Valsts ir izputējusi un tā izpratne

 

   Vai ir iespējama paškritiska atziņa “Valsts ir izputējusi!”? Vai ir iespējams tādu atziņu dzirdēt no valsts visaugstākajām amatpersonām? Vai ir iespējams tādu nepolitkorektu atziņu uzzināt no valsts prezidenta? Vai tāda atziņa var tikt pamatota kā “COVID-19” sekas?

   Uz tik tikko minētajiem jautājumiem ir iespējama pozitīva, respektīvi, apstiprinoša atbilde. Iespējama gan atziņa par valsts izputēšanu, gan drosme to atzīt valsts visaugstākajām amatpersonām un tajā skaitā valsts prezidentam. Tāpat iespējama ir drosme valsts izputēšanu izskaidrot kā pandēmijas bezjēdzību sekas. To pierāda Brazīlijas prezidents Žairs Bolsonaru. “Diena” 2021.gada 6.janvārī informē: "Brazīlija ir izputējusi, bos, es neko nevaru darīt," sacīja Bolsonaru, atbildot atbalstītājam, kas viņu galvaspilsētā Braziljā sveica pie prezidenta rezidences. "Es gribēju modificēt nodokļu samazināšanas shēmu, bet bija preses uzkurinātais vīruss - tās preses, kurai nav nekāda rakstura," sacīja prezidents.”

   Brazīlijas prezidenta attieksme ir unikāla. Viņš ir pirmais, kurš pateicis patiesību par pandēmijas drausmīgajām sekām. Nav zināms otrs tik drosmīgs valsts prezidents. Tagad aktuāls ir jautājums, vai viņa piemēram sekos citu valstu visaugstākās amatpersonas. Pandēmijas drausmīgas sekas noteikti ir ne tikai Brazīlijā. Arī Latvija ir nonākusi līdz sabrukumam. Par to liecina visjaunākā jezga ar vakcināciju, vakcinācijas plānu, veselības ministru, pilnīgi valsts vadīšanai nepiemēroto premjeru, nācijas tēvu, ministriem. "Tās vakcīnas, kas atnākušas, vairāk sēž noliktavā, nekā tiek potētas". To saka premjers! Tāda situācija epidēmijas/pandēmijas laikā var būt vienīgi valsts izputēšanas apstākļos.

   Vai Latvijā nācijas tēvs ir spējīgs atzīt “Latvija ir izputējusi!”? Vai Latvijā premjers Kariņš ir spējīgs atzīt “Latvija ir izputējusi!”? Vai Latvijā kāda visaugstākā amatpersona ir gatava atzīt totālo haosu ap “COVID-19”? Vai Latvijā kāds politologs, regulārs valdošās kliķes izdarību slavētājs, drosmīgi pateiks “Latvija ir izputējusi!”? Vai latviešu tautas, piedodiet – kultūrnācijas, politiskā doma ir spējīga nonākt līdz objektīvai atziņai “Latvija ir izputējusi!”?

   Uz šiem jautājumiem apstiprinoša atbilde nav gaidāma. Ne nācijas tēvs vai Kariņš, ne kāds politologs vai kultūrnācija godīgi neatzīs Latvijas izputēšanu, pie kā ir novedis debilitātes laikmets pēc 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanām un 2020.-2021.gada bezjēdzībām pandēmijas sakarā.  

   Par ko liecina apstiprinošas atbildes trūkums? Tas var liecināt tikai par to, ka valsts patiešām ir izputējusi. Turklāt valsts ir izputējusi tik pamatīgi, ka nav spējīga izprast savu stāvokli. Un ja nav izpratnes par savu stāvokli, tad nevar būt nekāda cerība kaut ko pozitīvi izmainīt. Būs vienīgi valsts izputēšanas jaunas izpausmes.

   Dzīves jebkuras parādības, jebkura procesa un tendences sociālā efektivitāte ir atkarīga no cilvēku izpratnes pakāpes; proti, no tā, cik dziļi un pamatīgi tiek izprasts attiecīgais fenomens. Tas attiecas gan uz pozitīviem fenomeniem, gan uz negatīviem fenomeniem. Viss ir atkarīgs no cilvēku izpratnes pakāpes.

   Tā, piemēram, cilvēkiem dziļi un pamatīgi ir jāizprot pozitīvi fenomeni, jo tikai tādā gadījumā tiem būs efektivitāte sabiedrībā. Ja pozitīvs fenomens netiek pietiekamā mērā izprasts, tad sabiedrībai no tā nav gandrīz nekāda labuma. Bez vajadzīgās izpratnes pozitīvs fenomens tiek remdeti fiksēts kā zināms fakts, un tas ir viss, kaut gan tā dziļa un pamatīga izpratne varētu būt sabiedrībā jaunu varoņdarbu cēlonis, stimulējot cilvēkus sasniegt vēl izcilākus radošos panākumus. Lietpratīgi novērtēts panākums spēj būt ģenerējošs faktors citiem panākumiem. Ne velti cilvēkiem ir sensens paradums ieteikt paraugu, kas ir audzināšanas un izglītošanas iecienīts paņēmiens ģimenē, skolā, darbavietā.

   Dziļi un pamatīgi ir jāizprot arī negatīvi fenomeni. Īpaši tas attiecas uz sociāli politiskajiem un morāli tikumiskajiem negatīvajiem fenomeniem. Ja netiek savlaicīgi un precīzi izprastas sociāli politiskās negācijas un novirzes no morāli tikumiskajām normām, tad šīs negācijas un novirzes turpina pilnveidoties – sevī attīsta un iegūst vēl lielāku ļauno  spēku nekā kāds bija sākotnēji.

   Tā, piemēram, latviešiem 2021.gada pirmajās dienās nākas dziļi un pamatīgi izprast valsts izputēšanu. 2018.gada 6.oktobra Saeimas vēlēšanās tika ievēlēti valsts darbam pilnīgi nepiemēroti indivīdi. Viņu sastrādāto valstisko bezjēdzību rezultātā Latvijā iestājās debilitātes laikmets. Savukārt 2020.gadā sākās kolosālas valstiskās bezjēdzības sakarā ar “COVID-19” pandēmiju. Tāpēc 2021.gada janvāra sākumā viss liecina par Latvijas Republikas izputēšanu.

   Negatīvu fenomenu izpratne ir komplicētāka nekā pozitīvu fenomenu izpratne. Negatīvu fenomenu izpratni būtiski nosaka viens garīgais iemesls. Protams, jebkurā gadījumā izpratnes pakāpe ir atkarīga no cilvēku spējas saskatīt un pievērsties galvenajam – parādības, procesa, tendences saknēm, jēgai, specifikai, funkcijai. Tādai spējai ir jābūt, tiekoties gan ar pozitīvo, gan ar negatīvo.

   Taču negatīvo dziļi un pamatīgi izprast traucē viens it kā objektīvs iemesls. Traucējošais iemesls ir vienots ar cilvēkā iedzimtu uzvedības formu jeb, citiem vārdiem sakot, instinktu, uzspiežot automātisku uzvedību. Runa ir par pašsaglabāšanās instinktu, kuru baro sāpes un bailes zaudēt dzīvību. Cilvēku attur, traucē, nerosina izprast negatīvo līdz galam dziļi un pamatīgi tad, ja negatīvais neapdraud dzīvību. Tiekoties ar negatīvo, cilvēks redz, ka tas nav viņa dzīvībai bīstams. Teiksim, negatīvais neatņem viņam maizi un ūdeni, eksistēšanas iespējas, dzīvības uzturēšanas līdzekļi netiek liegti, un tas ir galvenais.

   Latviešu izpratni par valsts izputēšanu arī, protams, kardināli diktē minētais it kā objektīvais iemesls; maize un ūdens taču ir un būs arī turpmāk; valsts izputēšana neattiecas uz dzīvības saglabāšanu; valsts izputēšana neapdraud dzīvību. Turklāt valsts izputēšana vispār neattiecas uz kultūrnācijas lielu daļu. Vai tad tā attiecas uz tiem brīvvalstī pietaisītajiem jaunaudzes “māksliniekiem”, kuru postmodernistiskos viepļus par pusmiljonu nesen sapirka valsts muzejam? Vai tad par valsts izjukšanu uztrauksies tipi, kuri piedalījās muzeja fondu pieķēzīšanas projektā? Un runa jau nebūt nav tikai par maizi un ūdeni. “Kovids” aplaimo ar miljardiem. Tāpēc nav ko pārāk uztraukties! Tāpēc nav jātērē spēks, enerģija, laiks valdošās kliķes padzīšanai, kriminālā kapitālisma likvidēšanai, organizētās noziedzības izskaušanai. Pilnīgi pietiek ar valdības modīgo un tradicionālo nolamāšanu ķēķī vai tiekoties ar sievas māti uz ielas; pilnīgi pietiek ar slavējoši kritizējošiem politologu pekstiņiem internetā. Pilnīgi pietiek ar to, ko par valdību saka nelieši gobzemi, pļaviņi, lapsas lato vito hodo, endo, leo, gauno, kā arī pietiek ar to, ka latviešu lielākais lāčplēsis Minsteres supernelietis Grantiņš kopā ar saviem piedziedātājiem-ķēmiem “tribunālā” sola visus pakārt, nošaut, saraut gabalos un vēlas elpojošu zem Saules atstāt vienīgi Bordānu, kurš neesot krievžīds, hazārs, sātana pielūdzējs, čekistu algotnis u.tml.

   Saprotams, it kā objektīvais iemesls tiek pārvarēts. Cilvēces vēsturē ir bijuši un joprojām ir cilvēki, kuri idejas vārdā, tautas un brīvības labā ir gatavi ziedot dzīvību. Viņi tiek galā ar pašsaglabāšanās instinktu. Ja tas tā nebūtu, tad vēsturi nerotātu revolūcijas, sacelšanās, valsts apvērsumi, Latvijā nebūtu Kauguru nemieri, latviešu tautas brīvības cīņu lielākais lepnums 5.gads.

   Bet kas latviešiem ir tagad? Kas tagad ir tautai, kurai faktiski atkal nemaz nav sava valsts? Latvieši taču 2003.gada 20.septembrī atsacījās no valsts! Tāpēc 2021.gada janvāra sākumā neklājas runāt un rakstīt par valsts izputēšanu. Ja tomēr tas tiek darīts, tad tā ir vienīgi liecība tam, ka vēl nav pilnā mērā iznīdētas nacionālās neatkarības alkas un vēl ir dzīvi cilvēki, kuri dziļi un pamatīgi izprot pozitīvā fenomena “suverēna valsts” jēgu.