Nākotnes izredzes

 

 

   Cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi. Tā uzskata gudri psihologi. Cilvēks var tikai kādu laiku paciest bezjēdzīgu dzīvi. Un arī tad tas var notikt vienīgi, zinot iespējas nākotnē dzīvot jēgpilnu dzīvi. Ja nākotnes izredzes nav, tad bezjēdzīgā tagadne kļūst divkāršs slogs.

   Vēl gudri psihologi izsakās par cilvēka laimīguma perspektīvām. Gudri psihologi uzskata, ka cilvēks nevis vēlas būt laimīgs, bet gan vēlas zināt iemeslu, kāpēc viņš gribētu būt laimīgs. Un, lūk, viens no iemesliem ir vēlēšanās dzīvot jēgpilnu dzīvi. Cilvēks saprot jēgpilnās dzīves spēju darīt laimīgu.

   Tas, ka cilvēks nav spējīgs paciest bezjēdzīgu dzīvi, kļūst ļoti aktuāla problēma “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā, kad nevar būt psiholoģiski pozitīvas nākotnes izredzes. Acīmredzot pozitīvas nākotnes trūkums tiek intensīvi kompensēts ar eksaltētu tagadnes baudīšanu. Apzinoties jēgpilnas dzīves neiespējamību, cilvēks ar pārspīlētu aizgrābtību, histērisku satraukumu un slimīgu jūsmīgumu nododas dažāda veida izpriecām. Noteikti arī demogrāfiskā slinkuma iemesls ir nākotnes drūmās perspektīvas. Bērni noteikti traucēs pilnā mērā baudīt dzīvi.

   Tiek uzskatīts, ka cilvēkam bezjēdzīgu dzīvi nepieļāva Dievs. Ticība Dievam cilvēkam bija iemesls būt laimīgam. Kā labi zināms, “baltās” rases un tās civilizācijas norieta laikmetā Dieva nav. Eiropeīdiem Dieva nav jau ilgu laiku. Tas nevarēja palikt bez noteiktām psiholoģiskajām sekām. Dostojevskis rakstīja: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts. Šī tēze katrā ziņā atsaucas uz tagadnes izpriecu baudīšanu.