CITĀDAIS UN SVEŠAIS

 

 

   2021.gada 27.aprīlī “Delfi” atstāsta Latvijas tiesībsarga teikto sakarā ar pederastu dedzināšanu Tukumā: “Sabiedrības neiecietība pret citādo (!?) pēdējā laikā ir "iznākusi no skapja", intervijā Latvijas radio secinājis tiesībsargs Juris Jansons”. Tiesībsarga izteikums ir nekorekts. Rietumu civilizācijā homoseksuālisti vienmēr ir bijuši svešie, bet nevis citādie, pret kuriem toleranta attieksme ir loģiska prasība. Citādais un svešais nav viens un tas pats ne zinātnē, ne garīgi veselu cilvēku izpratnē. Citādais un svešais visjaunākajā laikā eiropeīdu civilizācijā ir kļuvis viens un tas pats vienīgi dažāda tipa radījumiem, kuru pliekanās smadzenes nav spējīgas pretoties ideoloģiskajam spiedienam kā normālu parādību akceptēt homoseksuālismu, genderismu un cita veida perversas kroplības un patoloģiskas novirzes no normas. Ideoloģiskais spiediens ir grandiozs. Tas ir arī ļoti rezultatīvs. Rietumu civilizācijā ir sagandēta gandrīz visa pilsētu inteliģence. Lai dzīvē un darbā pareizi lietotu zinātnē sen sastopamos jēdzienus “savējais”, “svešais” un “citādais”, jāstudē speciālā literatūra etnopsiholoģijā, krospsiholoģijā, socioloģijā, kulturoloģijā. Tiesībsarga amatam šīs literatūras studēšanai ir jābūt obligātai prasībai. Vai tā tas ir Latvijā? Gribētos ticēt, ka Latvijas tiesībsargs ne visai skaidri izprot savu izteikumu ideoloģisko kaitīgumu. Varbūt viņa izteikumi ir zināmas modīgas terminoloģiskās inerces rezultāts, bet nevis stabilas zinātniskās kompetences un savas pārliecības rezultāts? Protams, no “skapja” ir iznākusi neiecietība pret patoloģijām, perversām kroplībām, dažādiem deģenerātiem. Pederastu nosodīšana ir attieksme pret svešo, jo svešais vienmēr izraisa zināmu apdraudējumu. Citādais nav tas pats, kas svešais, taču no citādā nav jābaidās. Jābaidās vienīgi no svešajiem.