Nepopulārā bēda

 

 

   Latviešu tautai ir divas milzīgas bēdas. Viena no tām ir visiem labi zināma bēda. Publiskajā telpā tā tiek regulāri apspriesta. Otra bēda nav tik populāra. Varētu teikt, ka vispār nav daudziem vai visiem zināma. Otra bēda netiek apspriesta medijos un nav izraisījusi plašu aprindu interesi. Abas bēdas ir viegli uztveramas, saprotamas, visiem pieejamas. Taču tas nav vienādojis to popularitāti iedzīvotāju masās. Tā tas ir noticis psiholoģiski pamatoti, jo par otru bēdu negribas runāt vai rakstīt ne zinātniekiem, ne publicistiem un žurnālistiem. Par otru bēdu visi klusē, jo nevēlas kļūt nepolitkorekti, pārprasti, apsaukāti par nodevējiem un Kremļa kalpiem.

   Latviešu tautas pirmā un galvenā milzīgā bēda ir demogrāfiskā katastrofa. Tauta strauji izmirst un noveco. Par to sabiedrība ir lietas kursā. Sabiedrība regulāri tiek informēta par dzimstības un mirstības drausmīgi nelabvēlīgo statistiku. Medijos tiek apspriesta nepieciešamība palielināt dzimstību, izvirzot dažādus priekšlikumus katastrofālā demogrāfiskā stāvokļa normalizēšanai. Taču praktiski nekas nemainās, un tautas apjoms strauji samazinās.

   Latviešu tautas pirmā un galvenā milzīgā bēda nav etniski unikāla parādība. Demogrāfiskā katastrofa attiecas uz visu “balto” rasi. Strauji izmirst un noveco eiropeīdu visas tautas.

   Arī otra milzīgā bēda nav etniski unikāla. Taču tā neattiecas uz eiropeīdu lielāko daļu. Otra milzīgā bēda attiecas tikai uz bijušajām sociālisma zemēm ar zemu dzīves līmeni. Kā zināms, Eiropas (ES) statistikā Latvija visos tematiskajos rādītājos ieņem kādu no pēdējām vietām. Daudzos rādītājos Latvija ir pēdējā vietā. Latvija nekādi nevar lepoties ar augstu dzīves līmeni. Tāpēc otra milzīgā bēda Latviju skar ļoti pamatīgi.

   Otra milzīgā bēda ir latviešu tautas cilvēciski vērtīgākās daļas emigrācija. Nākas atgādināt, ka par emigrāciju dēvē brīvprātīgu iedzīvotāju izceļošanu uz citu valsti. Emigrācijas iemesls mēdz būt galvenokārt politisks vai ekonomisks. Latvieši pamet Latviju galvenokārt ekonomiskā iemesla dēļ. Iemesls pamest Latviju politiskā iemesla dēļ faktiski ir ļoti liels. Ja ne lielāks nekā padomju laikā. Latvija ir kriminālā kapitālisma oāze, kurā vislabāk jūtas organizētās noziedzības talanti. Godīgiem un gudriem cilvēkiem ir grūti atrast sev vietu un saglabāt pašcieņu tādā iekārtā. Iespējams, latviešu kāda daļa emigrē politiskā apsvēruma dēļ, nespējot un nevēloties dzīvot kriminālajā kapitālismā ar organizētās noziedzības brīvību.

   Otra milzīgā bēda atsaucas uz sociālo struktūru. Emigrējot labākajiem iedzīvotājiem, sociālā struktūra pasliktinās. Sociālo grupu kvalitāte un to savstarpējo sakaru kvalitāte pasliktinās, nonāk līdz kritiskam minimumam vai vispār pārstāj eksistēt. Jebkurā gadījumā netiek pilnvērtīgi realizēta sociālās struktūras galvenā funkcija nodrošināt sabiedrības pastāvēšanu kā stabilu vienotu veselumu. Tas nonāk līdz tautas sairumam kā vienotam veselumam. To var uzskatāmi konstatēt Latvijā, un tas pirms dažiem gadiem jau tika iztirzāts piecu eseju ciklā “Tautas pēdējā fāze” grāmatā “Modernās banalitātes gads” (skat.: artursprieditis.lv).

   Lielās līnijās tverot, Latvijas sabiedrība (latviešu tauta) dalāma divās dominējošās sociālajās grupās: elite un visi pārējie. Par eliti nākas dēvēt valdošo politisko kliķi, bet par visiem pārējiem nākas dēvēt tautas masas (inteliģenci, proletāriskos darba ņēmējus, proletāriskās izcelsmes darba devējus u.c.). Tādējādi sociālā struktūra ir atkarīga no elites kvalitātes, tautas masu kvalitātes un abu dominējošo grupu savstarpējo sakaru kvalitātes. Aizvadītajos 30 gados labāko iedzīvotāju emigrācija ļoti slikti atsaucas uz abu grupu kvalitāti. Tā kļuva arvien zemāka.

   Rietumu civilizācijā jau vairākus gadsimtus izglītoto cilvēku zināšanās, bet no XIX gs. otrās puses arī sociālajās zinātnēs ir sastopama elites teorija. To turpina pilnveidot arī mūsdienās, ņemot vērā politiskās, ekonomiskās, sociālās, intelektuālās vēsturiskās izmaiņas. Pilsoniskās sabiedrības rašanās, konstitucionālā attieksme pret tautu kā suverēnu, liberālisma mācība un ideoloģija ir sekmējusi samērā radikālas izmaiņas. Taču elites teorijā vienmēr saglabājas zināmas kanoniskās tēzes. Tās nespēj apiet neviens sarunā par elites rašanos, uzdevumiem un objektīvo nepieciešamību. Pastāv sava veida klasiskas tēzes diskursā par eliti. Tās var nepatikt, un tās var apstrīdēt, bet nekādā gadījumā tās nedrīkst noklusēt.

   Viena no tādām kanoniskām, klasiskām tēzēm attiecas uz tautas kompetenci valdīt. Elites teorijā vienmēr saglabājas tēze, ka tauta pati nav spējīga valdīt un valsts pārvaldīšanas funkciju uzņemas tautas elite. Tā lielā mērā formējas no politiķiem. Tāpēc svarīgi ir elites atlases principi: izcelsme, izglītība, bagātība, spējas, pieredze, garīgais un fiziskais spēks. Ja kāds indivīds pret nodarbošanos ar politiku (latvieši saka – “iešanu politikā”) izturas kā pret cilvēka psiholoģisko iegribu, tad ļoti liela uzmanība ir pievēršama tādas iegribas reālajai pamatotībai. Nekur nav zudusi indivīdu nevienādība. To nosaka fiziskās, intelektuālās, morālās atšķirības.

   Elites esence ir pārākums. Pārākuma apziņai ir jābūt ne tikai tam, kurš grib “iet politikā”. Attiecīgā indivīda pārākumam ir jābūt publiski uzskatāmam lielumam un publiski akceptētam lielumam. Respektīvi, sabiedrībai ir jāatbalsta “iešana politikā”. Sabiedrībai ir jāapzinās, ka attiecīgā indivīda pārākums ir piemērots tautas kalpa svētajai misijai.

   Elites teorija pievēršas jautājumam “Kā cilvēks nokļūst elitē?”. Atbildes uz šo jautājumu ir dažādas. Vieni par galveno faktoru uzskata sociālo vidi. Tātad cilvēka šķirisko piederību. Citi priekšroku dod morālajai stabilitātei. Tātad cilvēka velmei pašaizliedzīgi kalpot savai tautai. Vēl ir sastopams viedoklis par cilvēka specifisko apdāvinātību. Tātad par cilvēka politiķa talantu. Šis viedoklis ir populārs, jo politika ir kļuvusi patstāvīga sfēra ar adekvāti apdāvinātu kadru kontingentu.

   Bet ir viens būtisks moments. Elites teorija brīdina potenciālos politiķus par iespēju sastapties ar morāliem pārbaudījumiem. Tas ir jāņem vērā tiem, kuri grib “iet politikā”. Lieta ir tā, ka sabiedrības augšējie elitārie slāņi vienmēr ir priviliģēti. Tātad elitei ir īpašas tiesības un priekšrocības. Politiķim ir jābūt psiholoģiski gatavam būt priviliģētam, un tas prasa noteiktu morālo kondīciju. Ne katrs cilvēks ir spējīgs samierināties dzīvot ar izņēmuma tiesībām un priekšrocībām, ko piešķir atsevišķam cilvēkam, atsevišķai sociālajai grupai, organizācijai u.tml.

   Topošajam politiķim ir jābūt lietas kursā par politiskās sfēras universālu likumu: elite vienmēr krāpj tautas masas. Elites galvenais resurss tradicionāli ir prasme manipulēt ar pūļa jūtām un emocijām. Tādējādi politiķim ir morāli jāakceptē un bezgodīgi jāizmanto masu cilvēku psihiskās īpašības: politisko indiferenci, politisko nekompetenci, politiskās apziņas neattīstību, personības kulta māniju utt.

   Elites teorijā svarīgs aspekts ir elites rotācija. Elitei vienmēr ir pagrimuma tendētība. Elite vienmēr ar laiku zaudē enerģiskumu, pasionaritāti, radošumu, gribasspēku. Tā tas visātrāk notiek, ja valdošā grupa ir slēgta un elitē nevar iekļūt cilvēki “no malas”. Ja elite ir ieviesusi varas plutokrātisko tipu un viss notiek no “augšas uz leju”, tad stagnācija strauji progresē. Tāpēc valdošā virsslāņa pastāvēšanā aktuāls ir jautājums par elites rotāciju, savlaicīgi gatavojot politisko kadru rezervi.

   Elites teorijas atsevišķi teorētiķi atzīst tautas iespēju praktiski būt suverēnam. Latvijā tas nozīmē latviešu tautas iespēju realizēt Satversmes 2.pantu “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Tauta suverēno varu var nodrošināt ar vēlēšanu palīdzību, izvirzot tautai uzticami kalpojošus politiķus un tādējādi formējot nacionāli labvēlīgu eliti.

   Tātad viss ir atkarīgs no tautas politiskās kvalitātes. Tas attiecas arī uz latviešu tautu un tās elektorātu. Ja emigrē vislabākie, tad, saprotams, nevar būt runa par labu tautas kvalitāti, elektorāta deleģētiem labiem politiķiem un labu eliti vispār.

   Tā, piemēram, “COVID-19” pandēmijas laikā latviešu sabiedrībā pulsēja dziļa neapmierinātība ar valdību un premjerministru Kariņa kungu. Bet tā ir latviešu tautas elektorāta konsekventi atbalstīta kvalitāte. Kariņa kungu latviešu tautas elektorāts ir trīs reizes ievēlējis Saeimā, divas reizes ievēlējis Eiropas Padomē, pilnā mērā apliecinot tautas otras bēdas drūmās sekas.