Profesionālās tumsonības ģenialitāte

 

 

   Runa ir par žurnālistikas profesionālās tumsonības ģenialitāti. Tik ģeniālu (ļoti izcilu, vienreizīgu) tumsonību nākas sastapt pirmo reizi. Pēcpadomju periodā ir piedzīvotas visādas everģēlības saistībā ar žurnālistiku. 90.gados medijos sāka strādāt jaunieši bez latviešu literārās valodas prasmes, bez literārā talanta, bez dzīves pieredzes un plašām zināšanām, bez kā visa žurnālistikā nav vietas. Medijus sāka komandēt tādi amorāli primāti kā Ēlerte ar “Dienā” viņas ieviesto viltīgo inovāciju “Iespējams, viņš ir pedofīls”. Universitāte kardināli izmainīja žurnālistu sagatavošanas studiju programmu. Pēcpadomju programma neveicina kritiski domājošas un analītiski vērtējošas personības veidošanos. Padomju laikā žurnālistikas programmas centrā bija pasaules daiļliteratūras klasika. Mums vajadzēja izlasīt romānu kalnus. Tas bija ļoti vērtīgi. Daiļliteratūras loma personības veidošanā jau tika izprasta pirms gadu tūkstošiem. Pēcpadomju laikā Visvalža ielas aprobežotie tantuki žurnālistikas programmu pietaisīja ar visādiem moderniem lekciju kursiem, kuri nevar stimulēt ne domāšanu, ne analītiski kritisku pieeju reālajai pasaulei. Žurnālistiku apkaunoja trimdas pederasta Streipa iesaistīšana TV darbībā un žurnālistu sagatavošanā. Latviešu žurnālistika pirmo reizi varēja lepoties ar arhaiski pretīgu valodu un pederasta pasaules uztveri. Jau 90.gados latviešu auditorijai tika iesmērēts reti nekaunīgais, vulgārais, īsi domājošais Domburs. Jaunākajā periodā žurnālistiku apkauno reakcionārā neliete Veidemane, literāri un intelektuāli neapdāvinātais Lapsa ar savu sapeistoto apmelojumu ražu kā “biznesu”.

   Profesionālās tumsonības ģenialitātes autors ir Latvijas Radio žurnālists Aidis Tomsons. 2021.gada 25.maijā viņš “Delfos” publicēja “versiju”. Tās nosaukums ir “Viena žurnālista cena”. Teksts ir aizstāvība Minskā aizturētajam baltkrievu kolaboracionistam. Nacionālais nodevējs tiek dēvēts par žurnālistu. Rīgas Aidis aizstāv Minskas kolēģi.

   Bez komentāra atstāsim Aida politisko motivāciju un tendenciozi savirknētos faktus. Viņa teksts ir primitīva laizīšana. Tas ir pats par sevi saprotams un šajā ziņā nekā ģeniāla nav. Cita lieta ir Aida izteikumi par žurnālistiku. Lūk, tie liecina par profesionālās tumsonības ģenialitāti. Pat ne visai gribas ticēt, ka tik mežonīga tumsonība ir sastopama latviešu ideoloģiskajā frontē.

   Aidis raksta: “Nav svarīgi (!?), kā tevi sauc un cik prestižs (!?) ir tavs amats. Runa ir par ietekmi. Un lai arī publiski politiķi un valsts vadītāji nelabprāt runā par žurnālistikas varu un ietekmi, tā ir liela. Tā nav tūlītēja (!?). Tā bieži nav acīmredzama (!?). Sabiedrība lielākoties to neaptver (!?). Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam (!?) un neapzināmies(!?). Tas tāpēc, ka mediju ietekme nav redzama tūlīt (!?). Tā šķiet sadrumstalota (!?) un reizēm pat izskatās vāja (!?). Taču tā darbojas ilgtermiņā. Un beigās tā atstāj iespaidu uz ikvienu no mums”.

   Vai ir iespējama vēl grandiozāka neizpratne par ideoloģijas, žurnālistikas un masu komunikācijas līdzekļu būtību, misiju, sociālo, politisko, garīgo ietekmi? Kā var teikt, ka mediju satura ietekme “nav tūlītēja”, “bieži nav acīmredzama”, “sabiedrība lielākoties to neaptver”? Kā var teikt “Arī mēs, žurnālisti, bieži to nenovērtējam un neapzināmies”? Vai to saka psihiski vesels cilvēks? Vai Aidis arī no savas laizīšanas negaida nekādu tūlītēju labumu un cer uz labumu ilgtermiņā? Kā ir iespējama tik fundamentāla neizpratne par savu profesiju? Vai Aidis ir uzaudzis un joprojām dzīvo mucā? Kā var tikt pieņemts darbā un strādāt ideoloģiskajā segmentā tik unikāli nekompetents un aprobežots indivīds? Vai turpmāk Rīgā būs sastopami vēl stulbāki izteikumi par žurnālistikas idejisko ietekmi uz cilvēku apziņu?