu kaut ko nelabu sagaidīt.

 

Laizīšanas diplomātiskās sekas

 

   2021.gada 26.maijā “Diena” ievietoja ziņu par A.Lukašenko skaidrojumu: “Baltkrievija diplomātiskajā krīzē ar Latviju rīkojās kā suverēna valsts”.

   Tas ir pareizi! Baltkrievija ir suverēna valsts. Latvija nav suverēna valsts. Latviešu tauta tās patriotiskās inteliģences uzraudzībā apskaužamā masveidībā (66.97%) 2003.gada 20.septembrī atsacījās no suverenitātes. Latvija iestājās ES un kļuva viena no tās dalībvalstīm bez tiesībām patstāvīgi izlemt savu dzīvi, sākot ar naudu bankā un beidzot ar alus brūvēšanu. Latviešu miljonam brīvība, suverenitāte nav nekāda vērtība. Par to nav ne mazāko šaubu.

   Situācija ir amizanta. Baltkrievijai faktiski vajadzētu Briseli aicināt apvaldīt Rīgas mežoņus-pederastus. Bet to darīt nav jēgas, jo Briselē ir vēl odiozāki politiskie kadri. Rīgas mežoņi-pederasti laiza Briseli, bet Briseles mežoņi-pederasti laiza Vašingtonu. Protams, arī Rīgas mežoņi-pederasti nekad nepalaiž garām gardo iespēju laizīt Vašingtonu. Taču šoreiz tas nav galvenais. Galvenais ir tas, kam vajadzēja žēloties Minskai. Acīmredzot šis jautājums nav perfekti nokārtots. Padomju laikā bija perfekti nokārtots. Ja kaut ko aplamu izdarīja LPSR, tad par to sūdzējās Maskavā – PSRS centrālās varas orgānos. ES vajadzētu būt tāpat. ES centrālajiem varas orgāniem pienāktos kontrolēt dalībvalstu politiskos līderus, jo par A.Lukašenko pieminēto diplomātisko krīzi pirmkārt un galvenokārt ir atbildīga Brisele. Toties amizanta ir Vašingtonas loma.  Vašingtonai patīk gan Briseles laizītāju laizīšana, gan Rīgas laizītāju laizīšana. Taču Vašingtonai nav ne par ko jāatbild. 

 

Lingvista jaunākā raža

 

   Par “pakotnes pakotni” tagad drīkst godāt trimdas lingvistu Kariņu, kura teikto atreferē “Diena” 2021.gada 26.maijā: "Premjers norādīja, ka priekšlikumus neiesniedz tikai partijas, bet arī sociālie un sadarbības partneri. Viņš teica, ka rīt plānots skatīt "vienu plašu pakotni", ko VM ir virzījusi sadarbībā ar ekspertu grupu."

   Latviešu literārajā valodā ir pakete, bet nevis pakotne. Būtu interesanti noskaidrot, kur Kariņš un otrs trimdas ģēnijs nācijas tēvs ņem savus “jaunvārdus”. Vēl interesantāk būtu noskaidrot latviešu valodas cerberu attieksmi pret abu trimdas kungu valodas kroplībām. Nievājoši nākas lietot vārdu “cerberi” ne bez objektīva iemesla. Valodas kropļojumi ir gandrīz katru dienu, bet ne reizi nav manīts t.s. valsts valodas administrācijas publisks nosodījums. Kariņa, nācijas tēva valodiskās kroplības netiek adekvāti novērtētas. Bet tas ir jādara obligāti. Kāda jēga gausties par valodas apdraudētību, ja valsts augstākās amatpersonas ir valodas vislielākie bendētāji. Kariņa gudri izteikumi par valsts valodu nav manīti. Toties nekaunīgais nācijas tēvs jau ir pamatīgi atvieglojies uz valodas aizstāvēšanas rēķina. Interesenti viegli atradīs nācijas tēva palagu  “Valsts prezidenta paziņojums Nr. 8 Rīgā 2021. gada 26. aprīlī Par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas nostiprināšanu”. Klusē Valsts valodas centrs, klusē Valsts valodas aģentūra. Tas nav labi, Baltiņa kungs un Valdmaņa kungs. Latviešu valodas lielākā apdraudētība nav “līdztautiešu” (nācijas tēva kroplība) nemācīšanās, bet gan milzīgā valodas kropļošana pēcpadomju laikā. Tā progresē, un progresē ļoti strauji. Baltiņa kungu nepazīstu. Valdmaņa kungu pazīstu ļoti labi. Viņš ir saprātīgs cilvēks, īsts valodnieks. Viņš par valodas degradāciju pēcpadomju gados ir ļoti kompetents.  

Idejiskās perversijas lielmeistars

 

   Perversija (lat. perversio – ačgārnība) ir daudzpusīga odioza parādība. Parasti par perversiju dēvē pretdabisku, slimīgu tieksmi seksuālajā jomā. Taču tā nav perversijas vienīgā joma. Pretdabiska, slimīga tieksme var būt arī citās jomās. Perversa novirze no normas, perversi izkropļojumi mēdz būt dažādi. Tā tas var būt pat mākslā un literatūrā. Postmodernisma kroplības ir perversas kroplības.

   Perversijas atsevišķa joma ir idejiskās kroplības. Tās ir kroplības, kuru pamatā ir ideja, idejiskums. Tātad doma, iecere, nodoms, plāns, hipotēze, tēze. Perversija var atspoguļoties pārliecībā, zināšanās un zināšanu vērtēšanā, pasaules uzskata principos, politiskajā un ideoloģiskajā nostādnē. Perversija ir slavenais “viedokļu plurālisms”. Var būt perverss idejiskums – aktīva un konsekventa iestāšanās par pretdabiskām, neloģiskām, antisociālām, nezinātniskām, šarlatāniskām, amorālām idejām.

   Latviešu sapuvušā varas inteliģence nevar Dievam žēloties par idejisko perversiju meistaru trūkumu. Pēcpadomju mākslā un literatūrā, zinātnē un izglītībā, politikā un ideoloģijā faktiski dominē idejiskās perversijas. Idejisko perversiju meistari dirnē Rīgas pilī, Bruņinieku namā, ministriju kabinetos, augstskolu rektorātos, fakultātēs, katedrās un institūtos. Pēcpadomju žurnālistika vispār ir idejisko perversiju lepna oāze.

   Nākas tikties ne tikai ar idejisko perversiju meistariem, bet nākas tikties arī ar idejisko perversiju lielmeistariem. Tāds, piemēram, ir Jurģis Liepnieks, kura kārtējo lielmeistarību popularizē “Atmodas ..aukas” komandētā reakcionārā “NRA”. Idejiskajā perversijā tiek servēta attieksme pret vakcināciju: “"Nevakcinēties ir tāda pati sevi un sabiedrību apdraudoša uzvedība kā braukšana dzērumā. Mēs taču neprasam katram idiotam viņa domas par zinātni, kas pamato alkohola reibumā esošo nelaišanu uz koplietošanas ceļiem. (..) Negribi vakcinēties, sēdi mājās vai tusē mežā kopā ar citiem tādiem pašiem idiotiem, bet nelien lidmašīnās, nenāc uz hokeju, restorāniem, koncertiem, nemācies augstskolā (to gan viņi droši vien tāpat negrib). Īsāk sakot sēdiet savā facebook un turpiniet tur viens otru uzmundrināt," raksta Liepnieks. Viņš arī pauž, ka atbalsta idejas mudināt cilvēkus vakcinēties ar visādiem bonusiem. "Es arī atbalstu visādas tur loterijas un bonusus, lai veicinātu vakcinēšanos. Protams, nevajag nekādu miljonus izlozēt, taču marketingā sen labi zināms un pārbaudīts, ka Iphone piesolīšana dara brīnumu lietas. Idioti uzķeras ar garantiju lielā skaitā," viņš skaidro.”

   Lielmeistars mīl vārdu “idioti”. Tāpēc nākas atgādināt, ka idejisko perversiju pieķēzītāji nav tikai pliekani idioti, bet katrā ziņā ir arī nelimitēti nelieši un deklasēti primāti – morāliski pagrimuši, ar noziedznieku pasauli saistīti zemcilvēki bez cienījama sociālā statusa sabiedrībā.

 

Draudi apdraudējuma laikā

 

   Dzīves realitāte ir bagāta ar divām morālajām parādībām – morālo konsekvenci un morālo nekonsekvenci. Morālajai nekonsekvencei ir viena tradicionāla izpausmes forma; proti, morāli nekonsekvents indivīds vēršas pret amoralitāti tikai tad, kad ir apdraudēta viņa materiālā labklājība. Morāli nekonsekvents indivīds nekad nevēršas pret amoralitāti amoralitātes dzemdību laikā, kad jau pašā sākumā ir iespējams novērsts amorālo rīcību.

   Šī tradicionālā forma ir ļoti aktuāla kriminālajā kapitālismā. Par to ir nācies pārliecināties aizvadītajos 30 gados. Laiku pa laikam medijos tiek stāstīts par kāda biznesmeņa sašutumu, tiekoties it kā ar valsts netaisnīgu rīcību. Biznesmenis agrāk nekad neprotestēja ne pret valsts noziedzīgo iekārtu, ne pret noziegumu brīvības iestrādāšanu likumos, ne pret tiesas, prokuratūras, policijas, VID un citu iestāžu netaisnīgajām izdarībām. Biznesmenis protestēja tikai tad, kad bija konkrēti apdraudēta viņu materiālā labklājība. Ja viņa nauda un manta netika apdraudēta, tad biznesmenis neiebilda pret negodīguma potenciālo bāzi – valsts noziedzīgo iekārtu, nelietīgu tautas kalpu nelietībām u.tml. Respektīvi, valstī viss bija normāli un pat lieliski, ja netika apdraudēta biznesmeņa godīgi iegūtā bagātība. Saprotams, morālā nekonsekvence ir ļoti pamatīga stute jebkuram noziedzīgam valsts režīmam. Tā ir pamatīga stute arī Latvijas kriminālajam kapitālismam.

   2021.gada maijā sabiedrības uzmanību sev pievērš divi tipiski morālās nekonsekvences ģenētiski noformēti indivīdi. Viens ir necilvēks* Lapsa Lato Vito Hodo Endo Leo Pirdo Gauno. Otrs ir biznesmenis Lipmans.

   Par Lapsas iemeslu demonstrēt morālo nekonsekvenci internetā ir paskaidrots: “Bijušais tiesnesis, tagad advokāts, grāmatas „Kolaborants” galvenais varonis Romualds Vonsovičs ir panācis, ka LR prokuratūra uzrāda apsūdzību Lato Lapsam, kas ir šīs grāmatas autors. Jo, raugi, Lato Lapsa, „apzinoties, ka minētie fakti ir apkaunojoši un neatbilst īstenībai”, publiski apgalvojis, ka Romualds Vonsovičs ir padomju okupācijas varas kolaborants. Vonsovičs un viņa sieva Baiba Strautmane vēlas saņemt morālo kompensāciju - 1790 eiro katrs”.

   Lapsa ne velti tiek gratulēts kā necilvēks. Viņš saka “Pret mani un manu grāmatu sarīkota politiska prāva”. Lapsa acīmredzot sevi uzskata par politisko darbinieku un gatavojas “iet politikā”. Tikai necilvēks var juridisko vēršanos pret klaju nomelnošanu, apmelošanu, denunciāciju sabiedrībai iestāstīt kā politisko izrēķināšanos. Turklāt interneta publikācijas liecina par Lapsas piederību visīstākajai kolaboracionistu dinastijai: “Lato Lapsas vectēvs Hado Lapsa bija kaismīgs komunistu līdzskrējējs, kas darbojās Latvijas teritorijā otrajā pasaules karā, no aculieciniekiem zināms, ka musināja tautu, pats izvairījās no dienesta leģionā, mudināja to darīt arī citus, bet topošā komunista karjera neizvērsās veiksmīga, jo viņu noķēra un pielika pie sienas 1944.gadā. Lato Lapsas tēvs Vito Lapsa arī bija komunists, bet tā karjera izvērtās krietni veiksmīgāka kā priekšgājējam”.

   Biznesmenim Lipmanam agrāk nebija iebildumu ne pret kriminālo kapitālismu, ne pret kādu no premjeriem, tiesu utt. Biznesmeņa Lipmana attieksme izmainījās tikai pēc tiesas sprieduma: “Pēc tiesa sprieduma, saskaņā ar kuru uzņēmējam Kirovam Lipmanam valstij jāmaksā teju divi miljoni eiro, Lipmans sola darīt visu, lai atņemtu Kariņam ASV pilsonību, vēstīts Edgara Orlova materiālā "Lipmanam liek maksāt 1,9 miljonus eiro" izdevumā "Privātā Dzīve".”

   Taču Lipmana draudi apdraudējuma laikā arī ir morāli nekonsekventi.  Lipmans nav bezprātīs Lapsa ar piečurātu galvaskausu. Lipmans ir rūdīts vīrs. Viņa morālā nekonsekvence zina mēru: “"Tas vispār ir nonsenss - kā tas varēja notikt, ka mūsu premjerministram joprojām ir ASV pilsonība? Mana māsīca Amerikā ir lielā amatā. Es visu izdarīšu, lai viņam noņem to ASV pilsonību," pauda Lipmans. Pēcāk Lipmans sacīja, ka ir jau runājis ar māsīcu un viņa teica, ka to mierīgi varot izdarīt. Gan māsīca, gan viņas paziņas ASV augstākajās aprindās bijušas šokētas, ka Kariņam ir gan Latvijas, gan ASV pilsonība. Lipmans gan piebilst, ka pagaidām "ieslēdzis bremzes", jo cer, ka valdība vēl apdomāsies, pretējā gadījumā būs zvans māsīcai.”

 

*Skat. pamfletu “Necilvēks”: http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2020/08/necilveks.html.

Profesionālās tumsonības ģenialitāte

 

 

   Runa ir par žurnālistikas profesionālās tumsonības ģenialitāti. Tik ģeniālu (ļoti izcilu, vienreizīgu) tumsonību nākas sastapt pirmo reizi. Pēcpadomju periodā ir piedzīvotas visādas everģēlības saistībā ar žurnālistiku. 90.gados medijos sāka strādāt jaunieši bez latviešu literārās valodas prasmes, bez literārā talanta, bez dzīves pieredzes un plašām zināšanām, bez kā visa žurnālistikā nav vietas. Medijus sāka komandēt tādi amorāli primāti kā Ēlerte ar “Dienā” viņas ieviesto viltīgo inovāciju “Iespējams, viņš ir pedofīls”. Universitāte kardināli izmainīja žurnālistu sagatavošanas studiju programmu. Pēcpadomju programma neveicina kritiski domājošas un analītiski vērtējošas personības veidošanos. Padomju laikā žurnālistikas programmas centrā bija pasaules daiļliteratūras klasika. Mums vajadzēja izlasīt romānu kalnus. Tas bija ļoti vērtīgi. Daiļliteratūras loma personības veidošanā jau tika izprasta pirms gadu tūkstošiem. Pēcpadomju laikā Visvalža ielas aprobežotie tantuki žurnālistikas programmu pietaisīja ar visādiem moderniem lekciju kursiem, kuri nevar stimulēt ne domāšanu, ne analītiski kritisku pieeju reālajai pasaulei. Žurnālistiku apkaunoja trimdas pederasta Streipa iesaistīšana TV darbībā un žurnālistu sagatavošanā. Latviešu žurnālistika pirmo reizi varēja lepoties ar arhaiski pretīgu valodu un pederasta pasaules uztveri. Jau 90.gados latviešu auditorijai tika iesmērēts reti nekaunīgais, vulgārais, īsi domājošais Domburs. Jaunākajā periodā žurnālistiku apkauno reakcionārā neliete Veidemane, literāri un intelektuāli neapdāvinātais Lapsa ar savu sapeistoto apmelojumu ražu kā “biznesu”.

   Profesionālās tumsonības ģenialitātes autors ir Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons. 2021.gada 25.maijā viņš “Delfos” publicēja “versiju”. Tās nosaukums ir “Viena žurnālista cena”. Teksts ir aizstāvība Minskā aizturētajam baltkrievu kolaboracionistam. Nacionālais nodevējs tiek dēvēts par žurnālistu. Rīgas Aidis aizstāv Minskas kolēģi.

   Bez komentāra atstāsim Aida politisko motivāciju un tendenciozi savirknētos faktus. Viņa teksts ir primitīva laizīšana. Tas ir pats par sevi saprotams un šajā ziņā nekā ģeniāla nav. Cita lieta ir Aida izteikumi par žurnālistiku. Lūk, tie liecina par profesionālās tumsonības ģenialitāti. Pat ne visai gribas ticēt, ka tik mežonīga tumsonība ir sastopama latviešu ideoloģiskajā frontē.

   Aidis raksta: “Nav svarīgi (!?), kā tevi sauc un cik prestižs (!?) ir tavs amats. Runa ir par ietekmi. Un lai arī publiski politiķi un valsts vadītāji nelabprāt runā par žurnālistikas varu un ietekmi, tā ir liela. Tā nav tūlītēja (!?). Tā bieži nav acīmredzama (!?). Sabiedrība lielākoties to neaptver (!?). Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam (!?) un neapzināmies(!?). Tas tāpēc, ka mediju ietekme nav redzama tūlīt (!?). Tā šķiet sadrumstalota (!?) un reizēm pat izskatās vāja (!?). Taču tā darbojas ilgtermiņā. Un beigās tā atstāj iespaidu uz ikvienu no mums”.

   Vai ir iespējama vēl grandiozāka neizpratne par ideoloģijas, žurnālistikas un masu komunikācijas līdzekļu būtību, misiju, sociālo, politisko, garīgo ietekmi? Kā var teikt, ka mediju satura ietekme “nav tūlītēja”, “bieži nav acīmredzama”, “sabiedrība lielākoties to neaptver”? Kā var teikt “Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam un neapzināmies”? Vai to saka psihiski vesels cilvēks? Vai Aidis arī no savas laizīšanas negaida nekādu tūlītēju labumu un cer uz labumu ilgtermiņā? Kā ir iespējama tik fundamentāla neizpratne par savu profesiju? Vai Aidis ir uzaudzis un joprojām dzīvo mucā? Kā var tikt pieņemts darbā un strādāt ideoloģiskajā segmentā tik unikāli nekompetents un aprobežots indivīds? Vai turpmāk Rīgā būs sastopami vēl stulbāki izteikumi par žurnālistikas idejisko ietekmi uz cilvēku apziņu?

Skaistuma etalons debilitātes laikmetā

 

 

   Katrā laikmetā ir savs cilvēka skaistuma etalons. To zina ne tikai kulturologi. To zina katrs izglītots cilvēks, kas savā mūžā nelasīja vienīgi grāmatas no obligātās literatūras saraksta. Par vēsturiskajām izmaiņām attieksmē pret cilvēka skaistumu ir prāvs publikāciju skaits. Tajās vislielākā uzmanība tiek pievērsta sievietes skaistumam. Tas ir saprotams. Sievietes skaistums ir milzīga estētiskā vērtība visām tautām un visos laikmetos. Sievietes vienmēr pašas ir to apzinājušās. Ne velti asprātīgā Faina Raņevska jautāja un pati atbildēja: “Kāpēc sievietes tik daudz laika un līdzekļu velta savam ārējam izskatam? Tāpēc ka aklu vīriešu ir daudz mazāk nekā gudru vīriešu”.

   Seno grieķu un romiešu sievietes skaistuma etalons atspoguļojas tēlniecībā. Viduslaiku un jauno laiku sievietes skaistuma etalons ir sastopams galvenokārt glezniecībā. Bija laikmets, kad ideāls ir tas, kas ir fiziski vesels. Rubenss gleznoja laikmetā, kad cieņā bija tuklas sievietes. Bija mazu kājiņu un tieva vidukļa laikmets. Apvērsums bija sievietes bez korsetes. XIX gs. nogalē etalons kļuva romantiskas  dvēseles. Pēc I Pasaules kara sievietes etalonā ieviesās raupjas, cietsirdīgas līnijas.

   Pret cilvēka ķermeni visos laikmetos izturējās kā pret dvēseles futrāri. Tāpēc interesanti ir pavērot kāds sievietēm šis futrālis Latvijā ir debilitātes laikmetā un kārtējās devīzes “Atlaist Saeimu!” laikmetā. To nav grūti izdarīt. Katrs sevi cienošs interneta medijs plašu telpu atvēl sievietēm. Visapjomīgāk tas notiek rubrikās “Izklaide”. Tāda rubrika ir Rīgas katrā lielākajā medijā.

   Ātri var ievērot pašu sieviešu enerģisko iniciatīvu piepildīt rubriku “Izklaide”. Īpaši jaunas dāmas cenšas nonākt dotajā rubrikā un tātad nekaunās kļūt par sabiedrības izklaides subjektu un reizē arī objektu. Publicētās fotogrāfijas liecina par šodienas sievietes skaistuma etalonu. Tas ir etalons ar pamatīgu klonētības devu. Tā vien liekas, ka fotogrāfēta ir viena un tā pati sieviete. Interesanti, ko šodien Rīgā teiktu Raņevskas kundze. Varbūt viņa teiktu, ka debilitātes laikmetā gudru vīriešu vispār nav. Eksistē tikai akli vīrieši, kuri klonēšanu nevar konstatēt. 

 

 

Morālā kastrāta jezuītiskums

 

   2021.gada maijā Latvijā valstiskā godīguma imitācija plivinās ap t.s. būvnieku karteli. “Diena” raksta: “Tā sauktā būvnieku karteļa krimināllieta Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā (KNAB) tika sākta 2018.gadā, lai pārbaudītu, vai būvuzņēmēji tiešām, kā paši apgalvoja ierakstītās sarunās, devuši kukuļus augstām valsts amatpersonām, kas saistītas ar partijām Vienotība, Saskaņa (!?) un Zaļo un zemnieku savienība. KNAB izmeklēšana informāciju par kukuļiem neapstiprināja. LTV raidījums De Facto nosaucis tos, pret kuriem bija aizdomas. Iespējamie naudas saņēmēji: bijušais Valsts prezidents Raimonds Vējonis; agrākā Saeimas priekšsēdētāja un partijas Vienotība līdere Solvita Āboltiņa; bijušais Saeimas deputāts Dzintars Zaķis; partijas Saskaņa priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs (!?), Jūrmalas mērs Gatis Truksnis un Valmieras mērs Jānis Baiks”.

   Naudas saņēmēji visi ir sabiedrībā labi pazīstami godīgi tautas kalpi. Taču šoreiz gribas izcelt Urbanoviču no “Saskaņas”. Par viņu “Dienas” publikācijā lasāms: “Lūk, piemēram, viena saruna Taureņu pirtī: Martinsons: Urbanovičam, b ** ģ, Solvita ir apsolījusi, b ** ģ, apsolījusi naudu, b ** ģ. Un tagad līdz, atkal, b ** ģ, man bija jāiedod vienkārši Urbanovičam nauda, lai viņi nobalsotu airBaltic, lai viņi atturētos. Solvita, b ** ģ, atskrēja pie manīm uz ofisu, b ** ģ! Es saku: “Kas tad nu noticis, b ** ģ? Saruna KNAB deva pamatu uzskatīt, ka, iespējams, kukulis nenoskaidrotā apmērā dots Saskaņas līderim Urbanovičam, lai partija nepiekristu airBaltic pamatkapitāla palielināšanai. Kā redzams no Saeimas balsojuma 2015.gadā, Sakaņa tiešām jautājumā nebalsoja. Urbanovičs šīs aizdomas LTV raidījumam nodēvēja par "murgiem": "Es atvainojos, ja viņiem ir kādas pretenzijas, aizdomas, es ļoti labprāt būtu no viņiem iztaujāts par šo nevis no jums, un jūs man šo laižat pa visu pasauli, kur pat KNAB nav neko pierādījis, atklājis, jūs tagad bazūnējat, ka jums tur bija, un man tagad jātaisnojas. Kā jums nav kauna?" KNAB dokumentā lasāms, ka Urbanovičam par minēto balsojumu birojs ir prasījis, bet viņš noliedzis naudas saņemšanu.”

   Kāpēc šoreiz gribas izcelt Urbanoviču? Tāpēc, ka viņš ir viens no visnelietīgākajiem LKP/VDK nomenklatūras morālajiem kastrātiem. Padomju laikā viņš bija Rēzeknes rajona Komjaunatnes komitejas pirmais sekretārs, bet galvenais — LĻKJS CK pirmais sekretārs. Tātad īpaši uzticams partijas darbinieks. Katrs var internetā izlasīt par viņa skandāliem, alkātību, mahinācijām ar nekustamajiem īpašumiem Rēzeknē, Rīgā. Protams, ar to ir slaveni visi “bijušie”. Taču ne katrs no “bijušajiem” spļauj kāpostos, kurus pats priekš sevis ir izaudzējis. Urbanovičs regulāri medijos tēlo kristāltīru godīgu opozicionāru. Bet tā ir dziļa nelietība. Tā nebūtu dziļa nelietība, ja pats dzīvotu godīgi un nebūtu organizētās noziedzības līdzdalībnieks. Urbanovičs tēlo svēto govi arī 2021.gada maijā. Piemēram, “NRA” ir kārtējā viņa jezuītiskā paskvila ar virsrakstu “Valdību patiesībā veido politiskā apvienība "Mums pieder valsts" jeb saīsināti – MPV.LV”.

 

 

Ar pienākuma apziņu bruģējot ceļu uz elli

 

   2021.gada 23.maijā Rīgas mediji ievietoja LETAs sagatavotu plašu tekstu ar virsrakstu: “Tiesībsargs: Saeimai jāizšķiras par viendzimuma partneru (!?) Satversmē garantēto sociālo aizsardzību”. Nesen amatā pārvēlētais (tātad – zinošais, neaizstājamais, uzticamais, cerīgais, gudrais, atbildīgais) tiesībsargs Jansons skaidro: “Saeimai ir jāizšķiras, kāda būs viendzimuma partneru (!?) Satversmē garantētā ekonomiskā un sociālā aizsardzība un atbalsts tiesiskajā regulējumā, pauda tiesībsargs Juris Jansons. Savukārt pēc tam Ministru kabinetam būšot jāveic nepieciešamie grozījumi normatīvajos aktos, nodrošinot, ka tajos noteiktie valsts atbalsta mehānismi ģimenei iekļauj viendzimuma partnerus (!?)”.

   Uzmanība pievēršama tiesībsarga vārdiem “viendzimuma partneri”. Protams, ir domāta viendzimuma būtņu “ģimene”. Nav saprotams, kāpēc kungs lieto debilu formulējumu. Ja ir “viendzimuma partneri”, tad loģiski ir arī “dažāda dzimuma partneri”. Tātad ģimene, sieva un vīrs, ir nevis ģimene, bet partneri. Tātad, teiksim, nācijas tēvs ar sievu ir nevis ģimene, bet partneri. Arī Kariņš ar sienu veido nevis ģimeni, bet ir partneri. Vai abiem valstsvīriem tas patīk? Vai tas patīk sabiedrībai? Tiesībsargs iznīdē jēdzienu “ģimene”. Vai viņš to saprot?

   Tiesībsargs vēl skaidro: “"Šobrīd valsts nodrošina sociālo un ekonomisko aizsardzību laulībā balstītai ģimenei. Ņemot vērā, ka saskaņā ar Latvijas nacionālo tiesisko regulējumu viendzimuma pāriem nav iespējas noslēgt laulību, lai nodrošinātu sociālu un ekonomisku aizsardzību viendzimuma partneru veidotām ģimenēm, ir nepieciešams normatīvā līmenī atzīt dažādu ģimenes formu pastāvēšanu, lai tādējādi padarītu valstij "redzamas" arī tādas ģimenes, kas nav balstītas laulībā, bet faktiski pastāv".

   Odiozi izceļas šāds tiesībsarga skaidrojums: “Vienlaikus tiesībsargs nevarot noliegt, ka šajā jautājumā ir vērojama sabiedrības šķelšanās, ko raksturo konservatīvās (!?) un liberālās (!?) sabiedrības daļas atšķirīgais redzējums par Satversmē ietvertajiem laulības un ģimenes jēdzieniem un likumdevēja pienākumiem šajā sakarā. Neskatoties uz to, tiesībsargs ir gandarīts (!?), ka darbs ir sācies (!?), un cer, ka tuvākajā laikā (!?) visas (!?) ģimenes Latvijā varēs pilnā apmērā baudīt (!?) Satversmē garantēto tiesisko un ekonomisko aizsardzību”.

   Šķelšanās subjekti ir nepareizi nosaukti. Šķelšanās ir starp garīgi veseliem cilvēkiem un garīgi slimiem cilvēkiem. Pareizi ir teikts par “baudīšanu” un “tuvāko laiku”. Satversme tiks izmainīta, likumi tiks pārrakstīti. Par to nav ne mazāko šaubu. Tas tā ir tāpēc, ka tādi jansoni tagad ir liela un agresīva banda, ar pienākuma apziņu un radošu iniciatīvu bruģējot tautas ceļu uz iznīcību. Vai Jansons varēja pastāvēt klusu? Kas lika viņam tā izteikties? Viņš taču varēja mierīgi un klusi sēdēt savā krēslā, bet nevis sabojāt uz mūžīgiem laikiem reputāciju. Galu galā viņš varēja pievērsties cilvēktiesību noziegumiem pandēmijas laikā. Tādā gadījumā tauta viņu atbalstītu un cienītu. Tagad viņu atbalsta vienīgi seksuālās patoloģijas sagrauzti kropļi un amorāli tipi Rīgas pilī, parlamentā, valdībā, Satversmes tiesā u.c.

 

Jaunās mājas ekselencēm

 

   Svētdiena, 2021.gada 22.maijs, sākās ar ļoti priecīgu un sengaidītu informāciju. Valdība beidzot ieslēgusi zaļo gaismu Liepājas cietuma celtniecībai. Tas noteikti būs viens no valstiski stratēģiski svarīgākajiem un nacionāli nozīmīgākajiem celtniecības objektiem latviešu tautas vēsturē. Tautai, kuras miljons kvēli ciena un no sirds atbalsta masveida organizēto noziedzību un tās ekselences, cietums ir tikpat vitāla eksistenciālā nepieciešamība kā gaiss. Diemžēl cietuma celtniecības projekts piedzīvoja ilgas mocības. Projekts bija spiests mocīties vairākus gadus, jo organizētās noziedzības ekselences cietuma celtniecību kaut kādu kosmisko traucējumu dēļ neiesaistīja valsts budžeta godīgā sadalīšanā. Liepājas cietuma projekts kārtējo reizi valdībā tika kutināts 2017.gadā. Toreiz sacerēju pamfletu par latviešu debilākā politiskā izgarojuma “par-politikas” dzemdētāju Pavļutu. Pamflets saucas “Šķaudītājs”. Lūk, fragments no tā sakarā ar izsludināto atklāto starptautisko iepirkumu jaunā Liepājas cietuma būvniecībai: “Doties uz MK pie premjerminstra* Danielu Pavļutu pamudināja valdības atteikšanās būvēt Liepājas cietumu. Tas nebija vienkāršs jautājums no Daniela Pavļuta partijas-kustības viedokļa. Kopš 2017.gada 26.augusta Daniels Pavļuts rūpējas vienīgi par savu partiju-kustību. Liepājas cietuma celtniecība kardināli attiecas uz viņa politisko lolojumu. [..] Danielam Pavļutam sākumā nedaudz bija žēl, ka valdošā kliķe atsacījās būvēt Liepājas cietumu. Valdošā kliķe nebija visu līdz galam izrēķinājusi. Ja LR tiks likvidēta krimināli oligarhiskā iekārta, tad valdošā kliķe nonāks zem klajas debess, jo esošajos cietumos visiem vietas nepietiks arī pēc tam, kad tiks likvidēti lielākie nacionālie nodevēji un tautas mantas laupītāji. Ja būtu jaunā Liepājas cietuma, tad kliķes sīkelementiem būtu vismaz jumts virs galvas un nevajadzētu garlaikoties koncentrācijas nometnē uz klaja lauka. Par nelaimi Liepājas cietums nederētu Daniela Pavļuta partijas-kustības biedriem. Viņus neviens negribēs turēt cietumā. Tas būtu bīstami. Priekš viņiem ir vajadzīga cita iestāde. Daniels Pavļuts to savā prātā negaidīti apcerēja sarunas laikā ar Arvilu Ašenradenu par partijas-kustības patstāvīgas deputātu grupas sastādīšanu parlamentā. Viņa partija-kustība skaudri atšķiras no pārējiem politiskajiem formējumiem. Tas ir redzams bez optiskiem palīglīdzekļiem. Daniels Pavļuts premjerministram apzvērēja klusēt. Abi kungi vienojās, ka par unikālo projektu zinās tikai premjerministrs un Daniels Pavļuts. Cits neviens par to nedrīkst uzzināt. Tāpēc Daniels Pavļuts no MK izgāja pa sētas durvīm. Kopš 26. augusta žurnālisti viņam nedeva mieru, un laimes pārņemtais Daniels Pavļuts baidījās izpļāpāties par unikālo projektu. Daniels Pavļuts premjerministram ierosināja Liepājas cietuma vietā Strenčos ļoti slepeni būvēt jaunu psihoneiroloģisko slimnīcu. Premjers atbalstīja doto priekšlikumu. Unikālā projekta likteni pozitīvi izšķīra divi būtiski momenti. Par tiem klusēja gan premjerministrs, gan Daniels Pavļuts. Premjerministram unikālais projekts iepatikās tāpēc, ka Strenči nav tālu no Valmieras. Skaļi par to viņš nebilda. Danielam Pavļutam unikālais projekts ir dārgs tāpēc, ka Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā noteikti ievietos visu viņa partiju-kustību, jo tās psihiskais stāvoklis nav piemērots ieslodzījumam parastā cietumā. Saprotams, par to valdības svētajā kabinetā Daniels Pavļuts klusēja”.**

 

* Toreiz premjers bija Valmieras grāmatvedis.

**Skat.: http://sisenipamfletucikls.blogspot.com/2017/09/skauditajs.html.

 

Aktuālā senā kaite

 

   Nākas saprast vienu ļoti būtisku izpausmi. Kamēr pastāvēs objektīva prasība “Atlaist Saeimu!” kopā ar aicinājumu nācijas tēvam atstāt Rīgas pili un Latviju, kamēr valdība murgos par “583 darāmajiem darbiem” un premjers būs pilnīgs muļķis ne tikai savās fotogrāfijās, tikmēr pastāvēs jautājums par tautas kvalitāti un uzvirmos filistru senā kaite taisnoties par tautas nevainību, ko parasti apliecina pašapmierināti un aprobežoti cilvēki ar šauriem, mietpilsoniskiem uzskatiem un liekulīgu rīcību,

   Politikā tautas jēdziens ir viens no pretrunīgākajiem jēdzieniem. Tas ir demagoģijas klasisks elements, un sava veida mitologēma masu apziņā. Herders teica, ka “Tauta ir Dieva domas”. Tiek atzīts, ka tautā ietilpst arī mirušās paaudzes un nākotnes paaudzes. Tāds atzinums ir klajš šarlatānisms. Ne velti galvenie politiski ideoloģiskie kompleksi ļoti rezervēti izturas pret tautas jēdzienu. Marksisms priekšroku dod šķiras jēdzienam. Liberālisms akcentē indivīdus, kuru summu var nosacīti dēvēt par tautu. Mūsdienu demokrātija rūpējas par minoritātēm un pret tautu izturas kā pret minoritāšu apspiedēju un etniskā totalitārisma avotu. Speciālajā literatūrā ir assi kritizēta prakse konstitūcijās ierakstīt tautu kā valsts suverēnu. Tāda rīcība ir izpatikšana masām, manipulatīvs paņēmiens un principā nekad reāli neeksistē, bet ir nevajadzīgu idejisko kolīziju iegansts. Atruna politiķi ir vainīgi, bet tauta ir nevainīga ir viena no odiozākajām atrunām neattīstītā politiskajā apziņā. Atrunas odiozumu kāpina fakts, ka politiķus praktiski deleģē tauta, bet nevis Pēteris debesīs, Putins, krievi, latviešu jaunie draugi hotentoti. Aizbildināšanās ar tautas nevainību ir tipiska izvairīšanās no atbildības. 2018.gada 6.oktobrī par 13.Saeimu nobalsoja 844925 vēlētāji. Sanāk, ka šis kopums (citiem vārdiem, tauta) nav ne pie kā vainīgs un Latvijā debilitātes laikmets sākās, sacīsim moderni, klimata sasilšanas rezultātā... 

 

 

Mazohisma potenciāls

 

   Nācijas tēvam (citā godpilnā apzīmējumā Kvazi-Cicero) piemīt mazohisma potenciāls. Tā ir šīs būtnes liela vērtība. Varbūt pati lielākā viņa vērtība. Protams, pseidointelektuālisma cienītāji par nācijas tēva lielāko vērtību uzskata viņa seklo un manierīgi pretenciozo vāvuļošanu, tēlojot gudru un dziļi domājošu intelektuāli. Savukārt nelietības fani (to skaits latviešu inteliģencē ir milzīgs) par nācijas tēva lielāko vērtību atzīst viņa nelietīgo melošanu par savu biogrāfiju, izglītību, Latvijas Republikas “atjaunošanu”, Latvijas vēsturi utt. Taču būs arī tādi pilsoņi, kuri priekšroku dos nācijas tēva mazohisma potenciālam.

   Nepieciešami daži paskaidrojumi. Runa nav par mazohismu kā seksuālo anomāliju, kur persona gūst apmierinājumu, izjuzdams sāpes vai pazemojumu. Tādā nozīmē jēdzienu “mazohisms” lieto zinātnē. Sarunvalodā vārdu “mazohisms” lieto savādākā nozīmē. Ikdienas dzīvē par mazohismu dēvē brīvprātīgu darbību, kas sagādā garīgas mocības. Cilvēks pats sevi apzināti moka. Viņš nespēj to nedarīt. Viņš ļoti labi saprot, ka rīkojas aplami. Taču viņš nespēj atrauties no mocības objekta. Viņš, piemēram, nespēj neskatīties uz to, kas sagādā riebumu, kāpina pretīgumu, šausmīgi atbaida.

   Nācijas tēva mazohisma potenciāls ir viņa fotogrāfijās. No tām nav iespējams atrauties. Katra tikšanās ar nācijas tēva fotogrāfiju izvēršas mazohisma procesā. Tas ir tipisks mazohisma sadzīves variants. Saprotams, nav izslēgts arī zinātniskais variants. Mūrniecei, Zālītei, Dagmārbeitnerei un vēl kādai šerpai latviešu stulbai tantei nācijas tēva fotogrāfijas var būt objekts mazohisma zinātniskajā variantā. Taču pašlaik runa nav par zinātni, bet runa ir par nācijas tēva mazohisma potenciālu tautas ikdienā.

 

Kvazi-Cicero aplaimojums

 

 

   2021.gada 21.maijā “Delfi” pavēstīja par nācijas Kvazi-Cicero jaunāko aplaimojumu. Teksts ir ilustrēts ar Kvazi-Cicero fotogrāfiju. No tās ir grūti atraut acis. Fotogrāfijā (kā parasti !!!) nācijas Kvazi-Cicero ir vizuāli ļoti pievilcīgs. Viņa fizionomijā ir reti sastopama inteliģences, izglītotības, prāta apskaidrības un dvēseles smalkuma koncentrācija organiskā sintezē ar smieklīgi uzpūstu pašpārliecinātību.  

   Jā, piedodiet! Piemirsu paskaidrot. Kvazi-Cicero ir mūsējais. Runa nav par Marcus Tullius Cicero, kuru latviski sauc par Ciceronu. Latviešu inteliģences sapuvušākajam biezenim ir savs Cicerons. Nācijas tēvs ir vietējais Cicerons. Tā viņš pats noteikti uzskata. Tā uzskata arī Zālīte, Mūrniece, Dagmārbeitnere un visa tā latviešu izglītotā šļura, kura parakstījās par nācijas tēva sēdināšanu pie bezmaksas ēdiena galda līdz viņa mūža beigām. Protams, nācijas tēvs nav tas pats, kas bija Cicerons – izcils politiskais darbinieks, orators, filosofs, jurists. Nācijas tēvs ir latviešu Kvazi-Cicero. To viņš apliecina katru dienu, sabiedrību aplaimojot ar melu, nezināšanas, skaistas, bet tukšas vāvuļošanas dubultporciju.

   Par Kvazi-Cicero kārtējo aplaimojumu “Delfi” raksta: “Piektdien, 21. maijā, notika Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) biedru sapulce, kurā ar uzrunām uzstājās arī valsts augstākās amatpersonas. Pašvaldību vēlēšanas paredzētas pēc divām nedēļām – 5. jūnijā. Tajās jaunās pašvaldību domes tiks vēlētas vien 41 apgabalā līdzšinējo 119 vietā (Rīgā ārkārtas vēlēšanas notika pērn). Levits pateicās pašvaldību pārstāvjiem par darbu četru gadu garumā un norādīja, ka Administratīvi teritoriālā reforma pēdējo divu gadu laikā ir bijis viens no sabiedrībā visapspriestākajiem jautājumiem – tā tika diskutēta vairāk nekā jautājumi par Covid-19 pandēmiju. Taču vienlaikus Satversmes tiesa reformu ir atzinusi par atbilstošu, tāpēc prezidents mudina iet uz priekšu un noskaņoties darbam nākamajiem četriem gadiem. Levits atgādināja, ka reformas mērķis nav tikai pašmērķīgs pašvaldību un deputātu skaita samazinājums. Katram Latvijas iedzīvotājam tā sniegs vienlīdz pieejamus pakalpojumus neatkarīgi no vietas, kur viņš dzīvo. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka katrai pašvaldībai ir jāvienojas jēgpilnā sadarbībā ar iedzīvotājiem, valsts institūcijām un kaimiņu pašvaldībām. Līdz šim vietvarām ir pietrūcis politiskās gribas vairot iedzīvotāju līdzdalību pašvaldībā, tāpēc Valsts prezidents Egils Levits pašvaldībās ievēlētos jaunos deputātus aicina jau no pirmās amatā stāšanās dienas ņemt vērā un veicināt iedzīvotāju demokrātisko līdzdalību”.

   Neapšaubāmi, stāvoklis ir atspoguļots šķībi un melīgi. Tiek klusēts par reformas saistību ar naudu, tautas izmiršanu un aizceļošanu. Tiek noklusēta valdošās kliķes ieinteresētība pašvaldību finansu līdzekļu apsaimniekošanā. Kvazi-Cicero blādās par “demokrātisko līdzdalību”, nenosodot kretīna Pūces nekaunības reformas uzspiešanā. LR konstitūcijā nav minēta Satversmes tiesa, kuru Kvazi-Cicero demagoģiski izmanto savos melos. Varēja taču atgādināt, ka daudzas pašvaldības sūdzējās Satversmes tiesā par valdošās kliķes bezjēdzībām administratīvi teritoriālajā izkārtojumā. Un ko nozīmē Dundagas precedents? Ko nozīmē varjagu nepieciešamība pašvaldību darbam?