Recidīvisma nākotne

   Rietumu civilizācijas norieta pazīme ir noziegumu brīvība. Visuzskatāmākajā  veidā noziegumu brīvība ir sastopama bijušajās sociālisma zemēs. Tādās zemēs kā Krievijas Federācija un Latvijas Republika (LR) pēc PSRS sagraušanas nekavējoties radās kriminālais kapitālisms (mūsdienu kapitālisma unikāla modifikācija) ar juridiski leģitīmu noziegumu brīvību galvenokārt masveidīgas organizētās noziedzības formā.

   Organizētā noziedzība ir sastopama daudzās Rietumu valstīs. Rietumu civilizācijai tā ir kopīga nelaime. Taču kriminālā kapitālisma valstīs un tajā skaitā LR organizētā noziedzība ir vismasveidīgākā. Faktiski masveida organizētā noziedzība ir LR valstiskuma pamats, un faktiski masveida organizētā noziedzība ir latviešu tautas nacionālā katastrofa, kas, saprotams, reizē ir antropoloģiskā katastrofa, nostiprinot recidīvistu apziņu tautas plašā slānī. Tā rezultātā latviešu turpmākajās paaudzēs būs trekns recidīvistu slānis. Šī slāņa subjektu apziņa būs tipiska recidīvistu apziņa. Un tas ir ļoti nopietni! Tas ir ārkārtēji (ultra) nopietni! Tas varbūt ir visšausmīgākais, kas ar latviešiem ir noticis LKP/VDK nomenklatūras ekselenču izveidotajā kriminālajā kapitālismā. Milzīgs ļaunums ir “pirmās” LR simulakra nodibināšana, reti nelietīgi apmānot latviešu tautu. Milzīgs ļaunums ir “prihvatizācija” un atsacīšanās no valsts suverenitātes 2003. gada 20. septembra referendumā. Taču ārkārtējs (ultra) ļaunums ir latviešu tautas genofonda masveida saindēšana ar recidīvisma gēniem, toksiski sakropļojot tautas apziņu uz mūžīgiem laikiem.

   Apziņa ir cilvēka psihiskais stāvoklis, apliecinot ārējās pasaules un sevis paša subjektīvos pārdzīvojumus. Apziņa apliecina cilvēka mentālo darbību. Apziņas pazīmes ir valoda, domāšana, priekšstati, pasaules modeļa veidošana. Apziņas struktūrā ietilpst izziņas procesi, subjekta un objekta atšķiršanas procesi, attieksme pret sevi un citiem, kreatīvā darbība.

   Nav īpaši jāpaskaidro, kāds saturs ir kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā auklēto organizētās noziedzības subjektu apziņai. Saprotams, ka šo subjektu apziņa (īpaši kreatīvā darbība) riņķo tikai ap noziedzību – jaunu noziegumu izdomāšanu, jaunu noziedzības shēmu izstrādāšanu utt. Kriminālā kapitālisma organizētās noziedzības subjektu apziņa ir tipiska recidīvistu apziņa. Tā ir attīstījusies, modernizējusies, tehnoloģiski pilnveidojusies, adaptējusies apstākļu mainībā jau 30 gadus pēc PSRS sagraušanas. Recidīvistu skaits ir liels. Tas, ko LR atklāti dēvē par valdošo kliķi, ir samērā plašs slānis.  

   Recidīvistu apziņa sabiedrībā ir eksistējusi arī agrāk. Cilvēces vēsturē dažāda veida noziedzības klātbūtne ir bijusi vienmēr. Kriminālā kapitālisma ūnikums nav recidīvisti ar viņu specifisko apziņu. Kriminālā kapitālisma ūnikums ir tas, ka recidīvistu organizētā noziedzība ir valstiskuma pamats – valsts politikas un ideoloģijas pamats. Kriminālajā kapitālismā valda recidīvisti – organizētās noziedzības noziedznieki. Recidīvisms ir kriminālā kapitālisma identitātes kodols.

   Recidīvistu cilvēciskā nevērtība nav noslēpums. Turklāt no senseniem laikiem ir saprasts, ka recidīvisms ir ģenētiski mantota sērga ar defektīvām ģenētiskajām pazīmēm. Noziedzības izplatībā būtiska loma ir bioloģiskajiem faktoriem un to determinētībai psihofizioloģiskā segmentā. Recidīvista genotipā ir ģenētiski mantoti nelabi gēni. Recidīvistu bērniem un mazbērniem vairāk vai mazāk ir noslieksme uz noziedzību. Tāpēc sabiedrība dažādiem līdzekļiem vēsturiski vienmēr ir centusies ierobežot recidīvisma pārmantojamību. Jaunajos laikos sāka praktizēt piespiedu sterilizāciju. Tā tika paredzēta daudzu Rietumu valstu eigēnikas programmās. Var atklāties, ka noziedznieku sterilizācija notiek joprojām.

   Latviešu tauta saņem ļoti draudīgu mantojumu – recidīvistu slāni. Turklāt tas ir slānis ne tikai ar recidīvistu apziņu, bet arī ar sociālā darvinisma apziņu. Kriminālā kapitālisma valdošā kliķe ir pilnā mērā pārliecināta par tiesībām uzturēt sev izdevīgu noziegumu brīvību. Tāpat prevalē viedoklis, ka ir tiesīga pārvaldīt valsti un savā labā izmantot tās resursus, bet “tautu” pakļaut stingrai kontrolei un tās dzīvības uzturēšanai atvēlēt vienīgi eksistenciālo minimumu. Draudīgais mantojums ir ģenētiski cementēts. Latvijā tādējādi tiek garantēta permanenta recidīvistu kundzība un antropoloģiskā kontinuitāte visā turpmākajā pastāvēšanas laikā.