Refleksijas par mistisko etnosu

 

 

v  Rietumu civilizācijā kopš XX gs. 60.gadu beigām tiek sagrauti visi kolektīvās identitātes veidi – ģimene, etnoss/tauta, valsts u.c. Ne viss eiropeīdu sociums to atbalsta. Tiem, kuri pretojas, teiksim, etnosa/tautas sagraušanai, var noderēt dotās refleksijas.

v  Etnoss ir kolektīvās kopības apliecinājums un kolektīvās identitātes pazīme. Lai degradētu un sagrautu kolektīvo identitāti, nepieciešams kompromitēt etnosa jēdzienu. Tā tas notiek Rietumu civilizācijas norieta laikmetā, kad ir sastopama tendence likvidēt jebkura veida kolektīvo identitāti – ģimenes, tautas, valsts, kultūras, reliģijas.

v  Etnoss ir saistīts ar kaut ko neizskaidrojamu, pārdabisku, mīklainu. Par tādu attieksmi pret etnosu parasti nekaunās. Saruna par etnosa rašanos un pastāvēšanu patiešām nav viegla un nevar iztikt bez mistikas. Etnoss ir saistīts ar kaut ko noslēpumainu, mīklainu, neizskaidrojamu, ar prātu neaptveramu un nesaprotamu. Tāda pārliecība vienmēr rodas, rūpīgi iedziļinoties etnosa problemātikā.

v  Etnosa jēdziena izmantošanai mēdz būt ideoloģisks, politisks, zinātnisks aprēķins. Svarīga ir zinātniskā vide, politiskā situācija, ideoloģijas mērķis. Etnosa interpretācija var ietilpt tautas identitātes raksturojumos, kā arī nonākt nacionālisma šovinisma gūstā. Uz etnosa jēdziena lietošanas likteni parasti atsaucas politiskās un ideoloģiskās reālijas, ne tik lielu vērību piešķirot intelektuālajām saknēm un zinātniskajiem motīviem.

v  Etnosa jēdziena autoritāte sākās reizē ar etnogrāfijas kā zinātniskās disciplīnas sakārtošanu. Jēdziens “etnoss” tika ieteikts kā etnogrāfijas galvenais jēdziens. XX gs. sākumā notika etnogrāfijas institucionalizācija augstākajā izglītībā. Šis process balstījās uz etnosa definīciju. Proti, etnoss ir indivīdu kopa, kuru apvieno vienā veselumā fiziskās/antropoloģiskās/anatomiskās pazīmes, kopīgs vēsturiskais liktenis, valoda, pasaules uzskats, psiholoģija, garīgā kultūra.

v  Jēdziens “etnoss” ir cēlies no grieķu “ethnos”. Jēdzienu “etnoss” mūsdienu svešvārdu vārdnīcā skaidro kā sinonīmu jēdzieniem “tauta”, “cilts”, “cilšu apvienība”, “nācija”. Taču patiesībā tas ir stipri vienkāršots skaidrojums. Sinonīmu semantisko atšķirību amplitūda ir liela. Piemēram, jēdzienu “tauta” bieži lieto t.s. vienkāršo cilvēku masu apzīmēšanai. Savukārt LR Satversmē ir runa par “Latvijas tautu”, tā apzīmējot polietnisko iedzīvotāju sastāvu. Jēdzienu “nācija” lieto kā apzīmējumu valsts dažādu tautu pilsoņiem. LR Satversmē reāli neeksistējošās “Latvijas tautas” vietā nāktos lietot jēdzienu “Latvijas nācija”.

v  Latvijā nacionālistiski noskaņoti mazāk izglītoti latvieši priekšroku dod jēdzienam “latviešu nācija”, bet nevis jēdzienam “latviešu tauta” vai “latviešu etnoss”.

v  Jēdziens “nācija” ir cēlies no latīņu “natio” – tauta. Eiropā kopš XVIII gs. par nāciju dēvē valsts pilsoņus, kuriem var būt dažāda etniskā piederība. Nācija ir sava veida pilsoniskā kopība, politiskā kopība polietniskā valstī.

v  Rietumu civilizācijā un arī Latvijā zināmas svārstības ir sastopamas sakarā ar etniskās piederības (tautības, nacionalitātes) fiksēšanu dokumentos. To var darīt un var arī nedarīt, ja indivīds to nevēlas. Padomju laikā zinātnē, politikā un ideoloģijā tika ieviesta atšķirība starp tautu un nāciju. Par nāciju dēvēja tautu, kurai ir sava valsts.

v  Mūsdienu filosofijas enciklopēdijās un vārdnīcās lieto jēdzienu “etniskums”, kas ir filosofiska kategorija. Par etniskumu tiek uzskatīta kultūras atšķirību sociālās organizācijas forma, jo katrs etnoss (tauta) pats nosaka, kas ir tā atšķirības, specifikas, identitātes pamatā. Etnoss tādējādi uzticas savām īpatnībām un tās pretstata citu etnosu īpatnībām. M.Vēbers izteicās par etnosa “subjektīvo ticību” savām specifiskajām iezīmēm. Filosofijas literatūrā etnoss ir homogēnu, funkcionālo, statisko īpašību kopums, kas attiecīgo etnosu atšķir no citiem etnosiem.

v  Zinātnē un filosofijā pret etniskumu izturas galvenokārt divējādi – esenciāli un instrumentāli. Saskaņā ar esenciālo attieksmi etniskuma rašanos nosaka sociālais bioloģiskums un ģeogrāfiskais determinisms. Etniskuma veidošanos nosaka teritorija, valoda, ekonomika, rases tips, reliģija, pasaules uzskats, mentalitāte. Saskaņā ar instrumentālo attieksmi etniskums ir politiskās mobilizācijas līdzeklis, kā tas, piemēram, ir nacionālisma ideoloģijā.

v  Etniskums ir sociālais arhetips, kuru nedrīkst ignorēt; etniskums ir cilvēku kopuma lojalitātes sociālā forma. Ļ.Gumiļevs lietoja jēdzienu “komplimentaritāte”. Tā viņš apzīmēja etnosa pārstāvju iekšējo tuvību, uzticību viens otram. Komplimentaritāte nodrošina savstarpējo lojalitāti, kas ir viens no svarīgākajiem etnosa pastāvēšanas faktoriem.

v  Bībelē ir norādīts, ka katrai tautai ir savs liktenis:  “kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus” (Apustuļu darbi 14, 16). Zinātne noraida Dieva spēka iejaukšanos etnosa dzīvē, taču zinātne nepiedāvā citu spēku...

v  Etnoss (etniskums) ir kaut kas neizskaidrojams, pārdabisks, mīklains tāpēc, ka tā izpratnē nevar būt konsekvence – noteiktība, mērķtiecība, loģiska pamatotība un sakarīgums.  Nav neviena iezīme, ar kuras palīdzību varētu traktēt visus etnosus. Tātad nav konsekvents kritērijs, īpašība, etniskās identitātes fenomens, kas vienādā mērā kā kanoniska izpausme kalpotu visu etnosu zinātniskajai interpretācijai. Tas, pirmkārt. Otrkārt, nav neviens faktors, kas būtu iemesls etnoģenēzei visos tās praktiskajos gadījumos.

v  No etniskuma pazīmēm nevienai nav universāls raksturs. Valoda neder, jo mēdz būt dialekti. Teritorija neder, jo, piemēram, latvieši arī Āfrikā paliek latvieši.Vēsturiskā kopība neder, jo tā var būt vienāda vairākiem etnosiem. Izcelsme neder, jo katrs etnoss ir cēlies no vairākiem etnosiem. Neviens etnoss nav ideāli līdzīgs citiem etnosiem. Uz katru etnosu attiecas etniskā vienreizējība. Katrs etnoss ir unikāls – ne ar ko nesalīdzināms.

v  Mēdz teikt, ka etnosa rašanās ir atkarīga no sociāliem, reliģiskiem, bioloģiskiem, ģeogrāfiskiem faktoriem. Taču tas raksturo vienīgi etnosa rašanās apstākļus, bet neraksturo etnosa rašanās iemeslu. Etnosa rašanās iemesls paliek nezināms, neizprasts, neskaidrs u.tml. Tā, piemēram, nav atzīstams, ka ģeogrāfiskā vide ir etnosa rašanās iemesls.

v  Etniskā piederība eksistē etnosa pārstāvju apziņā. Taču eksistē neviendabīgi. Atšķirīgi etnosi var izvēlēties vienu etnonīmu; vienā etnosā var būt subetnosi katrs ar savu nosaukumu.

v  Apziņa nevar radīt etnosu, kā arī nevar mainīt cilvēka etnisko identitāti. Tā, piemēram, Raiņa vēlēšanās “iziet no tautas” nevarēja realizēties etniski bioloģiskajā ziņā, bet varēja realizēties vienīgi virtuāli politiskajā ziņā.

v  Etnoss ir dabas parādība, bet nevis apziņas parādība.

v  Etnoģenēzē, etniskajās transformācijās nav konstatējams neviens invariants faktors, tomēr etniskā asimilācija un etniskā diverģence eksistē. Tāpēc aktuāli ir jautājumi “Kas virza šos procesus?”, “Kas ir autors?”, “Kāds spēks to dara?”. Atbildē uz šiem jautājumiem tādi domātāji kā Ļ.Gumiļevs, Ļ.Tolstojs atsaucās uz transcendentālu spēku. Ļ.Gumiļevs tādu spēku nosauca “Faktors X”. Šis spēks atrodas kosmosā.

v  V.Vernadskis atklāja bioķīmisko enerģiju, kas nokļūst organismā no kosmosa. Ļ.Gumiļevs rakstīja par kosmisko “pasionāro grūdienu”, kas ir enerģijas avots etnoģenēzei.

v  Par etnosu enerģētisko stāvokļu maiņu rakstīja Toinbijs, Špenglers, Daņiļevskis, Ļ.Gumiļevs u.c. Etnoss rodas, pateicoties “pasionārajam grūdienam” (enerģijas uzliesmojumam); seko etnosa pacēlums – pārsilšana – pagrimšana – noslāpšana. Citiem vārdiem sakot, etnoģenētiskās fāzes ir piedzimšana, uzplaukums, pagrimšana, inerces fāze, obskurācija, nāve.

v  Etnoss vienmēr ir rezistenta sistēma. Etnosam piemīt rezistence – spēja pretoties, pretdarbība, organisma izturība pret nevēlamas vides, kaitīgu vielu, mikroorganismu iedarbību.

v  Etnosa esamība nav iedomājama/iespējama bez mentalitātes. Aktuāli ir jautājumi “Vai mentalitāte ir dabas dota izpausme?”. XX gs. atklāja geštaltus – stabilus garīgos stāvokļus, kurus cilvēkā nevar ietekmēt ārējie spēki. Psihosfērā ir netelpiskas un nefiziskas likumsakarības.

v  Vācu biologs Hans Adolf Eduard Driesch (1867-1941) jautāja, vai cilvēkā sastopamie mērķtiecīgie procesi ir paša cilvēka radīti jeb organiskās dzīves pamatā ir īpaša tipa mērķtiecība – nedalāma likumsakarība, kuras rezultāts ir šo likumsakarību mērķtiecība. Viņš izsacījās par entelehiju – iekšējo spēku, kas sevī pretenciozi ietver gan mērķi, gan rezultātu.

v  V.Vernadska pieejā noosfēras enerģētisms funkcionē kā fundamentāla ontoloģija. Viņš lika pamatus zinātniski filosofiskai disciplīnai – noosfēras enerģētisms. Runa ir par evolūcijas enerģētisko ainu kosmosā, uz planētas, cilvēcē. V.Vernadsa mācība ir par dabas bioģeoķīmisko un kultūras bioģeoķīmisko enerģiju. Dabas bioģeoķīmiskā enerģija nosaka evolūciju, apziņas rašanos, pastāvēšanu, funkcionēšanu, kā arī nosaka intelektuālās spējas, spriegumu, substrātu – centrālo nervu sistēmu.

v  Filosofijā ir sastopams viedoklis, ka etnoss nav dabas parādība, bet ir pārdabiska parādība. Uz etnosu attiecas apofātiskā izziņa – izziņa ar nezināšanu.