Brīvības kazuistika

   Brīvības kazuistika (proti, viltīgu paņēmienu izmantošana politikā, ideoloģijā u.c.) ir neoliberālisma kaislība, apliecinot aplamu izveicību apšaubāmu tēžu pierādīšanā. Neoliberālisms slavē bezizmēra, neierobežotu, nemitīgu, neapturamu brīvību. Neoliberālismā pulsē brīvības absolutizācija, kas reizē tiek pasniegta kā brīvības apropriācija (piesavināšanās, iegūšana savā īpašumā). Neoliberālismā brīvība kļūst cilvēka eksistences vēlams un pat obligāts atribūts, cilvēka tiesību organisks elements. Tādējādi runa ir par brīvību kā imperatīvu cilvēka apziņā.

   Neoliberālisms, protams, klusē par brīvības absolutizācijas bīstamību un nevēlamību. Absolūta, pilnīga brīvība nozīmē morālo bezatbildību, kad cilvēks pārvēršas mežonīgā zvērā. Izjūtot nekādi neierobežotu brīvību, cilvēks ātri zaudē paškontroli, morālo atbildību. Filosofijā nebūt ir panākta ideāla vienošanās par brīvības un atbildības hierarhiju. Respektīvi, filosofijā nav perfekta atbilde, kas ir svarīgāks, tiekoties ar brīvību kā morāli sociālo fenomenu: svarīgāka ir pati brīvība kā realitāte jeb svarīgāka ir atbildība kā brīvības kategoriskais imperatīvs (pavēle, neatlaidīga prasība, nepieciešamība, vispārējs obligāts tikumiskais likums).

   Neoliberālisma kazuistiski piekoptās brīvības absolutizācijai Rietumu civilizācijā ir ļoti nepatīkamas sekas. Brīvības absolutizācija vēršas pret kultūras mantojumu, tradīcijām. Brīvības ideoloģiskajai absolutizācijai tiek ziedots Dievs, ģimene, tēvzeme, valsts suverenitāte, cilvēka dzimums. Brīvības vārdā tiek atbalstīts homoseksuālisms, perversijas masu komunikācijas līdzekļos. Brīvības vārdā tiek kropļota garīgā kultūra ar postmodernisma bezjēdzībām. Brīvības absolutizācija stimulē t.s. uzskatu/viedokļu plurālismu – kognitīvās sfēras degradāciju.