Nacionālā traģēdija

 

   Vārds “traģēdija” ir svešvārds. Tas ir atvasināts no latīņu “tragoedia” un grieķu “tragoidia”. Svešvārdu “traģēdija” lieto divējādi. Ar to apzīmē drāmas žanru; proti, lugu, kurā ir agresīvi konflikti, milzīgas ciešanas, galvenā varoņa nāve. Vēl apzīmē lielu nelaimi, šausmīgu notikumu, cilvēku eksistenciālo apdraudētību; proti, kaut ko tādu, kas rada ciešanas un sāpīgus pārdzīvojumus vai kaut ko tādu, kura cēlonis ir nelaimes gadījums, slepkavība, dabas katastrofa, karš, okupācija, totāla degradācija un deģenerācija. Respektīvi, vārds “traģēdija” var tikt attiecināts uz mākslinieciski dramaturģiski attēlotu dzīvi un var tikt attiecināts uz reālu dzīvi.

   Reālajā dzīvē traģēdija var izpausties daudzveidīgi - atbilstoši reālās dzīves daudzveidībai. Traģēdija var attiekties uz atsevišķiem cilvēkiem, atsevišķiem sociālajiem slāņiem, atsevišķu sabiedrības daļu. Taču var būt arī nacionālā traģēdija; proti, visas tautas traģēdija. Tādā gadījumā traģisms (traģiska situācija, bezizejas stāvoklis) attiecas uz visu etnosu, apdraudot tā eksistenci, esamības kvalitāti, nākotnes perspektīvas, starptautisko reputāciju, citu tautu cienīgu attieksmi.

   Noteikti ir iemesls konstatēt latviešu nacionālo traģēdiju. Latviešu tauta ir noslīdējusi līdz traģiskai situācijai, kas fundamentāli apdraud tās esamības kvalitāti, nākotnes perspektīvas, starptautisko reputāciju, citu tautu cienīgu attieksmi.

   Latviešu nacionālās traģēdijas cēlonis ir tumsonība. Turklāt tā ir arhaiska un agresīva tumsonība, kas asociējas, piemēram, ar senatnes reliģisko tumsonību, kuru agresīvi uzspieda baznīcas kalpi, naidīgi un kaujinieciski nepieļaujot nekādu kognitīvo (zināšanu) atkāpi no reliģiskajām dogmām par cilvēku, dabu, morāli.

   Latviešu nacionālās traģēdijas autore, protams, ir šodienas latviešu inteliģence ar savu klajo idiotiju, aloģiskumu, šarlatānismu, pseidointelektuālismu, neliterāro valodu, zināšanu trūkumu, zināšanu aplamību, nevēlēšanos mācīties no citām tautām. Latviešu nacionālo traģēdiju nostiprina fakts, ka Latvijā politiskā, ideoloģiskā, garīgā, morālā, estētiskā vara pieder pilnīgi nevērtīgajai inteliģencei, ar savu darbību, uzvedību un komunikāciju kardināli sagandējot tautas tagadni un apdraudot tautas nākotni.

   Arhaiskajai un agresīvajai tumsonībai ir visaptverošs raksturs. Tas ir vistraģiskākais. Latviešu tautas esamībā tumsonība ir visur, sākot ar valsts augstāko vadību un beidzot ar ierindas klerkiem, kā arī formāli no valsts atdalītās baznīcas kadriem.

   Nākas minēt divus jaunākos (2020.gada nogales) tumsonības piemērus.

   Mums ir ne tikai dīvaini politiķi, bet arī mācītāji, nemaz jau neatgādinot par to, ka viens arhibīskaps (Stankevičs) homoseksuālistu labā aicināja atsacīties no reliģiskajiem uzskatiem, izpelnoties starptautisku slavu.

   2020.gada 24.decembrī "Delfi" publicēja baznīcu vadības oriģinālos izteikumus. Tos lasot, mati ceļas stāvus: "Latvijas lielāko kristīgo konfesiju vadītāji sveic visus Ziemassvētkos, vēlot priecīgus un mierpilnus svētkus. Portāls "Delfi" bīskapu sveiciena vārdus publicē nerediģētus.

   Jānis Vanags: Vīrieši, appreciet savas sievietes (!? daudzskaitlī !?), ar kurām (!?) jau tāpat dzīvojat kopā

   Zbigņevs Stankevičs: Cilvēks ir radīts savstarpējai (!?) mīlestības apmaiņai (!?)

   Metropolīts Aleksandrs: Liksim pie malas grēcīgo egoismu (!? tātad var būt arī negrēcīgs egoisms) un pašmīlību (jābūt - patmīlību)

   Kaspars Šterns: Noliksim malā savu augstprātību un puspatiesības (!?)”.

   Neaizmirstama persona ar lepni unikālu profesionālo identitāti ir Liepājas profesore Sandra Veinberga. Viņa ir "populārzinātniskās monogrāfijas" autore! Tieši tā: "populārzinātniskās monogrāfijas"! Tātad viņai nav nekādas sajēgas, kas ir populārzinātniskā literatūra un kas ir monogrāfija.

   Lūk, cik zemu jau ir pagrimusi latviešu kultūrnācijas akadēmiskā inteliģence! Liela bēda nav viena "profesora" muļķība. Taču ļoti liela bēda (nacionālā traģēdija) ir tā, ka muļķību neviens nekritizē, neizolē un dominē masveidīga konsolidācija ar muļķību, muļķību pārvēršot kognitīvā normā. Tas liecina par latviešu kultūrnācijas šausmīgo līmeni – nacionālo traģēdiju!