Provinces degradācija

 

 

   Divu vīriešu dedzināšana Tukumā, kas acīmredzot bija dziļa naida izvirdums pret pederastiem, stimulē atcerēties un apdomāt to visu, kas bija aizvadītajā laikā medijos nepatīkami lasāms par Latvijas provinces strauju pasliktināšanos, pagrimumu, morāli tikumisko sabrukumu. Degradācija tradicionāli ir lielpilsētu, galvaspilsētu atribūts, privilēģija, paraugvieta. Tas ir labi zināms. Viss sliktais vienmēr sākas un uzplaukst pilsētās, bet nevis provincē – valsts teritorijā, kas atrodas samērā tālu no galvaspilsētas. Province parasti ir gaišāka, nesamaitātāka, garīgi, morāli, reliģiski tīrāka un cēlāka nekā galvaspilsēta. Neapšaubāmi, arī LGBT ir galvaspilsētas lepnums. LGBT organizācijas, LGBT “nomenklatūra”, interneta resursi, “Satori” mēslu bedre, praidi ir Rīgā, bet nevis Dundagā, Tukumā, Valkā, Sabilē vai citā provinces vietā. Par Latvijas provinces degradāciju aizvadītajā laikā ir daudz, pārāk daudz piemēru. Eksistē degradācijas vispusība – dzeršana, kaušanās, narkotiku lietošana, braukšanā dzērumā un pie tam ar zagtu mašīnu. Bieži nākas medijos lasīt par naudas izkrāpšanu no pensionāriem, lauku iedzīvotājiem. Ķīviņi Dundagas pašvaldībā arī neliecina par normālu līmeni cilvēku attiecībās un cilvēku attieksmē pret savu novadu un dzīvi vispār. Iespējams, drīz būs grūti pateikt, kas ir vairāk sapuvusi – Rīga jeb province. Protams, Rīgā viss ir smalkāk. Rīgas deģenerāti sevi uzskata par “sabiedrības krējumu”, “labākajām aprindām”, “sabiedrībā pazīstamiem influenceriem” utt.