Valodas demolējošā ekstravagance

 

 

   Latviešu kultūrnācijas debilitātes laikmetā latviešu valoda nevar saglabāties tās vēsturiski sasniegtajā valodas kultūras līmenī, kas izpaužas literārās valodas lietošanā jebkurā publiskajā procesā. Padomju laikā tika sasniegts ļoti augsts līmenis latviešu valodas attīstībā un valodas kultūras nostiprināšanā. Jebkurā publiskajā procesā tika lietota vienīgi literārā valoda. Tam bija ļoti svētīga ietekme uz sabiedrību. Sabiedrība tikās vienīgi ar literāro valodu un tāpēc sabiedrības apziņā dominēja literāri pareizi vārdi un izteikumi. Partija un valdība stingri sekoja, lai literāri pareizi runātu un rakstītu valsts amatpersonas. Pats par sevi bija saprotams, ka literāri pareizu latviešu valodu obligāti jālieto žurnālistiem, zinātniekiem, izglītības darbiniekiem.

   Latviešu literārās valodas konsekventa lietošana  publiskajos procesos strauji izbeidzās reizē ar PSRS/LPSR pastāvēšanas izbeigšanos. Sākās neliterāras valodas plūdi politikā, ierēdniecībā, medijos. Neko nedeva filologu kritika. Filologi un citi latviešu valodas kultūras aizstāvji (piem., rakstnieki, skolotāji) drīz pagura un pārstāja kritizēt valodas kroplības. Līdz šim tās bija galvenokārt valodas gramatiskās un stilistiskās kroplības, nepareizi lietojot vārdu locījumus, vārdu savienojumus, vārdu secību teikumā, pieturzīmes. Līdz šim latviešu literārā valoda tika piesārņota ar t.s. sadzīves leksiku, anglicismiem, žargonismu.

   Latviešu valodas piesārņošanas jauns laikmets sākās ar debilitātes laikmeta iestāšanos pēc 2018.gada 6.oktobra 13. Saeimas vēlēšanām, kad uz politiskās varas skatuves tika izbīdīti ļoti jocīgi indivīdi. Valodas piesārņošanas jaunā laikmeta spožākā iezīme ir dažādu fantastiski kroplu “jaunvārdu” ievazāšana. Nav runa par neoloģismiem – jaunvārdiem (jauniem vārdiem vai vārdu savienojumiem). Neoloģismu rašanās vienmēr ir vajadzīgs un apsveicams notikums. Tā teikt, dzīve iet uz priekšu, dzīvē rodas jaunas parādības un tām ir nepieciešams dot vārdu. Diemžēl tiekamies nevis ar neoloģismiem, bet gan ar kaut kādu šausmīgu māniju būt valodiski ekstravagantam – savdabīgam, dīvaini modernam, neatdarināmi domājošam. Šajā ziņā īpaši izceļas nācijas tēvs, kurš jau ir aplaimojis tautu ne tikai ar odiozo “valstsgribu”, “līdztautieši”. No nācijas tēva neatpaliek ministri, deputāti. Atbaidoša valodiskā bezjēdzība ir “kultūrnācija”. Šo “jaunvārdu” ļoti ciena kultūras ministrs. Publicistikā tas kalpo kā sarkasms.

   Debilitātes laikmeta visjaunākais sasniegums latviešu valodas demolēšanā ir leksiskā superidiotija “kultūrbaznīca”. 2021.gada 8.aprīlī “NRA” pavēstīja: “Rīgas dome, pārņemot Rīgas Svētā Pētera baznīcu, to redzētu kā kultūrbaznīcu (!?!?), kurā norisinātos gan sakrālās norises, gan būtu muzejs ar savu ekspozīciju, šodien Saeimas Izglītības komisijā sacīja Rīgas mērs Mārtiņš Staķis (AP)”. Grūti iedomāties, cik neizglītotam un aprobežotam ir jābūt cilvēkam, lai izdētu tik lielu muļkību! Nav nekāds brīnums, ka tāds cilvēks ir kopā ar "par-politikas" debilo pietaisījumu. Tiekoties ar tik fantastiski muļķīgu vārdu, gribas piedāvāt savu inovāciju – “pederastkultūra”. Tā ir sastopama ne tikai Rīgas domē.