Par projektu “Atlaist Saeimu!”

 

 

   Projektu “Atlaist Saeimu!” nepieciešams rūpīgi un vispusīgi analītiski vērtēt. Pret doto projektu nedrīkst izturēties tikai kā pret atsevišķu cilvēku vai atsevišķu politisko spēku iegribu. Projekts ir organiski saistīts ar tautas būtību. Projekts neapliecina vienīgi kādu atsevišķu tautas garīgo dimensiju noteiktā vēsturiskajā posmā. Projekts ir vienots ar tautas etniski kulturoloģisko, psiholoģisko, sociāli vēsturisko, mentālo kompleksu, kas (droši var teikt) teurģiski nosaka katru fenomenu tautas pastāvēšanā. Projekta “Atlaist Saeimu!” liktenis nav atkarīgs tikai no viena vai dažiem apstākļiem, kuri cēloniski iedarbojas uz procesu. Eksistē daudzi faktori, kas projektu izraisa, nosaka, veicina, pastiprina vai kavē un neļauj realizēt. Viens no tādiem faktoriem ir nacionālisms jeb precīzāk – latviešu specifiskais nacionālisms kā tautas pašapziņas komponents.

   Nacionālismam tradicionāli piestāv epitets „politiskais”. Ja tiekamies ar nacionālismu senāk un tagad, tad droši varam to dēvēt par politisko nacionālismu; respektīvi, nacionālisms ir politiski tendēts, palīdzot iegūt un saglabāt politisko varu. Politika ir varas iegūšana un saglabāšana. Politikai, proti, varas iegūšanai un saglabāšanai, kalpo nacionālisms. Nacionālisms tradicionāli ir politiskā ideoloģija un politiskā prakse, kad tautas intereses ir visaugstākās un visdārgākās intereses. Nacionālisma ideoloģijas un praktiskās darbības galvenais mērķis ir kalpošana tautas interesēm. Tātad nacionālisms kalpo tautas politiskās varas iegūšanai un saglabāšanai. Savukārt politiskās varas praktiskais formāts ir nacionālā suverenitāte – tautas valsts nacionālā neatkarība.

   Taču ir iespējams tāds nacionālisma veids, kuru gribas dēvēt par etnogrāfisko nacionālismu. Tas ir specifisks nacionālisms. Tā pamatā ir emocionāla un visbiežāk sentimentāli emocionāla tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšana. Etnogrāfiskajiem elementiem tiek piedēvētas maģiskas, pārdabiskas īpašības. Etnogrāfiskais nacionālisms tiecas tautas etnogrāfiskā mantojuma fetišizēšanu pārvērst par ideoloģiju, kurai jāveicina etnosa mobilizācija un konsolidācija.

   Piemēram, latviešu akadēmiskās inteliģences šarlatānisko kadru (piem., Janīnas Kursītes) centieni fetišizēt t.s. Lielvārdes jostas ornamentālistiku praktiski ir vēlēšanās šo etnogrāfisko elementu pārvērst par latviešu tautas etniskās identitātes kodolu jeb kā saka akadēmiskie šarlatāni – kultūras kanonu (skat: kulturaskanons.lv). LR 100 gadu jubilejas sakarā interneta medijos faktiski dominēja etnogrāfiskā mantojuma memoriālā propaganda, kumulējot etnogrāfiskā nacionālisma konceptus un emocionāli sentimentālu psihisko noskaņojumu.

   Tādai pieejai ir noteikta jēga, jo latviešu tauta ir atsacījusies no valsts nacionālās suverenitātes. Latviešu tautai nacionālā brīvība, nacionālā valstiskā neatkarība nav visaugstākā un visdārgākā vērtība. Tāpēc politiskajam nacionālismam nevar būt liela ideoloģiskā slodze. Politiskais nacionālisms vispār ir zaudējis nacionāli konsolidējošo un nacionāli mobilizējošo funkciju. Tautas politiskās apziņas prasībām pilnā mērā atbilst etnogrāfiskais nacionālisms, un politiskais nacionālisms nav adekvāts tautas visaugstākajām un visdārgākajām interesēm. Projekts “Atlaist Saeimu!” pieder politiskajam nacionālismam, kas etnogrāfiskā nacionālisma apmātajam etnosam neizraisa respektējamu interesi. Tāpēc Saeima nekad netiks atlaista. Tā tas būs arī tad, ja tā sastāvēs tikai no “Suņu būdas” kaimiņiem, kariņtipa supermuļķiem, nācijas tēva tipa megapseidointelektuāļiem-valstsgribjiem.