среда, 3 февраля 2021 г.

Tendences: izpratne un jēga

 


   Ļoti svarīgi ir ne tikai analītiski precīzi formulēt tendences, bet arī zināt tendences. Tas attiecas uz katru cilvēku. Ja cilvēks zina tendences, tad viņu nevar mānīt ar melīgi pasniegtiem atsevišķiem faktiem. Informētībai par tendencēm ir morāli psiholoģiskā slodze un intelektuāli profilaktiskā slodze. Ja cilvēks zina tendences, tad viņš jūtas drošs par sevi, jo ar viņu nav iespējams manipulēt. Manipulāciju tehnoloģijas ir bezspēcīgas pret labi informētiem cilvēkiem, kuri ir lietas kursā par attīstības un pārmaiņu virzieniem.

   Katra indivīda antropoloģiskajās, kulturoloģiskajās, sociāli politiskajās zināšanās informētībai par cilvēka esamības, kultūras, sabiedrības virzības tendencēm ir milzīga vērtība. Ja cilvēks zina tendences, tad viņš adekvāti reaģē, tiekoties ar atsevišķiem faktiem un tajā skaitā ideoloģiski manipulatīvi iesaiņotiem faktiem. Ne velti katra relatīvi diktatoriskā un neleģitīmā politiskā iekārta noklusē tendences un nepieļauj to analītiku masu komunikācijā. Sabiedriskā doma nedrīkst iztirzāt tendences. Diskusijas par tendencēm masu medijos netiek pieļautas.

   Iemesls ir zināms. Zināšanas par tendencēm agri vai vēlu sintezējas zināšanās par visu sistēmu. Piemēram, valsts iekārtu kā sistēmu. Zināšanas par tendencēm izvēršas valsts iekārtas kritiskā analītikā. Ja valsts iekārtai nav leģitimitātes un tā pastāv bez valsts varas likumīguma sabiedrības (tautas) attieksmē, tad tādu politisko neķītrību apdraud gan zināšanas par tendencēm, gan šo zināšanu koncentrēšanās sistēmiskā formā.

   Katrs sociāli domājošais cilvēks jau sen būs ievērojis, ka latviešu masu komunikācijā neeksistē tēma par tendencēm un neeksistē tēma par kriminālā kapitālisma iekārtu kā sistēmu. Diemžēl abas minētās tēmas nav sastopamas arī t.s. masu publicistikā (interneta komentāros, interneta rakstos, modīgajā video “iziešanā tiešajā ēterā” utt.). Masu publicistikā ir vienīgi atsevišķu sliktu faktu kritika, sacenšoties slikto faktu kariķēšanā un dzēlīgā apzīmēšanā bez iekļaušanas plašākā kontekstā. Ja netiek apskatītas tendences, tad nav iespējams uzbrukt neleģitīmajai valsts iekārtai kā sistēmai un tās valdošajai kliķei kā šīs sistēmas valdniecei. Valsts iekārta kā sistēma netiek apdraudēta, un tāpēc valdošā kliķe nebaidās no masu publicistikas. Tā pat to veicina, jo tādējādi sabiedriskā doma tiek viltīgi novirzīta dzīves sīkumos un atsevišķu faktu kaislīgā, taču politiski pilnīgi bezperspektīvā apcerēšanā. Masu publicistika izlādē savas neapmierinātības enerģiju, un šī procesa lietderības koeficients ir smieklīgi niecīgs. Turklāt rodas šaubas, vai sabiedrība (latviešu tauta un tās masu publicisti) vispār grib citu politisko iekārtu.

   Katram “baltajam” cilvēkam ir vēlams zināt par mūsdienu galvenajām tendencēm viņa līdzcilvēkos un viņa civilizācijā. No antropoloģiskajām (cilvēka esamības) tendencēm ļoti svarīgi ir divi pārmaiņu virzieni.

   Pirmais virziens ir katastrofālā demogrāfiskā tendence - eiropeīdu rases novecošana un izmiršana planetāri globālās demogrāfiskās pārejas (1960-2050) laikā. Latviešu tautas apjoma regulārā samazināšanās ir šīs tendences uzskatāms piemērs. Tendences noslēgums tiek prognozēts XXI gs. otrajā pusē. Zinot par šo tendenci, objektīvi ir jāizturas pret dažādām administratīvajām, izglītības un citu dzīves segmentu reformām. Latvijas iedzīvotāju skaits joprojām samazināsies. Tāpēc sociālās infrastruktūras reformas ir objektīvi pamatotas. Cita lieta, kas tās veic un kā tās tiek veiktas. Šī darbība un šīs darbības kvalitāte latviešu tautā ir organiski vienota ar otro pārmaiņu virzienu.

   Otrais pārmaiņu virziens ir eiropeīdu rases formāli izglītotākās daļas morālais un intelektuālais pagrimums – degradācija un deģenerācija. Šī tendence sākās reizē ar “baltās” rases novecošanas un izmiršanas tendenci XX gs. 60.-70.gadu mijā. Galvenais destruktīvais spēks, tā saturs un metodoloģija, ir postmodernisma “filosofija”. Tā totāli pārklāj sabiedrisko apziņu un sabiedrisko domu. Postmodernisma satura un metodoloģijas centrālie instrumenti ir uzskatu plurālisms, patiesības aizstāšana ar viedokli, divkosīgais politkorektums, cilvēktiesību demagoģija, tolerances morālais kodekss, homoseksuālisma legalizācija, ģimenes sagraušana, genderisma patoloģijas, ienaidnieka tēla kultivēšana, pagātnes kultūras mantojuma ienīšana. Šo tendenci metaforiski salīdzina ar “dzīrēm mēra laikā”. Zinot par savu drūmo likteni, cilvēks pārstāj sapņot par nākotni un nododas vienīgi dzīves baudīšanai tagadnē pieejamajos formātos. Rietumu sabiedrībā vissagandētākā daļa ir politiķi un lielpilsētu inteliģence. Ja Latvijā, piemēram, administratīvo reformu veic kretīni un viņi vēlas Liepāju pievienot Valgai, tad tiekamies ar otrā virziena uzskatāmu piemēru. Pie varas ir cilvēciski sagandēts antropoloģisks izdalījums. Par formāli izglītotākās daļas morālā un intelektuālā pagrimuma šausmīgo līmeni liecina notikumi sakarā ar ASV prezidenta vēlēšanām, atklājot degradācijas un deģenerācijas ārprātīgi draudīgo pakāpi ne tikai amerikāņu sabiedrībā, bet visā eiropeīdu rasē. Otrā tendence arī turpināsies. Ar to ir jāsamierinās garīgi normālajiem cilvēkiem.

   No mūsdienu kultūras un sociāli politiskajiem pārmaiņu virzieniem uzmanība pievēršama vairākām tendencēm. Zināšanas par tām var atvieglot dažādu operatīvo notikumu izpratni, vērtējumu un ierindošanu plašākā kontekstā. Notikumi Latvijā ir vienoti ar Rietumu civilizācijai kopīgajām tendencēm. Diemžēl par to klusē latviešu “eksperti”, “viedokļu influenceri”, politologi.

   Sastopamas trīs tendences ar jēdzienu “transformācija”: pasaules kārtības transformācija, kapitālisma transformācija un cilvēka transformācija. Tik tikko nosaukto transformāciju ģenerātors, fans, maniaks ir “baltais” cilvēks. Ne katrs “baltais” cilvēks, bet gan ļoti bagāts, politiski un ekonomiski ļoti ietekmīgs “baltais” cilvēks ar nepārvarami apsēstu tieksmi “glābt cilvēci”, “rūpētie par cilvēces labklājību”, būt cilvēka galvenajam patronam – svētajam, kurš pats sevi uzskata un arī citi uzskata par aizbildni cilvēkam un visiem cilvēka esamības institūtiem – ģimenei, valstij, kultūrai, valodai, politikai, ekonomikai utt. Tādi maniakāli apsēsti cilvēki eiropeīdu rasē ir samērā daudz. Tie ir aristokrāti, miljardieri, senu un ietekmīgu dinastiju pārstāvji. Starp viņiem eksistē noteikta idejiskā un organizatoriskā saskaņotība, kas tiek izmantota konkrētu projektu sagatavošanā un realizācijā. Publicistikā, zinātnē, žurnālistikā viņus dēvē dažādi. Viens no populārākajiem apzīmējumiem ir globālā elite. Epitets “globālā” norāda uz viņu planetārajām ambīcijām.

   Pasaules kārtības transformācijas tendence ir saistīta ar vienpolārās vai daudzpolārās pasaules kārtības ieviešanu. Pēc Rietumu sociālisma sistēmas sagraušanas izjuka divpolārā pasaules kārtība. Tas īpaši patika ASV politiskajai elitei, jo viņu valsts kļuva planētas vienīgais saimnieks. Taču Ķīnas kolosālais ekonomiskais uzplaukums aizvadītajos 50 gados, Krievijas impēriskā “atmošanās” aktualizēja daudzpolāras pasaules kārtības iespējamību. Par to ļoti skaidri un nelokāmi izteicās Ķīnas valsts līderis Davosas forumā 2021.gada janvārī.

   Konfrontācija starp Ķīnu un ASV turpināsies. Savu attieksmi pret šo konfrontāciju nākas un turpmāk nāksies apliecināt arī latviešiem un latviešu valdošajai kliķei. Pasaules kārtības transformācijas tendence diktē katrai zemei izšķirties par savu simpātiju objektu. Savukārt simpatizējošā izšķiršanās atspoguļo attiecīgās zemes, attiecīgās tautas, attiecīgās sabiedrības humanitātes līmeni – cilvēcību, cilvēkmīlestību, cilvēka cienīšanu. Loģiski, ka vienpolārās pasaules kārtības akceptēšana nevar atspoguļot cienījamu humanitātes līmeni. Var tikai atspoguļot hegemonijas (pārākuma, pārsvara) atzīšanu.

   Kapitālisma transformācijas tendence un cilvēka transformācijas tendence pulsē roku rokā. Starp abām tendencēm pastāv strukturāla integritāte – cieša saistība, nedalāmība, veselums. Tas ir loģiski. Jebkuras sociāli ekonomiskās formācijas rašanās un attīstība nav iespējama bez adekvāta cilvēka klātbūtnes. Kapitālisms ir dzīvotspējīgs vienīgi tad, ja ir kapitālismam piemēroti cilvēki. Tādējādi mūsdienu kapitālisma transformācija nevar notikt bez cilvēka transformācijas atbilstoši stratēģiski projektētajam jauna tipa kapitālismam (t.s. inkluzīvajam kapitālismam).

   Abu tendenču (kapitālisma transformācijas un cilvēka transformācijas) zināma kulminācija tika sasniegta 2020.gadā “COVID-19” pandēmijas mēnešos. Globālā elite par to atklāti izsakās; pandēmijas laikā tiek radikāli transformēts kapitālisms un radikāli tiek transformēts cilvēks. Latviešu tauta arī ir pakļauta abām tendencēm; respektīvi, abām transformācijām. Plašāk par to skat. blogā “Postcivilizācijas dienasgrāmata” (https://postciv.blogspot.com/)  un “Pandēmijas paraloģistika” (https://paralogistika.blogspot.com/).

 

 

 

 

 

 

 

 

Комментариев нет:

Отправить комментарий