Prāta trūkuma labums

 

   Saprotams, prāta trūkums vienmēr nodara milzīgu ļaunumu, sagādā nepatikšanas, pastrādā nelabojamas muļķības. Prāta trūkums vienmēr ir negatīvs faktors cilvēku darbībā, uzvedībā un komunikācijā. Tāpēc cilvēki vienmēr cenšas izvairīties no prāta trūkuma, nepielaižot bezprātību dzīves procesos. Cilvēki bez normāla intelektuālā potenciāla netiek sēdināti atbildīgos krēslos. Viņi nekļūst parlamenta deputāti, ministri, premjeri, valsts prezidenti utt. Tā tas ir psihiski un sociāli politiski veselā sabiedrībā bez patoloģiskām novirzēm kadru izvēlē.

   Taču var izveidoties pretēja situācija – prāta trūkums izdara kaut ko labu, pozitīvi atspoguļojot realitāti. Tā ir noticis 2021.gada 17.maijā Latvijā. Vietējais premjers, kurš ir slavens ar prāta totālu trūkumu un tāpēc nepārtraukti pastrādā muļķības, izdarīja labu darbu. Pateicoties prāta totālajam trūkumam, viņš pateica patiesību ne tikai par sevi, bet arī par latviešu politiku visplašākajā ziņā. Lūk, kā atstāsta viņa teikto radiožurnālistam: “Premjers skaidroja, ka lēmumus par amatu sadali koalīcijā var pieņemt tikai vienprātībā, savukārt jautājumā par ekonomikas ministra maiņu šādas vienprātības patlaban nav. Jautājums par amatu pārdali Kariņa ieskatā patlaban ir nevietā. "Tas ir diezgan nevajadzīgs (!?) mūsu valstij. Mums ir daudz citu izaicinājumu – krīze (!?!?), sāktās reformas (!?), finanšu pārdale (!?). Bet es neko nevaru darīt (!?!?) - ja koalīcijas partneri sāk domāt par amatiem, tad mums jāatrod kāds cits risinājums, atgriežoties pie sarunas par amatu sadalīšanas," teica politiķis. Kariņš novēroja, ka Latvijas politikā ir niķis likt uzsvaru uz amatiem (!?) un aizmirst par darbiem (!?). Viņš ir pārliecināts, ka vēlētāji nevērtē partijas pēc amatiem (!?), bet gan pēc konstruktīvas rīcības un darbiem (!?)”.

   Viss ir pareizi pateikts. Amizanti ir tas, ka prāta trūkuma dēļ lingvists atsaucās uz "krīzi". Viņš tādējādi pasaka patiesību par savu darbu un valdības darbu, bet nevis blādās par milzīgiem sasniegumiem un dzīves augšupeju. Prāta deficīts ir veicinājis apliecināt pašam savu fundamentālo valstisko nevērtību. Tikai kolosāls muļķis-premjers var atzīties valstsvīram nepieklājīgajā un nepiestāvošajā bezspēcībā – “Bet es neko nevaru darīt”.

   Vienīgi atkal ir sarunātas muļkības par vēlētājiem. Latviešu elektorāta kritēriji vēlēšanās ir ļoti saduļķots jautājums. Nav īsti skaidra tautas kalpu atlase. Skaidrs ir vienīgi tas, ka gudri un godīgi cilvēki nekad netiek atbalstīti. Tādas unikālas pieejas saknes ir etnosa mentalitātē un vispārējā attīstības pakāpē. Taču ar ievēlētajiem primātiem tauta arī nekad nav bijusi apmierināta un jau otrā rītā pēc vēlēšanām pirms saullēkta klaigā “Atlaist Saeimu!”.