Brīvības loma

 

 

   “COVID-19” pandēmijas sociāli politiskā un antropoloģiski humanitārā slodze aicina atcerēties brīvības kategoriju. Nav grūti pamanīt brīvības apdraudējumu pandēmijas laikā.

   Brīvība ir cilvēka esamības un tautas vitalitātes konstante – pastāvīgs lielums, ap kuru koncentrējas visdažādākie individuālie un sociālie procesi. Turklāt brīvība cilvēka dzīvē un brīvība tautas dzīvē ir ne tikai pastāvīgs lielums, bet arī morālais imperatīvs – neatlaidīga prasība, organiska nepieciešamība. Brīvība ir kritērijs cilvēka cilvēciskumam un tautas pašcieņai. Cilvēks bez brīvības tieksmes un tauta bez brīvības tieksmes nekad nav bijusi un nekad nebūs patiesas cieņas objekts. Attieksmē pret brīvību pilnīgi pamatots un attaisnojams ir rigorisms – pārmērīga stingrība un nelokamība, kas parasti izpaužas tikumisko, tiesisko, reliģisko, valodas un citu normu ievērošanā. Pret brīvības izpratni cilvēkā un pret brīvības izpratni tautā ir jāizturas rigorozi. Nekādi izņēmumi un nekādas pielaidīgas atkāpes nav vēlamas. Brīvības izpratni nedrīkst pieskaņot tekošajai politiskajai dienas kārtībai, karjerismam, konformismam, kompradorismam. Brīvībai nepiestāv morālais eklektisms, demagoģiskais viedokļu plurālisms. Brīvībai nav vajadzīgi brīvības propagandisti. Brīvībai ir jāfunkcionē kā dabiskai, organiskai īpašībai, kas ir cieši, sistēmiski saistīta ar cilvēka psihi, raksturu, personību, būtību.

   “COVID-19” pandēmijas sakarā brīvības kategorijā īpaši aktuāls kļūst jautājums par brīvības jēgu. Šajā ziņā stabila autoritāte ir sekojošajam postulātam: brīvībai ir jēga tikai saistībā ar noteiktu mērķi; ja brīvībai nav mērķa, tad brīvība principā nav vajadzīga. Piemēram, ja cilvēkam nav mērķis dzīvot atbilstoši uzskatu brīvībai, vārda brīvībai un citiem brīvības veidiem, tad viņam cilvēka tiesību garantētā brīvība nav vajadzīga. Savukārt, ja tauta neciena politisko brīvību un brīvprātīgi atsakās no valsts suverenitātes, tad tādai tautai brīvība nav vajadzīga un minētajam postulātam nav principa, atzinuma, sākumpieņēmuma autoritātes.

    Kā zināms, “COVID-19” pandēmija tiek izmantota kā transformatīvais notikums pasaules valdības pārvaldītajai monopolitiskās un monoideoloģiskās civilizācijas izveidošanai. Tādā civilizācijā gan cilvēka individuālā, gan tautas kolektīvā brīvība var realizēties tikai atbilstoši monopolitikas un monoideoloģijas pieļautajai pakāpei. Salikteņa daļa “mono” pats par sevi liecina, ka tiks pieļauts tikai viens brīvības aspekts. Un, lūk, jau pašlaik (2021.gada februārī) ir nepārprotami redzams, ka tiks pieļauta vienīgi demagoģiski sludināta “brīvība”, lai “cilvēku brīvības nodrošināšanai” izveidotu visu iedzīvotāju digitālo identitāti, kas vairs nebūs cilvēka identitātes noslēpums, kā tas cilvēces vēsturē bija līdz šim. Tāpat turpmāk vairs neeksistēs nacionāli valstiskā brīvība, jo valsts kā tautas organizācijas formāts tiks likvidēts.

   Tātad jaunajā civilizācijā brīvība zaudēs jēgu, jo cilvēka esamības un tautas esamības mērķis nebūs saistīts ar cilvēka tiesību garantēto brīvību un tautas kā suverēna brīvību. Nākotnē dominēs t.s. negatīvā brīvība; proti, brīvība bez cilvēciskuma, brīvība bez pašcieņas, brīvība bez pienākuma, brīvība bez suverenitātes.

   Transformatīvā notikuma saimnieki ar vīrusa “SARS-CoV-2” palīdzību šausmīgi iebiedētos  cilvēkus aicina brīvprātīgi atsacīties no brīvības un labprātīgi pakļauties valdības lēmumiem par karantīnu, masku nēsāšanu, vakcinēšanu, attālināto darbu un izglītību. Latvijā tāda atsacīšanās praktiski izpaužas, tautai pieļaujot Satversmes 95.panta ignorēšanu “Valsts aizsargā cilvēka godu un cieņu. Spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta. Nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam”.