Trimdas latvieši – valodas lielākie bendētāji

 

 

   2021.gada 26.aprīlī “Delfi” informēja par nācijas tēva jaunāko neģēlību. Informācijas virsraksts “Valsts valodas politikā vēl nav novērstas padomju okupācijas sekas, norāda Levits”. Informācijā paskaidrots sekojošais: “Ministru kabinets drīzumā lems par Valsts valodas politikas pamatnostādņu apstiprināšanu (!?) 2021.–2027. gadam apstiprināšanu (!?), tāpēc Valsts prezidents Egils Levits ir nosūtījis vēstuli valdībai, kur savā viedoklī uzsvēris Satversmē noteikto valsts valodas konstitucionālo nozīmi un nepieciešamību to ietvert politikas plānošanas dokumentos. Tāpat Valsts prezidents norādījis uz atsevišķiem rīcības virzieniem valsts valodas politikas īstenošanā”.

   Riebīga apkaunojoša informācija! Par latviešu valodu gudri izrunājas nācijas tēvs, kurš vēl neko nav pateicis vai uzrakstījis bez kļūdām literārajā latviešu valodā. Nācijas tēvu latviešu valodas kropļošanā no valsts priekšgalā dirnējošajiem tipiem pārspēj vienīgi supermuļķais Kariņš, kurš vispār izdala kaut kādu atbaidošu latviešu valodas ķēpājumu - t.s. trimdas latviešu valodu ar tai tipiskajām valodas kroplībām. Trimdas latvieši neko nav darījuši latviešu valodas attīstībā. Gluži pretēji - tikai vairojuši un nostiprinājuši leksisko mežonību. Latviešu valodas lielākās bendes pēcpadomju Latvijā noteikti ir trimdas pārstāvji valdībā, valsts iestādēs, garīgajā kultūrā un tajā skaitā filoloģijā, absurdā veidā apsaimniekojot ārzemju fondu izsniegtos dolāru miljonus latviešu valodas mācīšanai. Trimdas “filologi” pārrakstīja zviedru, dāņu, vācu valodas mācību grāmatas un centās tās “līdztautiešiem” (nācijas tēva murgojums) iesmērēt kā latviešu valodas mācību grāmatas.

   Nācijas tēva atsaukšanās uz “padomju okupācijas sekām” ir dziļa nelietība. Padomju laikā latviešu literārā valoda piedzīvoja grandiozu uzplaukumu. Publiskajā telpā (medijos, izglītībā, dažādos pasākumos utt.) eksistēja tikai literārā latviešu valoda. Tagad Latvijā ir paaudze, kura nemaz nespēj iedomāties dzīvi bez latviešu valodas bezjēdzību smirdoņas. Padomju laikā kariņu, nācijas tēvu leksiskie izdalījumi tiktu savlaicīgi izolēti. Padomju laikā pret valodiskajām kroplībām izturējās kā pret sabiedrības pazemošanu un necienīgu izturēšanos pret sabiedrību. Par to nav vērts atgādināt, jo šodienas iedzīvotāju lielā daļā tas viss ir dzīvā atmiņā. Šodien daudzi zina, ka tik kļūdais virsraksts padomju laikā presē nebija iespējams (“apstiprināšanu” [..] “apstiprināšanu”).