Anonimitātes bums

   Rietumu civilizācijas pagrimuma/bojāejas spilgta liecība ir anonimitātes bums – personas (autora) vārda neuzrādīšana un turēšana slepenībā. To veicina divi faktori: 1) morālās nestabilitātes (“morālā plurālisma”) pieaugums un 2) interneta sociālie tīkli. Cilvēces novācijas dators un internets ar tā sociālajām platformām tiek pavērsts negatīvā virzienā – negatīvas dzīves prakses veidā. Šo procesu var salīdzināt ar zinātnes atklājumiem, kuri tika pēcāk izmantoti masu iznīcināšanas ieroču (atombumbu) izgatavošanā. Dators, internets un sociālie tīkli ir kļuvušas cilvēci apdraudošas atombumbas. Droši var teikt, ka šīs atombumbas jau ir nomestas uz Rietumu civilizāciju. Sekas ir dažādas. Tajā skaitā – anonimitātes bums, kas dominē internetā, sociālajos tīklos. Anonimitātes bums kolosāli vairo morālo pagrimumu. Tā tas ir arī Latvijā – Rietumu civilizācijas atsevišķā fragmentā.

   Internetā anonimitāte faktiski jau funkcionē kā specifisks sociālais institūts ar savu leksiku, terminoloģiju, tehnoloģiju, neformālajām autoritātēm un viņu reputāciju. Tas attiecas ne tikai uz “troļļiem”, “trollingu”. Anonimitāte ir vienota ar jauna tipa mārketinga, ideoloģijas, propagandas formu, ko dēvē par “influenceru” darbību.

  Anonimitāte ir pastāvējusi vienmēr, piemēram, daiļliteratūrā, žurnālistikā, publicistikā. Anonimitātei arī vēsturiski agrāk nebija laba slava. To neakceptēja, nosodīja, necienīja. Tā, piemēram, vienmēr ir bijis pazemojoši atbildēt tiem, kuri kaut ko publicē saistībā ar konkrētu cilvēku, nenosaucot savu vārdu, uzvārdu. Cilvēciski svarīgi ir nebūt gļēvulim, runāt patiesību un katrā ziņā runāt patiesību savā vārdā, nevis anonīmi.

   Anonimitāte savā ziņā ir attaisnojama  perversā vidē, pederastu vidē, kad kaut kādu iemeslu dēļ ir nepieciešams komunicēt ar šo vidi. Taču anonimitāte pašlaik galvenokārt izpaužas sociāli politiskajā vidē - interneta mediju publikāciju komentāros. Anonimitāte kalpo publikāciju autora nolamāšanai, kā arī publikācijās minēto indivīdu un institūciju nolamāšanai. Anonimitāte ir sastopama kritiskos tekstos, kad autors kaut ko kritizē, bet baidās nosaukt savu vārdu, uzvārdu.

   Dzīvojot mūsdienu Latvijā, Rietumu civilizācijas pagrimuma izteiktā fragmentā, sociāli politiskajā vidē jāparāda drosme, skaidri un gaiši norādot savu vārdu un uzvārdu. Latviešiem ir laime dzīvot vēl antihumānākā, noziedzīgākā, amorālākā iekārtā nekā padomju iekārtā. Latviešu anonimitāte tikai palīdz valdošajai kliķei, nostiprinot tās pašapziņā „leģitimitāti“. Tiekoties ar anonimitāti, valdošā kliķe lepni paceļ galvu un kļūst vēl ciniskāka, pašpārliecinātāka, nekaunīgāka. Tā redz, ka „tauta“ baidās no valdošās kliķes.

   Neapšaubāmi, viena cilvēka drosme vērsties pret kriminālā kapitālisma sistēmu ir jāatbalsta, nevis vienaldzīgi jāpaiet malā vai, nedod Dievs, varai laizoši izpatīkot, denuncējoši jānosoda. Ja viens pateiks ar savu vārdu patiesību, vara saviebsies; ja divi, trīs, četri pateiks ar savu vārdu patiesību, vara sāks bailīgi raustīties; ja ar savu vārdu patiesību pateiks daudzi cilvēki un viņus atbalstīs pārējie arī ar savu vārdu, gudrākie tipi valdošajā kliķē sapratīs, ka drīz viņu varai pienāks gals un nākas savlaicīgi padomāt par turpmāko dzīvi it sevišķi tad, ja ir nopelnīta ķermeņa atdzesēšana uz mūžīgiem laikiem.