Patentētu neliešu saruna

 

   Nelietība ir neiznīdējama parādība, un nelieši ir neiznīdējama suga. Taču nelietība un nelieši vienmēr sastopas ar sabiedrības dzelžainu pretestību. Sabiedrība visiem spēkiem cenšas nepieļaut neliešu nelietības. Tā noteikti ir arī šodienas Latvijā. Vienīgi šodienas Latvijā nelietību ienīstošā daļa nav sociāli autoritatīva. Tai sabiedrībā nav nekāda ietekme. Šodienas Latvijā nelietība un nelieši nesaduras ar publisko nosodījumu. Šodienas Latvijā nelietību un neliešus propagandē mediji. Var droši teikt, ka šodienas Latvijā nelietībai un neliešiem piemīt kaut kas līdzīgs likumīgam apstiprinājumam – patentētībai.

   Riebīgs nelietības veids ir patentēto neliešu uzbrukumi citiem cilvēkiem, publiski viņus apmelojot tādos “noziegumos”, kuros paši patentētie nelieši ir vislielākie ģēniji un savu ģenialitāti ir pilnā mērā praktiski pierādījuši. 2021.gada 20.maijā “NRA” publicētā saruna starp Lapsu un Veidemani nav pārsteigums un atbaidošs notikums. Abi ir patentēti nelieši. Saruna ir nelietības meistardarbs. Abi pārmet vienam juristam sadarbību ar padomju varu. Abi lieto šausmīgi kroplus vārdus “kolaborants” un “kolaborācija”. Abi patentētie nelieši nav paskatījušies svešvārdu vārdnīcā un savā tumsonībā nezina, ka ir kolaboracionists un kolaboracionisms.

   Veidemane ir aizmirsusi savu grandiozo ieguldījumu padomju varas un LKP/VDK nomenklatūras morālo kastrātu kriminālā kapitālisma stutēšanā. "Vīrieši manā mūžā" Veidemanei nav ļāvuši atcerēties, ka pati ir bijusi visu nelietību līdzdalībniece kā VDK specizdevuma "Atmoda" galvenā redaktore (no LTF perioda viņai saglabājusies iesauka “Atmodas ..auka”). Veidemane ir viena no lielākajām ideoloģiskajām noziedzniecēm Latvijā, jo "Atmoda" bija tautas apziņas fundamentāla kropļotāja un kalpoja nacionālajiem nodevējiem un nacionālajiem laupītājiem. Internetā par Veidemanes kolosāli izcilo ieguldījumu agrāk varēja lasīt: “Elita Veidemane dzimusi 1955. gadā Rīgā. 1980. gadā beigusi Latvijas Valsts universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē No 1981 līdz 1988. gadam Veidemane darbojusies laikrakstā "Padomju Jaunatne"; no 1988. gada līdz tā slēgšanai 1992. gadā bija LTF izdevuma "Atmoda" galvenā redaktore; no 1991. līdz 1996. gadam vadīja nedēļas laikrakstu "Atmoda Atpūtai". Skandalozu slavu Veidemane ieguva pēc rakstu sērijas "Vīrieši manā mūžā" publicēšanas, kā arī intervijas žurnālam "Pantera" 1995. gadā. [..] 2007. gadā Veidemane kļuvusi par žurnāla "Vakara Ziņas" redaktori, no 2008. gada jūnija ir laikraksta "Neatkarīgā Rīta Avīze" galvenās redaktores vietniece. Politiskā un sabiedriskā darbība: Veidemane bijusi "Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības" (VLKJS) biedre un dažādu līmeņu komjaunatnes aktīviste no 1969. gada līdz 1983. gadam; centusies iestāties "Padomju Savienības Komunistiskajā Partijā" (PSKP) bet neveiksmīgi, jo nav varējusi iegūt tam nepieciešamās PSKP biedru rekomendācijas; 1995. gadā Veidemane bijusi viena no "Muļķu un bezzemnieku partijas" veidošanas iniciatorēm; 6. saeimas vēlēšanās kandidēja no Z. Čevera vadītās Demokrātiskās partijas "Saimnieks" (DPS) saraksta, bet netika ievēlēta; 2001. gada pašvaldību vēlēšanās kandidējusi no "Latvijas Demokrātiskās partijas" saraksta Jūrmalā, bet arī netika ievēlēta."

   Savukārt Lapsa latviešu žurnālistikā ir vislielākais nelietis un žurnālista profesijas degradētājs. Viņa bizness “Pietiek” balstās uz masveida anonīmu nomelnošanu un denunciācijām. Portālā gandrīz visi teksti ir anonīmi un nevar zināt, cik lielā mērā tajos ir meli un nomelnošana. Lapsa latviešu publiskajā telpā faktiski ir vislielākais denuncētājs - “stučītājs”, kā arī rusofobs, katru dienu publicējot idiotiski melīgus tekstus par Krieviju, Putinu, krieviem, kurus pats tūlīt necenzētā valodā komentē. Lapsas “Pietiek” ir visīstākā publiskā ateja.

   Lapsa neslēpj sava “biznesa” amorālo būtību: "Kas attiecas uz tā sauktajām politiskajām grāmatām, tad pamudinājums ir viens - ir nepieciešams cilvēks vai notikums, kas būtu pietiekami interesants pietiekami lielai sabiedrības daļai, kura būtu gatava par to balsot visnopietnākajā veidā, kādā vien iespējams balsot. Proti, ar savu maciņu. Iegādājoties to, kas ir radīts. Tā arī ir atbilde, kāpēc šādas grāmatas bija par Vairu Vīķi-Freibergu, par Andri Bērziņu, ja runājam par prezidentiem, bet nebija ne par Valdi Zatleru, ne par Raimondu Vējoni, jo nespēju iedomāties tos cilvēkus, kuri būtu gatavi vilkt ārā no maka kaut kādu naudas zīmi, lai iegādātos grāmatu par Vējoni vai Zatleru. Tā kā man ir nepieciešamība redzēt kaut kādu sava darba jēgu, un viena no šīs jēgas izpausmēm ir radīt to, ko cilvēki vēlas izlasīt, tad es neiešu strādāt, vienkārši sakot, miskastei."

   Lapsam tāpat kā Veidemanei vajadzētu stāvēt klusu un citus neapvainot “kolaborācijā”. Internetā ir saits “latolapsa.com”. Tajā ir izlasāms teksts ar virsrakstu “Lasītājs raksta par Lato Lapsas komunistu dinastiju”. Tekstā ir teikts: “Saņēmām emocionālu materiālu no lasītāja, pārbaudījām, vai minētais atbilst patiesībai. Vispār temats ir interesants un mēģināsim atrast papildus informāciju par šo komunistu dinastiju, atrasto arī publicēsim. Rezumējot vēstuli, ietverot papildus paskaidrojošo informāciju, šāds ir tās īsais pārstāsts. Lato Lapsas vectēvs Hado Lapsa bija kaismīgs komunistu līdzskrējējs, kas darbojās Latvijas teritorijā otrajā pasaules karā, no aculieciniekiem zināms, ka musināja tautu, pats izvairījās no dienesta leģionā, mudināja to darīt arī citus, bet topošā komunista karjera neizvērsās veiksmīga, jo viņu noķēra un pielika pie sienas 1944.gadā. Lato Lapsas tēvs Vito Lapsa arī bija komunists, bet tā karjera izvērtās krietni veiksmīgāka kā priekšgājējam. Vismaz līdz 1991. gadam. Principā diezgan labi šī kunga dvēseles saturu demonstrē viņa raksts 1991.gada 24.septembra izdevumā “Pilsonis”, kur neatkarīgās Latvijas valdība ir nodēvēta par huntu, izsmējīgi pieminēti 20.janvāra notikumi un citas lietas, kas liecina par lielām iekšējām sāpēm, kas pārņēmušas šo idejisko komunistu. Arī izteiksmes stils ir kā viņa dēlam Lato. Kas gribēs, šo publikāciju atradīs. Citiem vārdiem sakot – ābols tik tiešām no ābeles tālu nekrīt, ir kļuvis krietni skaidrāks, no kurienes Lato visu šito ir sasūcies un vecās sāpes turpina sāpēt”.