Izglītības politikas vilinājumi

   2020.gada koronavīrusa izraisītās pandēmijas nopelns ir unikālais stāvoklis izglītībā. Pandēmijas laikā mācības pārtrauca 1 576 873 546 (90,1%) no planētas skolēniem un studentiem. Tādu skaitli nosauc “JUNESCO”. Tātad apmēram 1,6 mljrd. bērnu un jauniešu (190 valstīs), kā arī skolotājiem un pasniedzējiem, bija liegta iespēja apmeklēt savu mācību iestādi. Valstu valdības skolām un augstkolām pieprasīja pāriet uz t.s. distances izglītību, izmantojot datorus un interneta programmas. Politiskā vara voluntāri ieviesa attālināto formu zināšanu apguvē, liekot skolotājiem un pasniedzējiem izdomāt adekvātas metodes jaunajai kārtībai mācību procesā. Lielās līnijās vērtējot, tādu stāvokli izglītībā var droši uzskatīt par brīvības ierobežošanu, kas ir ļoti būtisks pandēmijas atribūts – spilgta īpašība, bez kuras attiecīgā lieta nav iespējama. Demagoģiski aizbildinoties ar pandēmiju, politiskā vara pieņēma visdažādākos mērus veselo cilvēku dzīves tiesību ierobežošanā.

   Saprotams, unikālo stāvokli izglītībā sāka attaisnot, slavēt un tam prognozēt spožu nākotni politiskajai varai uzticīgi kalpojošā inteliģence (zinātnieki, eksperti, žurnālisti, publicisti u.c.). Tā tas izvērtās ne tikai Rietumu zemēs. Tā, piemēram, tas dedzīgi notiek starptautiskajā žurnālā “JUNESCO Kurjers” (2020.g. 2.nr.). Tajā vairāku valstu pārstāvji kaismīgi apcer pandēmijas mēnešos iegūto pieredzi izglītībā un šīs pieredzes noderīgumu cilvēces nākotnē. Izrādās, pandēmija ir bijusi savdabīgs katalizators milzīgam progresam izglītībā. Izrādās, pandēmijas laikā realizēto izglītības politiku ir katrā ziņā jāturpina arī pēc infekcijas slimības apvaldīšanas, jo šai izglītības politikai ir grandiozas perspektīvas.

   2020.gada 26.martā tika izveidota jauna vispasaules organizācija “Globālā koalīcija izglītības jautājumos”. Organizācijas mērķis ir attīstīt uz planētas distances izglītību. Tiek akcentēta nepieciešamība kardināli pārskatīt līdzšinējo darbību izglītībā. Distances izglītību nedrīkst pārtraukt vismaz līdz tam laikam, kamēr nebūs iegūta vakcīna pret slaveno vīrusu. Taču arī pēc tam nākas atbalstīt digitālās inovācijas izglītībā. Izglītības sistēmā ir jāiekļauj radoši piedāvātās “on-line” platformas. Pandēmija ir stimulējusi novecojušo izglītības metožu atmešanu un digitālajam mācību procesam adekvātu jaunu metožu izdomāšanu.

   Uz planētas lielākā problēma ir nevienlīdzība tehniskajā apgādē un digitālajās prasmēs. “JUNESCO” ir noskaidrojusi, ka uz Zemes 826 miljoniem bērnu un jauniešu nav mājās datora, 706 miljoniem nav interneta, ar internetu neprot apieties 64% no skolotājiem un pasniedzējiem, 48% no bērniem un jauniešiem, bet 80% no viņu vecākiem.

   Pandēmijas laikā ne tikai Latvijā sākās t.s. distances izglītības lobēšana. Turklāt netiek slēpts tās adresāts un mērķis. Internetā ir sastopami atklāti ciniski izteikumi sociālā darvinisma garā. Distances izglītība ir paredzēta kā masu izglītība sabiedrības zemākajai kārtai. Tās mērķis ir samazināt valsts budžeta izdevumus, lētākajā un vienkāršākajā ceļā palīdzēt jaunajai paaudzei apgūt zināmu kompetenci, tiekoties ar dzīves īstenību un nepieciešamību sev nodrošināt eksistences līdzekļus. Distances izglītība neattiecas uz sabiedrības elitāro kārtu. Tai saglabājas tradicionālā izglītība. Distances izglītības lobētāji apgalvo, ka kvalitāte nemainās, jo distances izglītība ir tikpat laba kā tradicionālā izglītība; distances izglītība paver iespēju par 20% palielināt skolēnu/studentu skaitu bez papildus līdzekļu ieguldīšanas, kas ir izdevīgi sabiedrībai.

   Taču pats galvenais ir tas, ka distances izglītība paver plašas iespējas speciāli formēt ļaužu masu apziņu atbilstoši valdošās elites interesēm. Par to precīzi izteicās Krievijas sociālā darvinisma slavenākais fans H.Grefs, kuru citēju oriģinālā: “Я пришёл к выводу, что самый главный министр в правительстве — это министр образования. Не министр финансов, не министр экономики, а министр образования. Причём не высшего, а среднего образования, потому что этот министр закладывает основы культурного кода”. Latvijā tā tas ir noteikti. Turklāt Latvijā galvenais ministrs valdībā atbild ne tikai par vispārējo (vidējo) izglītību, bet atbild arī par augstāko izglītību un zinātni. Bez pārspīlējuma var teikt, ka Latvijā šis ministrs ir kultūrnācijas smadzeņu valdnieks.