Kurš ir vainīgs?

 

 

   Tādu jautājumu nākas dzirdēt regulāri. Tas ir pilnīgi pamatots jautājums. Patiešām ir jāzina, kurš ir vainīgs, ka latviešu garīgajā kultūrā tagad prevalē šarlatānisms, valodas kroplības, valstsgriba, līdztautieši, normalitāte, radošās industrijas, kultūrnācija, populārzinātniskā monogrāfija, dižkoku stādīšana, neeksistē viena ģimenes forma, tauta fiziski nepastāv, pūļa imunitāte, Latvija kā Silicija ieleja, viedā reindustrializācija, kultūrbaznīca, domnīca, koalīcijas līgums kā memorands un citas šausmīgas muļķības. Savukārt tautas politiskajai apziņai aicinājums “Atlaist Saeimu!” ir tukša skaņa. Kurš pie tā ir vainīgs?

   Atbilde uz doto jautājumu ir stabili precīza. Vainīga ir humanitātes noziedzība un vainīgi ir humanitātes noziedznieki.

   Noziedzībai var būt daudzas sejas: ekonomiskā noziedzība, kriminālā noziedzība, juridiskā noziedzība, noziedzība pret cilvēci, starptautiskā noziedzība. Iespējama noziedzība, kuru nākas dēvēt par humanitātes noziedzību. Tā ir noziedzība pret cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu, rūpēm par cilvēka labklājību tādos humānisma aspektos kā audzināšana, izglītošana, ideoloģiskā skološana, sociumam adresētā garīgā kultūra, sabiedrības morāli tikumisko vērtību un normu kodekss. Mūsdienu Latvijā ir sastopami visi noziedzības veidi. Vieni vairāk, citi mazāk. Taču noziedzības veidu hierarhijas virsotnē noteikti atrodas humanitātes noziedzība. Par to ir jāsoda tikpat bargi kā par ekonomiskajiem noziegumiem, kriminālajiem noziegumiem. Pie mums humanitātes noziegumi smagā formā ir paveikti izglītībā, zinātnē, mākslā un literatūrā, masu komunikācijā, ideoloģiskajā darbībā. Runa ir par izglītības šausmīgo izkropļošanu, zinātnes likvidēšanu un akadēmiskā šarlatānisma nostiprināšanu, mākslas un literatūras postmodernistisko izkropļošanu, neoliberālistiskās ideoloģijas uzspiešanu. Galvenie humanitātes noziegumu veicēji ir politiķi, skolotāji, pasniedzēji, garīgās kultūras institūciju darbinieki, bezsmadzeņu literāti, mākslinieki, valsts iestāžu darbinieki. Humanitātes noziedznieki ir pelnījuši tādu pašu soda mēru kā nacionālie nodevēji un nacionālie laupītāji - “prihvatizatori” un “oikotāji”.

   Humanitātes lielākie noziedznieki ir vecākās paaudzes profesori, zinātniskie līdzstrādnieki, institūtu direktori, redaktori, rektori, dekāni, katedru vadītāji utt. Tas ir kontingents, kas jau no paša sākuma pēc “atgriešanās Eiropā” nevērsās pret tām visām kroplībām, perversijām, zinātniskajām, izglītības politikas un satura aplamībām, kuras tika speciāli iepludinātas Latvijā un kuru iepludināšanā aktīvi iesaistījās ne tikai vietējie nacionāli un profesionāli bezatbildīgie kadri, bet arī trimdas prātvēderi par Sorosa naudu. Tā, piemēram, vecākās paaudzes akadēmiskā inteliģence ne tikai bezatbildīgi nolaida rokas, bet arī enerģiski piepalīdzēja saduļķot tautas smadzenes. Turklāt vecākās paaudzes akadēmiskā inteliģence (kūles, rozenvaldi, skudras, stradiņi, kursītes, cimdiņas, dribini, druvietes u.c.) lieliski zināja, kas notiek Rietumos un ko drīkst un ko nedrīkst pārņemt no Rietumiem, kur visaptverošs pagrimums jau bija sācies 60.gadu beigās.