Jāsamierinās

Dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tas atsaucas uz dzīves jauno formātu akceptēšanu vai neakceptēšanu. Rietumu civilizācijas (jeb varbūt jau pilnā mērā postcivilizācijas!?) šodienas sabiedrībā (arī latviešu sabiedrībā) ir divas paaudzes, kuras jūtas ļoti labi visā jaunajā, bet ir viena paaudze, kura nevēlas samierināties ar visu jauno, kas šīs paaudzes priekšstatos apliecina visdažādākā veida pagrimumu. Saprotams, ar dzīves jaunajiem formātiem negrib samierināties vecākā paaudze. Toties vidējā paaudze un jaunākā paaudze jūtas morāli, intelektuāli, garīgi komfortabli un tām nav ne ar ko jāsamierinās. Abas paaudzes pat īsti neizprot vecākās paaudzes problēmu – nepieciešamību samierināties. Taču samierināties vajadzēs! Vajadzēs tāpēc, ka sabiedrības vairākums jūtas labi jaunajā dzīves ritmā, kārtībā, normu un vērtību sistēmā. Sabiedrības vairākums ir antropoloģiski organiski piemērots dzīves jauno formātu laikmetā. Turklāt cilvēces vēsturē jau tā ir bijis daudzas reizes, kad sabiedrības viena daļa ir organiski piemērota novitātēm, bet viena daļa ir nemierā ar pārmaiņām. Šajā ziņā ir asprātīgs salīdzinājums. Cēzars varēja sarunāties ar Napoleonu. Franču imperatora laikā Eiropa vēl nebija tik krasi izmainījusies, lai senās Romas diktators neko nesaprastu. Krasās izmaiņas sākās Jaunajos laikos. Izmaiņas ir tik lielas, ka Napoleons nevarētu sarunāties ar angļu karalieni Elizabeti II. Napoleons neko nesaprastu mūsdienu dzīvē. Un tas ir normāli, ka sabiedrības viena daļa tagad neko nesaprot mūsdienu dzīvē. Kā jau minēju, dzīves pārmaiņu ātrums ir milzīgs. Tik milzīgs, ka tagad cilvēciskā norma ir pederasti, dauni, šarlatāni, idioti, zagļi, organizētās noziedzības astoņkāji, politiskās elites muļķi. Viņi jūtas labi! Un ar viņu atrašanos sociālās hierarhijas virsotnē nāksies samierināties.