Melošanas psiholoģija un ontoloģija

 

 

   Ja virsrakstā tiek solīta pievēršanās melošanas psiholoģijai un ontoloģijai, tad tas nozīmē, ka tiks apskatīti melošanas garīgie motīvi (psiholoģija) un melošanas prakses apstākļi, struktūra un organizācija (ontoloģija). Mūsdienās tāds apskats ir īpaši nepieciešams. Melošana acīmredzot ir eksistējusi vienmēr Homo dzīvē. Kāds kaut ko meloja vēsturiski visos laikmetos. Melo arī mūsu laikmetā. Taču mūsu laikmetā ir viena ļoti būtiska atšķirība melošanas izraisīšanā. Ja agrāk melošanu izraisīja relatīvi vietējie apstākļi, tad mūsu laikmetā melošanu izraisa ne tikai relatīvi vietējie apstākļi, bet arī relatīvi globālie apstākļi. Ja agrāk melošanu stimulēja kaut kādi apstākļi attiecīgās tautas, valsts sabiedrības dzīvē, tad visjaunākajos laikos melošanu stimulē apstākļi visas eiropeīdu rases un Rietumu civilizācijas mērogā. Eiropeīdu dzīvē ir iestājies milzīgs intelektuālais, morālais, garīgais pagrimums. Tas veicina melošanu, jo melošana netiek aktīvi un konsekventi nosodīta.

   Tā, piemēram, visjaunākajā laikā Rietumu sabiedrībā populārais “viedokļu plurālisms” faktiski lielā mērā veicina melošanu; respektīvi, veicina melošanas sinonīmisko variantu – nepatiesību. Visjaunākajā laikā nepatiesība funkcionē kā “viedoklis” ar tiesībām eksistēt starp citiem viedokļiem – gan patiesiem viedokļiem, gan nepatiesiem viedokļiem. “Viedokļu plurālisms” praktiski funkcionē kā melošanas, nepatiesības morālā un sociālā legalizācija. Eiropeīdu rasē melošana kļūst norma un vērtība.

   Nākas obligāti ņemt vērā vēl vienu īpašu nepieciešamību pievērsties melošanas publicistiskai analītikai. Mūsu laikmetā sakarā ar melošanas tik tikko minēto legalizāciju melošana sāk apdraudēt eiropeīdu nākotni – nākamo paaudžu cilvēcisko kvalitāti. Melošana nostiprinās ģenētiski un tādējādi apdraud jaunās paaudzes.

   Melošana diemžēl nav vienīgais nākotnes bieds. Eiropeīdu rasē ir arī recidīvisma nākotnes bieds, kas noteikti ir stingri vienots ar melošanas nākotnes biedu. Rietumu civilizācijas norieta pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādās zemēs kā Krievijas Federācija un Latvijas Republika (LR) pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (mūsdienu kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā.

   Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs un tajā skaitā LR organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā. Bez pārspīlējuma var teikt, ka masveida organizētā noziedzība ir LR valstiskuma pamats, un masveida organizētā noziedzība ir latviešu tautas nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, nostiprinot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī. Tā rezultātā latviešu turpmākajās paaudzēs būs biezs recidīvistu slānis. Šī slāņa subjektu apziņa būs tipiska recidīvistu apziņa. Un tas ir ļoti nopietni! Tas ir ārkārtēji (ultra) nopietni! Tas varbūt ir visšausmīgākais, kas ar latviešiem ir noticis LKP/VDK nomenklatūras ekselenču izveidotajā kriminālajā kapitālismā. Milzīgs ļaunums ir “pirmās” LR simulakra nodibināšana, reti nelietīgi apmānot latviešu tautu. Milzīgs ļaunums ir “prihvatizācija” un atsacīšanās no valsts suverenitātes 2003. gada 20. septembra referendumā. Taču ārkārtējs (ultra) ļaunums ir latviešu tautas genofonda masveida saindēšana ar recidīvisma gēniem, toksiski sakropļojot tautas apziņu uz mūžīgiem laikiem.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.

   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu, kas nav iespējams bez nemitīgas melošanas. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko LR atklāti dēvē par valdošo kliķi, ir samērā apjomīgs slānis.  

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās. Var atklāties, ka noziedznieku sterilizācija notiek joprojām.

   Latviešu tauta saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Latvijā tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā turpmākajā pastāvēšanas laikā. Šajā kundzībā un antropoloģiskajā kontinuitātē organiski mutuļo ne tikai “noziedzības gēns”, bet arī “melošanas gēns”.

   Tiekamies ar kompleksu parādību. Vārdam “melošana” ir vairāki sinonīmi. Tātad – vairāki zināmi aspekti, varianti, semantiskās nianses. Melošanas sinonīmi ir viltošana, nepatiesība, falsifikācija, krāpšanās, izkropļošana. Melošanas saturs var būt melīgi fakti, nepatiesas ziņas, maldīga informācija. Melošanas antinomi ir patiesība, taisnība, fakts. Melošanas fenomenu pēta psiholoģijā, psiholingvistikā. Melošanas vēsturiskā prakse ir sekmējusi daudzus aforistiskus izteikumus.

   Piemēram, galvenais ir nemelot pašam sev; visgrūtāk ir kaut ko samelot tam, kurš gaida melus; dažiem cilvēkiem nav dota spēja redzēt patiesību, bet ir dota spēja sirsnīgi melot;  brīvs ir tas cilvēks, kurš var nemelot; meli pazemo cilvēku.

   Meli pazemo ne tikai cilvēku, bet meli pazemo arī tautu. Mums ir laime dzīvot valstī, kura balstās uz ārprātīgiem meliem. Mums ir laime dzīvot valstī, kura pazemo tautu. Mums ir laime dzīvot valstī, kuras tautas miljonam acīmredzot nav dota spēja redzēt patiesību un gribēt redzēt patiesību. Tā tas Latvijā ir bijis jau 30 gadus. Mūsdienu Latvijā meli un melošana ir sociāli politiskais pamats pastāvošajai nacionāli noziedzīgajai iekārtai ar melošanā un zagšanā patentētu valdošo kliķi, kā arī šarlatāniski apdauzītu varas inteliģenci. Melošana ir kultūrnācijas miljona patoloģija, tāpēc pretīga dzīves realitāte visai tautai, visai polietniskajai sabiedrībai. “Latvijas tauta” nemaz citu dzīves realitāti nepazīst. Jaunā un vidējā paaudze noteikti nepazīst citu dzīves realitāti. Latvijā melošanas motivācijas avots ir kriminālais kapitālisms ar noziegumu brīvību. Tādā iekārtā bez melošanas nav iespējams eksistenciāli pastāvēt. Maize tiek pelnīta ar melošanas palīdzību. Maizei izmaksātā alga ir falsifikācija, krāpšanās, jo summas lielākā daļa tiek saņemta slēpti aploksnē. Ar meliem sintezētā zagšana sākas dzemdību namā un noslēdzas kapu biznesā. Pat valsts prezidents ir spiests melot, lai savlaicīgi tiktu pie kapa vietas prestižā kapsētā.

   Par melošanas plunčāšanos politiskajā kultūrā vispār nav vērts runāt un rakstīt, jo šajā segmentā ir grūti nošķirt melus no iedzimtas debilitātes. Tātad – psihiskās patoloģijas.

   Piemēram, nav iespējams precizēt, vai “par-politika” ir klaja mānīšanās jeb tā ir debila kunga debilitātes izpausme. Toties precīzi var teikt, ka tagadnes sociālajā mentalitātē melošana ir konstants identitātes elements ar noteiktu enerģiju karjerai, laizīšanai, konformismam, kompradorismam, organizētajai noziedzībai, “iešanai politikā” utt. Melošana ietilpst apziņas struktūrā un organizācijā, nosakot esamības koordinātes. Bet pats nepatīkamākais ir tas, ka melošana kļūst tautas nākotnes bloķēšanas instruments, kad morāli tikumiskā blokāde kļūst autosuģestijas un autofīlijas vitālākais avots. Tādos apstākļos cilvēki paši sevi sāk iedvesmot melošanai un paši priecājas par savu melošanas talantu. Tādi tipi kā nācijas tēvs, Kariņš, Gobzems jau ir morāli tikumiski nobloģēti un tāpēc var būt kultūrnācijas nākotnes simboli.