вторник, 1 июня 2021 г.

Nevis krīze, bet katastrofa

 


 

   2021.gada 1.jūnijā “Dienā” tika ievietots teksts ar virsrakstu “Levits sagaida Satversmes tiesas sprieduma izpildi Varakļānu jautājumā, lai neradītu konstitucionālo krīzi”. Tekstā ir teikts: “Latvija ir tiesiska valsts, un no tā izriet Saeimas pienākums pildīt Satversmes tiesas (ST) spriedumus, jo pretējā gadījumā parlamenta rīcība radīs konstitucionālo krīzi, uzsvēra Valsts prezidents Egils Levits. Valsts pirmā persona atgādināja, ka Satversme viņam ir uzticējusi Satversmes sarga lomu un liedz viņam izsludināt atklāti antikonstitucionālus likumus, tādēļ, prezidenta ieskatā, ir jāmeklē risinājumi, lai šādu konstitucionālu krīzi neradītu.”

   Nācijas tēvs atkal demonstrē juridisko nekompetenci. Tā ir tik dziļa, ka īstā valstī viņš netiktu sēdināts nevienā atbildīgā krēslā. Primāts ar tik dziļu juridisko nekompetenci, kas pie tam vēl savijas ar melošanu, valsts prezidents var būt vienīgi fundamentāli nevērtīgā sabiedrībā ar politiskās apziņas totālu kroplīgumu.

   Pirmkārt, Satversmes nodaļā “Valsts prezidents” nav teikts, ka valsts prezidents ir Satversmes sargs. Nācijas tēvs demagoģiski melo. Valsts prezidents ir nevis pamatlikuma sargs, bet gan tautas sargs. Satversmes 40. pantā ir fiksēts: “Valsts Prezidents, uzņemoties amata pienākumus, Saeimas sēdē dod šādu svinīgu solījumu: "Es zvēru, ka viss mans darbs būs veltīts Latvijas tautas labumam. Es darīšu visu, kas stāvēs manos spēkos, lai sekmētu Latvijas valsts un tās iedzīvotāju labklājību. Es turēšu svētus un ievērošu Latvijas Satversmi un valsts likumus. Pret visiem es izturēšos taisni un savus pienākumus izpildīšu pēc labākās apziņas."

   Otrkārt, nācijas tēvs melo arī par konstitucionālo krīzi. Latvijā konstitucionālā krīze jau ir no 2003.gada 20.septembra referenduma. Tā rezultātā tika pārkāpti Satversmes divi pirmie panti: “1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Latvija nav neatkarīga demokrātiska republika, un Latvijā vara nepieder tautai, bet gan pieder ES kantorim Briselē. To uz savas ādas vislieliskāk izjuta bijušais Latvijas bankas prezidents Rimšēvičs un juristi, kuri centās viņu iesēdināt Baltajā gulbī.

   Treškārt, Satversmē 2003.gadā iepītais 79.pants ir nacionālā nelietība. 79.pants ir pretrunā ar tik tikko citēto Satversmes 1.un 2.pantu. Satversmē tika viltīgi iepīts: “79. Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos.” Tādējādi Latvija vairs nav suverēna valsts, un Latvijas valstī suverēnā vara vairs nepieder Latvijas tautai, bet gan “vismaz pusei no visiem balsstiesīgiem”. Atšķirība ir būtiska. Vairs nevar būt būtiskāka atšķirība. Tauta kā suverēns vairs neeksistē.

   Ceturtkārt, nācijas tēva “latviešu kultūrvēsturisko zemju” uzskaitījums ir pretrunā ar Satversmi, jo ir minēta ne tikai Vidzeme, Latgale, Kurzeme, Zemgale, bet arī Sēlija. Nācijas tēvs ir rupji pārkāpis Satversmi un pelnījis bargu sodu. Viņš ir ieviesis haosu un nevajadzīgus konfliktus sabiedrībā, īpaši provincē. Satversmes 3.pantā ir noteikts: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”.

   Piektkārt, 2020.gada 22.jūnijā nācijas tēvs izsludināja “Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu”. Tā 3.pantā ir teikts: “Iedzīvotāju kopīgās identitātes stiprināšanai un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanai un ilgtspējīgai attīstībai pilsētu un pagastu piederību latviešu vēsturiskajām zemēm — Vidzemei, Latgalei, Kurzemei, Zemgalei un Sēlijai — regulē atsevišķs likums”.  Tātad ir pārkāpta Satversme. Tajā nav minēta Sēlija. Ja Latvijā pie varas būtu adekvāti cilvēki, tad viņi vispirms būtu izmainījuši Satversmes 3.pantu. Satversmes 3.pantā ir noteikts: “Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale”. Sēlijas nav. Vajadzēja ierakstīt, bet tas nav izdarīts. Tātad konstitucionālo noziegumu ir pastrādājusi Saeima un nācijas tēvs. Acīmredzot normālāki kadri bija 2003.gadā, kad pirms referenduma tika izmainīta Satversme: “79. Tautas nobalsošanai nodotais Satversmes pārgrozījums ir pieņemts, ja tam piekrīt vismaz puse no visiem balsstiesīgiem. Tautas nobalsošanai nodotais likumprojekts, lēmums par Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos ir pieņemts, ja balsotāju skaits ir vismaz puse no pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita un ja vairākums ir balsojis par likumprojekta pieņemšanu, Latvijas dalību Eiropas Savienībā vai būtiskām izmaiņām šīs dalības nosacījumos.” Protams, toreiz arī tika pastrādāts konstitucionālais noziegums pret Satversmes 1.un 2.pantu: “1. Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. 2. Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Reizē ar 79.pantu vajadzēja koriģēt 1.un 2.pantu. Tad dzīve būtu godīgāka. Tagad dzīve nevar lepoties ar godīgumu. Eksistē negodīguma varmācība.

   Nācijas tēvs ar otru trimdas ģēniju Kariņu varas aprindās ir vislielākie latviešu literārās valodas kropļotāji. Savukārt nācijas tēvs ir vislielākais juridisko jautājumu kropļotājs. Latvijā patiesībā ir nevis konstitucionālā krīze, bet gan konstitucionālā katastrofa.

 

 

 

Комментариев нет:

Отправить комментарий